Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krievu pareizticīgā baznīca

To vada Maskavas patriarhāts, un tā ir lielākā un ietekmīgākā pareizticīgo baznīca, kas apvieno aptuveni 2/3 pasaules pareizticīgo.

Vēsture.
Baznīcas patstāvības ierīkošana.
Krievu pareizticīgās baznīcas autokefālija tika pašpasludināta 1448.gadā, kad  Maskavā kā metropolītu izvēlēja Jonu. Viņu izvēlēja krievi patstāvīgi, bez Vispasaules koncila atļaujas. 

Šķelšanās ar vecticībniekiem. 1653.gadā Krievijas cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā patriarhs Nikons uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu. Liela daļa ticīgo nepieņēma jauninājumus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci vai staroveri) – pareizticības senāko formu piekritējiem. 
Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju. 

Kijevas metropolijas pievienošana. 1686.gadā Konstantinopoles patriarhāts nodeva toreizējo Kijevas metropoliju (tolaik tās robežas ievērojai atšķīrās no mūsdienu Ukraias robežām) Maskavas patriarhātam skarā ar Maskavijas valsts izplešanos impērijas lielumā.

Krievu baznīca Pētera I laikā. В конце августа 1917 года в Успенском соборе Московского Кремля начал работу Поместный собор Русской православной церкви. Это был первый такого рода собор с XVII века. И одним из его решений было восстановление патриархии. Спустя более чем две сотни лет после того, как ее упразднил Петр I. Что же подвигло на этот шаг царя-реформатора?


Надо заметить, что патриарх Адриан поддержал Петра во время его противостояния с царевной Софьей. Однако впоследствии, уже после начала Петром активной реформаторской деятельности, и Адриан, и многие другие представители духовенства начали выражать открытое недовольство. Им не нравилось, что царь своей бурной деятельностью разрушал тот уклад жизни, те обычаи, которым они были привержены.

Петр, конечно, видел, что его начинания в церковной среде не находят должной поддержки. А потому начал винить в своих неудачах в том числе и духовенство. Разумеется, по большей части это было не так. Но какое до того было дело самодержцу, который и помыслить не мог, чтобы его начинания подвергались критике? И прислушиваться к это критике он, конечно же, не собирался.

Поскольку Петр был очень внимателен ко всему, что исходило от европейских государств, то на него большое впечатление произвели советы правителя Голландии и Англии Вильгельма Оранского в 1698 году. Тот рекомендовал царю организовать церковь в России по английскому примеру — то есть когда глава государства одновременно возглавляет и церковь.


На такой шаг Петр в конечном итоге не решился. Однако после смерти патриарха Адриана в 1700 году фактически запретил выбирать нового патриарха. В таком состоянии Русская православная церковь находилась 20 лет, пока не была учреждена Духовная коллегия.

Но вообще говоря, сводить все только к деятельности царя-реформатора было бы неправильно. Еще во время правления его отца, Алексея Михайловича, верховная власть обнаружила, что патриархи могут стать "самодержцам равносильными, а то и более". В общем-то, примером тому служила деятельность таких безусловно сильных личностей, как Филарет и Никон.

А потому ограничения, направленные на ослабление влияния духовенства стали предприниматься еще в правление его отца. Петр же скорее действовал более быстро. И радикально. Однако же его преемники точно также не стремились восстанавливать патриархию. Вплоть до свержения самодержавия в 1917 году.

Baznīcas šķelšanās pēc lielinieku dumpja. Baznīcas sašķelšanos izraisīja 1917.gada apvērsums un lielinieku nākšana pie varas. Daļa ticīgo aizbēga uz ārzemēm un izveidoja no Maskavas neatkarīgu baznīcu. Kad 1927.gadā metropolīts Sergijs parakstīja lojalitātes deklarāciju padomju varai, emigrācijas baznīca pārtrauca sakarus ar baznīcu dzimtenē. Visu turpmāko laiku emigrantu baznīca pārmeta otrai sadarbošanos ar Kremli.
Pimos 10-15 gadus pareizticīgā bazīca vēl bija patstāvīga, bet vēlāk čeka sāka to kotrolēt.

Baznīca Staļina laikā. Vēl patreiz eksistējošo kārtību, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir stingri čekas kontrolēta un aģentu piepildīta, radījuši Staļins un Berija 1943.gadā.

