Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pēteris I (1689.-1725.g.)

Krievijas ķeizars no 1689.gada, bet jau 1671.gadā pasludinājis sevi par Krievijas imperatoru un valdījis līdz 1725.gadam. Krievijas reformators, ieviesis Krievijā jaunu pārvaldes sistēmu un eiropeiskas tradīcijas.

Radniecība. Māte – Nataļja Kirilovna.
Tēvs – ķeizara Alekseja Mihailoviča jaunākais dēls.
Gruzīniem ir versija, ka tas īstenībā ir gruzīnu ķēniņš Iraklijs, kas tolaik viesojies Maskavā.
Pirmā sieva – Eidokija Lopuhina. Dēli – Aleksejs, Aleksandrs un Pāvils. Aleksandrs un Pāvils gandrīz uzreiz nomira.
Otrā sieva – Marta Skavronska (1684.-1727.g.), Ernsta Glika audžumeita un vēlākā cariene Katrīna I. Bērni no tās – Anna, Elizabete un Pēteris (dz. 1715.g.).

Dzīvesgājums. Dzimis 1672.gadā.
Krievijas atmodas un krievu tautiskās pašapzināšanās laiks, Pēterpils uzcelšana uz ingru un latgaļu kauliem, apkaujot aborigēnus visnežēlīgākajā veidā.

1689.gada strēļu dumpī māte ar grūtībām izglāba dēla Pētera I dzīvību.
1689.gada 17.aprīlī krievu cars Pēteris I valsts modernizācijas reformu rezultātā ieviesa tā saucamo "bārdas nodokli." Pilsētnieki drīkstēja nēsāt bārdu tikai nomaksājot nodokli 50 rubļu gadā. Savukārt zemnieki drīkstēja bārdu nēsāt savā sādžā, taču, ierodoties pilsētā, ik reizi bija jāmaksā kapeika.
Ar savu drauģeli Menšikovu skraidīja pie vāciešiem, pīpēja tabaku un lūrēja uz pusplikajām vācietēm.
Pirmo sievu Pēterim I atrada māte un to 17 gados 1689.gada vasarā apprecināja ar pirmo sievu – Eidokiju Lopuhinu.
Mēnesi pēc kāzām Pēteris I aizbrauca uz Pļeščevas ezeru mācīties kuģubūvi.
1689.gadā atkal jauns strēļu dumpis, kura laikā Pēteris I patvērās Troicas Sergeja klosterī. Pēc dumpja sagrāves, tā vadoņi tika sodīti ar nāvi, Sofiju izsūtīja trimdā. Pēteris I kļuva par pilntiesīgu caru.
Vienlaikus ar to atsvešinājās no sievas un gandrīz vairs ar to neredzējās. 1690.gadā Eidokija dzemdāja pirmdzimto Alekseju. Pēc tam piedzima Aleksandrs un Pāvils, bet tie gandrīz uzreiz nomira. Arī Aleksejs bija ļoti slimīgs, tādēļ māte to dikti uzpasēja.
Tikmēr Pēteris I kopā ar Meņšikovu un šveicieti Lefortu dzerstījās pa vācu kvartālu. Tur viņš salaida ar brūti – vācu vīndara meitu Annu Monsu, ar ko vadīja laiku.

Azovas karagājiens (1698.g.). Uzvarošs.

"Lielā sūtniecība" (1697.-1699.g.). Savā pirmajā ārzemju ceļojumā, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu "Lielā sūtniecība," Pēteris I 2 gadu laikā apmeklēja Livoniju, Kurzemi, Brandenburgu, Austriju, Holandi un Angliju. 1697.gadā devās uz Eiropu un uzdeva tēvocim Ļevam Nariškinam nokārtot laulību šķiršanu. Tomēr patriarhi iestājās pret šķiršanos un arī nosodīja cara draudzību ar „basurmaņiem.” 
Pēteris I visur mācījās no rietumu amatniekiem un vervēja tos darbā. Nezin kādēļ dikti jaunajam caram neiepatikās jezuīti, kuriem viņš neļāva iebraukt Krievijā.
Tad notika jauns strēļu dumpis, kuru apspieda ar lielu nežēlību. Strēļus nonāvēja veseliem simtiem. Pie reizes tika vaļa arī no apnikušās sievas – to izveda uz Pokrovas klosteri Suzdaļā. Tai līdzi devās gandrīz visi Lopuhini.
Pabijis Eiropā, Pēteris I sāka aktīvi ieviest Krievijā Rietumu tikumus. Bajāriem lika cirpt bārdas, pat ar varu. Sievietēm – valkāt eiropeiskus apģērbus. Klīda pat baumas, ka viņš pārgājis luterticībā. Tas tautā vairoja nepatiku pret caru un līdzjūtību pret viņa pamesto sievu.

Reformas. Pēteris I savas valdīšanas laika ieviesa daudz reformu, kas skāra praktiski visas valts ekonomiskās un sabiedriskās dzīves jomas.

