Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Islāms, musulmaņi

Vārds islam nozīmē „paklausība” no arābu valodas.
Musulmaņi - islāmticīgie, cilvēki, kas piekopj islāma reliģiju. Vārds veidojies no arābu valodas vārda muslim. Latviski vēl mēdz dēvēt par muhamedāņiem, t.i. - pravieša Muhameda piekritējiem. Musulmaņi veido otru lielāko ticīgo kopienu pasaulē pēc kristiešiem - pēc Encyclopaedia Britannica Book, 2004.gada datiem musulmaņu skaits ir ap 1 254 222 000.

Islāma izcelšanās. VII gs. sākumā tas radās Arābijas pussalā pateicoties pravietim Muhamedam.
Bieži islāmu mēdz saukt par „reformētu jūdaismu” vai pat ariāņu tipa kristietību. Kā zināms ariāņi bija ķecerīgs kristietisma novirziens, kas uzsvēra kristus cilvēcisko iedabu un pretojās apzīmējumam „dieva dēls.”
Islāmā kopumā tiek likts uzsvars uz indivīda un sabiedrības atjaunotni.

Saskaņā ar Hudaibijas vienošanos Medīnas musulmaņi 629.gadā veica hadžu uz Mekas Kābu. Viens no Muhameda sekotājiem – tumšādainais etiops Bilals no Kābas veica pirmo uzaicinājumu (azanu) ticīgajiem uz lūgsnu. Tādējādi pēc islāma tradīcijas Bilals kļuvis par pirmo muedzinu. Vēlāk nākamajiem muedziniem pie mošejām sāks celt augstus torņus – minaretus.

Sadursme ar Bizantiju. Naidīgas attiecības ar Bizantiju musulmaņiem izveidojās ap 628.gadu, kad pēc Bizantijas imperatora Iraklija pavēles tika sists krustā Farvahs ibn Omārs al Džudami. Viņš bi aAmānas (tagad Jordānijā) prefekts, kas bija pieņēmis islāmu un imperatoram atteica atgriezties kristietībā. Liecības par šo gadījumu saglabājušās tikai arābu tekstos. Tas ir pirmais notikums ķēdē, kas noveda pie musulmaņu agresijas pret Bizantiju.
Ap šo laiku Muhameds jau iesūtīja islāma popularizētājus bizantiešu Sīrijā.
Saskaņā ar islāma avotiem 629.gadā Muhameds sūtīja 15 cilvēku delegāciju uz Amānu, lai izplatītu islāmu un, visdrīzāk, lai vāktu arī informāciju pret Bizantiju, par kuras labvēlīgajiem nodomiem viņš nav pārliecināts. Netālu no Tallahas apdzīvotās vietas musulmaņiem tika uzbrukts un dzīvs palika tikai viens cilvēks.
Apmēram ap to laiku gāja bojā arī uz Sīriju sūtītais delegāts.
Tamdēļ 629.gada septembrī Muhameds sūta uz ziemeļiem pret bizantiešiem 3 000 vīru lielu vienību ar Saīdu ibn Harisahu priekšgalā. Saīds gāja bojā kaujā pie Talibas (pie al Karakas). Turpmāko vienības komandēšanu uzņēmās Muhameda radinieks Džafars ibn Abu Talibs, taču arī tika ievainots. Nākamais, jau trešais karavadonis bija musulamanis Halids ibn al Vadids, kuram ar karaspēku izdevās atrauties no bizantiešiem un atgriezties Medīnā.
Līdz pat 629.gada beigām turpinājās sadursmes starp arābiem un bizantiešiem, jo pē’dējie mēģināja pakļaut vasaļatkarībā Arābijas ziemeļu ciltis. Neviena no pusēm tā arī neguva pārsvaru.

