Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krievijas ķeizari (?-patlaban)

Mums blakus esošās lielās Krievijas valdnieki cēlušies no vīkingu sirotājiem, kas no Rietumeiropas ienāca tagadējās Krievijas teritorijā, kur cēla cietokšņpilsētas un pakļāva savai varai vietējos iedzīvotājus. Pamazām izvirzījās spēcīgākās pilsētas - Kijeva, pēc tam Maskava, kurā nodibinājās varu pārmantojošas Krievijas ķēniņu/caru dinastijas, no kuru valdniekiem gandrīz neviens nebija krievs. Galu galā pēdējā Romanovu dinastija dabūja galu no lielinieku lodēm un durkļiem Jekaterinburgas Ipatjevu namā 1918.gadā. Turpmāk asiņainā jaunā režīma priekšgalā stājās "pasaules darvbaļaužu vadoņi" ar Ļeņinu priekšgalā, un baidīja savējos un svešos 70 gadus. Visbeidzot caru-diktatoru vara transformējās "prezidentos," kā arī ši laikā ir palicis.

Krievijas patvaldnieku regālijas.
Monomaha cepure. Kronis, krievu lielkņazu un caru varas regālija, viens no patvaldības simboliem Krievijā. Tā ir asu stūru filigrāni izstrādāta zelta galvassega, kas pagatavota Vidusāzijā XIV gs., virspuse no sabuļādas, izrotāta ar dārgakmeņiem un pašā virspusē atrodas krusts. Nostāsts, kas vēsta, ka šo cepuri citu regāliju starpā atsūtījis bizantiešu imperators Konstantīns Monomahs savam mazdēlam lielkņazam Vladimiram Monomaham, radies XV gs.beigās-XVI gs. sākumā sakarā ar zemju apvienošanu ap Maskavu un Maskavijas valsts izveidi. Tam bija galvenā loma politiskajā teorija par maskavu kā "trešo Romu," saskaņā ar kuru krievu caru valdīšana atvasināta no Bizantijas imperatoriem.
Monomaha cepurē pirmo reizi Ivans III laulāja uz troni savu pēcteci, Ivans IV laulājas cepurē uz troni. Ivana IV valdīšanas laikā leģendu par Monomaha cepuri iemūžināja gravējumā Uspenskas katedrāles "cara vietā" Maskavas kremlī.
1721.gadā kronēšanas galvassegas funkcijas no Monomaha cepures pārgāja uz imperatora troni.

Pirmo vīkingu valdīšana Krievijā.
850.gadā vīkingu konungs atveda līdz un nometināja Lādogā 200 slovēņu (bijušos sklavīnus - Bizantijas leģionu palīgspēkus, kuri atradās pusvergu stāvoklī). Tos komandēja kāds Dīrss.
853.gadā vīkingu konunga un izbijušā Zviedrijas prinča Torvalda ierašanās Lādogā ar lielu baru bruņotu sāmu. Nuijgardas (Ņevas grīvas), Lādogas, un Dūnasholmgardas (Daugavgrīvas) cietokšņu rašanās. Slovēņu pirmais dumpis. Ūdensceļa atklāšana pa Daugavu no Lādogas.
862.-891.gadam sotņika Dīrsa slovēņu sotņas patstāvīgās draņģes Lādogā, pirmie mēģinājumi atdalīties no vīkingiem.
864.gadā vīkingi nodibināja Rostofas (Rostovas), Muromāras (Muromas), Neugardas (Novgorodas), Palteskjas (Pleskavas), Smolenskjas (Smoļenskas), Surdolāras (Suzdaļas), Dūnas (Krāslavas), Vīnāsholmāras (Arhangeļskas) un Gardāras (Jaroslavļas) cietokšņus, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus par saimniekiem.
882.gadā vīkingu konungs Kuens nodibināja Kuengardas cietoksni, stādīja priekšā rhosu kaganu Bizantijas ķeizaram Konstantīnam Purpurā dzimušajam.
907.gadā dibināts rhosu izcelsmes kņaza Čerņa cietoksnis kā Čerņigarda, kas pakļauta Kuenugardas rhosu kaganam; minēts pirmo reizi Bizantijas dokumentos, kuros sniegtas pirmās ziņas par Palteskjas (Polockas) balto verdzeņu tirgu, par vīkingu Dūnas Aifor Gardu (cietoksni pie Daugavas krācēm, kur sākās burāšana uz leju pa Daugavu, Dūnas Ustaholmāru (Daugavgrīvu). Šie cietokšņi pieminēti arī seno arābu tirgotāju rakstos tai pašā gadā, kuri šajās vietās pirkuši jaunas verdzenes, dzintaru, vasku, zvērādas un bebru dziedzerus.

