Pareizticība, pareizticīgie
Grieķiski - ὀρθοδοξία.
Kristietības austreņu jeb Bizantijas atzarojums, viens no trim galvenajiem kristietības virzieniem (vēl ir katolisms un protestantisms) pasaulē.
Atšķirībā no katolicisma pareizticībā nav vienota administratīva centra. Tādēļ visi lēmumi tiek pieņemti uz vienošanos pamata. Pareizticīgo skaits pasaulē ir ap 120 miljoniem cilvēku.
Vēsture.
Pareizticības izveidošanās. Pareizticība izveidojās Bizantijas teritorijā pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantijas) impērijās.
Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.gada lielajai šizmai, taču teoloģiskas un liturģiskas atšķirības, kā arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme radās jau drīz pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.gadā. Kā pirms baznīcu sadalīšanās, tā arī pēc tās katra baznīca uzskatīja sevi par īsteno, ortodoksālo, īstticīgo jeb pareizticīgo, no vienas puses, un, no otras puses, par katolisko, tas ir, par vispārējo, par vispasaules baznīcu.
Ar laiku katoliskās baznīcas nosaukums nostiprinājās Rietumu baznīcai un to sāka saukt par Romas katoļu jeb katoļu baznīcu, bet pareizticīgo nosaukumu pieņēma Austrumu baznīcas piekritēji, lai uzsvērtu savu noraidošo attieksmi pret Rietumu baznīcā pieļautajiem dogmu un rituāla jauninājumiem. Austrumu baznīcu sāka saukt par Grieķu katoļu jeb Pareizticīgo baznīcu.
Lielā šizma (1054.g.). Austrumu jeb Pareizticīgā baznīca kā patstāvīga baznīca pastāv kopš kristīgās baznīcas sadalīšanās 1054.gadā varas cīņu rezultātā Rietumu (katoļu) un Austrumu (pareizticīgajā) baznīcā.
1439.gadā ar Florences ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem. To, protams, pareizticīgie neatzina.
Pareizticības atšķirība no katolisma. Kristietības Austreņu atzarojums veidojās savdabīgos Romas impērijas austreņu daļas vēsturiskajos apstākļos. Tādas Bizantijas impērijas raksturīgas īpatnības kā gauss feodalizācijas process, spēcīga un despotiska imperatora vara, spēcīgs un stabils centrālais valsts varas aparāts uzspieda savu zīmogu gan darbības raksturam, gan baznīcas pārvaldes reformai.
Bizantijā pastāvot stiprai ķeiara varai, pareizticīgo baznīcai bija apakšnieces un kalpotājas loma valstī. Baznīcas galva - konstantinopoles patriarhs, kam bija piešķirts Vispasaules patriarha tituls, neieguva tādu ietekmi kā Romas pāvests attiecībā uz pašu Konstantinopoles baznīcu un arī uz baznīcām un valstīm, kas radās Austrumos pēc Bizantijas impērijas sabrukuma pēc 1453.gada. Jaunajās valstīs tika nodibinātas jaunas un neatkarīgas pareizticīgo baznīcas. Tāpēc pareizticīgo baznīcām vēl šodien nav vienota vispasaules centra (atšķirībā no Romas Katoļu baznīcas). Konstantinopoles patriarham, kaut arī tam ir Vispasaules patriarha tituls, nav nekādas administratīvas varas pār citām pareizticīgo baznīcām, un viņš baznīcas tradīciju dēļ ir tikai pirmais starp līdzīgajiem.
Monarhistiskās valsts stingrā kontrole lika pareizticīgo garīdzniecībai pazemīgi atteikties no jebkādiem dogmatiskiem un kulta jauninājumiem. Tāpēc pareizticībai raksturīgas īpatnības ir konservatīvisms un misticisms, kas izpaužas ticības mācībā, kulta praksē, dažādu pareizticīgo "svēto" darbībā u.c.
Pareizticības mācības būtība izklāstīta "Ticības apliecinājumā," ko pieņēma Nīkejas (325.g.) un Konstantinopoles (381.g.) Vispasaules koncilos un papildināja turpmāko koncilu, beidzot ar septīto - Nīkejas koncilu (787.g.), lēmumi. Pēc baznīcu formālās sašķelšanās 1054.gadā pareizticības pamati ne vienreiz vien izklāstīti tā saucamajās simboliskajās grāmatās, kuru skaitā ietilpst pazīstamais pareizticīgo baznīcas "Plašais kristīgais katķisms."
Pareizticības mācības avoti ir svētie raksti - Vecās un jaunās derības grāmatas, un svētā tradīcija - ticības apliecinājumi, vispasaulles un vietējo koncilu lēmumi, baznīcas tēvu Atanāsija Lielā un Vasīlija Lielā, Jāņa Zeltamutes, Gregora Teologa u.c. sacerējumi.
pareizticības mācības pamatā ir priekšstats par neizdibināmu saprātīgu Dievu, kas būtībā viens, bet izpaužas trijās personās: kā Dievs tēvs (redzamās un neredzamās pasaules radītājs), Dievs dēls (Jēzus Kristus) un Dievs svētais gars, kas nāk tikai no Dieva tēva.
