Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Igaunija

Valsts Austrumeiropā, Baltijas jūras austreņu krastā.

Galvaspilsēta - Tallina.
Iedzīvotāji - igauņi.

Ģērbonis. Trīs lauvas XIII gs. simbolizēja dāņu ķēniņa Valdemāra III iekarotās igauņu zemes.

Igaunijai ir vairāk kā 1500 salu.

Vēsture.
Neatkarības pasludināšana (1918.g.).
Sākoties jaunam vācu uzbrukumam Pēterpilij 1917.gada 9.februārī, politiskie notikumi guva jaunu ievirzi. Vācu uzbrukuma laikā, pirms Tallinu bija ieņēmuši vācieši, arī Igaunija 1918.gada 24.februārī proklamēja savu patstāvību. Proklomēšanas akts notika Pērnavā.
3.martā Ļeņins un vācieši parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, pēc kura Igaunija (ar visām salām) un Vidzeme varēja veidot patstāvīgu valsti vāciešu uzraudzībā un vāciešu karaspēka klātbūtnē. Saskaņā ar 27.augusta papildprotokolu Vācijai bija jāiegūst arī Vidzeme un Igaunija.
1918.gada 3.maijā Anglija de facto atzina Igaunijas neatkarību.
В декабре 1918 года Красная армия добилась больших успехов в боях на территории Эстонии. Ее части находились всего в нескольких километрах от Ревеля (Таллина). Казалось, еще одно усилие — и эстонская столица будет взята.


Серьезная помеха в тот момент была только от англичан — их корабли постоянно обстреливали наступающие части Красной армии. В этой связи было решено создать Отряд судов особого назначения Балтфлота. Командовать им был назначен член Реввоенсовета Федор Раскольников.

Вообще, в советском руководстве почему-то были уверены, что как только ревельские рабочие увидят корабли Балтфлота, так сразу же поднимут восстание. Особенно ратовал за поход Лев Троцкий.

При этом совершенно не учитывался тот факт, что корабли Балтийского флота были в весьма плохом техническом состоянии. Дисциплина экипажей также оставляла желать лучшего, мягко говоря.

Операцию командующий отрядом Раскольников начал всего лишь с одним эсминцем "Спартак". Не было никаких сведений о силах, которыми располагали в районе проведения операции англичане.


А потому, когда из Ревеля на перехват одного советского эсминца вышли два британских легких крейсера и два миноносца, это оказалось большим сюрпризом для Раскольникова. Во время отступления он фактически отстранился от командования. "Спартак" спустя несколько часов погони был захвачен со всей командой.

А чуть позже к Ревелю вышел еще один эсминец Балтфлота — "Автроил". Попытка отступления не увенчалась успехом. Команда "Автроила" сдалась без единого выстрела.

