Aliens

Pēteris III (1761.-1762.g.)

Krieviski - Пётр III.
Īstā vārdā Kārlis Pēteris Ulrihs, vācietis, Holšteinas-Hotorpas hercogs.

Krievijas ķeizars no 1761. līdz 1762.gadam, prūšu kara sistēmas piekritējs.

Radniecība. Vectētiņš pa tēva līniju bija zviedru karalis Kārlis XII.
Māte – Elizabete, Krievijas ķeizariene.
Sieva - Katrīna II Lielā, īstenībā vāciete Sofija Augusta Frederika fon Anhalt-Cerbst-Dornburg.

Dzīvesgājums. Dzimis 1728.gadā.
Viņu pret paša gribu pievērsa pareizticībai, nosauca par Pēteri Fjodoroviču un 14 gadu vecumā piemeklēja tam sievu – princesi Sofiju, kas pēc viņa nāves kļuva par imperatori Katrīnu II Lielo.
Kāpa tronī 1762.gada janvārī pēc savas mātes Elizabetes Petrovnas nāves. Valdīja tikai pusgadu, bet paspēja parakstīt gandrīz 200 dokumentus, kas vēlāk kļuva par viņa laulenes Katrīnas II valdīšanas pamatu.

Dalība Septiņgadu karā (1756.-1763.g.). 1759.gada 12.augustā pie Kunersdorfas ciema Vācijā, kurā krievu-austriešu armija sakāva prūšu karaspēku. Tā bija viena no slavenākajām Septiņgadu kara kaujām. Tās rezultātā Prūsija atradās uz katastrofas robežas, jo Frīdrihs II vairs nespēja savākt armiju savas valsts aizsardzībai. Prūšus no pilnīgas iznīcības paglāba tikai nesaprašanās sabiedroto nometnē, nule Krievijas tronī kāpušais Pēteris III, kas, būdams prūšu karaļa Frīdriha II cienītājs, tūdaļ piedāvāja tam mieru. Pat savienību - pat tādu, kas krievu kareivjus pavērsa pret iepriekšējo sabiedroto - austriešiem. Izbeidza ieilgušo Krievijas un Prūsijas karu. Viņš bija vienīgais krievu cars, kas atdeva atpakaļ okupētās Prūsijas teritorijas miera labad. Viņa noslēgtais miers ar Prūsiju anulēja krievu militāros panākumus Septiņgadu karā. Karavīrus atlaida mājās kopt zemi.
Viņu raksturo kā aprobežotu bezrakstura cilvēku. Centās iedibināt Krievijā prūšu tradīcijas. Tomēr nevar gluži apgalvot, ka Pēteris III būtu nejēdzīgs valdnieks un nerūpētos par valsts lietām. Drīzāk jau viņam nerūpēja Krievijas valsts kā tāda - kā nekā viņš taču bija vācietis!
Piemēram, viņš gatavoja karagājienu pret Dāniju ar mēŗķi tai atņemt savu dzimto Šlēzvigu - teritoriju Vācijas ziemeļos. Tādēļ uz Austrumprūsiju pat tika pārdislocēta krievu armija, lai gan burtiski tikai pirms pāris mēnešiem Krievija vēl karoja ar prūšu karali Frīdrihu II. 
Pētera III plāni pret Dāniju, ātrais miers ar Prūsiju, protams, nerada izpratni un atbalstu krievu aristokrātijas vidū. Tomēr nevar arī teikt, ka tā tūdaļ būtu ņēmusies viņu gāzt no troņa.

