Aleksejs I Romānovs (1645.-1676.g.)
Arī Aleksejs Mihaila dēls, krieviski - Алексей Михайлович, saukts arī par „Kluso.”
2.Romānovu dinastijas Maskavijas (Krievijas impērijas) ķeizars no 1645. līdz 1676.gadam.
Radniecība.
Dēls - Pēteris I, lai gan par Pētera I tēvu eksistē vairākas versijas.
Dzīvesgājums. Dzimis 1629.gadā.
Dalība krievu-zviedru karā (1654.-1661.g.). Stāvoklis pirms kara. Pēc iepriekšējā kara ar zviedriem un Stolbovas miera līguma 1617.gadā krieviem bija nogriezta izeja uz Baltijas jūru. Tābrīža stāvokli Eiropā varēja nosaukt kā "visu karu pret visiem," jo Rečpospoļita karoja pret B.Hmeļņicki Ukrainā, Maskavijas valsti un Zviedriju. Zviedru karalis Kārlis X Gustavs poļus bija visai skarbi sakāvis, zviedri bija ieņēmuši lielu valsts daļu un faktiski Polijas valsts bija nonākusi uz sabrukuma sliekšņa. Daži leišu feodāļi ar Janušu Radzivilu (Lietuvas dižkunigaitis) priekšgalā jau atzina zviedru virsvaru. Līdz ar to krievi un Hmeļņicka kazaki automātiski kļuva par Zviedrijas pretiniekiem. Taču zviedru karalis nolēma saņemt poļu šļahtas atbalstu, tādēļ apsolīja poļiem palīdzību cīņā pret Maskaviju.
Bec tam zviedru-protestantu uzvara pār poļiem-katoļiem tika sāpīgi uzņemta no Austrijā valdošo Hābsburgu puses, kas nevēlējās Zviedrijas ietekmes pieaugumu. Tādēļ Hābsburgi sparīgi aģitēja krievus Maskaviju un Dāniju par karu pret zviedriem. Tādi bija politiskie apstākļi, kas dvedināja krievu ķeizaru Alekseju I Romanovu sākt karu pret Zviedriju.
Pirms sākt karu ar zviedriem, Maskavija noslēdza mieru ar poļiem.
Kara gaita. Karš bija visai smags abām pusēm ar mainīgām militārām sekmēm.
Karš ar Rečpospoļitu 1654.gadā sākās pēc tam, kad krievu ķeizars piekrita pārņemt Ukrainu pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka lūguma.
1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē.
1656.gada vasarā krievi sāka uzbrukumu Zviedrijai. 1656.gada rudenī viņš nolēma apsteigt notikumus - sākt karu ar Poliju, kas zviedru karaļa Kārļa X Gustava uzbrukuma dēļ atradās militārās katastrofas priekšā. Faktiski, karam ar Zviedriju viņš sāka gatavoties jau 1656.gada ziemā, kad deva pavēli būvēt 600 strūgas pie Smoļenskas. Ar tām tika plānots pārvietot karaspēku pa upēm.
Karagājienā pret zviedriem krievi devās 1656.gada jūlija beigās un galvenais trieciens bija nolikts pa zviedru valdījumiem Baltijā. Galvenais mērķis - Rīga, ko krievi aplenca tā paša gada augusta beigās. Sagatavojušies bija labi, uzcelti tika nocietinājumi, kuros paglābties no apšaudēm, pievilkta liela artilērija. Rīgu katru dienu stipri apšaudīja un Rīgas pilsoņi visai drīzi sāka pieprasīt zviedru komandierim Magnusam Delagardijam pilsētu nodot krieviem. Tomēr krievi nespēja aplenkt pilsētu no jūras puses, lai gan bija cerība uz dāņu floti - tie gan tā arī nepalīdzēja, negribēja vai nespēja. Tādejādi zviedri saņēma pastiprinājumu pa ūdens ceļu, krievu armijas komandierus sasniedza arī baumas, ka pilsētā sācies mēris. Iespējams, tās izplatīja zviedri.