centrālo vietu pareizticības mācībā ieņem dogma par visu cilvēku grēcīgumu un par pestīšanas nepieciešamību, izpildot rituālu un ievērojot noteiktas uzvedības normas. Pareiztīcīgā baznīca uzskata, ka cilvēkam piemīt gribas brīvība, kas arī esot virs zemes valdošā ļaunuma cēlonis, un ka ticīgais varot izpelnīties debesu valstību tikai tādā gadījumā, ja viņš cītīgi ar asarām lūgs, lai žēlīgais Dievs ņem vērā viņa lūgšanas, upurus un citus labos darbus un dāvā viņam grēku piedošanu. Pareizticības sludinātāju ideāls ir mistiķis dievlūdzējs, askētisks mūks, kas spīdzina savu miesu. kristīgā askētisma propaganda, atteikšanās no laicīgās pasaules ir viena no visraksturīgākajām pareizticības iezīmēm.
Pareizticībai raksturīgs rūpīgi izkopts kults un grezns ceremoniāls, lai emocionāli iedarbotos uz ticīgajiem. Garīdzniecība tiek dēvēta par Dieva un ticīgo starpnieku un Dieva svētības nesēju, ko tā saucamajos sakramentos tā sniedz ticīgajiem viņu pestīšanai. Pareizticīgo baznīca atzīst 7 sakramentus: kristību, svaidīšanu, svēto vakarēdienu, grēku sūdzēšanu, laulību, priesterību un pēdējo svaidīšanu.
Sakramentus pavada riti, kuri pareizticīgajiem un katoļiem ir drusku atšķirīgi. Piemēram, kristīšana pareizticīgajiem notiek, iegremdējot ūdenī, katoļiem - ūdeni uzlejot. Svaidīšanu parizticīgie veic agrā bērnībā tūlīt pēc kristīšanas, katoļi - 7 vai 8 gadu vecumā (iesvētīšanas ceremonija). Pareizticīgie bauda vakarēdienā maizi un vīnu, katoļiem vakarēdiens ar maizi un vīnu noteikts tikai garīdzniecībai, bet vienkāršie ticīgie bauda vakarēdienā tikai maizi. Ir arī dažas citas rituāla atšķirības.
Patstāvīgu pareizticīgo baznīcu izveidošanās. V gs. Bizantijas impērijas baznīcas lietās bija iedalīta 4 apgabalos, kas tika nosaukti par patriarhātiem - par Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarhātu. No patriarhātiem vēlāk izveidojās patstāvīgas (autokefālas) pareizticīgo baznīcas, kas pastāv līdz pat mūsu dienām. Vēsturiskās attīstības gaitā bijušās Bizantijas un kaimiņu valstu teritorijā izveidojušās citas, skaitā 11, patstāvīgas pareizticīgo baznīcas.
Pareizticīgās baznīcas.
Konstantinopoles baznīcas. Atrodas Turcijā, tās priekšgalā ir patriarhs ar Vispasaules patriarha titulu.
Aleksandrijas baznīcas. Atrodas Ēģiptē, tās ietekmē atrodas visa Āfrika.
Antiohijas baznīca. Sīrijā un Libānā.
Jeruzālemes baznīca. Tās centrs ir Jeruzālemes arābu daļā.
Kipras Pareizticīgā baznīca. Pastāv kopš V gs.
Grieķijas (Hellādas) Pareizticīgo baznīca.
Gruzijas Pareizticīgo baznīca. No XIX gs. sākuma ietilpa Krievijas baznīcas sastāvā ar eksarhata tiesībām, mūsdienās patstāvīga baznīca.
Krievijas Pareizticīgo baznīca. Maskavas patriarhāts, pastāv kopš XI gs. Vislielākā no pareizticīgo baznīcām.
Serbijas Pareizticīgo baznīca.
Bulgārijas Pareizticīgo baznīca. Pastāv kopš X gs.
Rumānijas Pareizticīgo baznīca.
Pēc II Pasaules kara tika nodibinātas:
Albānijas Pareizticīgo baznīca.
Polijas Pareizticīgo baznīca.
Čehoslovākijas Pareizticīgo baznīca.
ASV pastāv metropoīta Leontija vadīta ASV Pareizticīgo baznīca, kas sevi pasludinājusi par neatkarīgu un tai ir vairāk kā 2 miljoni piekritēji. Tāpat pastāv arī tā saucamā Ārzemju arhiereju sinode, kas dažādās Amerikas, Eiropas un Austrālijas zemēs apvieno tur esošos pareizticīgos.
Līdz ar krievu imperiālisma aktivizēšanos bijušo PSRS okupēto zemju pareizticīgajās sabiedrībās iezōimējās bēgšanas tendences no Maskavas patriarhāta. Tās rezultātā nodibinājās:
Ukrainas Pareizticīgā baznīca.
Igaunijas pareizticīgā baznīca.
Latvijas Pareizticīgā baznīca.
Pareizticība Latvijā. Tirdzniecības un kultūras sakari ar slāvu kaimiņtautām sekmēja pareizticības izplatīšanos Baltijā.
II Pasaules kara beigās no krievu okupantiem Latvijā aizbēga pareizticīgo metropolīts Augustīns Pētersons un bīskaps Jānis Garklāvs.
Tehnika. 30.10.2022. pielikta bilde, 3.lpp. 3.vieta (30.10.2022.).
Saites.
Kristietība un kristieši.
