Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Krima, Krimas pussala

Pussala Melnās jūras ziemeļu piekrastē ar platību 26 860 km2 (42% Latvijas teritorijas) ar bagātu vēsturi, saukta par "Melnās jūras pērli."

Iedzīvotāji. Saskaņā ar 1939.gada Vissavienības iedzīvotāju skaitīšanas datiem bija tā: kopējais iedzīvotāju skaits - 1 126 429, no kuriem krievi - 51,5%; tatāri - 25,9%. 
Pēc tatāru deportācijas 1944.gadā, Krimā to nepalika nemaz.
Pirms pēdējās krievu okupācijas - 2,4 miljoni iedzīvotāju. No tiem 58% bija krievi, 24% - ukraiņi un ~12% Krimas tatāri (ap 243 400 cilvēki 2001.gadā). Attiecībā pret 1989.gada datiem tatāru skaits bija pieaudzis 6,4 reizes.

Vēsture. Antīkajos laikos Krimas piekrastē sengrieķi nodibināja savas kolonijas - Hersonu, Pantikapeju u.c.
II gs.pmē., kā apgalvo seno romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais, Taurijas (Krimas) kalnos dzīvojušas 30 tautas - te mitušas kādreiz vareno tautu atliekas (piem., grieķi) un arī izveidojušies pilnīgi jauni etnosi (piem., Krimas tatāri, krimčaki).
Bospora valsts laikā. Sauromats II (173./174.-210./211.g.). Bospora valsts ķēniņš, ap 193.gadu lielā kaujā uzvarējis Skitu valsti un pakļāvis Krimas pussalas skitus. Vienlaikus Sauromats II pievienojis Bospora valstij Kalnu Krimu - Tauriju, ko apdzīvoja tauri.
Bizantijas impērija. Tjurku kaganāta savienība ar Bizantiju ne reizi vien tika pārkāpta: 576.gadā tjurki ieņēma Bosporu (Kerču).
Pēc sakāves uz Krimu atbēga faktiskais Zelta Ordas valdnieks Mamajs, kurš 1380.gadā Kafā tika nogalināts.
Pēc Zelta ordas sabrukuma XIII gs. pussalā izveidojās Krimas tatāru haniste ar galvaspilsētu Bahčisarajā. XV gs. beigās Krimas haniste atbrīvoja Maskavu no Lielās ordas jūga, par ko tai pienācās ikgadēji mesli no Maskavas. Tomēr krievi vienbrīd vairs maksāt negribēja un 1571.gadā par nepaklausību Krimas hans Devlets Hirejs I nodedzināja Maskavu līdz ar zemi.
Tad Osmaņu impērijā.
Krievu karagājieni uz Krimu 1687. un 1689.gados. Tad krievu armija kņaza Goļicina vadībā ieņēma Perekopu, tomēr pussalā iekšā negāja.
Krievu-turku karš (1735.-1739.g.). 1735.gadā Krievijas impērija kārtējo reizi pieteica karu turkiem. Ķeizarienes Annas valdība bija pilna optimisma. Feldmaršals vācietis Kristofors Minihs (Христофор Антонович Миних) dedzīgi vēlējās kaldināt savu autoritāti ar militārām uzvarām.
Iesākumā organizēja turku cietokšņu Azovas un Očakovas aplenkumus. Nesagaidījis to ieņemšanu, Minihs ar 50 000 vīru lielu karaspēku virzījās uz Krimu. Vācu karavadonim izdevās tas, kas līdz šim nebija izdevies nevienam krievu karavadonim - 1736.gada maija beigās Miniha karaspēks sturmēja un ieņēma Perekopa nocietinājumus, devās iekšā dziļāk Krimas pussalā. Tādejādi krievu armija pirmo reizi nonāca Krimā. Tad tika ieņemta Eipatorija (toreiz Hezleva), Akmošeja un Bahčisaraja. 
Tomēr saglabāt iekarojumus Krimā feldmaršals tomēr nespēja. Karagājiens līdz Perekopam un vēlāk pa Krimas stepēm maksāja dārgi. Epidēmiju, pārtikas un ūdens trūkuma dēļ Minihs zaudēja pusi armijas. Tikmēr kaujās krita knapi 2000 vīru. Tā arī rupjās kļūdas karagājiena sagatavošanā gandrīz noveda pie katastrofas. 
Ķeizarienes Annas galmā piedāvāja Miniham atkārtot karagājienu uz Krimu tā paša gada rudenī, tomēr feldmaršals atteicās. Vairāk Krimas karagājienu tajā karā nebija.