Teritoriālā reforma. To Pēteris I uzsāka 1708.gada decembra beigās, pāraiņām bija izteikti utilitārs raksturs. Zināmā mēŗā šai reformai bija piespiedu raksturs - Krievija veda smagu karu ar Zviedriju. Pirms reformas Krievija administratīvi bija sadalīta vairākos simtos pagastu - tās bija diezgan mazas teritoriālas vienības un pārvaldīt tādas bija sarežģīti pat miera laikā. Kara laikā kļuva vēl grūtāk, jo runa gāja par nodokļu un nodevu efektīvu ievākšanu, bet nauda bija vajadzīga kara tēriņiem: flotes būvniecībai, armijas apbruņošanai. Tāpat administratīvais sadalījums bija būtisks rekrutēšanas procesā, kur nu vēl strādnieku savākšanai jaunās Pēterpils celtniecībai.
Tā 1708.gada 29.decembrī Pēteris I parakstīja pavēli, saskaņā ar kuru tika nodibinātas 8 guberņas: Maskavas, Ingermanlandes (vēlāk pārdēvēta par Sanktpēterburgas), Kijevas, Smoļenskas, Arhangelogorodas, Kazaņas, Azovas un Sibīrijas. Guberņu sastāvā tika iekļauti iepriekšējie pagasti, visvairāk to izrādījās Azovas guberņā - veseli 77.Guberņu vadībā tika nozīmētas personas, par kurām nebija šaubu viņu uzticībā - kā piemēram, Aleksandrs Meņšikovs kā Ingermanlandes gubernators.
Praktiski visie nozīmētajiem gubernatoriem bija militāra pieredze. Pirmā laika galvenā funkcija viņiem bija nodevu un nodokļu ievākšana kara vajadzībām, rekrūšu un strādnieku piegāde. Par "plāna" neizpildi gubernatoru "sita ar rubli" - soda naudas viņam vajadzēja piemaksāt no savas kabatas. Skaidrs, ka tāda sistēma pavēra ceļu varas ļaunprātīgai izmantošanai. Guberņu labiekārtošana un ekonomiskā attīstība gan palika novārtā, jo tas nebija gubernatoru tiešais pienākums. Bez tam, to nemaz nebija viegli izdarīt, jo guberņu teritorijas bija milzīgas. Zināmu pozitīvu lomu jaunais administratīvais iedalījums tomēr Ziemeļu kara laikā krieviem nospēlēja.

Valsts pārvaldes reforma. To Pēteris I uzsāka 1719.gadā, par pamatu ņemdams Zviedrijas modeli.

1720.gadā Pēteris I nosūtīja ekspedīciju uz Ararata kalnu meklēt Noāsa šķirstu.

