Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ļeņins (1917.-1924.g.)

Īstā vārdā Vladimirs Uļjanovs, pieņēmis vārdu Ļeņins, pēc darbaļaužu sacelšanās pret cara valdību raktuvēs pie Ļenas upes.

Radniecība. Vectēvs - Izraēls Blanks, pareizticībā pārgājis žīds.
Māsas - Anna Uļjanova (vecākā), ir vēl.
Brālis - Aleksandrs, tika cara valdības pakārts par piedalīšanos revolucionārā darbībā.

Ļeņina žīdu saknes. Par tām var spriest pēc 111 dokumentiem (atslepenoti galvenokārt 90.gados VDK faili). Ir saglabājusies Annas Uļjanovas 1932.gadā rakstīta vēstule Staļinam, kurā viņa klāsta, ka vectētiņš - Izraēls Blanks bijis Ukrainas žīds, kurš 1820.gadā pārgāja pareizticībā, lai izvairītos no represijām un varētu studēt medicīnu. Uļjanova šai vēstulē skubināja Staļinu nenoklusēt Ļeņina žīdu izcelšanos, taču jautājums tika noklusēts un Annai tika stingri piekodināts par to klusēt.

Dzīvesgājums. Avantūrists, revolucionārs, politiķis. Licis pamatus komunistiskajam režīmam Krievu impērijā un arī Padomju Savienībai.
Dzimis 1870.gadā.
1905.gada decembrī Tamperē notika KSDSP I konference, kurā piedalījās arī V.I.Ļeņins
1907.gadā piedalījās Londonas kongresā, lielinieku frakcijai pieslējās 12 no kongresa 26 delegātiem.

Ļeņins Rīgā. Apmetās divstāvu koka namā Cēsu ielā 17, 1900.gada 2.aprīlī. Tagad mājas saimnieks Andris Švaglis te atjaunojis padomju laikā bijušo Ļeņina memoriālo dzīvokli.
Cēsu ielā proletariāta vadonis nenakšņoja, bet tikai atstāja mantas pie vecā revolucionāra Mihaila Siļvina. Ar latviešu revolucionāriem Jāni Ozolu un Kārli Zuti Ļeņins tikās otrā konspiratīvajā dzīvoklī Elizabetes ielā, mūsdienu Berga bazāra vietā, un apsprieda kā Krievijā caur Latviju nogādāt avīzi Iskra. Tai pašā dienā viņš arī atstājis pilsētu.
1912.gadā Krievijas sociāldemokrātu partija sašķēlās lieliniekos un maziniekos. Latvijas SD sadarbību ar maziniekiem Ļeņins asi kritizēja.
1914.gada piedalījās februāra kongresā Briselē. No 18 delegātiem 9 bija lielinieki, 8 mazinieki un 1 samierinātājs. Ļeņins šajā kongresā nonāca asā konfliktā ar J.Jansonu-Braunu un Frici Menderu. Ar vienas balss vairākumu (to nodeva kāds cara ohrankas aģents – kongresa delegāts) partijā varu ieguva lielinieki ar Lencmani un Eihi priekšgalā.

Pirmā Pasaules kara laikā. Vācieši mēģināja visādi vājināt Krieviju, ar ievērojamām naudas summām atbalstot Ļeņina boļševikus.
Pēc visas Latvijas un Igaunijas okupēšanas vācieši nosūtīja ultimātu Krievijas Tautas komisāru padomei, lai tā bez kavēšanās piekristu vācu diktētajiem miera noteikumiem. Ļeņins vēlējās panākt vienošanos, vienalga uz kādiem noteikumiem, un, neraugoties uz stipro opozīciju gan viņa paša partijā (Trockis un Buharins), gan no kreiso eseru puses, realizēja savu plānu.
3.martā tika parakstīts Brestļitovskas miera līgums. Šis smago noteiumu līgums tomēr izglāba Ļeņina režīmu Krievijā.

