Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krievijas Pareizticīgo baznīca

Krieviski - Русская Православная Церковь.
To vada Maskavas patriarhāts, un tā ir lielākā un ietekmīgākā pareizticīgo baznīca, kas apvieno aptuveni 2/3 pasaules pareizticīgo.

Vēsture.
Slāvu reliģiskie uzskati pirms kristietības.
Pirms kristietības pieņemšanas austrumslāvi bija pagāni. Slāvu vissenākajiem pagāniskajiem kultiem bija raksturīga dabas spēku - ūdens, uguns, zemes, kā arī augu un dzīvnieku pielūgšana. Slāvu galvenās dievības bija saules dievs  - Daždj-dievs, mājlopu dievs - Veless, vēja dievs - Stribogs, uguns dievs - Svarogs, negaisa dievs - Peruns. Bez tam pastāvēja liels skaits sīku dievību. Piemēram, slāvi ticēja, ka mežā dzīvo meža gari, kurus tie uzskatīja par medību aizgādņiem. Dodamies medībās, mednieki nesa meža garam upuri - nolika maizes donu uz celma. Zvejnieki upurēja ūdens garam, t.i. dievam, kas, pēc viņu ticējumiem, dzīvo upē. Mājsaimniecību, pēc slāvu ticējumiem, pārzināja īpašs dievs - mājas gars. Katrai ģimenei bija savs mājas gars; pārceļoties uz citu dzīvesvietu, veica īpašas ceremonijas, uzskatot, ka tā var likt arī mājas garam pārcelties uz jauno mājokli. Šie ticējumi atspoguļoja pirmatnējās kopienas ģints iekārtas sabiedriskās attiecības.

Reliģiskā situācija pirms kristietības iespiešanās. X gs. dzimts iekārta austrumslāviem, it īpaši tiem, kuriem bija pastāvīgi sakari ar vairāk attīstītajām kaimiņvalstīm - Bizantijas impēriju un Rietumeiropas valstīm, nonāca sairuma stadijā. Sāka rasties tirdznieciskas un politiskas apvienības, kas IX un X gs. saplūda plašā valstī - Kijevas Krievzemē. Pirmsšķiru sabiedriskā iekārta šeit deva vietu šķiru sabiedrībai, kuras izveidošanos paātrināja Bizantijas un Rietumu feodālisma iekārta.
Kijevas Krievzemes kņaziem un valdošajai šķirai bija nepieciešama tāda reliģija, kas sankcionētu jauno sabiedrisko iekārtu un aicinātu tautu dzīvot pacietībā un padevībā.Vecie pagāniskie slāvu ticējumi nevarēja kalpot šādam mērķim.
Kristietība nebija vienīgā šķiru sabiedrības reliģija, ar ko saskārās austrumslāvi. Kijevu saistīja saimnieciskās un politiskās attiecības ar Pievolgu. No bulgāru valsts Kijevas Krievzemē ieradās musulmaņu misionāri, no Hazāru valsts - judaisma sludinātāji.

Kristietības iespiešanās austrumslāvu zemēs. Kristietība sāka iespiesties Kijevas Krievzemē jau ilgi pirms tās kristīšanas. Jau daudzi no kņazam Igoram (miris 945.g.) tuvu stāvošajiem bija kristieši, Kijevā jau ilgi pastāvēja Sv.Iļjas dievnams ("Katedrāle"). Kijevas kņaze Olga (945.-957.g.) pati bija kristiete. Tādā veidā kristietība pirms tā atzīšanas par valsts reliģiju bija savi piekritēji Kijevas Krievzemē, galvenokārt sabiedrības augstākajos slāņos.
Tomēr no visām ārzemju ietekmēm vislielākā Kijevas Krievzemē bija Bizantijai. Kijeviešu tirgoņi pludināja uz Konstantinopoli kažokādas, medu, vasku, pretī saņemdami bizantiešu amatnieku izstrādājumus, greznuma priekšmetus utt. Daudzi kijeviešu karotāji palika kalpot Konstantinopoles grieķu imperatoram un atgriezās dzimtenē kā kristieši. Starp Kijevas kņaziem un Bizantiju ne vienu reizi vien tika noslēgti miera līgumi un savienības. Tāpēc Kijevas Krievzeme reliģijas lietās deva priekšroku savienībai ar Bizantiju, Kijevas Krievzemes valdošais slānis sāka nosliekties kristietības virzienā, ar ko arvien tuvāk iepazinās saimniecisko un kultūras sakaru dēļ ar Bizantiju un Eiropas valstīm.

