Aliens

Elizabete (1741.-1761.g.)

Krieviski - Елизаветa Петровнa.
Krievijas keizariene no 1741. līdz 1761.gadam.

Radniecība. Tēvs - Pēteris I.
Māte - Katrīna I (tolaik Marta Skvaronska), jaunākā meita.
Māsas - vecākā māsa Anna (Анна Петровна), mirusi 1728.gadā.
Brālis - Pēteris II, mira 1730.gadā 15 gadu vecumā.
Dēls – Pēteris III (nākamais cars).

Dzīvesgājums. Dzimusi 1709.gada 29.decembrī.
Viņai tik ilgi nācās gaidīt rindā vairāk kā 11 gadus, jo bija tikai trešā pēc Pētera III un vecākās māsas Annas. Tās iespējas kāpt tronī pēc Katrīnas I bija visai lielas. Visai nopietni tika apspriestas viņas iespējamās kāzas ar brālēnu Pēteri II. Pēc laikabiedru liecībām abu starpā bijušas simpātijas, tā ka iespēja bija reāla.
Tomēr A.Meņšikovam bija savi plāni, jo vēlējās Pēterim II izprecināt savu meitu. Elizabeti aizveda no galma.

Notikumi pirms kāpšanas tronī. 1728.gadā nomira Elizabetes vecākā māsa Anna, pēc diviem gadiem mira 15 gadu vecais Pēteris II un no Pētera I bērniem dzīva bija palikusi tiai Elizabete. Sasaņā ar Katrīnas I testamentu tieši viņai bija jāieņem tronis. Tomēr notikumos iejaucās Augstākā slepenā padome, kuras sastāvā bija krievu aristorāti no divām dzimtām Dolgorukovi (Долгоруковы) un Goļicini (Голицыны). Šeit lomu nospēlēja krievu aristokrātu attieksme pret Pētera I sievu Katrīnu I tās necilās izcelsmes dēļ, ko te mēdza dēvēt par "Līvzemes portomoni" ("лифляндскaя портомоей").
Tādejādi tronis tika piedāvāts Annai (Аннa Иоанновнa), Ivana V (Pētera I brālis) meitai, kas bija izdota pie vīra Kurzemes hercogam (nelaimīgā kārtā viņš nomira uzreiz pēc kāzām, nepaspējis  pat pamest Krieviju). Tā kā Annai nebija nekāda atbalsta galmā, tad Slepenās padomes locekļi uzskatīja, ka vi/na būs tikai nomināla valdniece un neradīs nekādus sarežģījumus. Būtu viņi gan zinājušī, kā kļūdās!
Bet savukārt Elizabetei uz savu kāpšanu tronī nācās gaidīt vairāk kā 11 gadu. Tai laikā neapmierinātība ar varu, kādu bija ieguvuši vācieši Annas Ivanovnas un viņu nomainījušās Annas Leopoldovnas (reģente mazgadīgā ķeizara Ivana VI valdīšanas laikā) valdīšanu laikā, sasniedza tādu pakāpi, ka Elizabetes kā ķeizarienes personā krievu muižniecība saskatīja gluži vai vienīgo iespēju.