Cīņa par varu pēc Muhameda nāves. Muhameda pēkšņā nāve 632.gadā radīja apjukumu un varas vakuumu jaunajā arābu-musulmaņu sabiedrībā. Galvenais iemesls bija tas, ka pēc Muhameda nepalika vīriešu kārtas mantinieka. Dažās tikko islāmam un konfederācijai pievērstajās ciltīs brieda neapmierinātība, īpaši klejotāju-beduīnu ciltīs, kas uzskatīja slēguši vienošanos tieši ar Muhamedu personiski. Varas sacensība izvērsās arī starp muhadžāriem (no Mekas uz Medīnu atnākušajiem musulmaņiem) un ansāriem (Medīnā pievērstajiem musulmaņiem). Katrs no šiem grupējumiem piesardzīgi izturējās pret otru un vēlējās dominēt.
Bez tam šur tur uzradās jauni pravieši, kas sāka sludināt, balstoties uz viņu saņemtajām „atklāsmēm.” Visai reāla kļuva situācija, ka arābu sabiedrība atgriezīsies stāvoklī pirms Muhameda islāma ieviešanas (Korānā tas nosaukts par džahilija – „barbarisms”) un islāms varēja kļūt tikai par vēsturisku epizodi.
Tā tomēr nenotika un turpmāko 20 gadu laikā Medīna kļuva par spēcīgu varas centru, - Arābu impēriju, pievienoja sev Sīriju, Ēģipti un Irāku. Liela nozīme varas saglabāšanai bija karagājieniem, kuru laikā varēja iegūt bagātīgu laupījumu (Korāns šādu praksi nenosodīja) un arābu iespējai apmesties daudz auglīgākās zemes nekā pašu tuksneši.
Varas jautājumu atrisināja tādējādi, ka izvirzīja ietekmīgu cilvēku no Muhameda klana – Hašimītiem. Tāds cilvēks izrādījās Muhameda znots un brālēns Ali ibn Abu Talibs, kas bija iemantojis dievbijīga un kaujās drosmīga vīra reputāciju. Tomēr pret viņa kandidatūru uzstājās vecākais Abu Bakrs, kas arī tika izvēlēts par pirmo kalifu.
Abi pirmie divi kalifi (Abu Bakrs un Omārs ibn al Hatabs) nostādīja jauno arābu valsti uz stingrām kājām. Ar neparastiem militāriem panākumiem tie guva uzvaras pret Persiju un Bizantiju. Abas valstis bija novājinātas savstarpējā karā. Bizantiešu garnizoni Arābijas ziemeļos gandrīz vai nebija.

Izplatība pasaulē. Pēc Muhameda nāves tika sastādīta islāma svētā grāmata – Korāns, kurā apkopotas pravieša runas, Dieva inspirētas.
Dažās desmitgadēs pēc pravieša Muhameda nāves 632.gadā islāms strauji izplatījās Tuvajos Austrumos, uz rietumiem līdz Spānijai un austrumiem līdz Afganistānai un Indas ielejai. Islāms ietvēra sevī Persijas impērijas zemes, lielu daļu Bizantijas uz Ziemeļāfrikas piekrasti.
Pēc pravieša nāves musulmaņus pārvaldīja kalifi un to padomnieki, kam piederēja augstākā reliģiskā un laicīgā vara tāpat kā pašam Muhamedam.

Taisnajo kalifu valdīšana. Tie bija 4 arābu kalifi, kam bija tieša saistība ar pravieti Muhamedu.
Pirmais kalifs Abu Bakrs enerģiski cīnījās ar viltus praviešiem, veica militāru spiedienu uz tālākām un tuvākām ciltīm, kas bija sataisījušās izstāties no islāma konfederācijas. Solīja tām, kas atgriezīsies, neveikt represijas. Šā laika sadursmes ieguvušas nosaukumu riddas (pilnā nosaukumā Hurub al-ridda – „Karš pret atkritējiem”).
Jau trešā kalifa Osmana ibn Afāna valdīšanas laikā arābu kalifāts sāka kļūt monarhistisks. Bija arābi, kas neatzina monarhijas iedibināšanu pretēji arābu tradīcijām un radās pirmā arābu musulmaņu disidentu grupa – harīti. Viņi prasīja atjaunot to, ko uzskatīja par agrīnā islāma vērtībām. Harīti ik pa laikam rīkoja bruņotus dumpjus pret kalifiem, kuru darbību uzskatīja par nesavienojamu ar pirmējā islāma vērtībām.

Pievēršana islāmam. Arābi savās iekarotajās teritorijās visai brīvi izturējās pret citādi ticīgajiem un piespiedu pievēršana nenotika. Tomēr daļa pakļauto iedzīvotāju pievērsās islāmam, tādi tika saukti par muvalītiem, it īpaši, ja gribēja strādāt jaunā kalifāta pārvaldes struktūrās. Šais struktūrās kā reizīti savācās liels skaits nearābu-musulmaņu, jo paši arābi iesākumā amatus ieņemt nevēlējās.
Urbanizācijas procesā Damaskā, Kufā, Fustatā, Basrā, Kumā ienākušie arābi arvien vairāk sajaucās ar iekarotajām tautām un islāms pirmo reizi kļuva nearābisks. Droši vien nozīmīgs bija arī fakts, ka islāmu pieņēmušie tika atbrīvoti no īpaša nodokļa (džīzas) maksas.
Pakļautie iedzīvotāji islāmu pieņēma visai labprāt, iespaidoti arī no jaunās cēlās islāma arhitektūras.
Mazāk nekā 100 gados Muhameda reliģija kļuva par ļoti plaši izplatītu.

