Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Novgoroda

Vīkingu dibināta un pārsvarā somugru cilšu apdzīvota pilsēta Mūsdienu Krievijas ZR, Novgorodas apgabala centrs.

Vēsture. 864.gadā vīkingi nodibināja Neugardas (Novgorodas) cietoksni, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus par saimniekiem.
Oficiāli tiek uzskatīts, ka pilsēta dibināta 859.gadā. Tomēr šis datums "iedzīvojies" tikai mūsdienās, kad pazīstams krievpadomju vēsturnieks Mihails Tihomirovs (Михаил Тихомиров) uzstājās ar ziņojumu zinātniskā konferencē Novgorodā. Pēc tam 1959.gadā tika nosvinēta 1100.gadadiena kopš Novgorodas dibināšanas.
Tieši Novgorodā vēl pirms "varjagu piesaukšanas" Krievzemē ieradās Rūriks ar pirmām vīkingu karadraudzēm.
864.gadā Novgorodā esot izcēlusies sacelšanās pret Rūriku un viņa karadraudzi kāda Vadima Drosmīgā (Вадим Храбрый) vadībā. Dumpis tika sakauts un tā vadītājs nogalēts. Tomēr ziņas par šo notikumu nav pārliecinošas, jo parādās krievu hronikās tikai XVI gs. Nekas nav minēts "Laiku gadu grāmatā" (Повесть временных лет), kurā stāstīts par Rūrika ierašanos, bet par Vadimu Drosmīgo nav nekā. Šaubas izraisa arī gada skaitlis, jo Novgorodai šai laikā ir tikai 5 gadi. Toties pilnīgi droši ir zināms, ka hipotētiskās sacelšanās laikā pastāvējusi Veclādoga (Старая Ладога), kurā tad arī valdījis Rūriks.
No "Laiku gadu grāmatas" zināms, ka daļa Rūrika ļaužu to pameta un devās uz dienvidiem, apmetoties Kijevā. Bez tam laika periodam starp 860. un 867.gadu atbilst visai daudzie Novgorodā uzietie naudas depozīti, kādus parasti neveido miera laikos.
Novgorodas kņazs Oļegs Viedais apvienoja Novgorodu ar Kijevu ap 882.gadu.
Pēc Kijevas lielkņaza Svjatoslava nāves 972.gadā saasinājās attiecības starp viņa dēliem. Kijevas lielkņazs Jaropolks I, nogalinājis drevļanu kņazu un savu brāli Oļegu, tīkoja pēc Novgorodas. Novgorodas kņazs Vladimirs bēga uz Skandināviju. Uz Novgorodu tika nosūtīti Jaropolka I sūtņi. Tomēr Vladimirs noalgoja skandināvu karadraudzi, ieņēma Novgorodu, pakļāva Polockas kņazisti un ieņēma arī Kijevu. Jaropolks bēga uz Rodnu, kur 980.gadā ar Vladimira ziņu viņu nodevīgi nogalināja paša vojevoda Bluds.
Maskavas lielkņazs Ivans III, apprecējis Bizantijas princesi Sofiju un jūtot Zelta Ordas vājumu, arvien vairāk sāka uzskatīt sevi par Austrumromas valsts mantinieku. Nespēdams paciest, ka Novgorodas republika kontrolē svarīgus tirdzniecības ceļus ar Rietumeiropu, Ivans III to pievienoja Maskavas lielkņazistei, izlaupot Hanzas tirdzniecības kantorus. Daudzi augstmaņi tika nogalināti vai izsūtīti, viņu vietā nometinot salašņas no Maskavas valsts nomalēm. Ar to Novgorodas loma Hanzas tirdniecībā un vēsturē tika izspēlēta uz visiem laikiem. (A.Grīns)
Kopš Vladimira II Monomaha (1053.-1125.g.), kurš prata apvienot ¾ toreizējās Krievijas, Baltijai draudēja krievu briesmas. Viņš uzdeva savam dēlam Mstislavam I Haraldam, kas rezidēja Novgorodā, nodrošināt igauņu un latgaļu kontrolēto krievu ceļu no Gotlandes gar Gauju uz Pliskavu. Mstislava sirojumi notika 1111., 1113. un 1116.gados. Tā kā šīs akcijas nedeva cerētos panākumus, uzbrukumu atkārtoja 1130./31.gada ziemā. Mstislavs tad jau bij Kijevas lielkņazs (1125.-1132.g.) un Baltijas iekarošanu uzdeva saviem 3 dēliem, kas no Novgorodas, Smoļenskas un Polockas kopīgā kara gājienā uzveica “čudus” un lika viņiem maksāt meslus. Par “čudiem” sauca visus nekrievus, kas dzīvoja pie Baltijas jūras, bet galvenokārt igauņus, lībjus un somus. Jau 1132.gadā čudi sacēlās un smagi sakāva Mstislava dēlu Vsevolodu, ko pēc tam Novgorodas republika atcēla no kņaza amata un izraidīja no savām robežām.
1231.gadā Aleksandrs Ņevskis gandrīz pilnībā nodedzināja Novgorodu. Tās iedzīvotājiem palīdzēja vācu tirgoņi, kas atveda maizi.
Novgorodā sākās asas partiju cīņas, un 100 g. laikā (1136.-1238.g.) tur valdīja kādi 38 kņazi.
1251.gadā Novgoroda noslēdza līgumu ar Norvēģijas karali Hokonu IV par robežattiecību noregulējumu sāmu (somu) zemēs.
1556.-1557.gados Novgorodas vietvaldis bija Ivana IV Briesmīgā tēvocis Mihails Gļinskis.
Ivana IV Novgorodas ieņemšana (1570.g.). 1570.gada janvāra sākumā Ivana IV karaspēks aplenca Novgorodu. Pilsētnieki labi apzinājās, kāds liktenis tos gaida, jo 15 000 opričņiku vienību karagājienu pavadīja vardarbība un laupīšanas. Jau bija cietušas Tvera, Torža u.c. pilsētas ceļā no Maskavas uz Novgorodu. Tverā, Otročas klosterī (Отроче монастырь) Ivana IV rokaspuisis Maļuta Skuratovs (Малюта Скуратов) personīgi nogalināja metropolītu Filipu. Un nebija spēka, kas pētu apturēt Novgorodas grautiņu.