1783.gadā pēc kara ar osmaņiem pussala nonāca Krievijas impērijas valdīšanā, kas to anektēja. Krimas pievienošanas projektu Krievijai realizēja kņazs Grigorijs Potjomkins, par ko ieguva goda titulu "Viņa gaišība Taurijas kņazs."
Krimas karā (1853.-1856.g.) Krieviju sakāva Sabiedroto karaspēks.
Krima kā žīdu republika  - "Krimas Kalifornija." 1922.gadā Rozenbergs no ASV žīdu labdarības biedrības Joint piespēlēja ideju Krievijā pie varas tikušajiem žīdiem par žīdu republikas dibināšanu Krimā. Vispār jau žīdu plāni bija daudz tālejošāki, jo viņi gribēja arī teritorijas līdz pat Abhāzijai (ieskaitot Sočus), Hersonas un Odesas apgabalus.
Ļeņina valdības priekšsēdētāja vietnieks Lurjē šo ideju aktīvi propagandēja Padomju Krievijas valdībā, kā rezultātā Simferopolē jau tai pašā 1922.gadā tika nodibināta biedrība Agro Joint, un uz krimu sāka pārcelt žīdus no Ukrainas, Baltkrievijas, Bulgārijas un Krievijas vidienes rajoniem. krimā tika nodibināti 186 kibuci, kuros ar lauksaimniecību nodarbojās 40-50 tūkstoši žīdu. Žīdi sabrauca arī no Palestīnas, kas bija pārcēlušies turpu iepriekš. No Amerikas ieradās turīgi žīdu uzņēmēji, kas gan aizdevās uz lielajām metropolēm - Pēterpili, Maskavu, Kijevu, kur ieņēma atbildīgus un ietekmīgus amatus.
Ja 1920.gadā Maskavā dzīvoja tikai 28 000 žīdu, tad pēc 6 gadiem to jau bija 130 000. Visos svarīgos amatos un pozīcijās. dižciltīgie Amerikas žīdi bija amatos, bet vienkāršos austrumniekus sadzina Krimas kibucos. tax radīja starpnacionālo spriedzi krimā, neapmierināti bija Krimas tatāri u.c. pamatiedzīvotāaji. Notika pamatīgas izplūkšanās un pat šaušanās.
No Palestīnas atbraukušie žīdi runāja ivritā, bet vietējie - jidišā. Tas nopietnas saziņas problēmas neradīja, tomēr čeka pirmos sāka uzskatīt par "ārzemju aģentiem" - faktiski, padomju varas ienaidniekiem. Kad 1929.gadā sākās kolektivizācija, Krimā sākās izsūtīšanas un represijas. PSRS žīdiem tika pārmests pārlieku liels nacionālisms un pārticīga dzīve. Rezultātā 1937.gadā žīdu skaits Krimā bija samazinājies uz pusi.
II Pasaules karā (1941.-1945.g.). Hitlers pavēlēja ieņemt Krimu, jo krievu aviācija no Sevstopoles uzlidojumā bija iznīcinajusi 11 000 tonnu degvielas Rumānijas naftas rūpnīcās. Jūnijā vācieši ieņēma Sevastopoles cietoksni, ko turēja aplenkumā veselus 7 mēnešus. Līdz ar Sevastopoles ieņemšanu tika pakļauta visa Krima.
Vācu nacistu okupācija. Pēc iespējas iznīcināja visus žīdus, bet neaiztika karaīmus - ko paši žīdi neuzskatīja par žīdiem.
Krimas tatāru izvešana. 1944.gada 18.maijā, atriebjoties par sadarbību ar vāciešiem, krievpadomju vara realizēja apjomīgu iedzīvotāju deportāciju no Krimas. Lopu vagonos un necilvēcīgos apstākļos uz Uzbekiju izveda ap 200 000 cilvēku, galvenokārt visus Krimas tatārus, bet arī vāciešus, armēņus u.c. 46% no izvestajiem izsūtījumā gāja bojā. Viņu vietā padomju vara pārcēla uz Krimu krievu kolonistus - galvenokārt kolhozniekus no Krievijas vidienes. Taču viņiem nemaz nebija vietējo lauksaimniecības iemaņu, bet Krimas tatāri, pat pie minimāliem ūdens resursiem, pamanījās audzēt vīnogulājus un iekopt augļu dārzus.
1945.gadā Jaltā Livādijas pilī notika starptautiska konference, kurā Staļins, Rūzvelts un Čērčils vienojās par Vācijas un Austrumeiropas sadalīšanu pēc uzvaras II Pasaules karā.
