Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Anna (1730.-1740.g.)

Krieviski - Аннa Иоанновнa.
Krievijas ķeizariene no 1730. līdz 1740.gadam.

Radniecība. Tēvs - Ivans V, Pētera I brālis.
Vīrs - Frīdrihs Vilhelms (kamēr viņa bija Kurzemē), nomira uzreiz pēc kāzām.
Favorīts - Ernsts Johans Bīrons, kas tika viņas iecelts par Kurzemes hercogu.

Dzīvesgājums. Kopumā ķeizarienes Annas 10 gadu ilgā valdīšana Krievijas vēsturē nav iegājusi ne ar ko īpašu, ja nu vienīgi faktu, ka ķeizarienes galms tika pilnīgi vāciešu pārņemts ar viņas favorītu Bīronu priekšgalā. Krievu vēsturē Annas valdīšanas laiku sauca par "bīronismu" (krieviski - "бироновщина").
Dzimusi 1693.gadā.

Kurzemē. 1710.gadā apprecējās ar jauno Kurzemes hercogu Frīdrihu Vilhelmu, kas uzreiz pēc kāzām Pēterpilī nomira. Tādejādi Anna kā atraitne ieradās Jelgavā, un pavisam īsu brīdi palika par Kurzemes hercogieni, lai gan nominālu, jo reāli valdīja krievu rezidents Pjotrs Bestuževs (П.М.Бестужев). 1711.gadā par Kurzemes hercogu kļuva Ferdinands.

Dēka ar Moricu. 15 gadu pēc vīra zaudēšanas uz viņas roku atradās pretendents - Saksijas Morics, Polijas karaļa Augusta II Stiprā ārlaulības dēls. Morics bija nospriedis, ka Kurzemes hercogiste viņam der itin labi, Kurzemes muižnieki arī šo plānu atbalstīja. Tā kā hercogiste bija Polijas vasalis, tad to vajadzēja apstiprināt vēl Polijas Seimā.
Tomēr līdz Seimai lieta tā uzreiz nenonāca. Laikā, kad uz Kurzemes Annu cerējās Saksijas Morics, Meņšikovs (tolaik Krievijas imperijas faktiskais valdnieks), uzzinājis par šo Kurzemes muižnieku lēmumu, steidzami pats devās uz Rīgu, tikās ar Annu un pieprasīja atcelt kāzas. Pēc tam viņš devās uz Mītavu (Jelgavu), kur apspriedās ar Moricu un muižniekiem. sarunas tās īsti nebija - Meņšikovs pieprasīja hercogistes valdnieka jaunas vēlēšanas, pretējā gadījumā piedraudot ievest karaspēku.
Kurzemes muižnieki nesteidzās izpildīt Meņšikova prasības. Jautājums tika nodots Polijas Seimā izskatīšanai, kas 1726.gada oktobrī nolēma izveidot komisiju - tai bija jārisina hercogistes pārvaldes problēma.
Tikmēr Meņšikovs nebija aizmirsis par Kurzemi. Pēc tam, kad bija mirusi Elizabete I, viņš nolēma izpildīt draudus par militārā spēka pielietošanu un deva pavēli Rīgā esošajam krievu karaspēkam arestēt Moricu un viņa svītu. Pavēli izpildīja, tomēr ne pilnībā - Moricam tomēr izdevās izbēgt. Kurzemē viņš vairāk neatgriezās, bet kļuva slavens kā karavadonis - 1747.gadā kļuva par Francijas galveno maršalu. Meņšikovs ar kurzemi neko vairāk nepaspēja izdarīt, jo krita nežēlastībā un Pēteris II viņu izsūtīja.