Islāms pārņem Tuvos Austrumus. Ir pamats domāt, ka Bizantijas dienvidu provinču kristiešu novirzieni – monofizīti, nestoriāņi un jakobīti ar prieku uzņēma jauno islāma mācību, jo tā garantēja tiem saglabāt ticības brīvību, atšķirībā no bizantiešu uzspiestā „grieķu” tipa kristietisma.
Abu Bakram izdevās nogludināt muhadžīru un ansāru attiecības. Apspieda arī vairākus dumpjus sabiedrības iekšienē, taču izvairījās no represijām. Enerģiski cīnījās ar viltus praviešiem, veica militāru spiedienu uz tālākām un tuvākām ciltīm, kas bija sataisījušās izstāties no islāma konfederācijas. Solīja tām, kas atgriezīsies, neveikt represijas. Šā laika sadursmes ieguvušas nosaukumu riddas (pilnā nosaukumā Hurub al-ridda – „Karš pret atkritējiem”). 633.gadā noris Abu Bakra karavadoņa Halida ibn al Valida vadītais karaspēks sakāva dumpīgo cilšu konfederāciju cīņā pie al Akabas. Tai pašā gadā uzvarēja „viltus pravieti” Musailivu. Šīs uzvaras nostiprināja viņa varu pār Arābijas pussalu.
Pa visu Arābiju izsūtīja islāma propagandistus, tā nostiprinādams tā pozīcijas.
Veiksmīgu aktīvo militāru operāciju rezultātā pret Persiju un Bizantiju Arābijas pussalas ziemeļos nostiprināja jauno arābu valsti starptautiski. Ar lielām grūtībām 633.gadā Abu Bakram izdevās pievērst islāmam Sīrijas un Irākas arābus, atbrīvoja tos no persiešu un bizantiešu varas. Te tika izmantota taktika, ka iesākumā nodibināja kontroli pār klejotāju ciltīm līdzenumos un tad koncentrējās uz pilsētām.
633.gada beigās arābu karaspēks bija iedziļinājies Persijas teritorijā divos virzienos: Irākas dienvidos al Musannas ibn Harisāra vadībā un līdz Hiras pilsētai Halida ibn al Valida vadībā.
Arābi jau dzīvoja Irākas un Sīrijas teritorijās, Damaskā un Jeruzālemē. Trešā kalifa Osmana ibn Afāna laikā arābi ielauzās Ziemeļāfrikā un pakļāva Ēģipti. Iegāja Horasanas pilsētā Irānas ZR.
Jau agrīnajā islāma stadijā dažas kristiešu baznīcas Jeruzālemē, Antiohijā un Aleksandrijā tika pārveidotas par mošejām. Gadījās, ka dievnamus pārmaiņus izmantoja gan kristieši, gan musulmaņi.
Iekarotajās teritorijās gan žīdiem, gan kristiešiem tika atļauts noturēt savus rituālus.

Islāms arābu iekarojumos. Arābu iekarojumi, atšķirībā no kristietības izplatības, bija tieši reliģiozu mērķu mudināti. Tamdēļ pieņemts uzskatīt, ka islāms izplatījies ar „zobena palīdzību.” Tomēr iekarojumu sākumā piespiedu islamizēšana drīzāk vairāk bija izņēmums nekā likumība. Pirmajos 100 arābu iekarojumu gados iekaroto tautu pievēršana islāmam arī nesastapa pretošanos, bet netika arī īpaši sekmēta.
Visai efektīvs bija džīzas nodoklis nemusulmaņiem. Ja iekaroto zemju iedzīvotāji pievērstos islāmam masveidā, tad kalifāts zaudētu būtisku ienākumu avotu. Tamdēļ iecietība pret citām ticībām kļuva kalifātā par normu – kristieši, jūdi un zoroastrieši ieguva „aizsargāto tautu” (ala d dimma) statusu.
Tomēr ar laiku aizvien vairāk cilvēku, arī nearābu izcelsmes, sāka pieņemt islāmu.
640.gadā kalifs Omārs pavēlēja sākt Klinšu Kupola mošejas celtniecību Jeruzālemes Tempļa kalnā un aizliedza jaunu sinagogu un baznīcu celšanu iekarotajās teritorijās.
705.gadā sāka celt Omeijādu mošeju Damaskā. Jāņa Kristītāja baznīcu (arī Damaskā) nodeva musulmaņu rīcībā.
Neatsveramu ieguldījumu islāma attīstībā deva Hssans al Basri (642.-728.g.), pirmais islāma zinātnieks.