Kristietību pasludina par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju. 988.gadā Austrumu kristietība tika pasludināta par Kijevas Krievzemes valsts reliģiju. Viens no iemesliem, kādēļ Kijevas Krievzeme pieņēma tieši Austreņu kristietību, bija Bizantijas baznīcas lielā iecietība, - pretēji Romas baznīcai, kas uzlika par pienākumu noturēt dievkalpojumus latīņu valodā, tā pieļāva dievkalpojumus slāvu valodās. Tāpat te neradās arī tā plaisa starp baznīcas valodu un tautas valodu, kas pastāvēja Rietumos. Kijevas kņazs un viņam tuvu stāvošās personas piešķīra lielu nozīmi tam, ka Bizantijā baznīcas galvam nebija tās pastāvības un neatkarības, kas Romas pāvestam, un ka tas pakļāvās laicīgai varai.
Kristietības pieņemšana tuvināja Kijevas valsti pārējai Eiropai. Kijevas kņazu un Eiropas valdnieku plašie radnieciskie sakari, kam bija liela politiskā nozīme, ievērojamā mērā bija saistīti ar kristietības pieņemšanu. kristīgā baznīca palielināja kņazu vatu Kijevā un nostiprināja sakarus atsevišķu, nošķirtu valsts daļu starpā. kristietības pieņemšana sekmēja rakstības, glezniecības, celtniecības mākslas u.c. zināšanu ienākšanu un attīstību Krievzemē.

Krievzemiešu turēšanās pie pagānu ticības. Kijevas Krievzemes iedzīvotāji kristīšanu uzņēma bez sevišķas sajūsmas, vecā ticība ne uzreiz atdeva vietu jaunajai. Kijeviešus kristīja grieķu garīdznieki, kurus kņazs Vladimirs bija atvedis no Hersonas. Saskaņā ar hronistu sniegtajām ziņām, iedzīvotājus sadzina "upē kā ganāmpulku," "daži nevis aiz mīlestības, bet aiz bailēm no pavēlnieka kristījās." Tāpat kristīšana noritēja arī Novgorodā. Pēc kristietības pieņemšanas daudzi turēja mājās vecos elku dievus, upurēja avotiem, līdza dievu svētbirzīs. Slāvu cilts vjatiči (pie Okas un Maskavas upēm) vēl XII gs. sākumā turējās pie pagānisma un pat nogalināja kristīgo misionāru - mūku Kukšu. Novgorodā ap 1070.gadu pagānu zintnieks sacēla iedzīvotājus pret kristīgo bīskapu.
Sacelšanās un nemieri, kas pavadīja kristietības izplatīšanos, bija stihisks un neapzināts tautas protests. Mantojis no Bizantijas specifiskas, kristietības Austreņu nozarojumam, t.i. pareizticībai, piemītošas iezīmes - baznīciskumu, baznīcas un valsts varas ciešas savienības teoriju un praksi, askētismu, misticismu, atteikšanos no pasaules dvēseles pestīšanas dēļ, dodot nobeigtu reliģisku pasaules izpratni, kas dieva vārda sankcionēta un nav pakļauta nekādām izmaiņām, kristietība līdz ar to saistīja, atturēja un vajāja cilvēku mēģinājumus izzināt dabas un cilvēka noslēpumus, izprast dabas un cilvēku sabiedrības attīstības likumus.