Kāpšana tronī (1741.g.). Elizabete kāpa tronī galma apvērsuma rezultātā, kas notika 1741.gada decembra sākumā. Apvērsums tika realizēts ātri un praktiski bez ekscesiem - tikai ar 300 Preobraženskas pulka kareivju spēkiem, viņus vēlāk sāka dēvēt par Leibkompāniju. Zīmīgi, ka otrais Leibkompānijas komandieris bija vācietis ģenerālfeldceihmeistars Hessenes-Hamburgas princis Ludviķis Vilhelms. Tādejādi Elizabete bija vienīgā, kura varēja atstādināt no varas Braunšveigas ģimeni. - mazgadīgo imperatoru Jāni VI Antonoviču (Ivans VI) un viņa vecākus Annu Leopoldovnu un Antonu Ulrihu, Braunšveigas. Elizabete nāca pie varas tieši tad, kad reģente Anna ar savu galmu grasījās nosūtīt gvardi karā pret Zviedriju.
Par sekmīgo apvērsumu Elizabete lielā mērā bija pateicīga savai uzticības personai - ārstam Ivanam Lestokam (krieviski - Иван Иванович Лесток, francūzis, īstā vardā - Jean Arman l'Estok). Viņš bija cēlies no franču aristokrātu dzimtas, tēvs savulaik bijis spiests pamest Franciju jo bija protestants. Ģimene mitinājās Vācijā pie Hanoveras, bet 1713.gadā viņš iestājās krievu dienestā. Kļuva par ārstu un ātri iekaroja Pētera I labvēlību, jo ķeizars mīlēja asprātīgus un jautrus ļaudis. Tiesa, pēc neilga laika francūzis saķīvējās ar Pētera I ākstu Janu Lakostu (Ян Лакостa). Klīda baumas, ka Lestoks pavedinājis sievu un vienu no Lakostas meitām. Pēc Pētera I rīkojuma Lestoks tika izsūtīts uz Kazaņu, no kurienes pēc Pētera I nāves to atgrieza ķeizariene Katrīna I. Vina arī pavēlēja ārstam atrasties Elizabetes tuvumā. Tā arī sanāca, ka viņš bija viens no galvenajiem organizatoriem sazvērestībai, kuras rezultātā Krievijas tronī nonāca Elizabete. Ar Lestoku sazvērnieki uzturēja sakarus ar franču sūtni Žaku Joahimu de la Šetardī. Franči bija ieinteresēti reģentes Annas valdības gāšanā, jo uzskatīja to par naidīgu. Lestoks nonāca Francijas ietekmē, no kuras tas saņēma 15 000 liru pensiju. Bez tam Lestoks simpatizēja Prūsijai, no kuras tas saņēma Sv.Romas impērijas grāfa titulu.
Lestoks krita nežēlastībā pēc tam, kad tika pārtverta viņa sarakste ar Šetardī. Krievijas impērijas kanclers Aleksejs Bezstuževs-Rjumins (Алексей Петрович Бестужев-Рюмин) simpatizēja Anglijai un nekavējās to izmantot. Šetardī izsūtīja, bet Lestoks zaudēja visu savu ietekmi.
Galīgi postā viņu noveda mēģinājums revanšēties. Intriga pret Bezstuževu neizdevās un 1748.gadā Lestoks tika arestēts. Viņu spīdzināja Slepenajā kancelejā, pēc tam piesprieda nāvessodu, ko nomainīja ar izsūtījumu. 1750.gadā viņš dzīvoja Ugļičā un Lielajā Ustjugā. 1762.gadā viņu no izsūtījuma atgrieza imperators Pēteris III. Lestokam atgrieza goda zīmes un īpašumu, taču galmā viņam vairs nebija nekādas ietekmes.

Attieksme pret gāzto Braunšveigas ģimeni. Sākumā Elizabete un viņas apkārtne nezināja, ko darīt ar gāzto imperatoru un viņa vecākiem - gribēja pat nosūtīt uz Eiropu, jo kā nekā, bet Antons Ulrihs pārstāvēja vienu no Vācijas senākajām aristokrātiskajām dzimtām - Velfus. Ģimene nobrauca līdz Rīgai un tur tos apsargātus ievietoja vietēā pilī. Viņu izsūtīšanai uz kādu no Eiropas valstīm bija nopietni pretinieki. Piemēram, lielu pārliecināšanas darbu ar imperatori Elizabeti veica marķīzs De Šetardī, kas piedāvāja tos aizsūtīt uz kādu tālu Krievijas guberņu - jo tālāk, jo labāk. Elizabete kādu lkaiku svārstījās, taču tad tika atklāta sazvērestība ar mērķi atgriezt varu Jānim Antonovičam. Līdz ar to Braunšveigu ģimenes liktenis bija izlemts: Antonu Ulrihu, Annu Leopoldovnu, viņu dēlu Jāni un meitu Katrīnu nosūtīja uz Holmogoriem (Холмогоры) Arhangeļskas guberņā.
Trimdā viņiem piedzima vēl trīs bērni: meita Elizabete, dēli Pēteris un Aleksejs. Pēc Alekseja piedzimšanas 28 gadu vecumā saslima un nomira Anna Leonardovna. Viņu godbijīgi apglabāja Aleksandra Ņevska laurā Pēterpilī. Annas nāve nekādi nemainīja Braunšveigu ģimenes stāvokli - viņi bija ierobežoti sazināšanā, bērni nesaņēma nekādu izglītību.
1756.gadā Jāni Antonoviču slepus pārveda uz Šliselburgas cietoksni un viņš nekad vairs neredzējajā ar tēvu, brāļiem un māsām.
Antons Ulrihs nomira 1774.gadā, tobrīd bija palicis pavisam akls. 10 gadus pirms tam Katrīna II viņam piedāvāja izbraukt uz Vāciju, tomēr viņš atteicās atstāt bērnus.
1780.gadā Krievijas un Dānijas valdības sarunāja, ka Katrīna, Elizabete, Pēteris un Aleksejs pārvāksies uz Dāniju. saskaņā ar panāktajiem noteikumiem tos uzturēs Krievija, bet viņiem jādzīvo mazā Dānijas pilsētiņā bez tiesībām to pamest.
1803.gadā vecākā māsa Katrīna uzrakstīja vēstuli Aleksdandram I, kurā lūdza to paņemt uz Krieviju. Tolaik viņa vienīgā bija palikusi dzīva no visiem bērniem. Aleksandrs I vēstuli noignorēja un Katrīna atbildi tā arī nesagaidīja.