Ziemeļu kara laikā (1699.-1721.g.). 1700.gada augustā arī krievu cars (kopā ar dāņiem un poļiem) Pēteris I pieteica karu Zviedrijai, un krievu karaspēks uzbruka Igaunijai, aplenca Narvu. Tomēr karš Pēterim I sākās neveiksmīgi, jo rudenī jaunais zviedru karalis Kārlis XII ar saviem izlases spēkiem devās uz Igauniju un negaidītā uzbrukumā pārsteidza un sakāva trīs reizes lielāko Pētera I armiju kaujā pie Narvas 30.novembrī. Pats Pēteris I Narvu tika atstājis tikai dienu iepriekš, uzskatīdams, ka krievu uzvara ir nenovēršama. Tika zaudēti visi munīcijas, artilērijas un šaujamieroču krājumi, uz nenoteiktu laiku bija jāatliek Narvas ieņemšana. Tomēr zviedri neizmantoja uzvaru, atkāpās un pārziemoja Igaunijā.
Kurzemē zviedru karalis pieņēma lēmumu tūlīt neuzbrukt Krievijai, bet sākumā vērsties pret Poliju-Lietuvu. Kārļa plānos vispirms bija gāzt Augustu II, un pēc tam ar poļiem kā sabiedrotajiem uzbrukt Krievijai.
Pēc sakāves pie Narvas 1700.gadā krievu ķeizars Pēteris I nolēma savu uzmanību no Baltijas pievērst Ingermanlandei - t.i. zemēm Ņevas krastos. Zviedriem šeit bija visai stipras pozīcijas - tie balstījās uz Noteburgas cietoksni (krievu Oreška - Орешек) un Nīenšanci. Šo cietokšņu garnizoni nebija diez ko lieli - no 450 līdz 600 karavīriem. Taču nocietinājumi gan bija izbūvēti un ierīkoti pēc to laiku labākajiem paraugiem, apgādāti ar artilēriju. To ieņemšana nebija vienkāršs uzdevums.
Vispār Pēteris I plānoja uzbrukt Noteburgai jau 1702.gadā - viņam bija plāns to izdarīt ziemā pa ledu, tomēr visai ātri saprata, ka nepagūs sagatavoties. Bija jāsagatavo armija pēc sakāves pie Narvas. Tāpat bija jāizpēta zviedru iespējas pievilkt papildspēkus no Baltijas un Vīborgas. Visam tam arī bija veltītas krievu karaspēka darbībai 1702.gada pavasarī-vasarā un uzdevums tika izpildīts, jo zviedri iespēja pievilkt Noteburgā tikai 50 cilvēku papildspēkus.
1702.gada septembra beigās krievu armija apsēda Noteburgu. Neskatoties uz nospiedošo pārsvaru - 12 500 krievu pret 450 zviedriem - krieviem klājās grūti. Piemēram, pēc vairāku dienu nepārtrauktas apšaudes visa krievu artilērija kļuva nederīga. Tas notika sliktas artilēristu apmācības dēļ.
Izsist robu nocietinājumos tā arī neizdevās, tomēr 22.septembrī Pēteris pavēlēja doties uzbrukumā. Niknas cīņas iznākumā zviedri kapitulēja, Pēteris I ļāva tiem aiziet uz Narvu. Krievu zaudējumi bija gandrīz 2000 cilvēku. Bez tam uzbrukuma laikā tika fiksēta karavīru bēgšana no kaujas lauka. Par to vainīgos sodīja, dažus cilvēkus no Semjonovas un Preobraženskas pulkiem - ar nāvi. Zviedriem krita un tika ievainoti 367 cilvēki.
Tomēr pats Pēteris I ar šo uzvaru ļoti lepojās. Cietoksni pārdēvēja par Šliselburgu un ķeizars pats tajā vairākas reizes svinēja Noteburgas ieņemšanu.
Tikmēr krieviem bija iespēja atgūties un sakopot jaunus spēkus. Kad Kārlis XII atstāja Livoniju, tur palika ievērojami, bet sadrumstaloti zviedru spēki. Krievu ģenerālis Boriss Šeremetjevs uzvarēja zviedru galvenos spēkus 1702.gadā, un Vidzeme palika neaizsargāta. Lai iznīcinātu zviedru apgādes bāzi, cars deva pavēli Vidzemē lietot „izdedzinātās zemes” taktiku. Jau pēc kāda gada Šeremetjevs varēja ziņot caram, ka liels lopu daudzums un 12 000 civilgūstekņu aizvesti uz Krieviju. Ar īsākiem pārtraukumiem postīšana turpinājās arī nākamajos gados.
1703.gadā Pēteris I dibināja Pēterpili. Pirmā uzceltā celtne bija Petropavlovskas cietoksnis.
1704.gada beigās krievu kontrolē bija visa Vidzeme un Igaunija, izņemot nocietinātās pilsētas Rīgu, Daugavgrīvu, Pērnavu un Tallinu.
1705.gada pavasarī Šeremetjevs ar 25 000 vīru lielu karaspēku iebruka Kurzemē, kur augusta beigās ieradās pats cars Pēteris I ar papildspēkiem. Krievi turpināja sistemātiski postīt Vidzemi un Igauniju un kavēt zemniekus lauku darbos.
1709.gadā uzvarēja zviedru karali Kārli XII kaujā pie Poltavas (Ukraina).
Pēc kaujas pie Poltavas 1709.gadā cars deva pavēli aplenkt Rīgu. Krievu nometnē Daugavas kreisajā krastā ieradās arī cars, un 1709.gada novembrī tika raidīts pirmais šāviens uz aplenkto pilsētu. Apšaude turpinājās visu ziemu, bet pēdējās 8 nedēļas pirms kapitulācijas – gan dienu, gan nakti. Maijā bēgļu pārpildītajā pilsētā izcēlās mēris. Kad aizstāvju skaits no 11 000 bija sarucis līdz 5000 vīriem, ģenerālgubernators Nils Strembergs (Nils Strōmberg) nolēma padoties. 1710.gada 14.jūlijā Rīga kapitulēja.
1710.gada 25.jūlijā Rīgas pilsētas tēvi Rātslaukumā deva uzticības zvērestu krievu caram Pēterim I.
1713.gada 28.jūlijā ar Pētera I pavēli nodibināja Vidzemes guberņu. Pēc uzvaras pār zviedriem pieņēma titulu "imperators."

Pētera I nostiprināšanās pie Baltijas jūras. Pēc zviedru sakāves pie Poltavas, Augusts II atkal sāka uzstāties kā Polijas-Lietuvas karalis. Tomēr Pētera I politika Vidzemē un Igaunijā radīja viņā aizdomas par krievu nākotnes plāniem. Lai maldinātu Augustu II, Pēteris I vienmēr no jauna apgalvoja, ka alianses līgums tiks izpildīts un Livoniju atdos poļiem. Bet patiesībā krievi tur bija ieradušies uz palikšanu.
Jau 1710.gada janvārī cars pavēlēja muižniekiem sasaukt landtāgu, lai apspriestu padošanās noteikumus. Pēc Rīgas krišanas bruņniecība ar landtāga starpniecību lūdza, lai Vidzeme tiktu iekļauta Krievijā, pieņemot, ka cars garantēs arī tā sauktās Sigismunda Augusta privilēģijas un visas citas muižniecības privilēģijas. Jautājums par Sigismunda Augusta muižniecības privilēģijām bija pretrunīgs: Zviedrija tās nebija atzinusi tāpēc, ka Vidzemes muižniecība nebija varējusi uzrādīt privilēģiju oriģināldokumentu. Pēteris I gan nebija tik sīkumains: viņš piekrita visām bruņniecības plašajām prasībām un līdz ar to nodrošināja sev Vidzemes muižniecības nedalītu atbalstu.
1710.gada rudenī – pirms vēl bija beidzies karš ar Zviedriju – Vidzemes pievienošana Krievijai bija jau noticis fakts. Augusts II jutās piekrāpts, bet Pēteris I atsaucās uz „Vidzemes muižniecības brīvo gribu.” Vidzeme un Igaunija kļuva par autonomu provinci, kurā muižniecība bija vienīgā iedzīvotāju kategorija ar politiskām tiesībām. Muižniecības landtāgs kļuva par provinces augstāko politisko orgānu, vācu valoda tika paturēta par pārvaldes un tiesu valodu, dālderis palika kā maksāšanas līdzeklis. Cars Pēteris I lauza līgumu ar Augustu par Livonijas nākotni. Soli pa solim tika ierobežotas Rīgas senās privilēģijas. Turpretī Vidzemes muižniecība varēja rēķināties ar plašu cara labvēlību visos jautājumos.