Krievijas Preizticīgo baznīcas izveidošanās. Tā izveidojās drīzi pēc tam, kad Kijevas Krievzeme pieņēma kristietību, un galīgi noformējās Jaroslava Gudrā (1019.-1954.g.) valdīšanas laikā, kad tika nodibināta Krievijas metropolija ar metropolītu Leontiju priekšgalā. Jaroslava Gudrā laikā likti pamati Sv.Sofijas katedrālei Kijevā un 1051.gadā dibināts Kijevas Pečoras klosteris.
Administratīvā ziņā Krievijas Pareizticīgo baznīca tika sadalīta eparhijās - baznīcas apgabalos, kuru priekšgalā atradās bīskapi. Pirmās eparhijas Krievzemē bija Kijevas, Novgorodas, Čerņigovas, Rostovas, Pereslavļas, Vladimiras-Volīnijas, Belgorodas u.c. kijevā atradās baznīcas pārvaldes centrs un dzīvoja baznīcas galva - metropolīts. Eparhiju robežas sakrita ar kņazistu robežām. Izņemot Novgorodu, kur bīskapu (arhibīskapa pakāpē) ievēlēja veče, visās eparhijās bīskapu iecēla metropolīts, iepriekš vienojoties ar kņaziem.
Jau no pirmajām pastāvēšanas dienām baznīca saņēma drošu materiālo pamatu. kijevas kņazs Vladimirs noteica baznīcas uzturēšanai "desmito tiesu" - desmito daļu no visiem mantojamo zemes īpašumu dotajiem ienākumiem. Turpmāk desmitā tiesa kļuva par regulāru nodevu iedzīvotājiem par labu baznīcai. Lielu šā ienākuma daļu saņēma bīskapi. Baznīcas ienākumu ievērojamu daļu deva tiesu nodevas. Bez desmitās tiesas un tiesu nodevām baznīcas ienākumos ieskaitīja naudu, kas tika savākta, atklajot baznīcas un ieceļot garidzniecību, ka arī iedzīvotāju ziedojumus un dāvinājumus, kurus izlietoja metropolītu un bīskapu uzturēšanai, kā arī eparhiju uzturēšanai. Faktiski metropolīti, arhibīskapi un bīskapi bija lieli feodāļi, kas rūpējās par savu īpašumu paplašināšanu un savos īpašumos baudīja plašas tiesības.
Zemākā garīdzniecība saņēma tā saucamo rugu, t.i. algu no kņaza kases, bez tam tā pārtika no kņazu un bajāru žēlastības dāvanām.Bet galvenais zemākās garīdzniecības ienākumu avots bija ticīgo maksājumi par dažādiem svētkalpojumiem un nodevas graudā no iedzīvotājiem.
Sevišķi lieli feodālie zemes īpašnieki bija klosteri, no kuriem īpaši ievērojami bija Trīsvienības Sergija, Kirila Belozerskas un Solovecas klosteri. Klosteri paplašināja savus īpašumus ar kņazu dāvinājumiem, ar ko tiem tika atdoti milzīgi mežu masīvi ar upēm, ezeriem, ciemiem un sādžām ar visiem zemniekiem, kas tur dzīvoja.
iesākumā klosteriem bija ievērojama loma kolonizēšanā un aizsardzībā, tie bija rakstības centri - tajos rakstīja hronikas, kas atspoguļoja svarīgākos notikumus valsts dzīvē. Tai pašā laikā klosteri bija lielas feodālās saimniecības, kas nežēlīgi ekspluatēja zemniekus.

