Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Otrais Pasaules karš (1939.-1945.g.)

Visasiņainākais karš cilvēces vēsturē, kurā tā vai citādi piedalījās 80% valstu.

Dalībnieki. No 73 tolaik pasaulē esošajām valstīm karā piedalījās 62, karadarbība notika 40 valstu teritorijās.
Karam tika mobilizēti ap 111 miljoniem cilvēku. Tādu karojosu cilvēku skaitu planēta Zeme vēl nebija redzējusi.

Laiks. Pēc būtības karš turpinājās 7 gadus - no 1939. līdz 1945.gadam, beidzās 1945.gada 2.augustā.

Kara nobriešana. 1939.gada 15.martā Hitlera armija iebruka Prāgā un piespieda čehu prezidentu Dr.Emīlu Hahu parakstīt tā saukto protektoriāta līgumu, kas čehu provinces Bohēmiju un Morāviju (Čehiju un Morāviju) pārvērta par vācu protektoriātu un Slovākiju par valsti, kas atrastos „vācu aizsardzībā.”
Pēc 1939.gada 23.augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja neuzbrukšanas līgumu un vēlāk parakstīja papildvienošanās, tā saucamos slepenos Molotova-Ribentropa protokolus - Latvija, Lietuva un Igaunija nonāca Padomju Savienības interešu sfērā. 

1939.gads. 
Vācijas uzbrukums Polijai (1.septembris). 1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai - sākās vācu-poļu karš. Sākumā briti un franči grasījās sasaukt vēl vienu preses konferenci, kurā varētu tikt apspriesti "sarežģījumi," kas saistīti ar I Pasaules kara rezultātā noslēgto Versaļas mieru. Kā starpnieku vēlējās iesaistīt Musolīni, taču no tā nekas nesanāca.
Pasaules kara sākums (3.septembris). Un tā Lielbritānija un Francija 3.septembrī pieteica Vācijai karu. Ar sajūsmu šo ziņu uzņēma Varšavā. 4.septembrī Francija ar Poliju noslēdza līgumu par savstarpējo palīdzību, kas gan praktiski Polijai neko nedeva. 
Savādais karš (1939.g. 4.sept.-1940.g. 10.maijs). Šo kara posmu Rieteņu frontē franču žurnālists Rolāns Dorželess nosaucis par "savādo karu." Jau 4.septembrī franči pabeidza  armijas mobilizāciju, to izvēršot kaujas pozīcijās. Britu aviācija veica pirmo uzlidojumu Vācijai - Ķīlei. Aviācijas reids gan bija visai nesekmīgs - tajā piedalījās vien 10 bumbvedēji, no kuriem puse tika zaudēta. Pēc šīs neveiksmes briti pārtrauca uzlidojumus uz ilgu laiku, aprobežojoties vien ar propagandas lapiņu izmētāšanu virs vērmahta pozīcijām.
Sabiedroto spēku pamatkodolu tobrīd veidoja ranču armija, kuras rindās 10.septembrī bija gandrīz 5 miljoni cilvēku. Franči pārgāja Vācijas robežu un sāka iebrukumu valsts dziļumos. Vācieši neizrādīja pretestību, izvairoties no karadarbības. Tādejādi franči dažās dienās ieņēma 12 apdzīvotas vietas. Tomēr 12.septembrī pienāca pavēle apturēt uzbrukumu - situācija Polijā strauji mainījās. Pēc tam, ka poļu armija bija beigusi pretestību vāciešiem, tie sāka pārdislocēt savus spēkus no Polijas uz franču fronti - tie, savukārt, atstājo okupēto Vācijas teritoriju un atkāpās uz Franciju. Vācu virsnieki esot brīnījušies, cik slikti sagatavotas bijušas franču aizsardzības pozīcijas.
Tā šis "savādais karš" turpinājās līdz 1940.gada 10.maijam, kad vērmahts sāka uzbrukumu Sabiedroto armijai. Jau Nīnbergas procesa laikā vērmahta bijušais virspavēlnieks Alfrēds Jodls paziņoja, ka visa II Pasaules kara gaita varēja izvērsties savādāk, ja vēl 1939.gadā 110 Sabiedroto divīzijas nenīktu bezdarbībā pret 23 vācu divīzijām. 