Prutas karagājiens (1711.g.). Gandrīz 2 gadus starp turkiem un krieviem risinājās sarunas par Kārļa XII tālāko likteni. Sākumā it kā tika norunāta viņa izraidīšana ārpus sultanāta teritorijas, tomēr pēc tam situācija mainījās kardināli un Kārlim XII tika atļauts palikt Osmaņu impērijā. Taču tas nenotika tāpat vien - zviedru karalim bija jāstājas kazaku un Krimas tatāru vienību priekšgalā, lai radītu apdraudējumu krievu dienvidu robežām.
Tāda lietu kārtība ne īpaši patika Pēterim I, sakāvis zviedrus viņš iedomājās, ka tagad būtu nepieciešama kāda uzvaroša kampaņa arī dienvidu virzienā, tāpēc viņš sāka draudēt turkiem ar karu. Moldāvijas un Valahijas vietvalži jau sūtīja signālus, ka labprāt pārietu no turkiem zem krievu kroņa. Tāpat visai loģiski bija sagaidāms atbalsts arī no pareizticīgajiem bulgāriem, serbiem un melnkalniešiem. Likās, arī turkiem to vien vajag un sultāns Ahmeds III 1710.gada novembrī pieteica karu Krievijai, atbalstot Krimas tatāru un to sabiedroto aizkrāciešu sirojumu pa labā krasta Ukrainu.
Karadarbības sākums. Un tā Pēteris I 1711.gada februārī deva pavēli feldmaršalam Šeremetjevam ar karaspēku doties Dņestras virzienā un apvienoties ar draudzīgiem spēkiem no Moldāvijas un Valahijas. Nedaudz vēlāk karagājienam pievienojās arī ķeizars pats kopā ar nākamo sievu Katrīnu, kas bija stāvoklī. No krievu puses piedalījās ap 80 000 zobenu un durkļu, 10 000 kazaku, 160 dižgabalu. Komandieru vidū bija arī Poltavas kaujas dalībnieki - kņazs Repins un ģenerālporučiks Brjūss. Līdzi bija arī galma dāmas un pat dāņu sūtnis. Visa šī ļaužu masa bez pienācīgas izlūkošanas un partikas krājumiem virzījās uz priekšu. Plāns bija visai vienkāršs - krievi cerēja uz "dienvidu sabiedroto" turku pakļauto slāvu tautu viesmīlīgo "atbrīvotāju" uzņemšanu un sacelšanos Balkānos. Lai gan plāns bija visai avantūrisks, tomēr Pēterim I neviens neiebilda.
27.jūnijā krievu armija pārcēlās pāri Dņestrai Sorokas cietokšņa rajonā - tālāk sākās moldāvu zemes. Divos atsevišķos grupējumos krievi virzījās Prutas upes virzienā, lai pēc tam pa tās krastu nonāktu līdz Donavai.
Jau līdz šim pārgājiens bija ārkārtīgi grūts, taču aiz Dņestras tas kļuva neizturams. Bezgalīgajā līdzenajā stepē visa augu sega bija siseņu noēsta. Dienas laikā nebija kur paglābties no karstās saules, bet naktī bija jādreb no aukstuma un lietus. Pavisam trūcīgi bija ar ūdens avotiem. Dāņu sūtnis rakstīja: "Ķeizars stāstīja man, ka redzējis kā kareivjiem no slāpēm no deguna, acīm un ausīm nākušas asinis, kā daudzi, tikuši līdz ūdenim, pērdzērās to un mira, kā citi, mocoties slāpēs un badā, laupīja sev dzīvību..." Katru dienu karavīri, īpaši jaunie un nepieredzējušie rekrūši, gāja bojā simtiem un tūkstošiem, krita zirgi.
Tomēr, par spīti visam Pētera I armija 6.jūlijā nonāca pie Prutas un iepretim Jasiem pārcēlās uz Prutas rieteņu krastu. Te Pēteri I sagaidīja Moldāvijas vietvaldis Dmitrijs Kantemīrs (Дмитрий Кантемир). Tad arī noskaidrojās, ka uz moldāviem liktās cerības ir krietni pārspīlētas - moldāviem kaujas gatavībā bija 5000 vīru vienība, kas bija bruņota tikai ar pīķiem un šaujamlokiem. Kantemīrs apsolīja piegādāt 10 000 vēršu un govju kā arī 15 000 aitu, tomēr atzinās, ka maizes krājumu viņam nav. Pēteris I ar karaspēku mēģināja virzīties uz Falču pilsētu, kur, pēc baimām, turkiem  bija lieli provianta krājumi, bet apsardze vāja. Tās gan izrādījš tikai baumas, toties turku armija īsta.
Militārā situācija pasliktinājās. Vissliktākais - 120 000 vīru lielais turku karaspēks vezīra Mehmedpašas vadībā jau ir pārcēlies pāri Donavai un dodas pretim krieviem. Krievu aizmugurē operēja 70 000 Krimas hana Devlet Hireja II jātnieki. Krimiešiem un turkiem kopā bija 400 dižgabalu. Valahijas vietvaldis Brankobans, tā arī nesagaidījis krievus, neturēja savu solījumu un pārgāja turku pusē. Visbeidzot arī mēģinājumi pacelt dumpi turku pakļautajās slāvu zemēs neguva nepieciešamās sekmes.
Sapratis, ka viņa armija paliks bez nodrošinājuma, Pēteris I pavēlēja Renē komandētajam kavalērijas korpusam (5000 dragūnu un vēl tikpat Kantemīra moldāvu) ieņemt Brailovas pilsētiņu pie Donavas, kur turkiem atradās lielas mantu un provianta noliktavas. Tikmēr pats ķeizars palika ar 40 000 karavīru, praktiski bez kavalērijas pret 190 000 sultāna armijas.