Hruščovs bija pēdējas KP līderis, kas vēlējās sagraut pareizticīgo baznīcu, taču nevis rupji, bet tā smalki – no iekšpuses. Tā parādījās jauna garīdznieku grupa, kas tika kontrolēta no čekas puses.Tās sastāvā bija arī Igaunijas pareizticīgais batvācietis, kas kļuva par baznīcas galvu 1990.gadā – Aleksiju II

L.Brežņevs uz pareizticību skatījies kā uz rezerves ideoloģiju, gadījumā, ja bankrotēs komunisma ideoloģija. Baznīca kļuva autonoma, taču joprojām kontrolēta.
Palaikam pašā baznīcā parādījās disidenti. Piemēram, 80.gadu nogalē bija Aleksandrs Meņs, kas kritizēja baznīcas un valsts pārlieku ciešās attiecības. Viņš tika nopslepkavots un vaininieki nav zināmi vēl šodien. Bija arī tāds Gļebs Jauņins – viņu gan izslēdza, gan atkal pieņēma baznīcā, atkarībā no kārtējā rīkojuma. 

Pēc padomju varas sagrūšanas. Krievijā baznīca atguva bijušo spožumu. Būt reliģiozam atkal bija modē. Baznīcai tika atgriezti bjušie īpašumi un celti arī jauni dievami. 18 Aleksija II varas gados baznīcu skaits pieauga līdz 30 000, bet klosteru – no 18 līdz 700.
Tomēr līdz ar brīvības un atklātības parādīšanos, kļuva pieejami čekas dokumenti. Tos vairākas nedēļas izdevās papētīt krievu garīdzniekam un disidentam Gļebam Jakuņinam, kurš konstatēja baznīcā daudzus čekas ziņotājus (piem., Abats). G.Jakuņins aicināja uz baznīcas attīrīšanos, taču tā nevēlējās to darīt un izstūma viņu no savas vides. Kad Jakuņins nomira 2015.gadā (?), tad baznīca atteicās to apglabāt.

Putina baznīca. 2007.gada 17.maijā abas baznīcas Maskavas Kristus Glābēja katedrālē parakstīja atkalapvienošanās dokumentu: to parakstīja Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II un ārzemju baznīcas vadītājs metropolīts Lavrs
Putina laikā krievijas Pareizticīgā baznīca ir atjaunojusies tāda, kādā tā bija Staļina laikā - kalpo par valsts varas apkalpojošu organizāciju.

Gadsimtiem ilgi tā centusies ieturēt distanci no Vatikāna, bet nu 2016.gada februārī metropolīts Kirils tikās ar pāvestu Francisku.

Ukrainas pareizticīgās baznīcas atdalīšanās. 2018.gada 12.decembra Kijevā apvienošanās sinodē izveidota jauna neatkarīga Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas bija atkarīga no Maskavas patriarhāta kops 1686.gada. 2019.gada 5.janvārī, sestdienā Stambulā ekumēniskā patriarha Bartalomeja mītnē notika tomosa parakstīšana par neatkarīgas (autokefālas) Ukrainas Pareizticīgās baznīcas atzīšanu. Tomosu parakstīja ekumēniskais patriarhs Bartolomejs. Ceremonijā piedalījās Ukrainas prezidents P.Porošenko un Kijevas metropolīts Epifānijs. Par visas Ukrainasmetropolītu kļuva Epifānijs.

Krievu pareizticība Latvijā.
Pareizticīgie Pirmās Latvijas republikas laikā.
To bija 8,9% (trešā lielākā konfesija aiz luterāņiem un katoļiem).
Latvijas Pareizticīgā baznīca sākumā bija pakļauta patriarhātam Maskavā. Sakarā ar to, ka PSRS Baznīcu vajāja un vēlāk politizēja, saites ar Maskavu tika sarautas, un tika noslēgta vienošanās ar Konstantinopoles patriarhātu. Tas atzina Latvijas Pareizticīgo baznīcas autonomiju zem Konstantinopoles jurisdikcijas. 3/5 no Latvijas pareizticīgajiem bija krievi.
Konstantinopoles patriarhs pēc turku osmaņu okupācijas 1453.gadā pats 1589.gadā piešķīra patriarha titulu Maskavas metropolītam, kas faktiski autokefāliju praktizēja kopš 1439.gada Florences ūnijas neīstenošanas. Latvijas gadījumā politiskais spiediens pēc arhibīskapa Jāņa Pommera noslepkavošanas 1934.gadā panāca pāreju no Maskavas uz Konstantinopoles jurisdikciju, no kuras arhibīskaps metropolīts Augustīns Pētersons atteicās 1940.–1941.gada ziemā.
Pēc būtības 1936.–1941.gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze, kura kalpoja priesteris Cernejs, kurš bija jau minētā Pētersona jurisdikcijas trimdā, kad viņš otro reizi atteicās no Maskavas patriarhāta pakļautības. Latvijā baznīcas Sinode visā šajā laikā pēc 1940.–1941.gada atgriešanās zem Maskavas nav mainījusi piederību. 
Tā kā patreiz Krievijas Pareizticīgā baznīca kļuvusi par palīgu Putina virzītās "krievu pasaules" virzīšanā un krievu šovinismā, tad kā tāda Latvijā būtu pilnīgi aizliedzama un pārkārtojama Konstantinopoles patriarhāta aizbildniecībā.

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.