Ļeņins Februāra revolūcijas laikā. 12.marta vakarā Pēterpilī izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem, un nākamajā dienā viss Pēterpils garnizons pievienojās dumpiniekiem. 15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma. Visi bija pārsteigti, īpaši jau Ļeņina lielinieki. Iesākumā ne mazinieki, ne lielinieki nemaz neaptvēra, kas ir noticis. Ļeņins dzīvoja Šveicē un vēl īsi pirms tās revolūcijas iespējas Krievijā uzskatīja par pavisam mazām. Viņš pat apsvēra pieņemt piedāvājumu redaktora amatam kādā krievu emigrantu laikrakstā Ņujorkā. Lai paātrinātu Krievijas sabrukumu, vācieši veicināja Ļeņina un citu krievu lielinieku atgriešanos Krievijā. Ļeņins drīz vien caur Vāciju, Zviedriju un Somiju ieradās Pēterpilī. Vācieši Ļeņina profesionālos revolucionārus bagātīgi apgādāja ar naudu.Pēc atgriešanās Ļeņins izvērsa demagoģisku aģitāciju pret Pagaidu valdību ar pavisam vienkāršiem un tautai saprotamiem saukļiem kā „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!” vai „Par mieru, maizi, par tautu brīvību!” 1917.gadā vēl nevarēja pateikt kā attīstīsies Ļeņina lielinieku partija. Daudzi uz tiem raudzījās kā uz radikāliem sociāldemokrātiem, un viņu aģitācijai bija panākumi. Ļeņins bija ievērojis arī milzu nacionālās problēmas valstī: viņš nosauca Krieviju par tautu cietumu un izmantoja nekrievus saviem mērķiem, tiem apsolot brīvību un pašnoteikšanos. Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.Ministru prezidents pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju. 1917.gada oktobra apvērsums. 1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt pagaidu valdību. Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – Lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai.Ļeņina valdība vēl nebija tik stipra, lai atsauktu Krievijas Satversmes sapulces vēlēšanas. Ļeņins cerēja, ka šajās vēlēšanās tauta varētu akceptēt viņa valdību. Vēlēšanas notika 1917.gada novembra beigās, un tās bija vienīgās brīvās vēlēšanas Krievijas vēsturē. Taču vēlētāji liedza Ļeņinam kāroto uzticību: no 27 miljoniem nodoto balsu par lieliniekiem bija balsojuši tikai 9 miljoni. Lielinieki ieguva vairākumu vienīgi vāciešu neieņemtajā Vidzemes daļā. Krievijas Satversmes sapulce sanāca tikai uz savu pirmo sesiju. Pēc tam latviešu strēlnieki Ļeņina uzdevumā izdzenāja tautas vēlētos pārstāvjus.

Ļeņins un latviešu strēlnieki. Latviešu strēlnieki necieta neko un nevienu, kas atbalstīja veco režīmu, un tādēļ kļuva par uzticamiem Ļeņina sabiedrotajiem. Vairumam strēlnieku jautājums bija pilnīgi skaidrs: kamēr Ļeņins latviešiem solīja brīvību un pašnoteikšanos, Kolčaks un viņa ģenerāļi ar lozungu „Par vienotu un nedalāmu Krieviju” pretojās jebkādiem pārveidojumiem vecās Krievijas politiskajā struktūrā.

Ļeņins un čeka. Nepilnu mēnesi pēc Oktobra apvērsuma ar īpašu Ļeņina dekrētu 1917.gada 20.decembrī tiek nodibināta Ārkārtas komiteja, saukta par "čeku" (pēc krievu abreviatūras pirmajiem diviem burtiem). 

Pēc Oktobra apvērsuma arī jaunais Krievijas lielinieku vadonis Ļeņins nekavējās izdot dekrētu par alkohola izgatavošanas un tirdzniecības aizliegumu. Sods - 5 gadu ieslodzījums ar mantas konfiskāciju.

Ļeņins iedvesmo Stučkas iebrukumu Latvijā. Ļeņins kā reālpolitiķis un pragmatiķis pierunāja Pēteri Stučku „braukt uz Latviju un radīt sociālistisku paraugrepubliku.” 4.decembrī tika nodibināta P.Stučkas vadītā valdība, bet jau 5.decembrī sarkanie pārgāja robežu un iebruka Latvijā. 1918.gada 22.decembrī Ļeņins atzīst „Latvijas Padomju republikas neatkarību.”