Krima nodošana Ukrainas PSR. 1953.gadā uz Krimu atbrauca Ņ.Hruščovs, kuram pārceltie krievu kolonisti cits caur citu žēlojās, ka 'te nekas neaug," jo pastāvīgi valda sausums.
1954.gadā ar īpašu Ņ.Hruščova rīkojumu Krima tika iekļauta Ukrainas PSR sastāvā kā Krimas Autonomā republika. Lai gan tagadējā Krievijas propaganda attēlo šo lēmumu kā "Hruščova patvaļu," tomēr šo lēmumu diktēja dziļi ekonomiska loģika.
Tajos gados arī tika sākta Ziemeļu-Krimas kanāla celtniecība, kas uz Krimu atveda dzeramo ūdeni no Dņepras. Tas apgādāja pussalu, īpaši tās stepes daļu ar ūdeni 87% apmērā. Pagājušā gadsimta 60.gados Krimā tika uzcelta elektropārvades līnija no Hersonas apgabala, kas 79% apmērā nodrošināja Krimas vajadzību pēc elektroenerģijas. Arī pārtikas apgādes ziņā Krima, tāpat tradicionāli, divu trešdaļu apjomā bija atkarīga no Ukrainas piegādātājiem. Beigu beigās, vienīgā sauszemes šoseja un dzelzceļš savienoja pussalu ar Ukrainu.
Tādējādi ekonomiski un loģistikas ziņā Krima daudz vairāk bija saistīta ar Ukrainas PSR, nekā ar Krievijas PFSR. Tāpēc padomju vara viegli nodeva Krimas apgabalu no vienas republikas otrai – politiski tas neko nemainīja.
Padomju laikā un pēc tā ik gadus te ieradās 6 miljoni tūristu (līdz krievu okupācijai). Te atradās visaugstākā raga padomju un partijas funkcionāru vasarnīcas, slavenā pionieru nometne "Arteks." Skaistās dabas dēļ te uzņemtas vairāk kā 300 padomju laika mākslas filmas.
Pēc PSRS sabrukuma 1991.gadā īsu brīdi bija neatkarīga Krima. 1991.gadā Krimā 67% iedzīvotāju bija krievi. No etniskā skatu punkta tas bija vismazāk ukrainiskais Ukrainas reģions. Tad tas arī ieguva autonomās republikas statusu, taču lielākā iedzīvotāju daļa tāpat orientējās uz Krieviju.
1992.gadā kļuva par autonomo republiku Ukrainas sastāvā.
Pludmales kopgarums sasiedz 1000 km, tomēr tūrisms ienesa vien 6% ienākumu. Lielāko pozīciju nodrošināja 530 rūpnīcu (16%), tirdzniecība (13%). Savus izdevumus Krima spēja nodrošināt tikai par 34%, pārējo dotēja Ukraina.
Krievija no Ukrainas īrēja Melnās jūras kara flotes bāzi Sevastopolē, par kuru maksāja ik gadus 97 miljonu ASV dolāru nomu kopā ar 30% atlaidi krievu gāzei.
2013.gadā Krimas IKP bija 1300 eiru uz vienu iedzīvotāju, bet vidējā alga sasniedza 217 eiras mēnesī jeb 90% no vidējās algas Ukrainā vispār.
Krievija okupē un anektē Krimu. Pēc tam, kad 2014.gada 22.februāra vakarā sacēlusies ukraiņu tauta no valsts padzina prezidentu Janukoviču, Krievijas līderis V.Putins pavēlēja sagatavoties Krimas sagrābšanas operācijai. Tā sākās 27.februārī, kad krievu karavīri bez pazīšanās zīmēm iebruka Krimas valdības ēkās. Krimas parlaments pārgāja Krievijas pusē, dienu vēlāk apstiprināja jaunu parlamentu un noteica referenduma rīkošanu par neatkarību no Ukrainas, kas notika 16.martā. 17.martā Krimas jaunais parlaments formāli lūdza uzņemt Krievijas sastāvā. 18.martā V.Putins parakstīja līgumu par Krimas uzņemšanu Krievijas sastāvā - faktiski tā bija okupācija ar tai sekojošu aneksiju. 
Kopumā mūsdienās pussala tiek padarīta par krievu militāro priekšposteni. Tikmēr Krimas saimniecība ir panīkusi - gandrīz pilnīgi izbeigusies lauksaimniecība ūdens neesamības dēļ, tūrisma apjoms krities par 50%. Pret Krieviju Krimas okupācijas dēļ noteiktas Rietumvalstu sankcijas.