Šķelšanās islāmā 8. un 9.gs. Daļēji teoloģiska, bet daļēji arī politiska islāma šķelšanās šiītos un sunītos notika jau agrīnā islāma stadijā. Turpmākā islāma vēsturē ne reizi vien šie novirzieni savstarpēji veduši asiņainas cīņas. Atšķirībā no sunnītiem uzskata, ka pravieša Muhameda politiskajai un reliģiskajai varai pēc viņa nāves bija jāpāriet tuvākā vīriešu kārtas radinieka –znota Ali ibn Abu Taliba rokās. Tādējādi par īsteno sekotāju būtu jāuzskata viņš. Tātad garīgie pēcteči ir imāmi, kurus uzskata par galvenajām reliģiskajām figūrām. Tādēļ viņiem arī ir tiesības dažādi skaidrot Korānu.
Tomēr 632.gadā sapulcē Medīnā par varas mantotāju tika ievēlēts Abu Bakrs – pirmais kalifs. Šī nekonsekvence tad arī izraisīja musulmaņu vēlāko dalīšanos šiītos un sunītos.

Indijā. Islāms Indijā ienāca 7.gs. mierīgā veidā, to ieveda arābu tirgotāji. Tādējādi islāms ieviesās Indas ielejā un Keralā, kur viegli un uz ilgu laiku nostiprinājās. Šīs musulmaņu kopienas uzskata par senākajām Indijā.
Toties Indijas ziemeļos viss notika citādi. Sinda tika iekarota 711.gadā. Tālāk sekoja ilgstoša un asiņaina veco un jaunās ticības cīņa. Musulmaņi uzbruka senajām indiešu pilsētvalstīm. 1194.gadā tika ieņemta Varanasī un daudzi tempļi tika nopostīti. Tas pats notika visos ziemeļu rajonos, bieži vien ar ārkārtīgi lielu nežēlību.
Kopumā islāma ienākšana Indijā bija revolucionārs notikums. Tas kļuva par otru lielāko Indijas reliģiju un iznīcināja senās saites starp Indiju un senajām Indostānas reliģiskajām sistēmām.
Indas ielejas pilsētā Sindā radās sūfisms.
Indijā islāms tika hinduizēts. Muhameda biogrāfija kļuva par Krišnas stāsta variantu. Imams Huseins, Kerbelas moceklis, šiītu kopienās tika portretēts kā avatāra – viena no dieva Višnu inkarnācijām.
Varanasī pilsētā nabadzīgais audējs Kabīrs 15.gs. sludināja islāma un hinduisma brālību.
Islāms kļuva par Indijas sastāvdaļu – tas mainīja hinduismu un mainījās arī pats.
Lielo Mogolu valdīšanas laikā par dažādām ticības izpratnēm pilsoņu karš izcēlās starp diviem Akbara mazmazdēliem – Daru Šukohu un Aurangzebu. Uzvarēja pēdējais, kas pārstāvēja radikālāku islāma izpratni. Tika iznīcināti daudzi indiešu tempļi, arī skaistie Višnu un Šivas tempļi Varanasī pilsētā.
20.gs. notika ļoti asiņaina Bangladešas un Pakistānas atdalīšanās.
Indijā dzīvo ap 100 miljoniem musulmaņu un tā ir otra lielākā musulmaņu zeme pasaulē. Sadzīvošana ar hinduistiem vēl joprojām ir problemātiska.

Ķīnā. Dienvidu pilsētā Guandžou ir mošeja, kurā apglabāti trīs pravieša mācekļi, kas 7.gs. beigās pirmie iepazīstināja Ķīnu ar islāmu.

Islāms berberiem. 700.gadā tagadējās Alžīras teritorijas jau nonāca arābu kontrolē un Al Nusairs piedāvāja berberiem pieņemt islāmu.

728.gadā nomira Hasans al Basri, kas tika uzskatīts par Omeijādu perioda lielāko teologu un domātāju, un tika saistīts ar kadarītu sektu.
732.gadā Abu Hanifs iegulda fithas – šariata likumu studēšanas pamatus. Šai pašā gadā Muhameds ibn Ichāks sarakstīja pravieša Muhameda biogrāfiju, kuru izmantos nākamie ahiogrāfi hadisu sacerēšanai.