Оба захваченных эсминца англичане отдали эстонцам, несмотря на протесты белогвардейцев. Ну а взятого в плен Раскольникова обменяли на английских матросов спустя несколько месяцев. В 1939 году он станет невозвращенцем, будет писать письма Сталину. "Русские день" ранее про это рассказывал.
Igauņu palīdzība latviešiem brīvības cīņās (1919.g.). Pēc Kopenhāgenas apmeklējuma 19??.gada 11.janvārī, jaunās Latvijas valdības vadītājs Kārlis Ulmanis ieradās Tallinā, kur tika noslēgta vienošanās par militāru palīdzību. Vajadzēja formēt latviešu vienības, kuras kopā ar somu un dāņu brīvprātīgajiem un Igaunijas armiju cīnītos pret lieliniekiem Vidzemē.
Pēc Rīgas krišanas un igauņu-latviešu vienību uzbrukuma Ziemeļvidzemē Stučkas valdības stāvoklis kļuva kritisks. Visi gaidīja, ka Golcs maršēs uz austreņiem, lai galīgi satriektu sarkanos, taču viņš savus spēkus pagrieza uz ziemeļiem, lai sakautu igauņus. Rietumvalstis protestēja, bet šie protesti tika ignorēti.
1919.gada 3.jūnijā landesvērs Golca vadībā sasniedza Cēsis. Briestošās konfrontācijas ēnā igauņu armijas komandieris ģenerālis Johans Laidoners darīja zināmu vāciešiem, ka viņš, saskaņā ar Antantes militārās misijas šefu Baltijā, britu ģenerāli seru Gofu, novilcis demarkācijas līniju Ziemeļvidzemē, kuru vācieši nedrīkt pārkāpt. Golcs ignorēja šo aizliegumu un tādejādi sākās igauņu-latviešu karš ar vāciešiem. Vāciešu nodoms bija sakaut igauņus un ieņemt Vidzemi.
Spēku samērs. Vāciešiem bija apmēram 7000 kājnieku un ap 560 kavalēristu.
Apvienotajiem igauņu-latviešu spēkiem bija 5454 igauņu un 1430 latviešu karavīru (Ziemeļlatvijas bribāde J.Zemitāna vadībā). Latviešu daļa sastāvēja no steigā iesauktiem un slikti apbruņotiem un apmācītiem kareivjiem, daļēji pat no skolniekiem.
Smagas kaujas ilga vairākas dienas, līdz tomēr 22.jūnijā vācu landesvērs bija spiests bēgt. Igauņu-latviešu uzbrukumu pie Rīgas apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši brīvprātīgi atstātu Latviju.
Strazdumuižas pamiers. Cēsu kaujas beidzās ar Strazdumuižas pamieru 1919.gada 8.jūlijā, kas paredzēja landesvēram un arī citām vācu armijas daļām pamest Rīgu un „visdrīzākajā laikā” atstāt Latvijas teritoriju arī Golcam.
1919.gada 6.jūlijs bija Zemitāna triumfa brīdis, kad pēc uzvaras Cēsu kaujās un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Rīgā iesoļoja Ziemeļlatvijas brigāde. Antantes lielvalstu misija pieprasīja, lai viņa kareivji paliktu Juglas pozīcijās, bet Zemitāns šo prasību ignorēja. Savukārt igauņu armijai, kas bija galvenā Cēsu kauju izcīnītāja, Rīgā ieiet neļāva.
Dalība Judeniča karagājienā uz Pēterpili (1919.g. okt.-nov.). Krievijas Pilsoņu kara laikā 1918.-1920.gadam bija Ziemeļrietumu baltgvardu armijas virspavēlnieks un ietilpa arī baltgvardu Ziemeļrietumu valdības sastāvā, ko bija organizējuši briti. 1919.gadā no oktobra līdz novembrim realizēja neveiksmīgu militāru operāciju - baltgvardu 2.mēģinājumu sagrābt Pēterpili. Kad Judeniča armija jau gatavojās ieņemt Pēterpili, uz pilsētu tika nosūtīti latviešu spēki, un niknās kaujās izdevās aplauzt balto uzbrukuma smaili. No šīs sakāves Judeniča armija vairs neatguvās. 1919.gada 14.novembrī Judeniča armija bija gandrīz iznīcināta un Judeničs ar armijas atliekām atkāpās uz Igauniju un pats 1920.gadā emigrēja uz Angliju.
Kopš 31.decembra tika noslēgts pamiers starp Krieviju un Igauniju.
Parīzes miera konferencē. 1919.gada 16.martā informatīvā sēdē franču premjers Klemanss pieņēma Baltijas valstu, Ukrainas un Gruzijas delegātus.
Tērbatas miera līgums. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem. Sevišķi liels spiediens tika izdarīts uz Igauniju, jo Antante vēlējās, lai igauņi piedalītos Judeniča uzbrukumā Pēterpilij.
Tā Igaunija noslēdza pamieru ar lieliniekiem 1919.gada 31.decembrī, bet mieru – 1920.gada 2.februārī.
Igaunija saskaņā ar 1920.gada 2.februāra Tērbatas miera līgumu ieguva Pleskavas guberņas daļu, kurā tika izveidots Petseru apriņķis, un Petrogradas guberņas daļu aiz Narvas upes. 1944.gada beigās padomju okupācijas laikā Krievijai no Igaunijas pievienoja gandrīz visu Petseru apriņķa teritoriju, kas tagad ietilpst Pleskavas apgabala Pečoru rajonā, un teritoriju aiz Narvas upes, kas tagad atrodas Ļeņingradas apgabalā. Līdz ar to daļa setu tagad dzīvo Igaunijā, bet otra daļa - Krievijā Pečoru rajonā.
Igauņu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
Igaunija uzturēja ciešas attiecības ar Poliju.
1921.gada 26.janvārī Sabiedroto Augstākā padome, t.i. Anglija, Francija, Itālija un Japāna Parīzē cita starpā atzina Latviju un Igauniju de iure, Viļņas konflikta dēļ Lietuva tika atzīta vēlāk.
Zviedrijas ārlietu ministrija naktī no 26. Uz 27.janvāri saņēma telegrāfisku informāciju no pārstāvja Parīzē grāfa Alberta Ērensvērda, ka sabiedroto Augstā padome atzinusi Igaunijas un Liflandes neatkarību de iure. Pēcintensīvas domu apmaiņas ziemeļvalstu starpā 1921.gada 4.februārī Zviedrija, Norvēģija un Dānija atzina Latviju un Igauniju de iure, bet ārlietu ministrijas darbinieki savā starpā Baltijas valstis stūrgalvīgi turpināja dēvēt par „agrākajām krievu pierobežas provincēm.”
Zviedru preses nostāja pret Igaunijas atzīšanu bija labvēlīga. Jalmars Brantings 28.janvārī avīzē „Sociāldemokrāts” publicēja ievadrakstu, kurā ļoti atzinīgi izteicās par politisko attīstību Baltijā. Februāra beigās tā pati avīze ievietoja plašu rakstu sakarā ar Igaunijas valsts svētku svinībām un Igaunijas un Latvijas startautisko atzīšanu. Viesnīcā Grand Hotel Royal bija sapulcējušies daudzi ievērojami zviedru sabiedrības pārstāvji, to vidū Jalmars Brantings, Karls Lindhāgens (Stokholmas mērs), Anna Lindhāgena (mēra meita), Rihards Sandlers (Baltijas palīdzības komitejas priekšsēdētājs), Hugo Alvēns u.c., kā arī Igaunijas un Latvijas sūtņi K.Mennings un O.Grosvalds. Tika nosūtītas apsveikuma telegrammas Latvijas un Igaunijas valdībām, kas pauda ciešu solidaritāti ar Igaunijas un Latvijas tautām.
Lai apspriestu jautājumus par kolektīvo drošību, Varšavā 1922.gada martā tika sasaukta konference, kur bez Polijas un Somijas piedalījās arī Latvija un Igaunija. Dalībnieki vienojās par mērķu noskaidrošanu, par t.s. accord politique, un turpināja Antantei draudzīgu ārpolitiku un samērā pasīvu sadarbību.
1923.gadā Latvija un Igaunija noslēdza savienības un aizsardzības līgumu, kuru Igaunija vēlāk gribēja paplašināt ar Polijas līdzdalību, bet dažādu iemeslu dēļ Meierovics tam pretojās.
1926.gadā PSRS jaunais ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs piedāvāja katrai Baltijas valstij atsevišķi noslēgt neitralitātes un neuzbrukšanas paktus. Lietuva steidzās piedāvājumu pieņemt, jo Maskava solīja atzīt poļu okupēto Viļņu par Lietuvas galvaspilsētu. Latvija, Igaunija un Somija par piedāvāto paktu neizrādīja ieinteresētību, jo Ļitvinovs nepiekrita, ka jāparedz neitrāla šķīrējtiesa strīdu gadījumos.