Kāpšana tronī. 1728.gadā nomira Elizabetes vecākā māsa Anna, pēc diviem gadiem mira 15 gadu vecais Pēteris II un no Pētera I bērniem dzīva bija palikusi tiai Elizabete. Saskaņā ar Katrīnas I testamentu tieši viņai bija jāieņem tronis. Tomēr notikumos iejaucās Augstākā slepenā padome, kuras sastāvā bija krievu aristorāti no divām dzimtām Dolgorukovi (Долгоруковы) un Goļicini (Голицыны). Šeit lomu nospēlēja krievu aristokrātu attieksme pret Pētera I sievu Katrīnu I tās necilās izcelsmes dēļ, ko te mēdza dēvēt par "Līvzemes portomoni" ("лифляндскaя портомоей").
Tādejādi tronis tika piedāvāts Annai (Аннa Иоанновнa), Ivana V (Pētera I brālis) meitai, kas bija izdota pie vīra Kurzemes hercogam (nelaimīgā kārtā viņš nomira uzreiz pēc kāzām, nepaspējis pat pamest Krieviju). Tā kā Annai nebija nekāda atbalsta galmā, tad Slepenās padomes locekļi uzskatīja, ka viņa būs tikai nomināla valdniece un neradīs nekādus sarežģījumus. Būtu viņi gan zinājušī, kā kļūdās! Bet savukārt Elizabetei uz savu kāpšanu tronī nācās gaidīt vairāk kā 11 gadu. 
1730.gada februāra beigās ieradās Maskavā no Kurzemes, tai pat gadā Kurzemes hercogiene Anna kļuva par Krievijas impērijas ķeizarieni. Viņu Krievijas tronī Slepenās padomes aristokrāti ieaicināja tādēļ, ka cerēja uz paklausīgu valdnieci.

Valdīšanas sākums. Savas valdīšanas sākuma laikā tā bija spiesta pakļauties Augstākajai slepenai padomei (Верховноый тайный совет), kurā galvenā loma bija Goļicinu (Голицыны) un Dolgorukiju (Долгоруковы) dzimtām. Tomēr neapmierinātība ar Padomes dzimtām muižniecības vidū bija tik liela, ka Anna ātri un bez grūtībām atbrīvojās no Padomes aizbildniecības. Par šo laikukrievu vēsturnieku starpā nosris diskusija, vai Padomi var uzskatīt par mēģinājumu ierobežot Krievijas monarhu absolūto varu. Ja var, tad viena alga - mēģinājums neizdevās.
1730.gada jūnijā Anna ideva 6 dekrētus, kas liecināja par gatavošanos reformām. Viena no reformām skāra armiju - bija paredzēts to samazināt, lai taupītu kroņa naudu, bet vienlaikus arī celt tās kaujaspējas. Cita pavēla bija veltīta tiesu sistēmai - bija nepieciešama taisnīga un līdztiesīga tiesa (šī problēma raksturīga Krievijai visas tās vēstures garumā). Vēl viena reforma bija veltīta valsts iestādēm - bija plānots sakārtot to darbību un samazināt "uzpūstos" štatus, kas arī būtu ekonomija kroņa līdzekļiem.
Tomēr visi šie plāni pamatā palika tikai uz papīra. Tikko ķeizariene bija tikusi vaļā no Padomes ietekmes, tā viņai zuda interese par valsts lietām - tās tika nodotas viņas galmam. Iespēja modernizēt valsti, ko bija sācis Pēteris I, tika palaista garām.

1732.gadā kopā ar galmu atkal pārvācās uz Pēterpili, tā atkal padarot to par Krievijas impērijas galvaspilsētu.

Impērijas iekarojumi. Kurzemes hercogistes pievienošana Krievijai. Jekaterinburgas guberņas (Ukraina), Uraļskas guberņas, Karakalpakijas, Išimas apgabala un Barabinskas pustuksneša (no Išmimas līdz Irtišas upei), Akmoļinskas un Semipalatinskas guberņu teritoriju okupēšana un pievienošana Krievijai, izvietojot krievu karaspēka kontingentus un ceļot cietokšņus šajās teritorijās. Ar to tika pabeigta Ziemeļu Kazahijas okupēšana, palika brīvi vienīgi Turgajas un Akmoļinskas apgabali, kur saglabājās kazahu pašpārvalde. Tā kā kazahi bija nomadi, tos pakļaut tā arī neizdevās, kālab Kazahijā saradās cietokšņi aizsardzībai.