1141.-1152.gados Vladimira Volodareviča valdīšanas laiks Galīcijā. Baugaines sindu un dienvidu sudāvu izkaušanas sākums. Iekaroja Volīnijas ukraiņu kņazu zemes un izveidoja vienotu Galīcijas-Volīnijas kņazisti Ukrainu.
~1150.gadu Jurijs I Garnadzis nodibināja Jurjevas cietoksni, Kļeščinas cietoksni Gzas un Kološkas upes satecē, kādus 3-4 km tālāk - Perejeslavļas cietoksni, kurā atstāja savu vietvaldi un algotņu sotņu, uzdodams līdz rudenim paplašināt šo kņazistu teritorijas pret ziemeli, kur Novgorodas kņazi jau ievāca lēņus ik pavasari no katra ziemeļa pamāru dienvidu, lielkaļu ziemeļa un somugru pagasta - caunu, sabuļu, bebru, vāveru un ūdru ādas, putnu spalvas, linus, auzas, zelta grivnas, kā arī noteica klaušas cietokšņu un ceļu uzturēšanai, bet šo nodevu un klaušu nepildīšanas gadījumos ciematus nodedzināja, vīriešus apkāva, sievietes pārdeva verdzībā.

Dažādi kņazi un valdnieciņi.

1141.-1152.g. Vladimira Volodareviča valdīšanas laiks Galīcijā. Baugaines sindu un dienvidu sudāvu izkaušanas sākums. Iekaroja Volīnijas ukraiņu kņazu zemes un izveidoja vienotu Galīcijas - Volīnijas kņazisti Ukrainu.

1153.-1185.g. Jaroslava Osmomisla valdīšanas laiks Volīnijā. Iznīcinot rieteņa sindu, sarmatu, sudāvu un citu zemkopju tautu kopienas, izveidoja jaunus cietokšņus līdz pat Ungārijas un Bizantijas robežām. Nodibināja pirmos diplomātiskos sakarus ar Bizantiju un Ungāriju, savstarpēji saprecinot princeses un prinčus. Atšķirībā no krievu kņaziem, vietējo cilšu ģenētiskā iznīcināšana nenotika.

1157.-1176.g. Andreja Boguļubska valdīšanas laiks Vladimiras-Suzdaļas zemēs, kas izcēlās ar drausmīgām slepkavībām, kurām tika pakļauti visi, kas nevēlējās brīvprātīgi kristīties, kā arī tika pakļauti baltu tautas vēl brīvie ciemati Pievolgā, izkaujot vīriešus, bērnus, viņu mātes un nodedzinot ciematus, kuru teritorijas un druvas aizauga ar mežiem. Galvaspilsētu pārcēla no Suzdaļas uz Vladimīru. Neveiksmīgi karoja ar Novgorodu, okupēja Kijevu, paplašinādams kņazu pārvaldītās teritorijas, ik reizes sarīkojot okupētajās teritorijās jau pazīstamo etnisko tīrīšanu.