Islāms Abasīdu dinastijas laikā. Neskatoties uz saviem trūkumiem, Abasīdu dinastijas laikā notika islāma attīstība. Šai laikā dzima šariats – islāma tiesības, likumi, kas izveidoti saskaņā ar Korānu. Tā kodifikāciju veica izcili islāma juristi.
8.gs. beigās tika novērota reliģiozitātes pastiprināšanās arābu kalifāta pilsētu iedzīvotājiem. Tika izvirzītas prasības stingri sekot sunnai, pastiprinājās tendences apkarot šiismu un citas islāma sektas. Par to ortodoksālos musulmaņus pirmo reizi sāka saukt par „tradīciju tautu” (aļ al hadisa) un sunītiem (no vārds sunna).
9.-11.gs. islāms bija ļoti uzņēmīgs pret ārēju ietekmi, galvenokārt pret tādiem sengrieķu filozofiem kā Aristotelis un Platons.
929.gadā vēl nebija skaidrs kā attīstīsies islāms, tieši tad arī tika ielikti sunnītiskās ortodoksijas pamati.
814.gadā kalifs Al Mamuns (809.-832.g.) cīņai ar saviem reliģiskajiem un politiskajiem oponentiem ieviesa līdz šim nebijušu līdzekli – mihnu (inkvizīciju). Ieslodzījumā nonāca daudzi pazīstami islāma teorētiķi (piemēram – Ahmads ibn Hanbāls).

Attieksme pret kristiešiem. Kopumā musulmaņu iekarotāju attieksme pret kristiešiem bija taisnīga un saprātīga. Tā piemēram Andalūzijā (Kordovas kalifātā) kristiešiem bij jāmaksā džizas nodoklis, zemes nodokļi, bija aizliegts celt jaunas baznīcas, un ar nāvessoda draudiem kristietis nedrīkstēja precēt musulmaņu sievieti, lai gan otrādi drīkstēja.

Sūfisma rašanās. Sūfisma rašanās Abasīdu valdīšanas sākumā bija kā reakcija strauji augošā islāma saskarei ar dažādām kultūrām. Tajā manifestēja persiešu un indiešu misticisms.

Islāma mākslas un zinātnes uzplaukums. Tas notika 10.-11.gs. un arābu zinātnieki saglabāja sengrieķu zināšanas. Dikti attīstījās medicīna (Avicenna) un islāma arhitektūra.

12.gadsimtā islāma revolucionaritāte mazinājās. Par to liecina kaut vai Al Hazali darbi, kas radīja konservatīvu islāma doktrīnu. Izplatījās sākot ar 13.gs. un iegūla ortodoksālā islāma pamatā.
Al Hazali doktrīnas triumfs islāmā bija pilnīgs.
Abasīdu valdīšanas beigas sakrita ar brīvu diskusiju izbeigšanos starp islāma zinātniekiem.

Cīņas ar krustnešiem 12.gs.

Cīņas ar mongoļiem 13.gs. Mongoļu iebrucēji nodarīja islāma zemēm milzīgu postu. Tomēr islāms izrādījās daudz dzīvotspējīgāks, nekā varētu domāt.

Vēlāka islāma izplatība. Islāms dodas dziļāk Āfrikā cauri Sahārai un sasniedz subsaharālos Melnās Āfrikas reģionus. Arābu tirgotāji to ievieš arī Austrumāfrikā (Zanzibāra).
Austrumu virzienā tas sasniedz Vidusāziju, Dienvidsibīriju un Uiguristānu, iespiežas vēl dziļāk Indijā.
Ap 1405.gadu Moluku salās kāds Iskanders dibināja musulmaņu sultanātu. Tā galvaspilsēta turpmāk kalpoja kā nozīmīgs islāma izplatības centrs DA Āzijā.
Islāmam tādējādi jāpielāgojas lielai sadrumstalotībai un daudzveidībai, kas eksistē vispasaules musulmaņu kopienā – ummā.

15.gs. Spējais osmaņu turku uzbrukums līdz ar Konstantinopoles ieņemšanu 1453.gadā darīja galu Bizantijas impērijai. Līdz ar to uz visiem laikiem beidzās kristietības invāzija uz austrumiem no Hēlesponta (Dardaneļiem).
Ieņemot Konstantinopoli, musulmaņi beidzot realizēja seno islāma sapni un šī uzvara kļuva par sākumu islāma atdzimšanai, taču jau visai konservatīvā, ne kareivīgā, veidā. 14.gs. tas stipri tika ietekmēts no sūfisma, kas īpaši uzplauka Indijā.

16.gs. islāms uzplauka turku sultāna Suleimana Lieliskā laikā, kas turēja bijāšanā visu Eiropu un pusi Āzijas. Šai laikā islāms jau vairs nebija tikai arābu reliģija – eksistēja trijas lielas, pie tam nearābu, musulmaņu impērijas – turku Osmaņi, persiešu Sefevīdi un indiešu Mogoli.

