Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Meņšikovs, Aleksandrs (1673.-1729.g.)

Krieviski - Александр Данилович Меншиков.
Krievu militārais un politiskais darbinieks, kņazs.

Radniecība. Galma zirgu puiša dēls.

Dzīvesgājums. Kopš 1707.gada kņazs, ģeneralisimuss kopš 1725.gada.
Galma zirgu puiša dēls, Leforta kalps un Pētera I denščiks.
No 1693.gada Preobraženskas pulka bombardieris.
Azovas karagājienu (1695.-1696.g.) dalībnieks.

Lielā Ziemeļu kara laikā (1699.-1721.g.). Kopā ar ķeizaru Pēteri I atradās pie aplenktās Narvas pašā Lielā Ziemeļu kara sākumā. Tomēr 29.novembrī, t.i. tikai dienu pirms kaujas pie Narvas, kopā ar ķeizaru Pēteri I pameta savu karaspēku pie aplenktās Narvas un kopā ar ģenerālfeldmaršalu Fjodoru Golovinu (Федор Головин) devās uz Novgorodu, it kā vezumu sagaidīšanai un tikties ar sabiedroto Polijas karali un Saksijas kūrfirstu Augustu II.
1702.gadā Noteburgas komendants.
1704.gada jūnijā kopā ar Pēteri I atkal nonāca pie zviedru Narvas cietokšņa un izplānoja kara viltību ar "maskarādi." Pārģērbuši divus pulkus un vēl dragūnus zviedru formās, viņi imitēja zviedru papildspēku vienības pienākšanu pie Narvas - viltuszviedru korpuss ar pašu Pēteri I priekšgalā nonāca pie Narvas un tam "uzbruka" krievu armija Aleksandra Meņšikova vadībā. Narvas garnizona komandieri noticēja, ka zviedri tikušies kaujā ar krieviem un no cietokšņa palīgā savējiem izsūtīja spēcīgu karaspēka vienību no 800 kājniekiem un 150 kavalēristiem - tā bija gandrīz 1/3 daļa garnizona. Lai gan zviedri visai laicīgi atklāja krievu viltību, tomēr cieta krietnus zaudējumus. Narvu krieviem gan bija jāaplenc un krievu rokās tā krita augustā.
Pēc Pētera I 1708.gada 29.decembrī pasludinātās administratīvās reformas Ingenmarlandes (vēlākās Pēterburgas) guberņas gubernators. Kurējis Pēterpils un Kronštates celtniecības darbus.
Pie zviedru aplenktās Poltavas pirmais 1709.gada maija sākumā nonāca tieši kņaza A.Meņšikova komandētais karaspēks, tomēr neko aplenktajiem nespēja palīdzēt. Poltavas kaujā 1709.gadā komandējis kreiso spārnu.

Uzraudzīja valsts nodokļu ievākšanu, pie reizes neaizmirsdams arī savu kabatu.

A.Meņšikovs - akadēmiķis. 1714.gadā viņš tika ievēlēts par Londonas Karaliskās biedrības locekli, tādejādi kļūstot par pirmo krievu šai organizācijā. Vēstuli par Meņšikova ievēlēšanu nosūtīja pats Īzaks Ņūtons. Pats Meņšikovs gan centās šo faktu neafišēt, lai gan teorētiski tādai atzinībai bija jābūt glaimojošai. Tomēr praksē viss bija citādi. Lai gan Ņūtons bija atzīmējis Pētera I favorīta nopelnus "labu grāmatu un zinātņu" izplatīšanā, pats Meņšikovs jau nu gan lieliski zināja, ka neko ievērības cienīgu šai ziņā nav veicis. Arī par īpaši izglītotu viņu diezin vai varēja saukt. Tomēr, ņemot vērā vispārējo toreizējās Krievijas tumsonības līmeni, Meņšikovs apgaismībā bija apsteidzis daudzus ķeizara padotos un vēl pašu ķeizaru turklāt - Pēteris I bija kļuvis par Francijas Zinātņu akadēmijas locekli 1717.gadā. Tas arī bija pirmais iemesls, kādēļ Meņšikovs ar savu jauno titulu nelielījās. 
Briti viņu uzņēma savā biedrībā galvenokārt politisku cēloņu dēļ, jo tādejādi caur ietekmīgo Meņšikovu kā Pētera I favorītu gribēja noregulēt attiecības ar Pēteri I. Nebija nekāds noslēpums, ka angļi Lielajā Ziemeļu karā atbalstīja zviedru karali Kārli XII, taču pēc Poltavas kaujas 1709.gadā tiem tapa skaidrs, ka jaunais reģionālais noteicējs tagad būs Krievija. Otrs iemesls bija pavisam prozaisks - nauda. Karaliskajā biedrībā cerēja, ka Meņšikovs dāsni tai atlīdzinās par izrādīto godu. Liecību par to, ka būtu maksāts, gan nav. Vēl vairāk - pats A.Meņšikovs nekad un nekur nav minējis par to, ka sastāvētu Londonas karaliskajā biedrībā, lai gan nebūt nebija no kautrīgajiem.