Baznīca un Krievzemes feodālā sadrumstalotība. Ar XII gs. sākās Kijevas valsts pagrimšanas process un Kijevas Krievzeme saira atsevišķās kņazistēs. Feodālā sadrumstalotība atsaucās arī uz baznīcu - katram kņazam un bajāram bija sava baznīca, karai kņazistei - savi "svētie aizstāvji" un savas "brīnumdarītājas svētbildes."
XIII gs. mongoļu-tatāru hani, izmantodami kņazistu savstarpējās ķildas un politisko novājinātību, pakļāva Kijevas Krievzemes teritorijas savai varai. Iekarotāji nopostīja pilsētas un laukus, nogalināja un aizvda dreļļos iedzīvotājus, aplika ar mesliem. Feodāļi un arī baznīcu zemju īpašnieki atzina par labāku sadzīvot ar iekarotājiem.
Tagadējie baznīcas vadītāji apgalvo, ka nekad, "ne feodālās sadrumstalotības laikā, ne tatāru jūga laikā, ne juku laikos baznīca nenodeva ienaidniekiem savu laicīgo tēviju, neizmantoja tās bezspēcību savās interesēs." Tomēr vēsturiskie fakti rāda ko citu. Pareizticīgo garīdznieki ātri pielāgojās tatāru hanu varai. Baznīdzās aizlūdza par tiem un aicināja tautu būt padevīgiem tatāru varai. Par uzticīgu kalposanu tatāru hani piešķīra baznīcām un klosteriem dažādas prieksrocības. Tā, piemēram, 1270.gadā hans Mengutimurs atbrīvoja baznīcu no meslu maksāšanas.
Kijevas pagrimuma laikā, kad beidzās mongoļu-tatāru sirojumi, baznīcas galva - metropolīts pārcēlās uz Vladimiru pie Kļazmas.

Baznīca centralizētas krievu valsts dibināšanās laikā. Pieaugot Maskavas varenībai, kad maskavieši sāka pakļaut apkārtējās zemes, pareizticīgo baznīcas vadītāji saistīja savu likteni ar Maskavas kņaziem un visiem spēkiem veicināja tās nostiprināšanos. Kņazs Ivans Kaļita (1328.-1340.g.) un metropolīts Pēteris pārcēla baznīcas centru no Vladimiras uz Maskavu. Tas bija ļoti svarīgi Maskavas kņaziem, jo tie bija ieinteresēti baznīcas ekonomiskās un politiskās ietekmes izmantošanā savā centralizācijas politikā. Tas bija izdevīgi arī baznīcai, jo tā tika pasargāta no katolisma mēģinājumiem izplatīt savu ietekmi krievos un nodrošinaja tās iegūto neatkarību no Bizantijas.
Tika radīts mīts par maskavu kā "trešo Romu" un par Maskavas lielkņazu, kas bija pieņemis ķeizara titulu, kā seno Romas un Bizantijas imperatoru mantinieku. "Vecā Roma" kritusi aiz "neticības," "otro Romu" Konstantinopoli 1453.gadā ieņēma turki un pacēlusies "trešā, jauna Roma" - maskava ar tās ķeizaru un baznīcu, kas to svētī.

Baznīcas cīņa par neatkarību no Konstantinopoles. Savas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos Krievijas baznīca bija pakļauta Konstantinopoles patriarham, kas lika Krievijas baznīcas priekšgalā savus cilvēkus vai apstiprināja kandidātus, kurus ieteica krievu kņazi. Lai Krievijas baznīcas stāvoklis būtu atkarīgs, bija ieinteresēts ne vien Konstantinopoles patriarhs, bet arī Bizantijas imperatori, kas par metropolītu iecelšanu saņēma lielus meslus.
Krievu kņazi nesamierinājās ar tādu stāvokli un cīnījās par Krievijas pareizticīgo baznīcas patstāvību. Tā 1051.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais iecēla par metropolītu krievu mācītāju Ilarionu, izglītotu cilvēku un izcilu oratoru. Tomēr konstantinopoles patriarhs neapstiprinaja šo iecelšanu un metropolīti arī turpmāk bija grieķi.
Vladimira Monomaha mazdēls Izjaslavs 1147.gadā iecēla krievu metropolītu Kļimu, par kuru hronika teikts, ka "viņš bijis tāds grāmatnieks un filozofs, kāds krievu zemē nav redzēts." Tomēr arī Kļims (Kliments) nepalika ilgi katedrā kņazu savstarpējo ķildu dēļ.