Kaut kad umma pieņēma šariatu kā neapstrīdamu islāma likumdoānu un tad idžtihadi („patstāvīga prāta spriedumi”) tika izslēgti. Sunītu un šiītu pretimstāvēšana turpinājās, taču vairs nebija tik asa.

Islāma izplatība Tālajos austrumos. 13.gs., varbūt mazliet ātrāk, beigās islāms ienāca DA Āzijā un Klusā okeāna rieteņu daļas salās. Tas nenotika militārā ceļā, kā citos virzienos, bet tikai pateicoties tirdznieciskajiem sakariem. Arābu un persiešu tirgotāji ilgus gadsimtus izmantoja garšvielu tirdzniecībai ceļu pa Malakas jūras šaurumu (atdala malakas pussalu no Sumatras salas). Malakā un citās ostās radās musulmaņu tirgotāju kolonijas. Politiski šais plašajos apgabalos valdīja daudz un dažādi vietējie valdnieciņi, kas bieži vien karoja savā starpā. Musulmaņu tirgotāji tos bieži noskaņoja labvēlīgi pret sevi, reizēm pat apprecēja sievietes no valdnieku ģimenēm. Tā vietēji valdnieki pieņēma islāmu par savas valsts reliģiju un 15.gs. sākuma Malakas sultanāts bija jau islāmiska valsts.
Bez tam islāma izplatība notika ne tikai oficiāli-valstiskā ceļā, bet to sekm’;eja arī klejojošie sūfiju derviši. Sūfiji cēla apdzīvotajās vietās mošejas un noņēmās ap vietējo iedzīvotāju skološanu, kas līdz šim tur bija kas nebijis. Īpaši stipri šie procesi sāka izpausties pēc Mogolu impērijas nodibināšanās Indijā 16.gs.
Indonēzijā islāms saplūda ar vietējiem pagānu priekšstatiem, kā arī hinduismu un budismu. Tā rezultātā radās dažādi ezotēriski strāvojumi.
Tikai jau eiropiešu koloniālajā periodā Tālo Austrumu islāms sāka līdzināties ortodoksālajai islāma doktrīnai. Vēlāskā koloniālajā periodā islāms kļuva antiimperiālistisks un reformatorisks.
Šodien islāmiskas dabas nemieri risinās Malaizijā, Indonēzijā un dažos Filipīnu rajonos (Mindanao salā).

Islāms Jaunajos laikos. Pēc Konstantinopoles ieņemšanas 1453.gadā islāma pasaulē sāka dominēt turki-osmaņi, kas bija sunnīti. Vienlaicīgi nodibinājās arī sefevīdu Persija, kas bija šiītu valsts. Militārā pretimstāvēšana starp tām turpinājās visu laiku Irākas sakarā, līdz osmaņi tajā guva pārsvaru.
Spāņi ieņemtajā Granādā iedibināja inkvizīciju. Musulmaņus spieda lūgties kristiešu svētvietās, tādēļ tie sacēlās Alpuharasā un vēl citos anklāvos, taču spāņu vara nežēlīgi tos apspieda.
Galu galā Kastīlijas Izabella izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā. 1502.gadā Ferdinands un Izabella pilnībā aizliedza islāmu Spānijā.
Indijas subkontinentā radās vēl viena spēcīga islāma valsts – Mogolu impērija 1556.gadā Akbara vadībā, kas visai labvēlīgi izturējās pret hinduistu kultūru.
17.gs. draudus no ziemeļiem islāma pasaulei Vidusāzijā sāka radīt arī briestošā Krievijas impērija.

Ačes sultanāts radās Sumatras salā ap 1551.gadu, kā rezultāts turpmākai islāma izplatībai Malajas arhipelāgā.
Krievu cars 1522.gadā uzsāka 4-gadīgu kampaņu, kuras rezultātā krievu valstij iekaroja Kazaņas un Astrahaņas hanistes (atdalījušās no mongoļu valsts). Pievolga tika pievienota Krievijas impērijai un par krievu cara pavalstniekiem pirmo reizi kļuva musulmaņi.

Islāma atkāpšanās. Tā notika 18.gs, kad Eiropa musulmaņiem pretimstāvēja Austrijas impērija, ziemeļos – Krievijas imperija, bet austreņos – Ķīnas Cinu impērija. Eiropas valstis arvien izteiktāk velejas iekarot kolonijas, kas daudzkārt atradās tiesi musulmaņu zemēs.