1176.-1212.g. Vsevoloda Lielās Ligzdas valdīšanas laiks Vladimīras- Suzdaļas kņazistēs, ko iezīmēja drausmīgas slepkavības gan cilšu kopienās, gan citu krievu kņazu "ligzdās." Dibināta Rjazaņas kņaza ligzda. Piespieda Smoļenskas zemju, Čerņa (Čerņigovas) zemju un Galīcijas zemju kņazus maksāt lēņus Vladimiras - Suzdaļas lielkņazam, pieņemot lielkņaza titulu un nosakot par saviem īpašumiem ziemeļa Aizvolgas somugru zemes, kuras vēl bija brīvas. Tādējādi kņazu īpašumi pirmo reiz tika izsludināti tiem nepiederošās un vēl nepakļautās teritorijās. Reizē ar to atjaunojās kara stāvoklis ar Novgorodas kņaziem, kuri šajās teritorijās vāca lēņus līdz pat Ūralu kalniem, ierazdamies uz savākšanu katru pavasari. Tā arī palika nepiepildīta Vsevoloda deklarācija par neiekaroto zemju iekļaušana lielkņazistē, jo nepietika karaspēka varas uzturēšanai - kopienas turpināja maksāt nodevas Novgorodai.
1194.gadā Garnadža dēls Vsevolods okupēja zviedriem piederējušo Valdiholmāru Kļazmas upes piekrastē un nodeva mandātā Konstantinopoles metropolītam Mitrofānam, kurš lika uzcelt šajā pilsētiņā baznīcu. Tā ir pazīstama ar Detinecas vārdu. Tai pašā gadā Vsevolods okupēja Suzdaļas un Jurjevas cietokšņus, paplašinādams valdījumu 50-70 km rādiusā ap katru cietoksni. Tātad valdījumu rādiuss arvien paplašinājās. Lai tas notiktu, tika nodedzināti latgaļu, vepsu un ingru ciemati un izkauti vīrieši, ieskaitot zīdaiņus, izvarotas sievietes, bet no krieviem dzimušie jaunekļi padarīti par smerdiem (dzimtļaudīm). Tātad Krievzemē marksistu teorijai par parādu kā feodālistiskās sabiedriskās kārtības rašanās cēloni nebija pamata - tas notika vardarbīgi.

1199.-1220.g. Romāna Mstislavoviča valdīšanas laiks Volīnijā. Volīnijas un Galīcijas paplašināto kņazistu galīgā apvienošana. Salauzis Vladimīras-Suzdaļas kņazu pretestību, viņš pakļāva Kijevas kņazistes īpašumus, pasludināja sevi par lielkņazu. Mēģināja okupēt Polijas dienvidu vojevodistes un Ungārijas austreņa puses provinces. Karš beidzās ar Volīnijas un Galīcijas kņazistu sadalīšanu Polijas un Ungārijas valdnieku īpašumā (1214.g.). Karu un slepkavošanas dēļ jauniegūtās teritorijas kļuva tik reti apdzīvotas, ka trīs diennakšu jājienā gar Sindu līdz nākamai kņaza ligzdai neesot sastapuši neviena dzīva cilvēka, mežos esot plosījušies ugunsgrēki, druvas nodedzinātas, ciemati pārvērsti pelnu čupiņās, tikai izbadējušos vilku bari esot sekojuši ceļiniekiem. Kņazi atjēdzās, ka nav vairs ko aplaupīt un tāpēc tiecās pakļaut arvien jaunas teritorijas, rīkot pie savām "ligzdām" smerdu sādžas, mācīties kopt zemi un audzēt mājlopus. Tā sāka veidoties muižas. Taču jaunajās teritorijās rīkojās kā iepriekš, jo krievu kņazi neprata apstāties savā rīcībā.

1218.-1230.g. Vladimiras-Suzdaļas kņaza Jurija II karš ar Galīcijas-Volīnijas kņaziem šo kņazistu okupēšanas nolūkā. Karš beidzās ar Jurija II karaspēka sakāvi un nākamās Ukrainas rieteņa teritoriju patstāvības saglabāšanu, kurās dzīvoja jauktas etniskās izcelsmes cilvēki, sindu, sembru, huņņu, sarmatu, lejiešu un sudāvu paliekas, kas visi kopā veidoja nākamā ukraiņu etnosa pamatu.