Krievijas baznīca un Florences ūnija (1439.g.). XV gs., kad zem turku spiediena Bizantijas impērijai draudēja briesmas zaudēt neatkarību, tā vērsās pēc palīdzības pie ietekmīgās un spēcīgās Romas Katoļu baznīcas, un tādēļ Konstantinopoles patriarhs sāka sarunas par baznīcas ūnijas noslēgšanu, t.i. par Austreņu un Rieteņu baznīcu apvienošanu ar noteikumu, ka Austreņu baznīca pakļausies Romas pāvestam, bet saglabās ceremonijas, kas nodibinājušās Austreņu baznīcā. 1439.gadā ar Florences koncilā ar ūniju pasludināja Romas pāvesta varu pār pareizticīgajiem Austrumiem.
Arī Krievijas Pareizticīgo galva un ūnijas piekritējs metropolīts Izidors Krievijas baznīcas vārdā parakstīja aktu par ūniju. Tomēr Maskavas kņazs Vasīlijs II Tumšais un Krievijas baznīca neatzina ūniju, un no koncila pārbraukušais metropolīts Izidors tika atstādināts no amata un arestēts.

Baznīcas patstāvības ierīkošana. Krievu pareizticīgās baznīcas autokefālija tika pašpasludināta 1448.gadā, kad  Maskavā notika krievu baznīcas koncils, kas nosodīja Florences ūniju un kā metropolītu ar titulu "Maskavas un visas Krievzemes metropolīts" izvēlēja Jonu. Viņu izvēlēja krievi patstāvīgi, bez Vispasaules koncila atļaujas un no tā laika Krievijas baznīca atbrīvojās no pakļautības Konstantinopoles patriarhātam un kļuva patstāvīga - autokefāla.

Patriarhāta nodibināšanās. Centralizētas Maskavijas valsts nodibināšanās radīja vajadzību centralizēt baznīcas pārvaldi un centralizēt kultu.
1589.gadā pēc ķeizara Fjodora I iniciatīvas un ar Austrumu patriarhu piekrišanu Krievijas Pareizticīgo baznīcas galvam tika piešķirts Maskavas un visas Krievzemes patriarha tituls.Viņš ieņēma piekto vietu pēc seno austrumu baznīcu patriarhiem - Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzālemes patriarha. Šī vieta tam palikusi arī mūsu dienās. Par pirmo patriarhu ievēlēja metropolītu Jovu (1589.-1605.g.), ko šajā amatā izvirzīja Boriss Godunovs.
Baznīcas pārvaldes centralizācijā bija ieinteresēta kā baznīca, tā valsts. Baznīcas galva, saņemdams augsto patriarha titulu, sprauda sev par uzdevumu izbeigt arhibīskapu un bīskapu pārāk lielo patstāvību, t.i. izbeigt feodālo sadrumstalotību baznīcas iekšīenē un visur pakļaut sev visu baznīcas darbibu, palielināt baznīcas lomu un ietekmi. Turpretī valsts, atbalstīdama patriarhu, cerēja padarīt baznīcu par valsts baznīcu, t.i., pārvērt to par vienu no valdības iestādēm, kas pakļauta ķeizaram. Centralizētas valsts sistēmā baznīca pēc būtības palika pēdējā feodālā organizācija, kas zināmā mērā traucēja valsts varas centralizācijas principu. Tāpēc galu galā kļuva nenovēršams strīds starp baznīcas un valsts varu un tam bija jānoved pie vienvaldības.
Baznīcas ietekmes un spēka pamats bija tās zemes īpašumi, atvieglojumi un privilēģijas, kas tiem bija piešķirtas. Baznīcas zemes īpašumu pieaugums kaitēja valsts ineteresēm. valsts, kurai bija nepieciešami zemes gabali, lai tos izdalītu dienesta muižniekiem, kas bija patvaldības sociālā bāze tās rašanās posmā, nevarēja samierināties ar to, ka baznīcas un klosteru rokās uzkrājas milzīgas zemes platības.
Pēdējo reizi cīņa starp baznīcu un valsti uzliesmoja laikā, kad darbojās patriarhs Nikons (1652.-1667.g.). Viņš izvirzīja jautājumu par garīgās varas primātu pār laicīgo varu. Nilons teica: "Daudzkārt norādīts, ka garīdzniecība augstāka par valdīšanu: nevis no ķeizariem garīdznieku kārtu pieņemam, bet gan garīdzniecība svaida valdīšanai."
Lai Nikona uzskatiem par garīgo un laicīgo varu pretstatītu pretēju viedokli, ķeizars Aleksejs Mihailovičs lūdza Austreņu patriarhus, lai tie izšķir strīdu ar Nikonu. Atbildes, ko ķeizars saņēma no patriarhiem, nebija labvēlīgas Nikonam. Austreņu patriarhi paziņoja, ka pakļaušanās laicigai varai, tās priekšrakstu izpildīšana baznīcai ir likums.
1667.gadā notika Krievijas baznīcas Vietējais koncils, kurā piedalījās divi austreņu patriarhi un kurā tika atrasts samierināšanās ceļš - ķeizars ir pastāvīgs un neatkarīgs civilās pārvaldes lietās, bet patriarhs ir patstāvīgs un neatkarīgs baznīcas lietās. Tomēr ar šo formulu nebija atzīta baznīcas un valsts tiesību vienlīdzība. Faktiski baznīca ieņema pakļautu stāvokli attiecībā pret ķeizara varu. Patriarhu Nikonu notiesāja par mēģinājumu pretstatīt sevi ķeizaram, un viņam atņēma amatu.