20.jūlija vakarā pēc virknes manevru, sadursmju un arjergarda kauju turki puslokā aplenca krievus, piespiežot tos pie Prutas ieloka upes rieteņu krastā apmēram 75 km uz dienvidiem no Jasiem. Visā stepē cik tālu vien sniedzās skats, bija redzami janičāru ugunskuri un zirgu pulki. Gandrīz vienlaicīgi upes labajā krastā parādījās arī krimieši, aizkrācieši un pat zviedri. Novietojuši dižgabalus valdošajās augstienēs, tie apšaudīja Pētera I nometni, tāpat kā jebkuru, kas mēģināja pasmelt ūdeni no Prutas. Dienas beigās apdullinoši kliedzot metās uzbrukumā janičāri, taču uzdūrās uz redutēm un blīvu artilērijas un šauteņu uguni. Pēc trešā uzbrukuma uzbrucēju vilnis norimās, un turki, cietuši zināmus zaudējumus, paniski atkāpās. To komandieri centās apturēt bēgošos, cērtot tos ar zobeniem, taču nespēja. Līdz ar tumsas iestāšanos iestājās arī miers.
Krievu armijas stāvoklis bija neapskaužams, munīcijas maz, aprīkojums un proviants arī. Dāņu sūtņa sekretārs Erbo savās atmiņās vēsta, ka Pēteris bijis dezorganizēts - "skraidījis uz priekšu un atpakaļ pa nometni, sita sev pa krūtīm un nespēja izrunāt ne vārda." Tomēr turpmākie notikumi parādīja, ka Pēteris tomēr spējis savākties šai kritiskajā situācijā.
Kara sapulcē nākamās dienas rītā ķeizars pieņēma lēmumu piedāvāt sultānam mieru, tomēr, ja tas atteiks, tad mēģināt pārraut aplenkumu augšup pa Prutas tecējumu "ne uz dzīvi, bet nāvi, nevienu nežēlojot un nevienam nelūdzot žēlastības." Ģenerāļi un ministri esot atbalstījuši šo lēmumu.
Tikmēr turki krievu nometnei jau bija pierakušies, izveidojuši baterijas un uzstādījuši tajās dižgabalus. Tie sāka apšaudīt krievu pozīcijas no tuva attāluma.
Pirmo palamentārieti vezīrs Mehmedpaša nevēlējās pieņemt. Tomēr kā otrais pie turkiem devās pieredzējis sarunu vedējs un diplomāts vicekanclers P.Šafīrovs (П.Шафиров), ko Pēteris I bija apveltījis ar visplašākajām pilnvarām. Pieļaujot, ka turki pārstāvēs arī zviedru karaļa Kārļa XII intereses, krievu ķeizars bija gatavs pat atgriezt zviedriem visus iekarojumus Baltijas jūras austreņu krastā, izņemot Ingriju ar būvēto Pēterpili, savukārt kuras vietā būtu gatavs atdot Pleskavu vai kādu citu pilsētu. Šafīrovs atkarībā no situācijas bija pilnvarots solīt arī visu ko citu, lai tikai izvairītos no kapitulācijas un gūsta. Piedevām dāvanu "budžets" vezīram un viņa svītai bija 150 000 (pēc citiem avotiem veseli 200 000) rubļu - tiem laikiem milzīga summa.
Safirovs savu paveica, lai gan miera noteikumi krieviem bija smagi, tomēr no gūsta izdevās izvairīties. Krievi apņēmās atstāt Azovu, norakt Taganrogu un dažus citus cietokšņus, neiejaukties  Polijas iekšējās lietās un netraucēt zviedru karalim Kārlim XII atgriezties Zviedrijā. Par krievu iekarojumiem pie Baltijas jūras runa vispār negāja.
Un tā - 23.jūlijā jau tuvāk vakaram krievu armija kaujas kārtībā karogiem plīvojot un bungām rībot devās Jasu virzienā. Turki tam nekādi netraucēja. 
Nākamā dienā uz vezīra nometni Benderos atauļoja Kārlis XII, kurš, uzzinājis par sarunu iznākumu, kļuvis no dusmām gluži vai traks. Viņš prasījis vezīram 20-30 000 kareivju un solījis Pēteri atvest virvē. Viltīgais turks esot ironizējis, ka Kārlim viena tāda iespēja jau ir bijusi - pie Poltavas. Tā Kārlim XII bija jāaiziet tukšām rokām.
Tikmēr ģenerālis Renē, kam nebija ne jausmas par miera noslēgšanu, 25.jūlijā sagrāba Brailovu. Uzbrukumā krievi zaudēja ne vairāk kā 100 karavīrus, bet ieguva lielus pārtikas un amunīcijas krājumus. Jau pēc divām dienām dragūni atstāja pilsētu, lai apvienotos ar galveno armiju.
13.augustā pēc vēl viena mokoša pārgājiena, krievu armija šķērsoja Dņestru, un līdz ar to Prutas karagājiens bija beidzies. Pēteris I pavēlēja noturēt dievkalpojumu un "nosvinēt ar salūta zalvēm savu brīnumaino Dieva nolikto izglābšanos pie Prutas." Kampaņas laikā krievi zaudēja 37 000 cilvēku, no kuriem kaujās krita vien mazāk par 5000. Pārēji miruši no bada un slimībām, dezertējuši vai krituši gūstā.
Turki kaujās esot zaudējuši vairāk kā 8000 savu kareivju.