Aleksejs Mihailovičs sasauca apspriedi, kuras laikā painteresējās par tieša uzbrukuma iespējām. Viņš bija visai piesardzīgs karavadonis un neuzstāja uz tiešu uzbrukumu, jo saprata, ka tāds neveiksmīgs uzbrukumus var būt ar visai smagām sekām. Tādēļ deva rīkojumu par Rīgas aplenkuma pārtraukšanu, kas tika izdarīts 1656.gada oktobra sākumā.
Tomēr karagājiens tika atzīts par veiksmīgu, jo krievi ieņēma vairākas pilsētas mūsdienu Latvijas austreņos, kas bija labs placdarms karadarbībai Baltijā.
1656.gada 31.jūlijā krievu-zviedru kara laikā krievi ieņēma Dinaburgu.
Kara beigas. Karadarbība izbeidzās 1658.gadā, kad tika noslēgts pamiers. Krievi bija ieņēmuši teritorijas un pilsētas Baltijas jūras austreņu krastā, lielākā - Dorpata (Tērbata), daļu no ieņemtajām teritorijām bija spējuši noturēt.
Tomēr 1660.gadā izmainījās politiskā situācija. Zviedrija noslēdza mieru ar Rečpospoļitu un poļi atsāka karadarbību pret Maskaviju. Nesekmīgās cīņas ar poļiem, kā arī tas, ka karadarbībā poļu pusē draudēja iesaistīties arī Zviedrija, piespieda noslēgt krievus mieru ar zviedriem uz gandrīz vai jebkuriem noteikumiem. Viens no tādiem noteikumiem bija krievu atkāpšanās no visām ieņemtajām teritorijām Baltijā.
Mieru noslēdza 1661.gada jūlijā Kardisā (Kardis - Igaunijā).
Kara rezultāti. Ar Kardisas miera līgumu ķeizars Aleksejs I Romānovs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju, ieņemtajām teritorijām Piebaltijā ar Dorpatas pilsētu. Pēc būtības tika atjaunots Stolbovas stāvoklis 1617.gadā - atkal krieviem pilnīgi nogriezta izeja uz Baltijas jūru.
Miers tika nosaukts par "mūžīgu" un "mūžīgs" tas bija veselus 40 gadus. "Loga izciršanu" uz Eiropu caur Baltijas jūru nācās organizēt Alekseja I dēlam Pēterim I.
Vara dumpis (1662.g.). 1662.gadā Alekseja I valdīšanas laikā Maskavā notika tā saucamais Vara dumpis, kad dumpinieku pūļi ieradās pie viņa pils Kolomenskā.
Citi iekarojumi. Minusinskas, Irkutskas, Aizbaikāla un Vidussibīrijas okupācija un jaunu guberņu dibināšana, izvietojot armijas un krievu iedzīvotāju kontingentus, kas kļuva par pastāvīgu parādību Krievijas impērijā, kas neļāva krievu tautai kļūt par nāciju. Tika iekarots Piejūras novads un okupētas Kamčtka un Sahalīna. Tika pakļauti pārkrievošanai jakuti, burjati, tungūzi, soioti.
Okupēja Poltavu.
Dzimtbūšana. Ķeizara Alekseja I Romanova valdīšanas laikā tika izdota vesela virkne jaunu likumu, kas pastiprināja dzimtbūšanu, tika noteikta jauna kārtība valsts klaušu un karadienesta pildīšanā, noteikta galvas nauda utt. Jaunie likumi sacēla neapmierinātību dažādos sabiedrības slāņos, un cīņa pret jaunievedumiem izpaudās kā reliģiska cīņa par vecajām ceremonijām sadzīvē un baznīcā - vecticībnieciskums.
Aleksejs I un reliģija. 1646.gadā N.Miņins (vēlākais patriarhs Nikons) ieradās Maskavā klostera darīšanās un tika stādīts 17 gadu vecā ķeizara Alekseja I Romānova priekšā. Valdniekam tik ļoti iepatikās Ņikitas prāta spējas, ka viņš to drīzi iecēla par Novospaskas klostera arhimandrītu Maskavā. Vēl pēc neilga laika viņš tika iecelts par Novgorodas metropolītu.