Šķelšanās ar vecticībniekiem. 1653.gadā Krievijas cara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā patriarhs Nikons uzsāka pareizticīgās baznīcas ceremoniju reformu. Liela daļa ticīgo nepieņēma jauninājumus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci vai staroveri) – pareizticības senāko formu piekritējiem. 
Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju. 

Kijevas metropolijas pievienošana. 1686.gadā Konstantinopoles patriarhāts nodeva toreizējo Kijevas metropoliju (tolaik tās robežas ievērojai atšķīrās no mūsdienu Ukraias robežām) Maskavas patriarhātam skarā ar Maskavijas valsts izplešanos impērijas lielumā.

Kagors. Kaorā (Francija) dzimušais pāvests Jānis XXII turienes "melno vīnu" padarīja par baznīcas sakramenta dzērienu, kas simbolizē Kristus asinis. Vēlāk to pārņēma pareizticīgā baznīca Krievijā un tur tam parādījās nosaukus Kagors. Mūsdienu veikalos esošais Kagors visbiežāk ir gatavots no vīnu saturošiem dzērieniem vai vīnogu maisījuma, kas papildināts ar dažādu ogu garšām. Ar seno Cahors tam vairs nav nekāda tieša sakara.

Jau ķeizara Alekseja I Romānova valdīšanas laikā tika konstatēts, ka patriarhi var realizēt alternatīvu varu impērijā - "самодержцам равносильными, а то и более." Tam par piemēru kalpoja divu spēcīgu personību - Filareta un Nikona darbība. Tādēļ jau šī ķeizara valdīšanas laikā tika veikti patriarhu varu vājinoši pasākumi.

Krievu baznīca Pētera I laikā. Patriarhs Adriāns atbalstīja Pēteri I viņa cīņā ar ķeizarieni Sofiju. Tomēr pēcāk, kad Pēteris I sāka aktīvu reformāciju, gan Adriāns, gan arī citi pareizticīgie garīdznieki sāka aktīvi izteikt neapmierinātību ar tām - viņiem nepatika ierastās dzīves kārtības izmaiņas. Pēteris I redzēja, ka viņa centieni nerod atbalstu garīdzniecībā, sāka arī to vainot neveiksmēs. Bez tam Pēteris I labprāt ieklausījās padomos, kas nāca no Rietumiem. Tā 1698.gadā Holandes un Anglijas valdnieks Orānijas Vilhelms ieteca Pēterim I organizēt baznīcu pēc angļu parauga - t.i., valsts galva vienlaikus ir arī baznīcas galva. Galu galā Pēteris I tādu soli tomēr nespēra, taču pēc patriarha Adriāna nāves 1700.gadā viņš faktiski noliedza izvēlēt jaunu patriarhu, tā likvidējot patriarhijas institūtu. Tādā stāvoklī Krievu pareizticīgā baznīca atradās 20 gadus, kad izveidoja Garīgo kolēģiju. Tā Pēteris I turpināja realizēt iepriekšējā ķeizara politiku baznīcas jautājumā tikai viņš rīkojās ātrāk un radikālāk.