Uz tilta pār Volhovu pretim Ivanam IV iznāca novgorodiešu delegācija ar arhibīskapu Pimenu priekšgalā. Maskavietis nemaz neuzklausīja garīdznieku, tam nepalīdzēja arī tas, ka Pimens savulaik bija atbalstījis Ivanu IV viņa cīkstiņā ar metropolītu Filipu. Pēc pazemojošas ņirgāšanās arhibīskapu atcēla no amata un nosūtīja uz klosteri pie Tulas.
Pēc izrēķināšanās ar Pimenu opričņiki pēc ķeizara pavēles metās postīt bajāru un djaku mājas. Pirmās dienas izrēķinājās tikai ar augstdzimušajiem ļaudīm un to ģimenēm pēc tam arī vienkāršo novgorodiešu mājokļus, bet piepils iedzīvotāju mājokļus neaiztika. Pēc tam opričņiki metās arī uz piepili. Upuru skaits jau bija mērāms tūkstošos, nesaudzēja ne sirmgalvjus, ne sievietes, ne bērnus.
Šāda nežēlība liekas neizskaidrojama. Pats maskaviešu ķeizars paziņoja, ka tādā veidā viņš esot "sodījis" nodevējus. Pāris mēnešus pirms uzbrukuma Novgorodai Ivans IV esot saņēmis sūdzību no kāda Pjotra, ko par pārkāpumu esot sodījis Pimens. No Pjotra ziņojuma izrietēja, ka Novgorodas bajāri grasās Novgorodas tronī nosēdināt kņazu Vladimiru Staricki (Владимир Андреевич Старицкий), kā arī nodot pilsētu Polijas karalim Sigizmundam II Augustam. Lai gan Vladimirs Starickis tobrīd pēc Ivana IV pavēles jau bija sodīts ar nāvi, tāda nesaderība tekstā Ivanu IV un tā piekritējus nemaz nesamulsināja. Tātad bija nepieciešams iegansts - un šis derēja labi... Ivans IV bija izglītots cilvēks un visai labi zināja, ka 100 gadu atpakaļ novgorodieši tiešām taisījās nodoties leišu rokās, tomēr nu jau pilsētā bija 1570.gads un noskaņojums bija pavisam cits.
Galu galā pilsēta tika briesmīgi sagrauta - šausmas turpinājās līdz februāra vidum. Sekas vēl pastiprināja sekojošs mēris un bads. Ivans IV ar opričņikiem tikām devās uz Pleskavu, kur grasījās atkārtot savu "pedogoģiju."
Novgorodas pēdējā neatkarība (1611.-1617.g.). 1609.gadā ķeizara Vasīlija Šuiska vojevoda Mihails Skopins-Šuiskis (Михаил Скопин-Шуйский) pēc ķeizara rīkojuma noslēdza ar zviedriem militāru savienību, kas bija vērsta pret poļiem. Tas rādījās visai loģiski gan krieviem, gan zviedriem. Tai pat gadā Novgorodā sāka ierasties zviedru karaspēks, ko vadīja Jēkabs Delagardija un Everts Horns - šiem karavīriem bija jādodas tālāk kopā ar vojevodu Skopinu-Šuiski karot ar poļiem.
Pēc diviem gadiem situācija bija krasi mainījusies - vojevoda bija jau pagalam, poļu armija bija ieņēmusi Maskavu un sagūstījusi ķeizaru Vasīliju Šuiski. Nu zviedri, izmantojot situāciju, sāka sagrābt novgorodiešu zemes - apkārtējās pilsētas Korelu, Ivangorodu, Koporji, Gdovu. 1611.gada jūlija zviedri sagrāba arī Novgorodu - pilsētā esošais krievu garnizons neizrādīja nekādu pretestību. Pēc dažām dienām starp Zviedriju un Novgorodu tika parakstīts līgums, saskaņā ar kuru zviedru princis Kārlis Filips tika pasludināts par Maskavas ķeizaru un Novgorodas lielkņazu. Līdz ar to pēc būtības Novgoroda tika pasludināta par neatkarīgu no Maskavas, kurā visu laiku atradās polu garnizons.
1614.gadā Novgorodas zemēs esošō zviedru vienību priekšgalā nostājās Everts Horns, kam, atšķirībā no Delagardija, novgorodiešu intereses interesēja maz. Viņš pavēstīja, ka par Novgorodas valdnieku vēlas kļūt pat Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, t.i. laupīja Novgorodai tās iluzoro neatkarību. Svešo varu tīkojumi Novgorodā nebija diez ko populāri un pēc Horna paziņojuma sākās novgorodiešu masveida bēgšana. Vietējie bajāri uz Maskavu nosūtīja sūtniecību ar arhimandrītu Kipriānu priekšgalā. Interesanti, ka novgorodieši lūdza Maskavas ķeizaru Mihailu Fjodoroviču iestāties par Novgorodas valsti. Maskavas ķeizars par atbildi izdeva divus rakstus: pirmajā, par ko paziņoja publiski, novgorodieši tika nodēvēti par nodevējiem (tā maskavieši vēlējās maldināt zviedrus), bet otrajā, slepenajā, ķeizars piedeva novgorodiešiem visu viņu vainu, ar to, pirmāmkārtām domājot zvērestu princim Kārlim Filipam.
Pēc virknes militāru sadursmju 1617.gadā Stolbovas miera līgumā Zviedrija atgrieza Maskavijai Novgorodu. Šāda "neatkarība" pilsētai bija izmaksājusi dārgi - puse pilsētas bija izpostīta, miera noslēgšanas brīdī Novgorodā dzīvoja tikai 527 iedzīvotāji. Atjaunošanai vajadzēja vairākas desmitgades. 