Aplūkojamie objekti.
      Dolmeņi.
Simferopole.
Krimas administratīvais centrs. Te ir piemineklis krievu karavadonim A.Suvorovam. Netālu no Simferopoles atrodas kādreizējās Skitu valsts galvaspilsētas Neapoles drupas.

Sevastopole. (Севастополь) Liela Krievijas Kara flotes bāze.
      Ēnu un nāves ieleja. (Долина теней и смерти) Vieta Sevastopoles tuvumā, kur šīs pilsētas sturma laikā 1856.gadā Krimas kara laikā gāja bojā daudz cilvēku. Pēc cīņām šī vieta bija burtiski nosēta ar lodēm un lielgaballodēm - pa 2,5 lielgaballodēm uz 1 kvm. Tas satrieca laikabiedrus un tie nosprieda, ka šai vietā "pati nāve darinājusi savu ligzdu." 

Jalta.
Marmora ala.

Gurzufa.
      Ayudag. „Lielais lācis” - kalns pie Guzufas, kas atgādina guloša lāča muguru.
      Arteks.

Ledus ala. (Пещера ледяная) Dabisks pazemes veidojums ar ledus notecēm, ala atklāta 1990.gadu beigās. Jābrauc no Jaltas Alupkas virzienā. Pie Aipetrī kalna ir norāde, ieeja alā apmēram pēc 1 km. Nesagatavots ceļotājs var pieveikt pirmos 40 m. Labākais apmeklējuma laiks - agrīns pavasaris, tad labi redzami ledus stalaktīti un stalagmīti.

Tilts uz Krimu. Pēc Krievijas veiktās Krimas okupācijas 2014.gadā Krimas apgāde un vispār tās pieejamība izrādījās apdraudēta. Krievijas varasiestādes atklāja, ka nekādu sauszemes kontaktu ar ieņemto pussalu tām nav. Bet Ukraina, dabiski, atteicās caur Perekopu laist Krievijas tranzīta kravas. Uz Krimu no Maskvas, protams, lido lidmašīnas – taču tagad tām jālido nevis pa tiešo, kā agrāk, bet jāmet loks Ukrainai un uz nosēšanos jāiet no Kerčas puses, kas pagarina lidojumu par 1–1,5 stundām. Turklāt kravu aviopiegāde izrādījusies pārāk dārga, bet kravu nogādāšana ar prāmi Kerča-Tamaņa – pārāk mazjaudīga un turklāt vecmodīga. Tāpēc jau 2014.gadā tika pieņemts lēmums celt autotransporta un dzelzceļa tiltu pār Kerčas jūras šaurumu. Saskaņā ar projektu tā garums būs 19 kilometri, un tam jābūt uzceltam līdz 2018.gadam.
Interesanti ir atcerēties, ka tilti pār Kerčas jūras šaurumu jau tikuši celti, taču to liktenis izrādījies skumjš. 1943.gadā Vācijas karaspēks uzbūvēja pontonu tiltu – taču to ātri vien aizskaloja straume. 1944.gadā padomju celtnieki uz laiku uzslēja dzelzceļa tiltu, taču jau pēc gada tā pamatus izjauca ledus iešana. Spēcīga straume starp Azovas un Melno jūru šeit ir visu gadu, pavasarī peld milzīgi ledus gabali, bez tam – jūras šauruma pamatā ir vienas vienīgas dūņas pat līdz 60 metrus biezā slānī. Šķiet, ka pati daba iestājas pret šī tilta celtniecību, atstājot pussalai vienīgo un dabiski saikni ar kontinentu – Perekopa zemesšaurumu.Zīmīgi, ka celt tiltu bija uzticēts kompānijai Strojgazmontaž, kas pieder miljardierim Arkādijam Rotenbergam – arī Putina tuvam draugam vēl kopš darba Pēterpils domē. Kerčas tilta celtniecībai Kremlis ir iedalījis 228 miljardus rubļu (vairāk nekā 3 miljardus eiru). 