1927.gadā Igaunijas un PSRS pretrunas saasinājās tiktāl, ka tika pārtrauktas diplomātiskās attiecības.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1932.gadā padomija noslēdza neuzbrukšanas līgumu ar Somiju. Līgumā tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Ļitvinovs piedāvāja Polijai kopīgi ar PSRS garantēt Baltijas valstu un Somijas politisko un ekonomisko neatkarību. Sīkāk paskaidrojot, izrādījās, ka pēc Ļitvinova domām, pārmaiņas minēto valstu iekšējā un ārējā politikā var uzskatīt par draudiem to drošībai, un tādejādi garantētājas valstis gūst iejaukšanās tiesības. Latvija, Igaunija un Somija laipni atteicās, uzskatot to par atklātu iejaukšanās mēģinājumu savu valstu iekšējās lietās.
Padomija turpināja demonstrēt savu liekulīgi miermīlīgo attieksmi un 1934.gadā iestājās Tautu savienībā (kamēr Vācija un Japāna to atstāja). Tā kā Polija negribēja dot garantijas Baltijas valstīm kopā ar Padomju Savienību, Ļitvinovs mēģināj griezties pie Hitlera, bet saņēmis atteikumu. Tad viņš ierosināja pagarināt 1932.gada neusbrukšanas paktu līdz 1945.gadam. To parakstīja visas valstis no Somijas līdz Polijai. Ļitvinovs vēl aizvien nebija apmierināts.
Igaunijas Pirmā republika. Bija 1920.gada pamatlikums.
1933.gadā bija jauna konstitūcija.
1937.gadā atkal jauna konstitūcija. Tā attīstīja prezidentāli-autoritāru valsti. Parlamentam tika ierādīta marionetes loma.
II Pasaules kara priekšvakarā. 1935.gadā Hitlers lauza Versaļas līgumu, 1938.gada 12.martā ieņēma Austriju, 29.septembrī ar rietumniekiem noslēdza Minhenes līgumu, 1939.gada 15.martā iebruka Prāgā un tā paša gada 22.martā Lietuva bija spiesta atteikties no Klaipēdas apgabala par labu nacistiem.
Notikumu attīstība uztrauca Padomju Savienību. 28.martā padomju ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs paziņoja, ka PSRS nekad nepieļaus, ka kāda trešā valsts ar šķietami brīvprātīgu vienošanos iznīcina Igaunijas un Latvijas patstāvību. Bija skaidrs, ka tas ir PSRS brīdinājums Vācijai un atgādinājums, ka Padomju Savienība vēlas saglabāt savas intereses Igaunijā un Latvijā.
Krievi igauņiem uzspiež armijas bāzes. 1939.gada 17.septembrī no Tallinas ostas aizbēga Igaunijā internētā poļu zemūdene Orzel. Vācieši apmierinājās ar igauņu puses paskaidrojumu, bet PSRS izmantoja to par ieganstu plašai spēka demonstrācijai. Krievi mēģināja apšaubīt igauņu spēju uzturēt kārtību savā valstī un pieprasīja nekavējoši noslēgt palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Tam vajadzēja dot krieviem tiesības uz aviācijas un flotes bāzēm Igaunijā.
Tallinā izsecināja, ka Igaunijai nav nekādu cerību saņemt diplomātisku vai militāru palīdzību no Rietumiem. Igaunijai neatlika nekas cits kā vien sākt sarunas un cerēt uz pieņemamiem noteikumiem. 28.septembrī igauņi ar krieviem noslēdza savstarpējās palīdzības paktu, kas PSRS deva tiesības izvietot Igaunijā 25 000 vīru lielu armijas kontingentu. Sarunu laikā Staļins un Molotovs nemitīgi uzsvēra, ka Padomju Savienība nav domājusi apdraudēt Igaunijas suverenitāti vai mainīt tās valsts iekārtu, ekonomisko sistēmu un iejaukties iekšējās lietās. Tas arī tika fiksēts pakta 5.paragrāfā.
Stāvoklis pirms okupācijas. Pēc sarīkotā robežincidenta Masļenkos (Latvija) V.Molotovs 16.jūnijā Latgales Dziesmusvētku laikā nosūtīja ultimātu/notu Igaunijai un Latvijai, un tajā pašā dienā pieprasīja atbildi. Apvainojumu un prasības pamatā bija tādas pašas kā pret Lietuvu.
Pretošanās bija visai apgrūtināta. Igaunijai, tāpat kā arī Latvijai, trūka ieroču, munīcijas pietiktu tikai divu nedēļu intensīvai karadarbībai. Militāra sadarbība starp trim Baltijas valstīm tā arī nebija izveidota. 1923.gadā noslēgtais alianses līgums starp Igauniju un Latviju netransformējās reālā aizsardzības savienībā. PSRS un Vācijai izdevās izolēt Baltijas valstis un, kad agresija kļuva acīmredzama, bija jau par vēlu. Baltiešu līderi, uzskatīja, ka pretošanās būtu bez izredzēm, un tāpēc pieņēma Padomju Savienības ultimātus.
1940.gada 15.jūlijā ASV bloķēja Latvijas, Igaunijas un Lietuvas bankas operācijas ASV.
Igaunijas okupācija. 1940.gada 6.augustā ar AP lēmumu PSRS savā sastāvā iekļāva Igauniju.
Igaunija nacistu okupācijā. Patiesībā vāciešiem nebija viennozīmīga un pārdomāta rīcības un reorganizācijas plāna iekarotajiem apgabaliem. Bija pierasts uzskatīt, ka no jauna sagrābtajos apgabalos, ko apdzīvo bezveidīga, pelēka masa, nepastāv politiska rakstura problēmas. Doma, ka Austrumeiropas tautām, kas pēc nacistu ideoloģijas ir mazvērtīgas, vajadzīgi savi valstiski veidojumiu, Hitleram bija sveša. Viņam nebija īpašu plānu arī par Baltijas nākotni, tomēr viņš bija vienisprātis ar savu „austrumu ministru” Alfrēdu Rozenbergu, ka Latvija, un arī Baltija vispār, karam beidzoties iekļausies vienotā Lielvācijā. Apgabalu lielā stingrībā pārvaldīs vācieši.
SS šefs Heinrihs Himlers savā ģenerālplānā Ost ierosināja Baltijas vietējos iedzīvotājus sadalīt pēc „rases vērtības” principa: daļā, ko ir vērts ģermanizēt, un „mazvērtīgajā” daļā, kas būtu jāsūta uz Krieviju.”Antropoloģiskā komisija bija aprēķinājusi, ka no bijušajām Baltijas provincēm Kurzemes, Līvzemes un Igaunijas 50% iedzīvotāju jādeportē, bet no Latgales jāizraida visi tās iedzīvotāji, savukārt no Lietuvas – 85%. Viņu vietā jānāk vāciešiem un citiem ģermāņiem, šie apgabali jākolonizē. Kolonizācijas plānos ievērojama vieta tika ierādīta Igaunijā pāri palikušajiem zviedriem. Turpretī latviešu inteliģenci Rozenbergs uzskatīja par bīstamu un nevēlamu, tāpēc to bija paredzēts deportēt un izklīdināt. Šai jautājumā nacistu un komunistu pieeja sakrita.
Teritoriju zaudēšana pēc 2.pasaules kara. No Igaunijas PSR tika atšķeltas vairākas teritorija par labu Krievijai – kopumā apmēram 2000 km2. Peipusa ezera ziemeļos robeža tika pabīdīta par aptuveni 12 km rietumu virzienā no iepriekš Tartu miera līgumā noteiktās. Tādējādi tā iet pa Narvas upi. Ezeram pa vidu robeža nemainījās, bet uz dienvidiem no tā tika pabīdīta par aptuveni 25 km. Tādējādi Krievijas teritorijā palika Izborska, Ivangoroda, Pečori, Rotova, Kulpina un Lauri. Lauros dzīvoja arī daudz latviešu, starpkaru periodā Lauru skolā mācīja trīs valodās: igauņu, latviešu un krievu.
Cīņa pret okupāciju pēc kara. 1944.-1956.gadam Igaunijā pret sarkankrievu okupantiem cīnījās ap 30 000 tā saucamo "mežabrāļu." ņemot vērā kopējo Igaunijas iedzīvotāju daudzumu, tas ir viens no augstākajiem partizāņu kustības rādītājiem pasaulē.
1978.gadā Igaunijā iznāca pagrīdes izdevums Lisandused, kas noturējās līdz pat okupācijas beigām!
1979.gadā visu trīs okupēto Baltijas valstu dididenti izplatīja aicinājumu nosodīt Rībentropa-Molotova paktu un tā sekas.
1980.gada 1.oktobrī Tallinas centrā vairāki tūkstoši jauniešu demonstrēja ar saukli "lai dzīvo igaunijas Republika!" un lietoja neatkarīgās Igaunijas simboliku. Milicija arestēja 146 dalībniekus.
1986.gadā tika nodibināta Igaunijas Vēsturiskā mantojuma biedrība - pirmā nevalstiskā organizācija PSRS teritorijā. Tai bija nacionāla ievirze.
Neatkarības atjaunošana. Akcijas "Baltijas ceļš" autors bija Edgars Savisārs.
1992.gadā pieņēma jaunu konstitūciju.
2011.gadā Igaunija kļuva par 17.eirozonas valsti. 