1220.-1264.g. Mstislava Drosmīgā valdīšanas laiks Galīcijā. Pakāpeniska Galīcijas kņazistu atgūšana ar Smoļenskas krīviču kņazu līdzdalību, kuri nepiekopa krievu kņazu slepkavošanas un laupīšanas, kļuva bagāti, uzturēdami tirdzniecību un baltu cilšu kopienām, kuras tomēr pakāpeniski tika novestas smerdu sādžu līmenī un pievienotas Galīcijas kņaza īpašumiem.

1238.-1264.g. Mstislava Romanoviča valdīšanas laiks Volīnijā. Pakāpeniska Volīnijas kņazistu atgūšana ar Smoļenskas un Volīnijas kņazu līdzdalību. Tika noslēgts sadraudzības Līgums ar Lietuvas kņazisti.

1230.-1303.g. Vladimiras-Suzdaļas kņazu šķelšanās. Lietuvas un atsevišķo baltu, somugru, bulgāru un Aizūrala somugru atbrīvošanās karš pret krievu kņaziem, šo kņazistu teritoriju atkalatgūšana, ko Padomju Krievijas vēsturē sauca par mongoļu-tatāru jūga sākumu. Saglabājās vienīgi 3 krievu kņazistes - Suzdaļa, Maskava un Vladimira. Pārējās teritorijas tika atbrīvotas no kņazu kundzības.
 

Maskavijas lielkņazi (~1108.-1533.g.).

      Vladimirs Monomahs (~1108.g.). 

Jurijs I Monomahovičs Garnadzis (1125.-1157.g.).
Radniecība. Tēvs - laikam Vladimirs Monomahs.
Biogrāfija. Jurija I Monomahoviča, saukta par Garnadzi, valdīšanas laiks. Tika pakļauta Rostova, Suzdaļa, Vladimira, Kijeva, nodibināta Maskavas kņaziste mazkaļu galā, izveidota Vladimiras - Suzdaļas kņazu zeme, iesēdinot nokauto pretinieku sēdekļos savus radiniekus, ar ko tika izbeigti strīdi starp kņaziem. Mežonīgi apkāva nepadevīgās baltu kopienas, ieviesa kņazu un bajāru zemes ap cietokšņiem 30-50 km rādiusā, kā arī okupēja valagu, erzju un bolgāru zemes Volgas piekrastēs. Valagi bēga un apmetās mežos, uzsāka partizānu karus.

      Jurijs (1303.-1325.g.).

Sīmanis (~1333.g.).

Radniecība. Sieva – Aiguste, izdota pie vīra 1333.gadā, Lietuvas ķēniņa Ģedimina meita. Pareizticībā - Anastasija.

      Ivans II Kaļita (1353.-1359.g.).
      Donas Dmitrijs (1359.-1389.g.).
      Vasīlijs I (1389.-1425.g.).
      Vasīlijs II Tumšais (1425.-1462.g.).   
      Ivans III (1462.-1505.g.).
      Vasīlijs III (1505.-1533.g.).

Krievijas ķeizari (1533.-1917.g.).
Maskavijas lielkņazistes agresīvās un sekmīgās kaimiņu pakļaušanas rezultātā izveidojās Krievijas impērija, kuras pirmais ķeizars bija Ivans IV Briesmīgais, kas pirmais sev pieņēma titulu "Visas Krievzemes ķeizars."

Čingizīdu dinastija (1533.-1605.g.).
      Ivans IV Briesmīgais (1533.-1584.g.).
      Fjodors Ivanovičs (1584.-1598.g.).
      Dmitrijs (1598.g.).
      Boriss Godunovs (1598.-1605.g.). 
Līdz ar Borisu Godunovu (murza Guduns) beidzās Čingizīdu dinastija.
      Fjodors II Godunovs (1605.g.). Pēc Borisa Godunova nāves 49 dienas cars bija Fjodors II Godunovs.