Valsti faktiski pārvaldīja P.Šuvalovs un A.Bestuževs-Rjumins (1744.gadā iecelts par Krievijas kancleru). Elizabetes valdīšanas laikā tika likvidētas iekšējās muitnīcas, dibinātas bankas, reorganizēta armija, gatavota Likumkrājuma komisijas sasaukšana. Krievija piedalījās Septiņgadu karā (1756.-1763.g.). Elizabetes valdīšanas beigu posmā iekšpolitikā pastiprinājās reakcionāras tendences.

Iekšpolitika. Veica virkni reformu, piemēram, atjaunoja hetmaņu pārvaldību Ukrainā.
Elizabete 1743.gadā aizliedza no Vācijas ienākušo "Bohēmiešu brālību," apķīlāja tās īpašumus un rakstus, un izraidīja „Bohēmiešu brāļus” no Krievijas. Ietekmīgi muižnieki bija nobiedējuši carieni, apgalvodami, ka brālība pieprasījusi dzimtbūšanas atcelšanu un nav izrādījusi pietiekamu pazemību pret saviem kungiem. Tadejādi arī Vidzemes hernhūtiešu kustībai bija jānoiet pagrīdē.
Elizabete no Krievijas padzina arī žīdus, Valsts kase pēc tam viņai ziņoja, ka spēji kritušies ieņēmumi, jo žīdi nodarbojās ar degvīna tecināšanu, tirdzniecību un aizdevumiem. Elizabete atbildēja: "No Kristus ienaidniekiem man naudas nevajag" (Om vpagov Hristovih ņe želaju interesnoj pribiļi).

Elizabete un nāvessods. 1743.gada augustā Elizabete izdeva pavēli, kurā Krievijas impērijā tika aizliegts nāvessods.  Visdrīzāk, šai pavēlei bija tieša saistība ar kādu konkrētu lietu - tā saucamo "Lopuhinu sazvērestību."
Lopuhinu dzimtai galīgi neveicās vēl kopš Pētera I laikiem, jo vina pirmā sieva bija Eidokija Lopuhina (Евдокия Лопухина), tobrīd ne pārāk bagātas un ietekmīgas muižnieku dzimtas pārstāve. Pēteris I sievu nemīlēja un pēc dažiem gadiem nosūtīja to uz klosteri, prom no acīm. Viņa dēls no šīs laulības Aleksejs (Алексей Петрович) 1718.gadā tika apsūdzēts sazvērestībā pret tēvu un sodīts ar nāvi. Pētera II (Pētera I mazdēls) valdīšanas laikā Eidokiju Lopuhinu atgrieza no klostera un kādu laiku viņai bija liela ietekme uz jauno valdnieku. Arī pārējie šīs dzimtas locekļi tad varēja atgriezties galmā.
Stepans Lopuhins (Степан Лопухин) un viņa sieva Natālija (Наталья Лопухинa) pirms Elizabetes kāpšanas tronī spēlēja nozīmīgu lomu Pēterpils augstākajā sabiedrībā, bet jaunajā situācijā viņu stāvoklis kļuva jūtami nestabilāks. 1743.gadā Lopuhinu laulātopāri un vēl vairākus viņu paziņas apsūdzēja sazvērestībā pret ķeizarieni - tas bija smagākais no iespējamiem noziegumiem ar tikai vienu soda veidu - nāvessodu, pie tam briesmīgu - uz moku rata.
Tomēr negaidīti daudziem Elizabete izrādīja žēlsirdību - pavēlēja sazvērniekiem tikai pērt ar pātagu, izraut mēles, konfiscēt īpašumus un izsūtīt uz Sibīriju, ko arī izdarīja.
Vēsturniekiem īsti nav skaidrs, vai sazvērestība patiesi bija plānota vai Elizabete tika vaļā no viņai nesimpātiskajiem Lopuhiniem. Tomēr ir fakts, ka līdz pat pēdējais avas valdīšanas dienai viņa izvairījās parakstīt nāves spriedumus - nav parakstījusi neviena paša. Viņas iedibināto tradīciju faktiski turpinājuši arī Katrīna II, Pāvels I, Aleksandrs I - viņi centās izvairīties piespriest nāvessodus.