1917.gada augusta beigās Maskavas kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) sāka darbu Krievu pareizticīgās baznīcas Vietējais koncils (Поместный собор Русской православной церкви), kas bija pirmā tāda sapulce kopš XVII gs. Viens no sapulces lēmumiem bija patriarhijas atjaunošana, ko savulaik bija likvidējis Pēteris I.

Pētera I pēcteči tāpat netiecās atjaunot patriarhijas institūtu. Tāds šis stāvoklis turpinājās līdz pat patvaldības gāšanai 1917.gadā.

Baznīcas šķelšanās pēc lielinieku dumpja. Baznīcas sašķelšanos izraisīja 1917.gada apvērsums un lielinieku nākšana pie varas. Daļa ticīgo aizbēga uz ārzemēm un izveidoja no Maskavas neatkarīgu baznīcu. Kad 1927.gadā metropolīts Sergijs parakstīja lojalitātes deklarāciju padomju varai, emigrācijas baznīca pārtrauca sakarus ar baznīcu dzimtenē. Visu turpmāko laiku emigrantu baznīca pārmeta otrai sadarbošanos ar Kremli.
Pimos 10-15 gadus pareizticīgā bazīca vēl bija patstāvīga, bet vēlāk čeka sāka to kotrolēt.

Krievu baznīca ārzemēs. Pastāvēja Ārzemju arhiereju sinode, kas dažādās Amerikas, Eiropas un Austrālijas zemēs apvienoja pareizticīgo krievu emigrāciju, kas kategoriski atteicās jel kā sadarboties ar Maskavas patriarhātu, no kura bija atšķēlušies.

Baznīca Staļina laikā. Vēl patreiz eksistējošo kārtību, ka Krievijas Pareizticīgā baznīca ir stingri čekas kontrolēta un aģentu piepildīta, radījuši Staļins un Berija 1943.gadā.

Hruščovs bija pēdējas KP līderis, kas vēlējās sagraut pareizticīgo baznīcu, taču nevis rupji, bet tā smalki – no iekšpuses. Tā parādījās jauna garīdznieku grupa, kas tika kontrolēta no čekas puses. Tās sastāvā bija arī Igaunijas pareizticīgais batvācietis, kas kļuva par baznīcas galvu 1990.gadā – Aleksiju II

L.Brežņevs uz pareizticību skatījies kā uz rezerves ideoloģiju, gadījumā, ja bankrotēs komunisma ideoloģija. Baznīca kļuva autonoma, taču joprojām kontrolēta.
Palaikam pašā baznīcā parādījās disidenti. Piemēram, 80.gadu nogalē bija Aleksandrs Meņs, kas kritizēja baznīcas un valsts pārlieku ciešās attiecības. Viņš tika nopslepkavots un vaininieki nav zināmi vēl šodien. Bija arī tāds Gļebs Jauņins – viņu gan izslēdza, gan atkal pieņēma baznīcā, atkarībā no kārtējā rīkojuma. 

Pēc padomju varas sagrūšanas. Krievijā baznīca atguva bijušo spožumu. Būt reliģiozam atkal bija modē. Baznīcai tika atgriezti bjušie īpašumi un celti arī jauni dievami. 18 Aleksija II varas gados baznīcu skaits pieauga līdz 30 000, bet klosteru – no 18 līdz 700.
Tomēr līdz ar brīvības un atklātības parādīšanos, kļuva pieejami čekas dokumenti. Tos vairākas nedēļas izdevās papētīt krievu garīdzniekam un disidentam Gļebam Jakuņinam, kurš konstatēja baznīcā daudzus čekas ziņotājus (piem., Abats). G.Jakuņins aicināja uz baznīcas attīrīšanos, taču tā nevēlējās to darīt un izstūma viņu no savas vides. Kad Jakuņins nomira 2015.gadā (?), tad baznīca atteicās to apglabāt.