Austrumprūsijas atdošana (1761.g.). 1761.gadā Krievijas impērija visai droši kontrolēja Austrumprūsiju, ieskaitot Karalaučus un tās iedzīvotāji zvērēja uzticību Krievijas imperatorei Elizabetei. Tolaik Pēterpilī uzskatīja, ka Krievijai ir neapstrīdamas tiesības uz Austrumprūsiju (krievi to bija atkarojuši no Prūsijas, kas pati bija pieteikusi Krievijai karu) un prūšiem to atgriezt neviens netaisījās. Krievijas un Austrijas sabiedotā - Francija, piedāvāja noslēgt mieru ar Prūsiju bez teritoriāliem ieguvumiem, bet krievi paziņoja, ka netaisās respektēt Frīdriha II intereses. Elizabetes ierēdņiem bija plāns atdot Austrumprūsiju Rečpospoļitai apmaiņā pret Kurzemes hercogisti. To kopš imperatores Annas laikiem jau tāpat pārvaldīja krievu ielikteņi, lai gan formāli tā vēl joprojām bija Polijas daļa.
Noteikums krievu dalībai miera kongresā Augsburgā kā reizīti bija Krievijas impērijas varas atzīšana pār Austrumprūsiju. Tikmēr prūšu karalis Frīdrihs II kā pretpiedāvājumu bija sagatavojuši naudas kompensāciju par Austrumprūsiju. Līdz pilnīgai tās samaksai krievu armijai būtu jākontrolē Austrumprūsijas ostas. Tomēr kongresa gtavošanas pašā karstumā nomira imperatore Elizabete un Krievijas tronī kāpa Pēteris III. Viņš uzreiz izjauca visus aprēķinus un Pēterpilī noslēdza miera līgumu ar Frīdrihu II, atsakoties no visām pretenzijām uz Austrumprūsiju un no visa cita, kas tika krievijas iekarots Septiņgadu karā. Pāvils III nepaskaidroja savu darbību, lai gan bija skaidrs tas, ka viņš gluži vienkāršin sajūsminājās par Frīdrihu II un šī viņa sajūsma tādejādi ietekmēja valsts lietas.
Austruprūsijas atdošana bez atlīdzības Prūsijas karalim Frīdriham II ir viens no zināmākajiem Pētera III darbiem. Ar to pašu Krievijas impērija praktiski atteicās no visiem Septiņgadu kara panākumiem, kuri nāca par dārgu cenu. Grūti ir iedomāties neveiksmīgāku rīcību savas valdīšanas sākumā. Ar šo rīcību Pēteris III uzreiz noskaņoja pret sevi padotos - arī gvardi. Jaunā imperatora nelabvēļi uzskatīja Pēterpils miera līgumu par nacionālo pazemojumu.
Pēc apvērsuma un Katrīnas II Lielās nākšanas pie varas viņa nemainīja sava lauleņa lēmumu. Formāli Austrumprūsija tika atgriezta Frīdriham II tieši Katrīnas II valdīšanas laikā.

Pēteris III un muižniecība. 1762.gada martā Pēteris III izdeva pavēli "Par tiesību un brīvību dšvāšanu visai Krievijas muižniecībai" ("О даровании вольности и свободы всему российскому дворянству"). Ar šo dokumentu muižniekiem tika piešķirtas tādas privilēģijas, kādas tiem nekad vēl Krievijā nebija bijušas. Muižņieki tika atbrīvoti no obligāta civilā un militārā dienesta, pēc savas vēlēšanās varēja atvaļināties no amatiem un doties uz ārzemēm. Tiesa, tiem bija pienākums atgriezties dienestā karadarbības gadījumā. Nepaklausīgajiem draudēja zemes īpašumu konfiskācija. Bez tam, tiem, kas nebija izkalpojušies līdz augstām militārā dienesta pakāpēm, atvaļināties tika aizliegts, kamēr nebija nodienēti 12 gadi.
Lai nu kā, bet muižnieku privilēģiju līmenim nebija precedenta.