Strīds ar diplomātu Šafīrovu. 1723.gada sākumā Meņšikovs dāvinājumā saņēma Počolas (Почеп, tagad Brjanskas apgabalā) pilsētu. Meņšikovam ar to likās par maz un viņš pavēlēja piemērīt klāt uzdāvinātajām zemēm vēl vairākus zemes gabalus. Pret to iebilda vietējie kazaki, vairākus cilvēkus ieslodzīja aiz restēm. 
Šo patvaļu nolēma atmaskot viens no spējīgākajiem Pētera I diplomātiem - barons Pjotrs Šafīrovs (Пётр Павлович Шафиров). pats Pēteris I viņam uzticēja daudz svarīgu darbu, kurus tas paveica spīdoši. Kā jau daudziem, arī Šafirovam bija nelabvēļi, arī pats viņš ne pārāk ieredzēja daudzus no Pētera I apkārtnes.
Šafirovs apgalvoja, ka A.Meņšikovam palīdzēja arī pulkvedis Bogdans Skorņakovs-Pisarevs (Богдан Скорняков-Писарев), oberprokurora Grigorija Skorņakova-Pisareva (Григорий Скорняков-Писарев) brālis, tātad iemantoja vēl vienu ienaidnieku. Par atbildi oberprokurors apsūdzēja Šafīrova brāli valsts apzagšanā. Papildus vēl pažēlojās it kā diplomāts dzērumā būtu mēģinājis viņu nodurt ar rapieri. Šafīrovs iepriekš bija vadījis pasta iestādi, par kuras izzagšanu arī tika apsūdzēts. Kad viņa lietu izskatīja valdības senātā, Šafīrovs atteicās pamest sēžu zāli un ņēmās strīdēties ar pašu kņazu A.Meņšikovu. Galu galā Šafīrovam atņēma titulus, amatus un muižas. Vēl vairāk - viņam piesprieda nāvessodu, ko Pēteris I nomainīja ar izsūtījumu Sibīrijā. Traki, bet par sodu maiņu Šafīrovam paziņoja tikai tad, kad viņš jau bija atvests uz ešafotu.
Līdz Sibīrijai tomēr Šafīrovs nenobrauca - viņam tika atļauts apmesties Ņižņijnovgorodā. Pēc Katrīnas I kāpšanas tronī jaunā ķeizariene atsauca viņu no trimdas un uzdeva sastādīt Pētera I valdīšanas vēsturi. Ķeizarienes Annas valdīšanas laikā Šafīrovs ne reizi vien izpildīja svarīgus uzdevumus Krievijas impērijas interesēs.

Loma Katrīnas I tronī kāpšanā. Pēc Pētera I nāves 1725.gadā kopā ar Alekseju Ostermani (faktiskais Krievijas ārpolitikas vadītājs) sekmēja viņa sievas un savas bijušās mīļākās Katrīnas I kāpšanu tronī. Drīzi pēc Pētera I nāves Aleksandrs Meņšikovs sasauca īpašu sapulci, kurai bija jāizlemj jautājums par troņa mantošanu. Tajā ņēma dalību senatori, Sinodes locekļi un vadošie militāristi. Katrīnas atbalstītāji bija nodrošinājušies arī ar gvardes atbalstu, kareivji ielauzās apspriežu telpā un paziņoja par savu atbalstu Katrīnai. Visai iespaidīgs bija arī skats, kad Semjonovas un Preobraženskas pulki bija nostādīti ierindā ēkas priekšā. Tā tronī kāpa Katrīna I.

Meņšikovs un Kurzemes hercogiste. Laikā, kad uz Kurzemes Annu cerējās Saksijas Morics, Meņšikovs, uzzinājis par šo Kurzemes muižnieku lēmumu, steidzami pats devās uz Rīgu, tikās ar Annu un pieprasīja atcelt kāzas. Pēc tam viņš devās uz Mītavu (Jelgavu), kur apspriedās ar Moricu un muižniekiem. Sarunas tās īsti nebija - Meņšikovs pieprasīja hercogistes valdnieka jaunas vēlēšanas, pretējā gadījumā piedraudot ievest karaspēku.
Kurzemes muižnieki nesteidzās izpildīt Meņšikova prasības. Jautājums tika nodots Polijas Seimā izskatīšanai, kas 1726.gada oktobrī nolēma izveidot komisiju - tai bija jārisina hercogistes pārvaldes problēma.
Tikmēr Meņšikovs nebija aizmirsis par Kurzemi. Pēc tam, kad bija mirusi Elizabete I, viņš nolēma izpildīt draudus par militārā spēka pielietošanu un deva pavēli Rīgā esošajam krievu karaspēkam arestēt Moricu un viņa svītu. Pavēli izpildīja, tomēr ne pilnībā - Moricam tomēr izdevās izbēgt - paglābās salā Usmas ezerā, kas tagad nes viņa vārdu. Kurzemē viņš vairāk neatgriezās, bet kļuva slavens kā karavadonis - 1747.gadā kļuva par Francijas galveno maršalu. Meņšikovs ar Kurzemi neko vairāk nepaspēja izdarīt, jo krita nežēlastībā un tika izsūtīts.

Krišana nežēlastībā. Pēc Elizabetes I nāves pretinieki apsūdzēja Meņšikovu valsts nodevībā un valsts kases apzagšanā, 1727.gada septembrī krita nežēlastībā un pēc pāris mēnešiem tādeļ Pēteris II to izsūtīja ar ģimeni uz Berezovu, kur tas 1729.gadā arī mira.