Pēteris - imperators. Pasludināja sevi par imperatoru 1921.gadā.

Pēteris - krievu flotes radītājs. Pēteris I pie Arhangeļskas lika ierīkot Solombalas kuģu būvētavu (Соломбальскaя верфь) laikā, kad centās izveidot Krievijas kara floti. Savas darbības beigu posmā pats to arī lika slēgt.

Persijas karagājieni (1722.-1723.g.). Uzvaroši. XVIII gs. situācija Kaukāzā sāka mainīties, galvenokārt tas notika Persijas iekšējās nestabilitātes dēļ - impērija sāka sadalīties. Krievijā turpretim ķeizars Pēteris I sāka veikt progresīvas reformas, notika pirmie Persijas karagājieni - viņš gribēj nodrošināt drošu krievu tirdzniecību Kaspijā un Astrahaņā (tobrīd Astrahaņas tirdzniecība sastādīja 5-6% Krievijas tirdzniecības apgrozījuma).
1722.gada vasarā krievu ķeizars Pēteris I devās savā Persijas karagājienā un kā pirmā viņa ceļā gadījās Endirejas valsts. karagājiena laikā pie Pētera I vērsās vairāki dagestāniešu valdnieciņi ar lūgumu pieņemt Krievijas pavalstniecībā. Tomēr Endirejas valsts gatavojās karam. Pēteris I uzdeva brigadierim Veterani (Ветерани) ieņemt valsts galvaspilsētu - apdzīvoto vietu Enderi (krievi to sauca par "Andrejeva sādžu" - "Андрееву деревню"). Pirmais ieņemšanas mēģinājums izgāzās - kumiki un čečeni uzbruka Veterani vienībai. pats brigadieris, spriežot pēc visa, apjuka un nespēja mērķtiecīgi izrīkot viņam uzticēto karaspēku. Tādēļ vienība cieta lielus zaudējumus.
Pēcāk kaujas vietā ieradās viel viena krievu vienība pulkveža Naumova (Наумов) vadībā un Enderi tika ieņemti triecienā. Saņēmis ziņu par Enderu krišanu, Pēteris I iesākumā nopriecājās, tomēr kļuva negants, uzzinājis visus cīņas apstākļus. Zaudējumi izrādījās pārāk lieli, pie tam karagājiens tikko bija sācies.
Ar to sadursmes nebeidzās. 1723.gadā Endirejas valstij pēc Pētera I pavēles uzbruka kalmiki. Pēc šī uzbrukuma kādreiz stiprā un plaukstošā Dagestānas valsts nonāca panīkumā.

Krievijas reformas.  Patiesībā Pētera I reformas krievu tautā bija negribētas, tās sastapās ar neizpratni, pretestību un pat tika nolādētas. Vēlāk jau slavofili apvainoja caru, ka viņš pakaļkājās esot uzrāvis visu Krieviju un sabradājis krievu dvēseli. Tagad tas var šķist dīvaini un nesaprotami, bet Pētera I Krievijas modernizācijas plānā būtiska loma bija Krievijā vēl neredzētu dzīvnieku izbāzeņiem, anatomiskajam teātrim un spirta burkās saglabātiem nedzīvi dzimušiem Siāmas dvīņiem.