Pētera III gāšana no troņa. Jau no Pētera III pirmajām valdīšanas dienām viņa sieva Katrīna II sāka meklēt sabiedrotos vīra atstādināšanai no varas. Laikabiedri atzīmē, ka Katrīna to darījusi nesteidzoties - viņa mācējusi vest lietas apdomīgi, gaidot piemērotu brīdi. Pamatā viņa gaidīja kamēr Pēteris III noskaņos pret sevi augstāko sabiedrību un gvardi. To gaidīt nācās tikai dažus mēnešus, jo jau pašas savas valdīšanas sākumā Pāvils III bez atlīdzības atdeva Prūsijas karalim Frīdriham II Austrumprūsiju, noslēdzot bezierunu miera līgumu Pēterpilī. Tas tika uzskatīts par nacionālo pazemojumu un noskaņoja pret imperatoru padotos, pirmām kārtām jau gvardi.
Katrīnas apvērsuma plāniem bija labvēlīgi arī tas, ka Pēteris III grasījās kopā ar gvardes pulkiem doties karagājienā uz Dāniju atņemt tiem Šlēzvigu. Karagājiena mērķi bija nesaprotami, gvardes virsnieki nevēlējās pamest Pēterpili. Pēterim III būtu nācies atcerēties iepriekšējos notikumus, kad Elizabete nāca pie varas tieši tad, kad reģente Anna ar savu galmu grasījās nosūtīt gvardi karā ar Zviedriju.
Pats Pēteris III bija informēts par sazvērestības gatavošanu - viņam par to ziņoja ne reizi vien. Tomēr viņš neveica nekādus pretpasākumus, visdrīzāk uzskatot, ka sieva nespēj pasākt neko nopietnu. Bez tam viņš arī nevēlējās vēl vairāk pret sevi noskaņot gvardi tieši pirms paša Dānijas karagājiena.
1762.gada jūlija sākumā Pēteris III atradās Pēterhofā. Uzzinājis, ka gvarde, Senāts, Sinode un Pēterpils iedzīvotāji zvērējuši uzticību Katrīnai II, viņš tā apjuka, ka neko nepasāka. Feldmaršals Minihs, kuru Pēteris III atgrieza no izsūtījuma, ieteica viņam bēgt uz Kronštati vai Austrumprūsiju pie tās armijas, kas tur bija izvietota karagājienam uz Dāniju - tās galvgalī atgriezties Pēterpilī un izrēķināties ar sazvērniekiem. Tomēr uz to Pēteris III neizšķīrās un nolēma aizsargāties Pēterhofā ar holštīniešu vienības palīdzību. Tā faktiski  viņš sagaidīja brīdi, kad, domājams, ar laulenes līdzdalību, ar gvardes palīdzību tika gāzts no troņa. Pēterhofā ieradās gvardi un arestēja Pēteri III. Pēc tam viņš tika pavadīts uz Ropšu, kur tika nogalināts. Tā beidzās imperatora Pētera III pusgadu ilgā valdīšana.

Grāfa Senžermēna loma imperatora gāšanā. Saskaņā ar dažiem avotiem, ieradies Pēterpilī, 1762.gada galma apvērsumā aktīvu dalību ņēmis pats grāfs Senžermēns, pēc kura pie varas nāca Katrīna II Lielā. Par šo versiju liecina Brandenburgas Ansbahas markgrāfa stāstītais. Vācietis bijis liecinieks tam, ka 1760.gadā Senžermēns ticies ar Alekseju Orlovu un abi kopā tie risinājuši sarunas prom no svešām acīm.
Šo versiju apstiprinājis arī kāds vācietis savos memuāros, jo kādu laiku dienēja krievu gvardē. Reiz viņš spēlējis biljardu ar Grigoriju Orlovu, kurš, būdams krietni iereibis, stāstījis par apvērsumu un garāmejot pieminējis: "Ja nebūtu Senžermēna, nekas nebūtu noticis..."

Pēc viņa nāves izplatījās baumas, ka tas atentātā tomēr izdzīvojis, un par Pēteri III uzdevās Jemeļa Pugačovs.
Ir versija, ka Pēteri III aizsargājuši krievu templieši. 

Saites.
Krievijas cari (?-1917.g.).