1940.gads.
Vācijas uzbrukums Sabiedrotajiem (10.maijs).
1940.gada 10.maijā Vācijas armija sāka uzbrukumu Sabiedrotajiem, Francija noturējās tikai pusotru mēnesi. 
1940.gada 16.jūlijā tika apstiprināts uzbrukuma plāns Britu salām ar nosaukumu "Jūras lauva." Tas paredzēja 25 vērmahta divīziju izsēšanos Anglijas piekrastē starp Duvru un Portsmutu un sekojoša uzbrukuma attīstīšanu uz Londonu.

1941.gads.
Kauja par Britāniju.
1941.gada jūlja sākumā sākās aktīvas cīņas starp britu un vācu gaisa spēkiem, vācieši stādīja sev par mērķi pārsvara iegūšanu gaisā, kam sekotu sauszemes karaspēka izsēšanās Anglijā. Cīņas ieguva nosaukumu Kauja par Britāniju. Vācieši nespēja iegūt pārsvaru gaisā un bija spiesti atlikt operācijas "Jūras lauva" realizāciju. 1941.gada janvāra sākumā Hitlers deva pavēli atcelt vācu armijas izsēšanos Anglijas krastā, tomēr pilnībā neatteicās no plāna "Jūras lauva" realizēšanas. 
Kara sākums ar PSRS. 1941.gada 22.jūnijā nacistiskā Vācija bez kara pieteikuma uzbruka PSRS saskaņā ar izstrādāto zibenskara plānu Barbarosa. Kaut gan PSRS bija saņēmis jau atkārtotus brīdinājumus no Rietumiem, krievi nebija nopietni ticējuši iespējamajiem nacistu uzbrukumiem. PSRS karam nebija sagatavota.
Vāciešu plānos bija 1941.gada laikā sagraut lielo austreņu kaimiņu un tad izmantot tās resursus karadarbības veikšanai citās frontēs. Tomēr vāciešiem nebija īsti reālu ziņu par PSRS ekonomiku, jo tā bija slēgta valsts un daudzas lietas bija propagandas pārspīlētas, kamēr tikpat daudzas - noslepenotas.
Vācu karaspēks uzbrukumam bija iedalīts 3 grupējumos: Ziemeļu grupējums devās virzienā uz Ļeņingradu, Centrs - uz Maskavu, Dienvidu - caur Kijevu uz Donbasu. 22.jūnijā 4:00 no rīta pāri robežai bumbot krievu lidmašīnas lidlaukos devās vācu aviācija, diversantu grupas devās sagrābt tiltus un artilērija veica pierobežas karaspēka daļu apšaudi.
Jau 27.jūnijā - kara 5.dienā krita Baltkrievijas PSR galvaspilsēta Minska un tas bija šoks Sarkanās Armijas pavēlniecībai.
Baltijas ieņemšana. Padomju okupantiem bija jābēg no Baltijas valstīm. 1.jūlijā krita Rīga, 17 dienas pēc iebrukuma vācieši iesoļoja Pleskavā – 480 km no Vācijas robežas. Tas bija ātrākais izrāviens, ko izdarīja vācu armija II Pasaules kara laikā.
1941.gada 12.jūlijā Maskavā tika noslēgta vienošanās starp Lielbritānijas un Padomju Savienības valdībām par kopēju darbību cīņā pret Trešo reihu. 1941.gada jūlija pirmspēdējā dienā britu lidmašīnas, kas bija pacēlušās no aviācijas bāzes kuģiem "Viktorija" un "Fjūresa," uzbruka Kirkenēsas un Petsamas (aiz Polārā loka) ostām. Tādejādi Lielbritānija pirmo reizi mēģināja militāri palīdzēt Padomju Savienībai.
Smoļenskas ieņemšana. To vācu vērmahts veica 15.-16.jūlijā, pārvarot visai neorganizēto krievu pretošanos, tādejādi "vārti uz Maskavu" bija vaļā. Krievi gan mēģināja veikt pretuzbrukumus, tomēr viss neveiksmīgi. Aplenkumā nokļuva un faktiski tika iznīcinātas 16., 19. un 20. Rieteņu frontes armijas.
Kijevas ieņemšana. Vācu karaspēks pirmo nopietno krievu aizsardzību sastapa ceļā uz Kijevu, kur steigšus bija iekārtota sena aizsardzības līnija. Tomēr vācieši ielenca Kijevu ar 4 padomju armijām un ieņēma to 19.septembrī.
1941.gada 24.septembrī PSRS vēstnieks Lielbritānijā parakstīja tā saukto „Atlantijas hartu.” Viņš vienlaikus arī nolasīja deklarāciju, kurā liekulīgi tika vēstīts, ka Padomju Savienība savā ārpolitikā nekad nav pārkāpusi un nekad nepārkāps nevienas tautas pašnoteikšanās tiesības, nacionālo neatkarību un teritoriālo integritāti.
Arktisko konvoju sākums. 1941.gada septembrī sākās slavenie arktiskie konvoji - Lielbritānija un ASV piegādāja PSRS tehniku un iekārtas. Ja sākumā vācieši šiem konvojiem nepiešķīra lielu nozīmi, tad tomēr visai ātri viņi saprata to svarīgumu. Tad viņi nosūtīja uz ziemeļiem lielu savas flotes daļu.
Operācija "Taifūns." 1941.gada 30.septembrī Heinca Guderiāna komandētā vācu 2.tanku grupa pārgāja uzbrukumā virzienā Orla-Tula. Šīs operācijas mērķis bija padomju spēku sagrāve un Maskavas sagrābšana. Sīvas kaujas ļoti aukstajā ziemā risinājās pret vāciešiem no 1941.g.okt.-1942.g.apr., un tie tika atsisti. Par sakāvi pie Maskavas Guderiāns tika atstādināts no amata un šī bija pirmā nopietnā vācu nacistu karaspēka sakāve austreņu frontē.
17.novembrī sāka pretuzbrukumu krievu Dienvidu frontes armijas, kas sadūrās ar vācu grupējuma "Dienvidi" uzbrukumu. Vācieši nesasniedza mēŗķi ieņemt Rostovu pie Donas un iziet pie Volgas, tālāk uz Kaukāzu. Fronte šai iecirknī nostabilizējās uz pusgadu.
1941.gada decembrī vācieši sāka uzbrukumu Maskavai, kas bija neveiksmīgs. 5.decembrī Sarkanā Armija sāka pretuzbrukumu pie Maskavas.