Dalība Polijas Mantojuma karā (1733.-1734.g.). Pēc tam, kad 1733.gadā nomira Polijas un Saksijas karalis Augusts II Stiprais, Krievija un Fancija militāri sacentās sava pretendenta ielikšanai Polijas tonī tā sauktā Polijas Mantojuma kara laikā. Francija atbalstīja Staņislavu Leščinski, bet Krievija - Saksijas kūrfirstu Frīdrihu Augustu. Ķeizariene Anna nevēlējās franču ietekmes pieaugumu Polijā, tādēļ iesaistījās šai karā.
Karadarbība risinājās ap nozīmīgo Dancigas ostu, ko bija ieņēmuši Leščinska piekritēji, kas gaidīja franču atbalstu no jūras. Tomēr franču militārā darbība bija neveiksmīga, 1734.gada jūlijā krieviem krita aplenktā Danciga, un karš par Polijas Mantojumu starp Krieviju un Franciju beidzās ar krievu uzvaru un viņiem labvēlīgā karaļa Saksijas kūrfirsta Frīdriha Augusta, kas jau karadarbības laikā 1734.gadā bija pasludinājis sevi par Polijas karali Augustu III Saksi, palikšanu Polijas tronī. Tikmēr Staņislavam Leščinskim bija Polija jāpamet. 
Kad kaujas laikā gāja bojā franču vienības komandieris grāfs de Plelo, uzzinājusi par grāfa traģisko nāvi, ķeizariene Anna lika savā kabinetā pakārt viņa portretu.

Anna un krievu flote. Pētera I valdīšanas beigās krievu kara flote bbija nonākusi visai nolaistā stāvoklī. Viņa pēcnācēju Katrīnas I un Pāvila II laikā situācija tikai pasliktinājās. Līdz ar to ķeizarienes Annas valdīšanas sākumā krievu flotē kaujasspējīgi bija tikai viens 100 dižgabalu kara kuģis, pieci 66 dižgabalu kara kuģi un septiņi 56-62 dižgabalu kuģi. Pārējie lielie kuģi bija lietošanai nederīgi.
Ar vienu no savām pirmajām pavēlēm ķeizariene deva rīkojumu Admiralitātei un citiem dienestiem strikti ievēlot reglamentu, uzturēt kuģus un atjaunot flotes mācības ar iziešanu jūrā.
Pēc tam tika sākts būvēt jaunus kuģus. Tika izveidota Jūras kara komisija, kas nodarbojās ar flotes reformēšanas jautājumiem. Saskaņā ar jaunajām nostādnēm par krievu flotes pamata kuģiem kļuva tie ar 66 dižgabaliem.
Viens no svarīgākajiem rīkojumiem bija Solombalas kuģu būvētavas (Соломбальскaя верфь) darbības atjaunošana pie Arhangeļskas 1732.gadā, ko bija slēdzis vēl Pēteris I. Tieši ķeizarienes Annas valdīšanas laikā šī kuģubūvētava kļuva par otro lielāko valstī pēc Pēterpils Admiralitātes kuģubūvētavām.

Sadzīve. Atļāvās savām izpriecām tērēt milzīgus valsts līdzekļus - rīkoja "joku kāzas," cēla ledus pilis u.c.

Anna un Latvija. Tās favorīts bija Ernsts Johans Bīrons, ko tā, kāpjot tronī 1730.gadā, iecēla par savu galveno kambarkungu. 1737.gadā E.Bīronu iecēla jau par Kurzemes-Zemgales hercogu, tā likdama pamatus hercogistes Bīronu dinastijai. Pēc Annas nāves 1740.gadā, tai pašā gadā Bīrons krita nežēlastībā un tika izsūtīts trimdā uz Jaroslavļu, no kurienes atgriezās atpakaļ hercoga tronī tikai 1763.gadā līdz ar Katrīnas II Lielās nākšanu pie varas. Kopš Annas valdīšanas laikiem Kurzemes hercogistē valdīja krievu ielikteņi.

Pēterim III būtu nācies atcerēties iepriekšējos notikumus, kad Elizabete nāca pie varas tieši tad, kad reģente Anna ar savu galmu grasījās nosūtīt gvardi karā ar Zviedriju. Cariene Anna nomira 1740.gadā. 

Saites.
Krievijas ķeizari.