Aplūkojamie objekti.
Pērnava.

      Rannametsas dabas taka. Te ir skatu tornis ar skatu uz Pērnavas līci.
      Lotes zeme. Baltijas lielākais tematiskais parks. Vairāk kā 100 atrakcijas, tematiskās mājas.
      Tori ala. Pirms Pērnavas, Tori ciemā. Izskalota devona atseguma smilšakmens sienā. Vairākus metrus dziļa. Kalpojusi par avotu dažādiem mistiskiem nostāstiem. Pie tās uzstādīta velnēna skulptūra.

Varbolas pilskalns. No dolomīta un kaļķakmens mākslīgi veidots. Esot XIII gs. drupas, kuras tomēr neesot? Disnejlenda viduslaiku gaumē. Var aplūkot viduslaiku akmeņu metamās ierīces (trebušē), vārtu taranus. Iekārtotas vairākas dabas takas, var lūkot pēc dzērvēm.  

Tallina.

Lāhemas dabas parks. Interesants stāsts ir par Lāhemas vilkati.

Ontika dolomīta krauja. Jūras krastā starp Sakas un Toilas ciemu. Gandrīz 2 km gara un nepārtraukta krauja. Lielākais tās augstums – 56 m. No tās lieliski skati uz Somu līci. UNESCO pasaules mantojuma saraksta kandidāte.
Padises klostera drupas. XIII gs.
Pakri klintis. Igaunijas skaistākais jūras stāvkrasts.
Palmses muiža. Atjaunota un uzfrišināta. Cikucaku rotondas un terases.

Tērbata.