19.gs. Francija kā kolonijas pakļāva Maroku, Alžīriju un Tunisiju. Holandiesi nostiprinajas Indonēzijā, bet briti bez Indijas nodibināja jaunu koloniju Malakas pussalā.
Bez tam eiropiesi un amerikaņi attiecība pret islāma zemēm pielietoja „ ekonomiska imperiālisma” politiku – aizdeva tām naudu, tadējādi vajinadami musulmaņu valstu politisko neatkarību. Zīmīgakie piemēri tam – Osmaņu impērija un Ēģipte.
Paši islāma valdnieki tikam nereti mēģinaja savas valstis modernizēt un pārkārtot eiropeiskā stila – Muhameds Ali Ēģiptē. Tomēr Ali pēcnacēji nebija tik spējīgi taja ziņā, „pakāsa” arī jautājumā par Suecas kanālu un Ēģipte 1875.gadā nonāca bankrota priekšā.
Šā laika vēsture ir cīņa starp „progresīvajiem” unkonservatīvajiem šiītu mullu veidolā. Galu galā progresīvie guva virsroku un atvēra valsti britu un krievu ietekmei.
Indijas sipaju sacelšanās 1857.gadā tika sagrauta. Paši Indijas musulmaņi par tālāko domās dalījās. Saīds Ahmadhans aicināja muslmaņus samierināties un pat mācīties no kolonizatoriem. No otras puses Kasims Nanavtavi 1867.gadā nodibināja jaunu medresi Deobandā, tā vēloties islāma vērtību atdzimšanu Indijas subkontinentā.

Islāma reformācijas. Pēc franču un angļu aiziešanas varu Ēģipte saņēma Muhameds Ali. Viņa nostāja un politika bija vēsta uz eiropiešu tehnoloģiju un institūciju pārņemšanu, reizēm pat nerēķinoties ar islāmiskām nostādnēm.

Eiropas uzkundzēšanās islāma zemēm. Sakarā ar Eiropas valstu tieksmi pēc naftas, tās gan saimnieciski, gan militāri uzkundzējās musulmaņu valstīm. Sākot ar 1914.gadu šai cīņā par naftu iesaistījās arī ASV.

Džamaladīns al Afgani. Pēc izcelšanās persietis. Aktīvs, apņēmīgs, bet reizēm nekonsekvents islāma ideoloģiskais līderis. Viņa darbi un lekcijas veica lielu ieguldījumu islāma atdzimšanā 20.gs. sākumā., sludinādams braukāja pa dažādām valstīm.
1871.gadā viņš ieradās Ēģiptē, kur organizēja reformatoru grupu. Taja ietilpa arī Muhameds Abdū – vēlākais „Musulmaņu brālības” organizētājs. Tomēr līdz pat viņa nāvei 1897.gadā panislāmiska sacelšanās tā arī neiestājās.

1875.gadā Indijā Saīds Ahmadhans nodibināja Angļu-austrumu Muhameda koledžu Lahorā. Tas bija centiens veikt musulmaņu un kolonizatoru sadarbību.

1899.gadā Kasims Amins sacēla lielu ažiotāžu Kairā ar savu grāmatu „Sieviešu atbrīvošana” (Tahir al Mara), kurā viņš saistīja Ēģiptes ekonomisko atpalicību ar sistemātisko sieviešu apspiešanu. Uz Kasima argumentiem daudzi islāmisti atbildēja ar tā noteikšanu par neatņemamu islāma elementu, lai gan Korānā tas tiešā veidā nebija un arī nav apgalvots.