Ļeņina nāve. 1922.gadā PSRS līderis piedzīvoja divus insultus, pēc kuriem viņa ķermeņa labā puse kļuva daļēji paralizēta. Šī iemesla dēļ Ļeņins atstāja aktīvo politiku.1923.gada martā boļševiku bijušais līderis piedzīvoja trešo insultu, kas viņu padarīja pavisam rīcībnespējīgu. Savu pēdējo dzīves gadu līdz pat 1924.gada 21.janvārim viņš pavadīja uz gultas. Nomira 1924.gadā.Pēc nāves viņa ķermeni iebalzamēja un īsteni aziātiskā manierē izlika apskatei Maskavas Sarkanajā laukumā speciāli uzbūvētā mauzolejā pie Kremļa sienas. Mūmija ir apskatāma bez maksas, kā dēļ pie mauzoleja vienmēr ir nemainīgi gara rinda. Strīdi par viņa normālu apbedīšanu zemē nerimst kopš komunistu iekārtas sabrukuma XX gs. 90.gadu sākumā.

Ļeņina spoki. 1923.gada oktobrī kāds vīrs tobrīd Kremlī strādājis par kurjeru. Laiks tobrīd bijis ļoti auksts un viņš ieskrēja sardzes telpā sasildīties. Tur neviena nav bijis, bet no blakus istabas bija dzirdama telefona saruna: "Kāpēc Ļeņins uz Kremli atbraucis bez apsardzes?" Vēl pēc brīža: "Nē, nekādas apsardzes nav, viņš ir viens, es pārbaudīju. Labi, piezvanīšu uz Gorkiem." Zvana. No turienes atbild, ka viņš nekur nav izbraucis, viņš ir Gorkos, slims. Ne dzīvs ne miris kurjers izlavījās ārā, lai viņu neatklātu. Tā kā tobrīd Ļeņinu Kremlī bija redzējuši daudzi cilvēki, parādījās versija par viņa pēdējo vizīti Maskavā. Pēc 4 mēnešiem Ļeņins nomira.1991.gadā Pēterpils iedzīvotāji Volkovi pastaigājās. Viņiem garām pagāja neliela auguma cilvēks vecmodīgā mētelī, žokejcepuri galvā, ļoti līdzīgs Ļeņinam. Līdzība pastiprinājās, kad viņš noņēma cepuri un noslaucīja pliko pakausi. Pārītis ziņkāri sekoja tam, bet cilvēks, brītiņu pavēries apkārtējos namos, strauji devās uz tilta pusi. Tā kā tobrīd pūtis stiprs vējš, viņi nolēmuši vairs tālāk nesekot, jo nosprieduši, ka tas laikam ir neatgrimējies aktieris no kādas izrādes. Tomēr Ļeņina dubultnieka gaita likusies dīvaina, jo viņš gājis uz priekšu tā, it kā nebūtu stiprā vēja. Viņam aiz muguras ejošā vīrieša mēteli plandīja vējš, un ar roku tas pieturēja platmali. Tikko uz mirkli paskatījušies sāņus, tā Ļeņina uz tilta vairs nav bijis.
Darbi.
„Ko darīt?” – šo pamfletu sarakstījis 1902.gadā Cīrihē. Sarakstīšanas nolūks bija cīņa pret „ekonomismu”, pārliecību, ka brīvas un taisnīgas sbiedrības iedibināšana līdz ar ekonomisko attīstību notiks pati no sevis.

Aplūkojamie objekti.
Ļeņina mauzolejs Maskavā. Būvēts 1929.-1930.g., atrodas Maskavas Sarkanajā laukumā pie Kremļa sienas. Saskaņā ar noteikumiem reizi 3 gados Ļeņinam jāmaina uzvalks. Pēdējo reizi tas esot darīts 2003.gadā, bet tagad valstij esot pietrūcis naudas. Ļeņina uzvalki tiek šūti pie dārga Šveices drēbnieka no auduma, kādu lielinieku vadonis bija iecienījis savas dzīves laikā.
Kopš 1992.gada valsts neesot piešķīrusi ne graša mūmijas uzturēšanai. 

Muzejs Tamperē. 1905.gada decembrī Tamperē notika KSDSP I konference, kurā piedalījās arī V.I.Ļeņins. Tādēļ arī muzejs, taču nezinām, vai tas patlaban vēl eksistē.

Nospiedums civilizācijā. PSRS Ļeņina vārdā nosauktas pilsētu galvenās ielas, kuģi rūpnīcas un vis kas cits neiedomājamā daudzumā.
Pamira kalnos tagadējās Tadžikijas teritorijā līdz 2006.gadam bija Ļeņina smaile (to pārsauca par godu persiešu zinātniekam Avicennam).

Saites.
Krievu cari.