1942.gads. 1942.gada 8.janvārī pret vācu karaspēka grupu "Centrs" Rjaževas-Vjazmas apvidū sarkankrievu armijas sāka lielu pretuzbrukumu. Tā bija viena no asiņainākām kaujām šī kara vēsturē, gāja bojā ap 1 miljonu cilvēku. Krievi atguva Maskavas un Tulas apgabalus, daļēji Smoļenskas un Kaļiņinas apgabalus.
Demjanskas ciema rajonā 1942.gada janvāra vidū sākās sarkankrievu Ziemeļrieteņu frontes liela uzbrukuma operācija. Tās rezultātā tai rajonā aplenkumā nonāca liels vācu karaspēka grupējums.
1942.gada februārī Trešā reiha jūras kara flotes komandieris Ērihs Rēders spēja Hitleru pilnībā atrunāt no izcelšanās plāniem Britu salās.
Sabiedrošanās. 1942.gada maijā PSRS un Lielbritānija noslēdza alianses līgumu. Tam vajadzēja būt spēkā 20 gadus un abas valstis bija vienojušās pēc kara rīkoties „Atlantijas hartas” garā. 
Jūnijā vācieši ieņēma Sevastopoles cietoksni, ko bija turējuši aplenkumā veselus 7 mēnešus. Līdz ar Sevastopoles ieņemšanu tika pakļauta visa Krima.
1942.gada 19.novembrī sākas krievu Dienvidrieteņu, Staļingradas un Donas frontu pretuzbrukums Staļingradas rajonā. Operācijas "Urāns" ("Уран") mēŗķis bija vācu grupējuma aplenkšana pie Staļingradas, kas tiem arī izdevās. Tā bija milzīga vācu armijas sagrāve, kurā tiem neizdevās veikt arī atbloķēšanas operāciju.