Sv.Katrīnas ordenis. Прутский поход породил немало легенд и всякого рода слухов. По одной из версий, Екатерина, неотлучно находившаяся в лагере с Петром, тайно переслала турецкому визирю свои драгоценности и меха (жаккардовые этикетки купить) – это, мол, и решило дело в пользу мирных переговоров. Характерно, что сам Петр негласно поддерживал эту легенду. В память о мужественном поведении своей спутницы в опасной ситуации царь учредил в 1714 году женский орден Святой Екатерины, второй по значимости после ордена Андрея Первозванного. На аверсе знака был запечатлен орденский девиз «За любовь и Отечество», а на обратной стороне – «Трудами сравнивается с супругом». Этим орденом награждали великих княжон и княгинь, а также жен высших сановников империи, именовавшихся после его вручения «кавалерственными дамами».
Всего за два столетия (1714-1917) орденом Святой Екатерины были награждены 734 дамы. Понятно, что первым орденоносцем стала сама Екатерина Алексеевна, получившая знаки ордена из рук мужа 24 ноября 1714 года. 

Jaunā galvaspilsēta un imperatora tituls. Pēteris I dibināja Pēterpili 1703.gadā.
Lai uzsvērtu savas zemes jauno statusu un nozīmi, Pēteris I 1712.gadā pārcēla savu galvaspilsētu no Maskavas uz jaunuzcelto pilsētu pie Ņevas Ingrijā – Pēterpili. Juridiski Ingrija vēl arvien bija Zviedrijas teritorija. Pēc cara vēlmes Krievijas senāts Pēterpilī piešķīra Pēterim I imperatora titulu.
Kas 1721.gadā Ništatē/Nistādē (Nystad) noslēdza mieru ar Zviedriju, krievi jau bija labi nostiprinājušies Vidzemē un Igaunijā. Arī Ingrija un Karēlija nonāca Krievijas pakļautībā.

Krievu iekarojumi Pētera I laikā. Igaunijas, Vidzemes, Pēterpils un Arhangeļskas apgabala, Dienvidu Karēlijas okupēšana, ko Krievijas impērijas vēsturnieki sauca par "loga izciršanu uz Baltijas jūru," kad arī radās teiciens "Laidiet Duņu Eiropā!" Piekaspijas provinču un Kamčatskas pussalas okupēšanas pabeigšana. Krievu armijas nostiprināšana un izvietošana no jauna iegūtajās teritorijās, lai tajās būtu ‘krievu sēkla," uz šīm teritorijām tika deportēti neapmierinātie krievi un citu tautu pārkrievotie pārstāvji - Sibīrija kļuva par izsūtīšanas vietu. Sibīrijā sāka attīstīties dzimtmuižas un rūpali. Cirzdams logu uz Eiropu, Pēteris I lika izkaut Vidzemes latgaļus un līvus, Igaunijas dienvidu gala igauņus tā, ka esot varējuši jāt trīs diennaktis, nesastopot nevienu cilvēku, mājdzīvnieku, neieraugot nevienu nenodedzinātu māju, uguni spīdam, nedzirdot gaili dziedam vai suni rejam. Tātad Pēteris I bija latviešu un igauņu tautu slepkava, kālab būtu muļķīgi atjaunot viņam pieminekļus Latvijā vai Igaunijā.

Galma intrigas. Pa to laiku Anna Monsa sāka salaist ar saksi Kēnigseku. Pēteris I gan sadusmojās, taču ļāva tai iziet pie vīra. Tobrīd cars jau bija ieķēries Martā Skavronskā (Ernsta Glika audžumeitā), ko bija ieguvis kā laupījumu no Livonijas (Alūksnes/Marienburgas Latvijā). 1712.gadā Pēteris I to apprecēja Pēterpilī.
Eidokija, pašai nemanot, tika ievilkta sazvērestībā pret Pēteri I ar mērķi likt tronī tās dēlu Alekseju. 1716.gadā Aleksejs, bailēs no tēva dusmām, aizbēga uz ārzemēm. Pēc 2 gadiem cara sūtnim Pjotram Tolstojam izdevās to atmānīt atpakaļ un to iemeta tuptūzī. No viņa izspīdzināja sazvērinieku vārdus, tos arestēja un arī spīdzināja. Daudzus aizdomās turamos izpestīja Katrīna par labu samaksu. Tādejādi sakrāto kapitālu turēja Amsterdamas bankā.

Esot rīkojis pirmo ekspedīciju uz Ararata kalnu meklēt Noāsa šķirstu.
Apglabāts Pētera un Pāvila katedrālē Pēterpilī.