Elizabetes kanclers A.Bestuževs-Rjumins. Par Krievijas impērijas kancleru 1744.gadā iecēla Alekseju Bestuževu-Rjuminu. Viņš bija ļoti korumpēts un ņēma tā saucamās "subsīdijas" no angļiem un austriešiem, tuvinot Krievijas politiku viņu interesēm. A.Bestuževs noturējās kanclera postenī līdz pat 1758.gada sākumam. Viņš krita nežēlastībā nevis "subsīdiju" dēļ, bet gan tādēļ, ka viņu apsūdzēja intrigās pret ķeizarieni un viņas troņmantnieku Pēteri (Pēteris un Bestuževs viens otru nevarēja ciest ne acu galā). Viņu izsūtīja trimdā 1759.gadā uz vienu no viņa muižām.

Ārpolitika. Oloņecas novada okupēšana Karēlijā, Oloņecas guberņas nodibināšana, karaspēka un krievu emigrantu ievešana tajā.
1757.gada oktobrī imperatore Elizabete izdeva rīkojumu par karagājienu uz Čečeniju "čečenu nomierināšanai" ("для усмирения чеченского народа").
Dalība Septiņgadu karā. Kara rezultātā 1761.gadā Krievijas impērija visai droši kontrolēja Austrumprūsiju, ieskaitot Karalaučus un tās iedzīvotāji zvērēja uzticību Krievijas imperatorei Elizabetei. Tolaik Pēterpilī uzskatīja, ka Krievijai ir neapstrīdamas tiesības uz Austrumprūsiju (krievi to bija atkarojuši no Prūsijas, kas pati bija pieteikusi Krievijai karu) un prūšiem to atgriezt neviens netaisījās. Krievijas un Austrijas sabiedotā - Francija, piedāvāja noslēgt mieru ar Prūsiju bez teritoriāliem ieguvumiem, bet krievi paziņoja, ka netaisās respektēt Frīdriha II intereses. Elizabetes ierēdņiem bija plāns atdot Austrumprūsiju Rečpospoļitai apmaiņā pret Kurzemes hercogisti. To kopš imperatores Annas laikiem jau tāpat pārvaldīja krievu ielikteņi, lai gan formāli tā vēl joprojām bija Polijas daļa.
Noteikums krievu dalībai miera kongresā Augsburgā kā reizīti bija Krievijas impērijas varas atzīšana pār Austrumprūsiju. Tikmēr prūšu karalis Frīdrihs II kā pretpiedāvājumu bija sagatavojuši naudas kompensāciju par Austrumprūsiju. Līdz pilnīgai tās samaksai krievu armijai būtu jākontrolē Austrumprūsijas ostas. Tomēr kongresa gtavošanas pašā karstumā nomira imperatore Elizabete un Krievijas tronī kāpa Pēteris III. Viņš uzreiz izjauca visus aprēķinus un Pēterpilī noslēdza miera līgumu ar Frīdrihu II, atsakoties no visām pretenzijām uz Austrumprūsiju un no visa cita, kas tika Krievijas iekarots Septiņgadu karā.

Izglītība. Viņas laikā 1755.gadā atklāta Maskavas universitāte.

Mira 1762.gada 5.janvārī.

Aplūkojamie objekti.
Smoļnija klosteris Pēterpilī. Elizabete Petrovna laikam sāka to celt. Viņa vēlējās tur pavadīt vecumdienas, taču nomira nesagaidījusi tā pabeigšanu.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-1917.g.).