Sofija (1682.-1689.g.)
Krieviski - Софья Алексеевна.
Krievijas ķeizariene no 1682. līdz 1689.gadam.
Radniecība. Tēvs - Aleksejs Mihailovičs.
Brāļi - Fjodors Aleksejevičs, Pēteris un Ivans.
Dzīvesgājums. 1682.gada maijā Maskavā uzliesmoja strēļu sacelšanās. To izprovocēja Nariškinu dzimta (Нарышкины), princeses Natālijas (Наталья Кирилловнa - troņmantnieka Pētera (Петр Алексеевич) māte). Šo notikumu rezultātā pie varas nāca Sofija, lai gan nomināli valdnieki bija tās mazgadīgie brāļi Pēteris un Ivans.
Taču arī Sofija uzreiz nesaņēma visu varu, jo tajā viņu iztraucēja kņazs Ivans Hovanskis (Иван Андреевич Хованский) ar iesauku Tararujs ("Тараруй" - Пустомеля), kurš tajā laikā Maskavā bija jau cienījams cilvēks - bija karojis ar poļiem un zviedriem, dienvidu robežās karojis ar Krimas tatāriem un turkiem, pabijis vairāku prikazu (tolaik sava veida ministrijas) vadībā, tostarp Strēļu un Tiesu. Līdz ar to kņazs bija pazīstams strēļu vidū un iemantojis viņos cieņu. Tādejādi Sofija tieši Hovanski iecēla par strēļu vadītāju, jo cerēja ar viņa palīdzību nodibināt kontroli pār dumpiniekiem unpadarīt tos par savas varas balstu.
Tomēr Sofija nebija ņēmusi vērā (vai arī nepiešķira lielu nozīmi) kņaza ambīcijām un visai drīzi kņazs sāka spēlēt pats savu spēli. Visdrīzāk tā bija vērsta uz varas sagrābšanu Krievijā. Tolaik Maskavā bija savākušies daudz vecticībnieku, kas aktīvi sludināja pilsētnieku vidū un strēļu pulkos par atgriešanos pie senajām tradīcijām. Baznīcas hierarhija nespēja iziet uz kompromisu, jo paši vesticībniekus iepriekš bija pasludinājuši par ķeceriem. Arī Sofija nevarēja iziet uz tādu kompromisu, jo tad tas nozīmētu atteikšanos no tās politikas, kādu bija realizējis viņas tēvs Aleksejs Mihailovičs un brālis Fjodors Aleksejevičs. Toties tādu ierobežojumu nebija Hovanskim.
Redzot vecticībnieku popularitāti iedzīvotāju vidū, viņš nolēma to izmantot savos plānos. Tomēr sanāca tā, ka pats sevi apspēlēja - viņš aktīvi atbalstīja disputa ideju, kādu vecticībnieki piedāvāja baznīcai. Disputu nolēma sarīkot Kremļa Granīta palātā. Oficiālo baznīcu pārstāvēja patriarhs Joakims (Иоаким), bet vecticībniekus - Suzdaļas garīdznieks Ņikita Pustosvjats (Никита Пустосвят). Protama lieta, diskusija neizdevās, jo viss beidzās ar savstarpējiem apvainojumiem un lamāšanos. Pēc tam, kad vecticībnieki pameta Kremli, ķeizariene Sofija atklāti apsūdzēja strēļu līderus šķeltnieku atbalstīšanā un piedraudēja pamest pilsētu. Strēļi saprata, ka lieta kļūst pavisam bīstama, jo ķeizariene varēja pasaukt palīgā muižnieku zemessardzi, kurai pilnīgi pietiktu spēka sakaut dumpiniekus. Tādejādi strēļi paši metās izrēķināties ar vecticībniekiem, gāja bojā arī Ņikita Pustosvjats. Jāpiezīmē,ka daudzu vecticībnieku dzīvības izglāba kņazs Hovanskis. Tomēr Sofijas uzticību viņs bija zaudējis. Tieši otrādi - Sofija viņā sāka saredzēt draudu, sāka meklēt ieganstu, lai ar kņazu izrēķinātos.
Augusta vidū visa ķeizariskā ģimene pilnā sastāvā pameta Maskavu. Hovanskis, ja arī to zināja, tad novērst to nepaspēja. Bet strēļi izbijās, jo atcerējās ķeizarienes draudus. Kņazs Hovanskis ar dēlu septembra vidū devās uz sarunām pie Sofijas, cerot ar to vienoties. Aprēķins neizdevās, Sofija pavēlēja abus sodīt ar nāvi, apsūdzot varas sagrābšanas mēģinājumā. Otrs kņaza dēls Pēteris tika izsūtīts un tika apžēlots tikai pēc Sofijas gāšanas 1689.gadā (bija pat vojevoda Kijevā, taču tikai 2 gadus). Tā beidzās Hovanska karjera.
Ārpolitika. Mēģinājums okupēt Krimas hanisti un pelasgu Taurijas cietoksni ar Turcijas piedalīšanos. Krievu armija tika sakauta, nācās pamest Krimu.
Sofiju no troņa gāza 1689.gadā.
Saites.
Krievijas ķeizari.