Raksturiņš. Bijis visai histēriska un agresīva rakstura. Viņu nomierināt varēja tikai Marta Svoronska, piespiedusi tā galvu pie saviem lielajiem pupiem.
Bieži pavisam briesmīgi izrēķinājies ar sev nepatīkamiem cilvēkiem. Simtiem nogalējis strēļus, apspiežot to dumpi.
1724.gadā Monsas brālis Vīlems Monss „ciemojās” pie Pētera I otrās sievas Katrīnas. Kad Pēteris I to uzzināja, lika Vīlemu sodīt ar nāvi it kā par kukuļņemšanu.
Pie viņa pirmās sievas Eidokijas Suzdaļas klosterī no 1710.gada sāka piestaigāt 37 gadus vecais majors Stepans Gļebovs. Viss izvērtās ļoti briesmīgi. Sazvērestības izmeklēšanas laikā viņu aizturēja. Pie tā atrada bijušās carienes mīlestības vēstules. Viņu spīdzināja. Uzreiz atzinās sakarā ar carieni, bet pilnīgi noliedza dalību sazvērestībā. Viņu rāva pie kāķa, dedzināja ar uguni, ieslodzīja maza izmēra kamerā, kur visa grīda bija asās naglās. Viņš nevarēja nedz sēdēt, nedz gulēt, nedz stāvēt. Naglas urbās miesā, brūces pūžņoja, sākās gangrēna. Tā arī neatzinās sazvērestībā – 1718.gada 15.martā tam izpildīja nāvessodu uzsēdinot uz mieta Sarkanajā laukumā Maskavā. Dzelzs miets ieurbās viņā līdz pat krūtīm, lai nāve neiestātos ātri, tam uzvilka kažoku un cepuri. Blakus dežūrēja garīdznieks, bet Gļebovs tā arī neko nepateica.
Tā paša 1718.gada jūnijā Šliselburgā slepus nosmacēja troņmantnieku Alekseju.
Eidīkijas brālim Ābramam Lopuhinam nocirta galvu un tā 3 mēnešus rēgojās uz mieta tagadējā GUM-a vietā, arī pie Sarkanā laukuma.

Pēteris I un izglītība. Spēja novērtēt matemātikas nozīmi, tādēļ 1714.gada 31.janvārī krievu ķeizars Pēteris I ar īpašu dekrētu noteica obligātu algebras mācīšanu muižnieku bērniem, visā Krievijas impērijā dibināja "ciparu skolas." Līdz tam bērni apguva vien lasīšanu, rakstīšanu un dievvārdus. Tomēr izrādījās, ka tādai vispārējai izglītībai valsts vēl nebija gatava un 1744.gadā šīs skolas nācās slēgt.
Pēteris I dibinājis Jūrskolu un Inženieru skolu.

Pēteris I uzbūvēja tirdzniecības un kara floti, kas atbilda to laiku prasībām.

Saistība ar Latviju. Pēteris I pirmo reizi Rīgā bija 1697.gada 18.aprīlī un palika neapmierināts ar te pastāvošo kārtību.
Pēdējam Ketleru dzimtas hercogam Kurzemes-Zemgales hercogistē Ferdinandam nebija bērnu, tātad tam nomirstot hercogistei pēc līguma būtu jāiekļaujas Polijas-Lietuvas valstī. Tam dikti pretojās krievu cars Pēteris I un par nākamo hercogu izraudzījās Annas Ivanovnas favorītu Ernstu Johanu Bīronu, kurš kāpa hercoga tronī 1737.gadā.
Pēc leģendas Pēteris I Pētera un Pāvila katedrāles celtniecībai iedvesmojies no Rīgas Pētera baznīcas torņa.
Pēteris I esot arī Rīgā iegādājies savu mīļāko zirgu - Lizeti.

Atradumi.
„Pēteris I nopratina carēviču Alekseju.” 1871.gada glezna, autors Nikolajs Ge.

Pētera I piemineklis Rīgā. Atjaunojis miljonārs Jevgēņijs Gombergs par saviem privātajiem līdzekļiem. Izsaucis ne mazumu vētrainu diskusiju Latvijā. Tā ģipša kopija apskatāma Doma baznīcas krustejā (ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja eksponāts). 

Nospiedums kultūrā.
Pēterpils. Pētera I dibinātā un būvētā pilsēta pie Baltijas jūras senajās ingru zemēs, kas, ar zināmu pārtraukumu padomju krievu laikā, nes viņa vārdu - Pēterburga, Petrograda, Sanktpeterburga. Latviešu lietotais nosaukums - Pēterpils.

"Krievijas cars Pēteris Lielais vai Livonijas namdaris." Il falegname di Livonia, o Pietro il grande, czar delle Russie. Itāļu XIX gs. operkomponista Gaetāno Doniceti (1797.-1848.g.) 22 gadu vecumā sacerēta komiska opera. 1819.gadā Venēcijas Teatro La Fenice bijusi tās pirmizrāde. Partitūra gājusi bojā ugunsgrēkā 1823.gadā. Krievu režisors un Pēterpils operas vadītājs Jurijs Aleksandrovs neatlaidīgi sameklējis un restaurējis pa gabaliņiem šo operu: 3 gados sameklējis pa visu itāliju izkaisīto operu. Daļu atrada Ricordi izdevniecībā, daļu Doniceti teātrī Bergamā, daļu Venēcijā. To viņš izrāda tikai savā teātrī. Tagad partitūra ierakstīta arī oficiālajā Doniceti operu reģistrā.
Cariskā ģimene - Pēteris I ar kundzi Katrīnu inkognito ierodas Livonijā, lai sameklētu pazudušo brāli Kārli Skvaronski.

Pētera I sala. Atklājis un tā to nosaucis(?) Belinghauzens.

Aplūkojamie objekti.
Pētera I pieminekļi. Pēterpilī, Maskavā, Rīgā, Kaļiņingradā.

Vara jātnieks.  Pētera I piemineklis Pēterpilī. Zirgs sacēlies pakaļkājās, Pēteris I noraugās uz Vasīlija salu, vēl tālāk redzamas Pētera-­Pāvila cietokšņa zeltītās smailes. 

Saites.
Krievu ķeizari (?-1917.g.).