20.gs. 1906.gadā tika nodibināta „Musulmaņu līga” ar assasinu pēcteci Agahanu vadībā.
1912.gadā Ahmads Dahans Indonēzijā nodibināja reformatoru kustību Muhammadiji. Tā pasludināja par savu mērķi tuvināt Indonēzijas iedzīvotājus ortodoksālajam islāmam organizējot skolas un labdarības organizācijas. Iesākumā kustība vairījās politikas, taču vēlāk to sāka asociēt ar islāma nacionālismu. Tas bija naidīgs Nīderlandes koloniālismam un pēcāk izplatījās arī Britu Malajā.
1928.gadā Ēģiptē nodibināja islāmistu organizāciju „Brāļi musulmaņi” (Hamaat al ihvan al muslimin), kas pieaug spēkā un pretnostata sevi Rietumu vērtībām.
1941.gada Indijā pieauga cerības, ka, beidzoties karam ar Vāciju, Indijai tiks dota neatkarība. Tādēļ islāmists Seīds Abu al Ala Mavdudi nodibināja partiju Džamaat i islam, kuras uzdevums bija radīt musulmaņu valsti atdaloties no Indijas.
1947.gadā musulmaniskā Pakistāna atdalījās no hinduistu Indijas, te liela nozīme bija „Musulmaņu līgai.”
1979.gadā Irānā notika islāma revolūcija, kuru vadīja ajatolla Homeni. Pēc tam šeit nodibinājās teokrātisks un antiamerikāniski noskaņots režīms, kas kļuva par piemēru arī citām valstīm.
Irākā pie varas nāca laicīgās partijas Baas līderis sadams Huseins, kuru iesauca par „jauno Saladinu.”
Karš starp Irānu un Irāku (1980.-1988.g.).
1988.gada septembrī Londona iznāca indiešu cilmes musulmaņu rakstnieka Salmana Rusdi grāmata „Sātaniskās vārsmas.” Grāmata izsauca Lielbritānija dzīvojošo musulmaņu protestus un tie veica publiskas grāmatas dedzināšanas. Grāmata patiesi ir visai ķecerīga, pravieša Muhameda sievas tajā parādītas ka prostitūtas.

Līdz ar krievpadomju okupantu patriekšanu no Afganistānas, islāma pasaule atguva pašapzinību, bet ne stabilitāti. Pāri par 40 000 musulmaņu, kas Afganistāna nemaz nebija karojuši centas izraisīt svētos karus visā islāma pasaulē no Marokas rieteņos līdz Indonēzijai austreņos.
Sākot ar 1989.gadu norisa nemieri PSRS bijusajas Vidusāzijas republikās, pirmām kārtām Uzbekijā. Saspīlējums saglabājās Sīrijā, Jordānijā, Irākā, Pakistānā, Tunisā un Malaizijā, pat konservatīvaja vahabītu Saūda Arābijā. Arī indija musulmaņu mazakums bija stipri vardarbīgs.

1990.gadā Huseina irākieši sagrāba Kuveitu.

1994.gadā no Krievijas atdalījās Čečenija, kur sākās liela mēroga militārs dumpis.
Kopumā islamistiem tomēr neizdevās sagraut šo valstu politiskas iekārtas un pilnā mērā nonākt pie varas. Izņēmumi bija tikai divi – Sudāna un Afganistāna.

Islāma ekstrēmisms. Šai laukā nozīmīgākā figūra ir Osama bin Ladens, kam tiek piedēvēta diversijas organizēšana 2001.gada 11.septembrī Ņujorkā un Vašingtonā (Pentagona ēkā). Kā sekas tam sākās Džordža Buša proklomētrais „karš pret terorismu,” un kā pirmais – iebrukums Afganistānā. Šī kara mērķis bija Ladena sagūstīšanas, Al kaidas un Taleban kustību sakaušana.

2011.gada septembrī Francijā stājās spēkā aizliegums musulmaņiem publiski lūgties ielās.

Šodien. Par musulmaņiem uzskatāmi ap 1 miljardu cilvēku, t.i. 1/6 Zemes iedzīvotāju. Islāms pastāv jau 14.gs. un radījis
Patlaban pastāv 48 islāma valstis:
1. Bosnija un Hercegovina.
2. Albānija.
3. Azerbaidžāna.
4. Turcija.
5. Turkmēnija.
6. Uzbekija.
7. Kazahija.
8. Kirgīzija.
9. Tadžikija.
10. Afganistāna.
11. Pakistāna.
12. Irāna.
13. Irāka.
14. Sīrija.
15. Libāna.
16. Jordānija.
17. Ēģipte.
18. Lībija.
19. Tunisija.
20. Alžīrija.
21. Maroka.
22. Mauritānija.
23. Senegāla.
24. Gambija.
25. Gvineja.
26. Mali.
27. Nigēra.
28. Nigērija.
29. Čada.
30. Sudāna.
31. Eritreja.
32. Džibutija.
33. Somālija.
34. Komoru salas.
35. Maldīvu salas.
36. Jemena.
37. Sauda Arābija.
38. Katara.
39. Kuveita.
40. Bahreina.
41. Apvienotie Arābu emirāti.
42. Omāna.
43. Bangladeša.
44. Malaizija.
45. Bruneja.
46. Indonēzija.
47. Uigurija ( Ķīnas okupācijā).
48. Ičkērija (Krievijas okupācijā).

Islāms ienāk Eiropā. Šveices vēlētāji referendumā nolēma, ka musulmaņi nedrīkst būvēt jaunus minaretu torņus pie mošejām. 

Saites.
Reliģijas.
Pravietis Muhameds.
Korāns.