      Viltus Dmitrijs I (1605.-1606.g.).
      Vasīlijs IV Šuiskis (1606.-1610.g.).

Juku laiki (1610.-1613.g.). Šai laikā uzvedas vēl viens viltvārdis - Viltus Dmitrijs II jebšu saukts arī par Tušinas zagli (Tušinskij vor). Tas bija nezināmas izcelsmes afērists, kas Tušinskā, netālu no Maskavas, ierīkoja un uzturēja nometni 1608.-1609.gados. No turienes viņš plānoja sagrābt galvaspilsētu, tomēr viņam nekas neiznāca. Bija spiests bēgt uz Kalugu, kur tika nogalēts.
Juku laiki noslēdzās ar Romānavu dinastijas nākšanu pie varas. 1610.gadā Maskavijā līdz ar Borisu Godunovu (murza Guduns) beidzās čingizīdu dinastija. Tad tronī sēdināja Alekseju Košku (Алексей Кошка) no somu Kobilu (Кобылы) dzimtas. Laulību laikā viņam piešķīra Romānovu uzvārdu, kas it kā būtu ieradies valdīt pār Maskaviju no Romas.

Romānovu dinastija (1613.-1917.g.). Nāca pie varas pēc juku laikiem 1613.gadā un valdīja līdz pat buržuāziskajai revolūcijai 1917.gada februārī. To ģenētiskā līnija ceļas no Vladimira Monomaha, bet tikai gan pa sieviešu līniju, tātad nav kaut kā tur īsti. Šī dinastija arī ir nekrievi - holštīnieši.
      Mihails Romānovs (1613.-1645.g.).
      Aleksejs I Romānovs (1645.-1676.g.).
      Fjodors Romānovs (1676.–1682.g.).
      Sofija (1682.-1689.g.).
      Pēteris I (1689.-1725.g.).
      Katrīna I (1725.-1727.g.).
      Pēteris II (1727.-1730.g.).
      Anna (1730.-1740.g.).
      Elizabete (1741.-1761.g.).
      Pēteris III (1761.-1762.g.).
      Katrīna II Lielā (1762.–1796.g.).
      Pāvels I (1796.-1801.g.).
      Aleksandrs I (1801.-1825.g. ).
      Nikolajs I (1825.–1855.g.).
      Aleksandrs II (1855.-1881.g.).
      Aleksandrs III (1881.-1894.g.).
      Nikolajs II (1894.–1917.g.).

1917.gada 15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Tas notika kādā mazā dzelzceļa stacijā Dno starp Pleskavu un Novgorodu. Vilciena vagonā parakstīto varas atteikšanās aktu no bijušā ķeizara rokām saņēma Pagaidu valdības ministrs Gučkovs un Valsta domes deputāts Šuļgins. Krievijas monarhija bija beigusies.

Krievijas impērijas/PSRS lielinieku valdnieki (1917.-1985.g.).
      Ļeņins (1917.-1924.g.).
      Staļins (1924.-1953.g.).
      Georgijs Maļenkovs (1953.g.).
      Ņikita Hruščovs (1953.-1964.g.).
      Leonīds Brežņevs (1964.-1982.g.).
      Jurijs Andropovs (1982.-1984.g.).
      Konstantīns Čerņenko (1984.-1985.g.).

Krievijas impērijas prezidenti. Līdz ar K.Čerņenko nāvi beidzās gerontoloģiskais periods krievu caru valdīšanā. Komunistiskā sistēma tika mēģināta pārveidot, lietā tika likti "prezidenti."
      Mihails Gorbačovs (1985.-1991.g.).
      Boriss Jeļcins (1991.-1999.g.).
      Vladimirs Putins (2000.-2008.g.).
      Dmitrijs Medvedjevs (2008.-2012.g.).
      Vladimirs Putins (2012.-tagad)
 - otro reizi.

Saites.
Krievi.