Austrumviru apriņķis.
      Narva.
      Putses cietoksnis. Esot monolīts(?). Tajā bieži notiekot koncerti.
Sillamē. Vēsture. Kad padomju vara te sāka urāna pārstrādi ieroču ražošanas vajadzībām, pilsēta no kartēm tika izņemta. Iebraucējiem tā tika slēgta. Absolūtais iedzīvotāju vairākums tika ievesti no Krievijas. Centrālā pilsētiņas iela nosaukta Ivana Pavlova vārdā – slavenais refleksu pētnieks te esot atpūties 25 dienas, braucot no Ļeņingradas.
Apraksts. Pašā jūras krastā. Visa pilsēta sastāv no vienādi baltām trijstāvīgām Staļina laika ēkām. Vienādi taisnas ieliņas starp tām. Objekti.
      Pilsētas muzejs.
      Sillamē padomju stila kāpnes.
Valastes ūdenskritums.
Atrašanās vieta. Valaste. Apraksts. Igaunijā augstākais ūdenskritums – tas gāžas lejup no 25 m augstas klints. Ūdeni tam sanes meliorācijas grāvis, kas izrakts tikai pirms 40 gadiem. Tā apskatei izveidota skatu platforma, no kuras iespējams izpētīt 470–570 miljons gadu senas pārkmeņojuma kārtas. Pie ūdenskrituma ir maza kafejnīca, kas atvērta visu diennakti.
      Altjas zvejnieku ciems. No Tallinas uz Narvas pusi. Te iespējams ieskatīties sen aizgājušu ļaužu dzīvē. Netālu atrodas interesantā Oandu meža dabas taka. Jauks pārgājiens, pa ceļam izskaidrojoši plakāti. Var redzēt lāču, briežu un mežacūku pēdas, kristāltīrus avotus, vējgāzes un senās jūras izskalojumus: pirms tūkstošiem gadu šai vietā skalojās Baltijas jūra.
      Ehalkivi. No Tallinas vizienā uz Narvu Letipeā zemesragā. Vislielākais akmens visā Ziemeļeirpā, ko atstājis apledojums. Tā apkārtmērs ir 49,6 m, tas sver vairāk nekā 2400 tonnu. 
      Jegalas ūdenskritums. 12 km no Tallinas uz Narvas pusi. Igaunijas lielākais ūdenskritums. Augstums pārsniedz 8 m, platums 60 – 70 m atkarībā no gadalaika. Iekārtota skatu platforma.
      Jēlehtmes uzkalniņi. Netālu no Tallinas Narvas virzienā. Netālu no Jegalas ūdenskrituma, kas atrodas 12 k no Tallinas. Blakus Jelehtmes ciema muzejam. Igaunijā vecākie zināmie akmens uzkalniņi VIII-VII gs.pmē.  
      Kalvi muiža. Narvas virziens. Skaists skats uz jūru, strūklaks un labs restorāns. 

Akmens kapukalniņi. Apbedījumu vietas, kas saveltas no laukakmeņiem. Ap tiem apaļas un četrstūru akmens sētiņas. Tajos gan parasti apbedījumi, gan ugunsapbedījumi. Raksturīgi apbedījumi Igaunijā. Mūsu ēras 1.tūkstošgade. 

Rebalas akmens krāvumu senkapi.
Sangastes pils.
Vindzoras pils miniatūrā. 
Mazais Munameģis.
Suure-Jaani svētvieta.

Kohtlajerve. 
Apraksts. Pilsētas tuvumā ir lielas degslānekļa iegulas: sauli aizsedz pelēka dūmaka, redzami melni pelnu kalni.
Pirmo reizi degakmens rūpniecisko izstrādi aizsāka 1916.gadā, kad tika bloķēta britu akmeņogļu piegāde Pēterpilij. Degslāneklis tika iegūts atklātos karjeros un šahtās valsts ZA: Kohtla-Jarves, Sompas, Kivieli, Sirgalas u.c. atradnēs. 20.gs. 80.gados Igaunija elektroenerģijas ražošanā uz vienu iedzīvotāju pasaulē ieņēma trešo vietu pēc Kanādas un Norvēģijas, jo degakmens tika plaši izmantots enerģētikā un ķīmiskajā rūpniecībā.
Tagad apkārtnē slejas izdedžu kalni – terikoni.
Objekti.
Kohtlas-Nemmes izrakumu parks. Te 2001.gadā vienā no šahtām iekārtots raktuvju muzejs. Piešķir strādnieku pufaikas, ķiveres un lukturišus, ved pazemē. Tagad cilvēkam pieejami tikai daži no 60 km raktuvju eju, pārējie drošības dēļ aizpludināti. Esot bijuši gadījumi, kad pamestas šahtas iebrūk ar visu mežu un pļavu virs tās.
Muzejs piedāvā doties pazemē ar vagoniņiem, redzēt izrakumu darbus, izmēģināt kalnraču darbarīkus un turpat paēst viņu pusdienas. Viss notiek gida pavadībā, kurš ir pieredzējis raktuvju strādnieks. Viesiem stāsta, ka racēju alga bijusi 600-800 rubļu, kad skolotāji pelnījuši 60 – 80.
Strādnieki sākumā urbuši, vēlāk spridzinājuši, tad krāvuši iežu gabalus vagonetēs lai pa sliedēm izvestu virszemē. Tur gigantiskā šķirošans kompleksā sevietes ar rokam atdalījušas evajadzīgos piemaisījumus, bet degslānekli veda uz Narvu. Tas joprojām nodrošina 90 % Igaunijas elektrības. Daļu dedzina arī tepat, ražojot dažādus ķīmiskus produktus.
Izdedžu kalnus vietējie ziemē slēpo.  

Lēnema. Ridalas baznīca, vērtīga no mākslinieciskā viedokļa.

Nuarotsi. Nucko.. Igaunijas zviedru apmešanās vieta. Miljoniem migrējošu putnu - reizēm gluži neticami skati.
Zviedru Miķeļa baznīca.
Piekrastes zviedru muzejs.
Roslepas kapela.

Hāpsala. Lēnes apriņķa administratīvais centrs. No tejienes ostas var nokļūt uz vairākām salām. Ainaviska vecpilsēta. Viduslaiku un XX gs. kūrorta zonas.
Kūrorta zona slavena ar īpaši siltu jūru. Aristokrāti un slavenības šurpu braukuši jau teju pirms 2 gadsimtiem. Pirmais dūņu kūrorts šeit ticis atvērts 1825.gadā, to bija iecienījusi krievu ķeizara ģimene.
Uz kūrortu 1867.gada vasarā ar tvaikoni no Pēterpils ieradās Pēteris Čaikovskis. Tādi tvaikiņi abos virzienos kursēja jau no 1845.gada. Šodien par to vēsta muzikāls akmens sols promenādes sākumā - tajā iegravētas pirmās notis no 6.simfonijas. Tai iedvesmu Čaikovskis esot guvis no igauņu tautasdziesmas "Dārgā Marija."Komponists sacerējis arī klavieru skaņdarbu ciklu ar nosaukumu "Atmiņas no Hāpsalas."
Viduslaiku daļa ir bīskapa pils teritorija ar tam laikam raksturīgu ielu tīklu un būvēm. To ietver koka mežģīnēm rotātu kūrorta ziedu laikos celtu ēku josla ar promenādi, Āfrikas pludmali un parkiem.
      Hāpsalas pilsdrupas.
      Muzejs "Ilonas brīnumzeme."
Veltīts Astrīdas Lindgrēnas grāmatu ilustratorei Ilonai Viklandei.
      Sena dzelzceļa stacija. Cakaina ēka ar koka tornīšiem. Tā izbūvēta pēc īpaša projekta, lai atbilstu krievu ķeizara vilciena garumam. 216 m gara un segta platforma - garākā tāda Eiropā, lai nevienam ķeizariskās ģimenes loceklim, kāpjot ārā no vilciena, nebūtu jāsasmērē kājas. Hāpsala reiz ir bijusi Pēterpils rietumu dzelzceļa līnijas galapunkts. Vilcienu satiksme starp Tallinu un Hāpsalu bijusi aktīva 90 gadus - līdz pat 1995.gadam.
      Promenāde. Uz tās dažādi mākslas objekt un pieminekļi, daļa no tiem atrodas ūdenī. Neparastie peldošie mākslas darbi gatavoti XX gs. 20.gados, kad pilsētu restaurēja pēc I Pasaules kara postījumiem. Nākamā karā atkal tie tikuši iznīcināti un restaurēti nesen.