Putina baznīca. 2007.gada 17.maijā abas baznīcas Maskavas Kristus Glābēja katedrālē parakstīja atkalapvienošanās dokumentu: to parakstīja Maskavas un visas Krievijas patriarhs Aleksijs II un ārzemju baznīcas vadītājs metropolīts Lavrs
Putina laikā krievijas Pareizticīgā baznīca ir atjaunojusies tāda, kādā tā bija Staļina laikā - kalpo par valsts varas apkalpojošu organizāciju.

Gadsimtiem ilgi tā centusies ieturēt distanci no Vatikāna, bet nu 2016.gada februārī metropolīts Kirils tikās ar pāvestu Francisku.

Ukrainas pareizticīgās baznīcas atdalīšanās. 2018.gada 12.decembra Kijevā apvienošanās sinodē izveidota jauna neatkarīga Ukrainas Pareizticīgā baznīca, kas bija atkarīga no Maskavas patriarhāta kops 1686.gada. 2019.gada 5.janvārī, sestdienā Stambulā ekumēniskā patriarha Bartalomeja mītnē notika tomosa parakstīšana par neatkarīgas (autokefālas) Ukrainas Pareizticīgās baznīcas atzīšanu. Tomosu parakstīja ekumēniskais patriarhs Bartolomejs. Ceremonijā piedalījās Ukrainas prezidents P.Porošenko un Kijevas metropolīts Epifānijs. Par visas Ukrainasmetropolītu kļuva Epifānijs.

Krievu pareizticība Latvijā.
Pareizticīgie Pirmās Latvijas republikas laikā.
To bija 8,9% (trešā lielākā konfesija aiz luterāņiem un katoļiem).
Latvijas Pareizticīgā baznīca sākumā bija pakļauta patriarhātam Maskavā. Sakarā ar to, ka PSRS Baznīcu vajāja un vēlāk politizēja, saites ar Maskavu tika sarautas, un tika noslēgta vienošanās ar Konstantinopoles patriarhātu. Tas atzina Latvijas Pareizticīgo baznīcas autonomiju zem Konstantinopoles jurisdikcijas. 3/5 no Latvijas pareizticīgajiem bija krievi.
Konstantinopoles patriarhs pēc turku osmaņu okupācijas 1453.gadā pats 1589.gadā piešķīra patriarha titulu Maskavas metropolītam, kas faktiski autokefāliju praktizēja kopš 1439.gada Florences ūnijas neīstenošanas. Latvijas gadījumā politiskais spiediens pēc arhibīskapa Jāņa Pommera noslepkavošanas 1934.gadā panāca pāreju no Maskavas uz Konstantinopoles jurisdikciju, no kuras arhibīskaps metropolīts Augustīns Pētersons atteicās 1940.–1941.gada ziemā.
Pēc būtības 1936.–1941.gada baznīcas mantiniece ir Londonas Latviešu pareizticīgā draudze, kura kalpoja priesteris Cernejs, kurš bija jau minētā Pētersona jurisdikcijas trimdā, kad viņš otro reizi atteicās no Maskavas patriarhāta pakļautības. Latvijā baznīcas Sinode visā šajā laikā pēc 1940.–1941.gada atgriešanās zem Maskavas nav mainījusi piederību. 
Tā kā patreiz Krievijas Pareizticīgā baznīca kļuvusi par palīgu Putina virzītās "krievu pasaules" virzīšanā un krievu šovinismā, tad kā tāda Latvijā būtu pilnīgi aizliedzama un pārkārtojama Konstantinopoles patriarhāta aizbildniecībā.

Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.