Viņa valdīšanas laikā un ar viņa atbalstu patriarhs Nikons 1653.gadā uzsāka baznīcas reformu un no baznīcas atšķēlās vecticībnieki. Jau ķeizara Alekseja I Romānova valdīšanas laikā tika konstatēts, ka patriarhi spēj realizēt alternatīvu varu impērijā - "самодержцам равносильными, а то и более." Tam par piemēru kalpoja divu spēcīgu personību - Filareta un Nikona darbība. Tādēļ jau šī ķeizara valdīšanas laikā tika veikti patriarhu varu vājinoši pasākumi.
Liela daļa ticīgo nepieņēma jauninājumus, kas noveda pie baznīcas šķelšanās. Reformas noliedzējus sāka saukt par „šķeltniekiem” (raskoļņiki) un „vecticībniekiem” (staroobrjadci vai staroveri) – pareizticības senāko formu piekritējiem. Par pretošanos cara uzspiestajai ticībai vecticībniekus sāka nesaudzīgi vajāt un pat iznīcināt. Gadījās, ka tos pat ieslodzīja viņu dievnamos un sadedzināja dzīvus. Glābiņu meklējot, vecticībnieki devās daudzos virzienos, ieskaitot arī Latvijas teritoriju.
Tapis skaidrs, ka Nikona reforma izraisīja nacionālu katastrofu valstī. Tie paši vēsturnieki arī izsaka domu, ka patiesais tās cēlonis bija tā laika ķeizara Alekseja I Romānova iecere kāpt Bizantijas tronī. Ķeizars sevi uzlūkoja ka visu pareizticīgo atbrīvotājs un apvienotājs - tie lielā mērā tolaik smaka turku jūgā. Tātad, iespējams, reliģiskā reforma Aleksejam I bija pirmais posms lielās Grieķu-Krievu Austreņu impērijas tapšanā. Arī pāvesta struktūras Romā piespēlēja šai krievu ķeizara vēlmē, tiesa, vēloties Krieviju katoliskot un kā tādu piesaistīt "krusta karam" pret Osmaņu impēriju. Aleksejam I atbilstoša rakstura vēstuli sūtīja arī Jeruzālemes patriarhs Paīsijs.
Cīņa par varu pret baznīcu. Pēdējo reizi cīņa starp baznīcu un valsti uzliesmoja laikā, kad darbojās patriarhs Nikons. Viņš izvirzīja jautājumu par garīgās varas primātu pār laicīgo varu. Nikons teica: "Daudzkārt norādīts, ka garīdzniecība augstāka par valdīšanu: nevis no ķeizariem garīdznieku kārtu pieņemam, bet gan garīdzniecība svaida valdīšanai."
Lai Nikona uzskatiem par garīgo un laicīgo varu pretstatītu pretēju viedokli, ķeizars Aleksejs Mihailovičs lūdza Austreņu patriarhus, lai tie izšķir strīdu ar Nikonu. Atbildes, ko ķeizars saņēma no patriarhiem, nebija labvēlīgas Nikonam. Austreņu patriarhi paziņoja, ka pakļaušanās laicigai varai, tās priekšrakstu izpildīšana baznīcai ir likums.
1667.gadā notika Krievijas baznīcas Vietējais koncils, kurā piedalījās divi austreņu patriarhi un kurā tika atrasts samierināšanās ceļš - ķeizars ir pastāvīgs un neatkarīgs civilās pārvaldes lietās, bet patriarhs ir patstāvīgs un neatkarīgs baznīcas lietās. Tomēr ar šo formulu nebija atzīta baznīcas un valsts tiesību vienlīdzība. Faktiski baznīca ieņema pakļautu stāvokli attiecībā pret ķeizara varu. Patriarhu Nikonu notiesāja par mēģinājumu pretstatīt sevi ķeizaram, un viņam atņēma amatu.
Aleksejs I un Latvija. Viņa vadītais karaspēks 1656.gadā aplencis Rīgu un apšaudījis to, taču tā arī nav varējis ieņemt. Uz pilsētu tikušas raidītas ap 16 000 akmens un čuguna lielgaballožu. 4 no tām (3 akmens un 1 čuguna) iemūrētas Jēkaba baznīcas sienā. Tūristiem tiek stāstīts, ka tās izšāvis ķeizars pašrocīgi.
Saites.
Krievijas ķeizari.