Viljandi. 1217.gadā latgaļi kopā ar lībiešiem un zobenbrāļiem uzvarēja igauņus pie Viljandes.
      Vecpilsēta. Sena koka apbūve, pils vietas nocietinājumi.
      Kājnieku tiltiņš. Pilsētas simbols.
      Olustveres muiža. Ferzenu dzimtas vasaras rezidence un parks. Atjaunotajās muižas palīgēkās iekārtota mākslas galerija, kersamikas un stikla pūtēju darbnīcas. Tās staļļu ēkā ir ekspozīcija ar miniatūrām koka skulptūrām - zirgi un cilvēki dažādās darbībās.
Otepes augstiene. 
Otepes akmens labirints. Daļa no svētbirzes kalna. Esot spēka vieta ar stipru enerģiju. Labirisnts sastāv no divām daļām - zelta griezuma spirāles un Čartresa labirinta. Tas ir precīza kopija tam Čartresa (Chartres) labirintam, kas atrodas Francijā, netālu no Parīzes. Arī kaut kāds Enerģijas stabs.
Puhajervi. Igauņu svētezers.
Kāsiku saimniecība. Viens no skaistākajiem Vīlandes novada dārziem. Dažādas krāšņumaugu kolekcijas. Privātā muzeja istabās apskatei izstādīti senos laikos lietoti zemes kopšanas darbarīki, mājturības piederumi, vecmāmiņu rokdarbu mežģīnes.

Moostes pils. grezna, viens no izcilākajiem historisma paraugiem Igaunijā  ar angļu stila parku, kurā izvietotas  ungāru mākslinieka augsnes skulptūras. Tās simbolizē gada un dzīves ciklu. Figūras izgatavotas no māla un smiltīm, tā dabai ļaujot pilnveidot šo nebeidzamo ciklu.
Rapinas apkārtnes daiļdārzs. Vairrākkārt ieguvis ba;vas par sakoptāko vidi un krāšņāko dārzu Dienvidigaunijā.
Su:vahavva. Ekoloģiskā saimniecība, klusums un skaista daba. Te ekoloģiski audzētas tiek vairāk nekā 40 dažādu garšaugu un zāļu tēju sugas. Iespēja iegūt informāciju par ekoloģisko saimniecību un dabu, iegādāties augus un augu maisījumus, iepazīties ar ekoloģisku celtniecības veidu.

Turi. Neliela igauņu pilsētiņa, kas ik pavasari pārvēršas ziedošos laukos. Te notiek ikgadējs ziedu gadatirgus, kurā pārstāvētas vairāk kā 800 dažādu dārzniecību, stādaudzētavu un privāto dārzkopju. pasākumu ik gadus apmeklē vairāk kā 30 000 cilvēku.

Potsama. Igaunijas rožu un vīna gaalvaspilsēta.

Vehmas sveču fabrika.
Virumā.
Mazākā satiksmes pilsētiņa Igaunijā. Pieaugušie var braukt ar elektromobīļie, bet bērni - ar mazajiem auto.
Observatorija skābbarības tornī. Teleskops ar 320 X palielinājumu ļauj aplūkot Mēness virsmu.
Raganu valsts. Galvenā ragana Uhti stāsta leģendas.
Debesu pastaigu taka. Te proporcoināli izveidots Saules sistēmas modelis. Līdz tālākai planētai Urānam jāiet 2,5 km.
Kostnas saimniecība. Te dzīvo Ziemassvētku vecītis un rūķi. 