1943.gads. Gads, kad vācu nacisti cieta sakāves pilnīgi visās frontēs un iezīmējās to sagrāve karā.
Janvāra sākumā pēc Staļingradas sakāves kritisks vācu tanku armijas stāvoklis izveidojās Ziemeļkaukāzā, kur tikai krievu armijas haotiskā uzbrukuma dēļ vācu tanku spēki nenonāca aplenkumā.
1943.gada 12.janvārī Ļeņingradas un Volhovas frontu karaspēki sāka uzbrukuma operāciju "Dzirkstele" (krieviski - "Искра"), kas pēc 6 dienu kaujām pārrāva Ļeņingradas blokādi. Krievi iespēja izveidot 8-11 km platu savienojumu ar iepriekš aplenkto Ļeņingradu, tomēr vācu revanša iespēja saglabājās. 
Janvārī Rūzvelts un Čērčils tikās Kasablankā, kur nolēma, ka Sabiedrotie cīnīsies līdz brīdim, kad Vācija paziņos par bezierunu kapitulāciju.
1943.gada martā vācu un itāļu armiju paliekas kapitulēja Tunisijā, un Sabiedrotajiem bija jālemj, ko darīt tālāk, kas nozīmēja kara pārnešanu uz Itālijas teritoriju.
Jūlijā britu-amerikāņu armijas veica desanta izsēšanās operāciju Sicīlijas salā ar nosaukumu "Haski" - vēsturē tā iegājusi kā viena no veiksmīgākajām Sabiedroto militārajām operācijām II Pasaules kara laikā.
3.septembrī sabiedrotie pārnesa karadarbību jau uz Eiropas kontinentālo daļu - Itāliju.
1943.gada septembra beigās krievpadomju armija veica Dņepras forsēšanu un sagrāba vairākus desmitus placdarmu Dņepras labajā krastā.

1944.gads. Pavasarī krievi izplānoja un veica vērienīgu divu triecienu uzbrukuma operāciju Baltkrievijā, kuras rezultātā tika sagrauts vācu vērmahta grupējums "Centrs."
6.jūnijā Sabiedroto karaspēka desants izcēlās vāciešu okupētajā Normandijā, tā atklājot otro fronti.
1944.gada decembrī vācieši uzsāka operāciju "Sardze pie Reinas," un spēja atspiest sabiedrotos Rieteņu frontē.

1945.gads - kara beigas. No 12.janvāra līdz 3.februārim krievu karaspēks Vislas-Oderas uzbrukuma operācijā Polijas teritorijā nonāca pie Oderas un sāka gatavoties Berlīnes ieņemšanai.
1945.gada 25.aprīlī pie Elbas Torgavas pilsētā satikās krievu karavīri no austreņiem un amerikāņu karavīri no rieteņiem.
29.aprīlī padevās vācu karaspēks Itālijā.
30.aprīlī Hitlers Berlīnes bunkurā izdarīja pašnāvību.
2.maijā krievi ieņēma Berlīni, beidzās aktīva karadarbība.
7.maijā Reimsā nacistu ģenerālis Jodls paziņoja par Vācijas bezierunu kapitulāciju austreņu un rieteņu frontēs.
8.maijā krievu ieņemtajā Berlīnē maršala Žukova štābā tika parakstīts Vācijas bezierunu kapitulācijas akts.
6. un 9.augustā ASV veica Japānas atombombardēšanu, kas piespieda Japānu kapitulēt.
Pavisam II Pasaules karš beidzās 1945.gada 2.augustā ar Japānas kapitulāciju - japāņi uz amerikāņu līnijkuģa "Misūri" klāja  Tokijas līcī parakstīja Kapitulācijas aktu.

Pēc kara. Tika sasaukta Potsdamas konference, kurā uzvarētājvalstis sprieda par jauno pasaules kārtību.

Rezultāti. Visasiņainākais karš cilvēces vēsturē - aplēsts, ka bojā varētu būt gājuši ap 65 miljoni cilvēku.
26 miljonus zaudēja Padomju Savienība.
Vāciešu zaudējumi bija 7 miljoni, 75% bojāgājušo bija karā ar Padomju Savienību.
Šī kara laikā tā saucamajā holokaustā tika iznīcināta apmēram 3.daļa no žīdu tautas - mūsdienās min skaitli 6 miljoni, ko gan mēdz arī apšaubīt revizionisti.
Tas ir fakts, ka kara noslēgumā Japānas teritorijā  tika izmantoti kodolieroči, tādejādi šis karš ir uzskatāms arī par lokālu kodolkaru.
Daudzas valstis šī kara rezultātā ieguva neatkarību: Indonēzija, Īslande, Etiopija, Sīrija, Vjetnama, Libāna u.c. 

Saites.
I Pasaules karš (1914.-1918.g.).