Aplūkojamie objekti.
Sv.Sofijas katedrāle. Uz Sv.Sofijas katedrāles Vasiļevska vārtiem iededzināta zīme. Tajā attēlots spārnots cilvēkzirgs, kurš ar labo roku tur vīrieša figūru. Visdrīzāk šeit iemūžināts ķēniņš Zālamans.

Šumu kalns. Šumgara - "Trokšņu kalns" no krievu valodas. Nosaukums saistīts ar dīvainu saucošu skaņu, kas reizēm nāk no kalna. Divpakāpju zemes uzbērumkalns, kurā, pēc nostāstiem, apbedīts Rjūriks. Pēc krievu nostāstiem kalnā atradusies svētnīca, kas iegāzusies iekšā. Ja atnākot vakarā vai kā'dā īpašā laikā, tad iespējams dzirdēt zvanu skaņas, kas nāk no zemes apakšas. 
Ģeofiziskie pētījumi parādījuši, ka kalna iekšīenē ir tukšumi un pazemes ejas. Tomēr izpētīt kalnu neviens tā arī nav saņēmies. 2003.gadā Pēterpils arheologu ekspedīcijas Lužas vienība uzgāja kalnā akmeni ar iegravētu trejdeksni - nu gluži kā Rjūrika zīme uz tā zīmoggredzena. Ekspedīcijas darba atskaiti nosūtīja uz Maskavu, bet no turienes atnāca pavēle akmeni novietot atpakaļ (atceramies Tamerlana kapeņu lāstu!). Akadēmiskā zinātne noliedz kalna saistību ar Rjūriku. Šeit uzturējies un netālu no kalna dzīvojis Nikolajs Rērihs (uzskata, ka cēlies no Rjurikovičiem!). Tuvākos 100 gadus še aizliegti izrakumi.

Atradumi.
Uzraksti uz bērza tāss. Sniedz priekšstatu par krievu XI-XV gs. dzīvi.  

Saites.
Novgorodas apgabals.
Novgorodas kņazi.
Krievi.