Veru zeme.
      Lielais Munameģis. Suur Munamāgi – igauņu val. 318 m augsts. Atrodas Hānjas augstienē Igaunijas DA. Augstākā virsotne Igaunijā un arī Baltijas valstīs. 2006.gadā atklāts moderns lifts ar kuru uzbraukt skatu torņa virsotnē, kas ir jau 340 m augstumā vjl. (skatu torņa augstums ir 29,1 m). No tā ir iespēja vērot mežus un laukus 100 km radiusā. Te ierodas ap 40 000 tūristu gadā. Pirmo skati torni Munameģī uzbūvēja astronoms Strūve, kurš skatu apraksta šādi: „Var redzēt Vastselīnas un Reuges torņus, Repinas, Kanepi, Karulas, Urvastes, Apes baznīcas un Pečoru klosteri. Aiz Repinas baznīcas plešas Peipusa ezers. Pāri pār Urvastes baznīcu ir redzami Otepē un Hummuli kalni. Viss skatu diametrs ir aptuveni 120 verstis.”
„Aizved mani uz Munameģi!” – tā Lāsma no „Limuzīna Jāņu nakts krāsā.”
      Lakstīgalu grava. Te skatāmi neparastie ūdenstrieči.
      Vellamegi kalns. Otra augstākā virsotne apkārtnē – 304 m vjl., bet 86 m no pakājes līdz virsotnei. To var atrast braucot no Hānjas uz Veru pusi, lielceļa malā Perejerves krastā. Kalna virsotnes DA pusē līdz 40 m augstumam ir izstiepušās vairāk nekā 100 gadu vecas egles. Ārēji ar egļu pamežu klātais kalna kupols patiesībā slēpj sevī divas atsevišķas virsotnes. Viens vecs zirgu ceļš vijas līdz virsotnei.
     Rūsmes muiža. Tur nonāk šķērsojot robežu no Latvijas puses. Tā ir vienīgā muiža Igaunijā, kas visapkārt ir norobežota ar citām muižas ēkām.
     Tūlijerva ezers. Augstākais Igaunijas ezers, kas vēl 60. gados bija pilnībā aplūkojams no Munameģa torņa. Tagad dēļ mežu saaugšanas knapi saskatāms.
     Reuges apkaime. Daudz ezeru un ieleju ainavu. Ezeri: Kahrilas, Teuges, ratas, Kaussjerva ezers un Līnjerva ezers. Reuges Lielezers ir Igaunijā visdziļākais – 38 m, bet Reuges Kaussjerva ezers – visapaļākais. Šogad – 2006.g. , jūlija pirmajā nedēļā nu jau 8. reizi notika laivu sacīkstes, kurās ar gumijas laivām jānobrauc 4 km pa 5 ezeriem un arī jāšķērso sauszeme starp tiem.
     Ēbiku ieleja. Populāra vieta, kur pavasaros stipri pogo lakstīgalas. Tāpat ievērības vieta ir Uue Sāluse muižas parks, Kuklases dendroloģiskais dārzs un Hurdas lauku māju muzejs.

Vastselīnas pilsdrupas.
Piusas devona smilšu alas.
8 km garumā.
Hinni kanjons.
Tevaskojas klintis.
Pie Ahjas upes. Te ir Gudrības avots.
Tūrisalu klintis.

Varbolas pilskalns. No dolomīta un kaļķakmens mākslīgi veidots. Esot XIII gs. drupas, kuras tomēr neesot?
Disnejlenda viduslaiku gaumē. Var aplūkot viduslaiku akmeņu metamās ierīces (trebušē), vārtu tarānus.
Iekārtotas vairākas dabas takas, var lūkot pēc dzērvēm.

Mōniste. Šā ciema iedzīvotāji ikgadus Adventes laikā pārtop par rūķiem, radot īpašu gaisotni un noskaņu. Ciemošanās rūķu namiņos, karsta tēja un piparkūkas.

Rakvere. Ap 20 km uz dienvidiem no Somu jūras līča. 
Vēsture. Pilsēta kopā ar tās koka cietoksni Tarvanpea („Sumbra galva”) pirmo reizi aprakstīta Neredzīgā Indriķa hronikā 1226.gadā. Pilsētas tiesības ieguva 1302.gadā. 
      Policijas muzejs. Tas ir atraktīvs, jo iespējams pašam noķert noziedzniekus, noņemt savus pirkstu nospiedumus, iejusities policista un noziedznieka ādā, uzzinat interesantas lietas par viltojumu pasauli, izmēģināt darbībā radaru u.c.
      Rakveres pilsdrupas. Varenas. Te atrodas muzejs un brīvdabas skatuve. Blakus ir svētku un atpūtas zona ar vējdzirnavu un pilsētas simbola sumbra attēlu. Muzejā ir viduslaiku spoku un piena ambāri, var pašaut ar loku. Pils apmeklētājiem ļauts izbaudīt XVI gs. tematiskā parka gaisotni, uz laiku iejustie bruņinieku un karavīru lomā, izmēģināt alķīmiķa arodu, ielūkoties moku kambarī, nāves istabā, viduslaiku bordelī, bārddziņa un atronoma darba telpās.      

Mulgimā novads. (Mulgiland) Kultūrvēsturisks novads, kas stiepjas cauri Vīlandei, Pērnavai un Valgai, igauņiem tas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs. Iespējams, jēdziens mulks cēlies no latviešu vārda "muļķis," taču vēsturiski Mulgimā iedzīvotāji bijuši izglītoti, turīgi un bieži ieņēmuši augstus amatus un ietekmīgu stāvokli sabiedrībā. Šodien daudzi slaveni igauņi, ieskaitor Igaunijas prezidentu Tomas Hendriku Ilvesu, par savām mājām sauc Mulgimā.
      Abja-Paluoja. Mulgimā centrs.
      "Roku rokā." Baltijas ceļam veltīts piemineklis.
      Muulgi krodziņš. Te var nobaudīt vietējo  mulgipuder - pēc senām receptēm gatavotu maltīti.
      Marijas Magdalēnas ģilde. Apvieno Pērnavas māksliniekus un rokdarbu meistarus. 
      Tamme lauku sētas garšaugu dārzs.
      Mazā Krievija. Mežu un purvu vidū igauņu lauku sētā atrodas mazs krievu namiņš. kas tajā ieskatīsies, sajutīsies kā īstā krievu ciemā, kur Jemeļa vālājas uz krāsns un vico iekšā prjaņņikus ar barankām, kur krievu krāsnī sautējas putra, kūp patvāris un smaida sārtvaidzes jaunavas. Viensētas saimniece jau pārdesmit gadus vākusi ar krievu kultūru un vēsturi saistītus priekšmetus. 
      Testamā muiža. Pērnavas apriņķa skaistākā muiža. Pēdējais muižas barons bija Igaunijā dzimušais un augušais zinātnieks, sanskrita valodas profesors un katedras vadītājs Pekinas universitātē - Aleksandrs Štēls fon Holšteins.
      Kabli pludmale.
      Kabli putnu stacija. Pie tās aizsākas 1,8 km gara dabas mācību taka, kas caur izglītojošu putnu būru pasauli aizvedīs līdz putnu vērošanas tornim un piekrastes pļavām.

Tāgaperes muiža. Viena no ievērojamākām jūgendstila ēkām Eiropā.
Lusika saimniecība. 1998.gadā ieguva Igaunijas prezidenta izsludināto konkursu par saimniecību izdaiļošanu. 1,5 ha liels dārzs. Veselības takas, dziesmu un rituālu laukumi.

Igaunijas dzelzsceļa muzejs. Romantiska koka stacijas ēka, kas bija slavena kā garākā Eiropā.
Keilas ūdenskritums. 6 m augsts. Te filmēti „Velna kalpi.” Otrais lielākais Igaunijā. 
Kīju cietoksnis. XVII gs. palicis vairs tikai tornis, kur kādreiz darbojoties bārs. 
Kolgas muiža. XIII gs. Pamesta un nekopta.
Kuremē Dievmātes klusēšanas klosteris. Vienīgais pareizticīgo mūķeņu klosteris Igaunijā. To apmeklē gan svētceļnieki, gan ziņkārīgie.
Pakri pussala.
Trepojas ūdenskritums.
Nimmeveski kanjons un ūdenskritums.
Jaani Toma kivi.
Baltijas augstākais dizakmens.
Lasvas vecais ūdenstornis. Ar unikālām muzikālām klavieru kāpnēm. Pa tām kāpjot tornī, iespējams visko atskaņot.

Jervakanda. Igaunijas stikla pilsēta. Stikla muzejs.
Paide. Pilsdrupas, baznīca. 
Jerva-Jāni ugunsdzēsēju biedrības muzejs. Atraktīvas vecas ugunsdzēsēju mašīnas, kas pārveidotas par sirsniņmājiņu, pirtiņu u.c.
Endlas Nacionālais parks. Tajā ir unikāls avotu komplekss - meža vidū no pilnīgass nekurienes izplūst 8 spēcīgi avoti, kas pāraug varenā upē. 
Avinurmes koka izstrādājumu gadatirgus. 
Pōlva zemnieku muzejs
.

Tuhalas karsta reģions. 2,5 km gara pastaigu taka. Leģendām apvītā Tuhalas Raganu aka - unikāla vieta, kur plūdu laikā ūdens vārās pāri malām.

Saku alus darītava.
Kostiveres sēņu lauks.
Karsta procesā upe pazudusi pazemē, bet salas palikušas kā sēnes.
Kiiu tornītis. 
Jenedas muižas parks.
Ziemeļamerikas bizoņu audzētava.
Paides laika muzejs.
Te, pateicoties modernajām tehnoloģijām, iespējams iesēsties "laika mašīnā" un pāršķirstīt Igaunijas vēsturi.
Alatsakivi pils. Krāšņa, bet apskatīt var tikai no ārpuses.
Kurames pareizticīgo sieviešu klosteris.
Toilas muižas parks.
Pie Somu jūras līča.
Milžu saimniecība. Kalevipoega dzimtās mājas. Te aplūkojams milzīgs galds, krēsls, šūpoles, zobens, mižu rati u.c. milzīgas lietas. Pilskalns - Kalevipoega gulta.
Keavas purvs. Hidroģeoloģiska mīkla.
Akmens kapenes.

Igaunijas salas.
      Hījumas sala.

      Sāmsala.
      Muhu sala.
      Kihnu sala.
      Vormsas sala. Te joprojām sastopami divvalodīgi vietu nosaukumi (igauņu un zviedru). Salai ir raiba vēsture ar krievu un zviedru (800 gadu) ietekmi. Sala ir arī nozīmīga putnu migrācijas vieta, un izceļas ar unikālu augu valsti. Salas arhitektūrai raksturīgas sarkanas koka mājas. Sv.Olafa baznīca un kapsēta ar senajiem apļu krustiem tiek uzskatīta par pasaules lielāko kolekciju uz salas.
Līdz 1944.gadam salā dzīvoja 2 000 zviedru, kas ienākot salā padomju varai, tika izsūtīti uz Zviedriju. Tagad zviedri tur atgriežas un atjauno savas mājas. Ir sabrukušas pareizticīgo baznīcas. Augstākais kalns ir 10 m vjl. – Huitbergs, kādreizējā koraļļu rifa paliekas.  

Ezeri.
      Peipusa ezers.

Kolkja. Ciemats pie Peipusa ezera, vecticībnieku apdzīvots.
Kallaste. Koka apbūve, mazdārziņi, sarkanās klintis. Te jau vairāk kā 10 gadus notiek Kallastes  sīpolu un zivju gadatirgus. nemainīgs tirgojamais objekts palicis Peipsivēres sīpols, kas nesis peļņu gadu no gada. Šis sīpols tiek audzēts īpašās dobēs, augustā un septembrī tiek piedāvāts pircējiem skaistos grozos. Līdz nonākšanai grozos sīpoli tiek izlikti īpašos statīvos, lai žāvējas.
Raja. Ciems.
Mustve. Apkārtnē daiļdārzi. te ir Mustves Vecticībnieku muzejs.
Alatskivi pils. Būvēta skotu baronu stilā pēc karaliskās rezidences Skotijā - Belmorālas pils parauga. tiek uzskatīta par skaistāko neogotisko būv baltijas valstīs. XIX-XX gs. mijā tās iekārtojums tika lēsts uz vismaz 1 miljo nu krievu ķeizara rubļu, un tāpēc tika uzskatīta par vienu no dārgākajām Tērbatas apkaimē.

Jarvehīza ezers. Mistiska/okulta vieta. ("Озерная Священная Дубрава") Purvains ezers dziļumā līdz 5 m, viena no Igaunijas svētvietām. Viena no ezera salām Hījameka pirmskristietības laikā bija svētvieta. Sala ir morēnu izcelsmes, apakšā granīta bluķi, kaļķis, māls, bet augšā gandrīz pilnīgi klāta ar kūdru. Uz Hījamekas salas ir tā devētie bočagi - bīstami iebrukumi 2-3 m dziļumā un 1-2 m diametrā. 

Tradīcijas.
Kallastes sīpolu un zivju gadatirgus.
Leigo ezera mūzikas festivāls.

Saites.
Igauņi.