Kerča.
      Kerčas katakombas. Arī pamestas akmeņlauztuves. Tika izmantotas no dažādiem revolucionāriem, dumpiniekiem, partizāņiem un krimināliem elementiem.
      Karalavasas katakombas.
      Ķēniņa kurgāns.
Apbedījums no IV gs.pmē.

Nogrimusī pilsēta. Kerčas šauruma pašā dienvidu punktā zem ūdens atrodas Akra - saukta par "Krimas Atlantīdu."
Čufutkale. Viduslaiku alu pilsēta ar unikālu, dziļu aku.
Tiritaka. Sengrieķu pilsētas drupu pilskalns netālu no Kerčas.

Nāves un ēnu ieleja. (Долина теней и смерти) Mistiska/okulta vieta.

Mitridāta kalns. (Гора Митридат). Leģendāra vieta Krimā, kur, saskaņā ar vietējo leģendu, mitis ķēniņa Mitridāta zelta zirgs. 1990.gados kalnā darbojusies РОСС ekspedīcija M.Sohina (М.Ю.Сохин) vadībā, kas kalnā uzgāja mākslīgas izcelsmes grotu. Saglabājušās telpas izmēri - 3x4 m, augstums - 2,5 m, alas turpinājums aizgāzts ar akmeņiem. 
Tika izteikts pieņēmums, ka grota ir akmenslauztuves tomēr tā tika atmesta, jo pārāk maza un kaļķakmens ieguves pēdas atrodamas pa visu kalna nogāzi. Grotā atrastas kalta darbības pēdas, tādēļ uzskata, ka tā izcirsta ar nolūku kā telpa. 
Ir arī versija, ka antīkajos laikos te atradies cietums vai tepla vergiem, šī versija arī ir visai nejēdzīga. Jautājumu atrisināt var tikai izrakumi.
Kalnā vajag kāpt pa taciņu uz virsotnē labi redzamo bāku. Ieeja alā atroda pa kreisi un zemāk par bāku. 

Manugupkale. (Мангуп-Кале
Karalavas ala. (Пещера КаралавскаяКатакомбы Р-50)

Demirdža. (Долина Привидений, Демирджи) Spoku ieleja Krimā. Neparasta vieta, kas atrodas Demirdža kalna virsotnē. Te atrodas  grupa haotiski izmētātu "pirmstu" forms klinšu, kas, saskaņā ar vietējo leģendu, ir bēgšanas laikā pārakmeņojušies naidnieka kareivji. Ir arī klints, kas pēc formas līdzinās cilvēka galvai, tā visbiežāk tiek saukta par "Katrīnas galvu." Ir vairākas versijas par ielejas nosaukuma izcelsmi: viena no tām vēsta, ka noteiktās dienas stundās pa klintīm "lienot' dīvainu formu ēnas. Šo ēnu forma vakara laikā ātri mainās un rada visai biedējošu iespaidu. Pēc citas versijas, šai vietā apmetušās ekspedicijas no rītiem mocījušas halucinācijas. Kā noskaidrojās vēlāk, vaininieki izrādījušies kādi endēmiski augi, kas mītot tikai šajā apvidū - tie no rīta izdala ēteriskas vielas, kas spēj cilvēkiem izsaukt halucinācijas. 

Čokurčas ala. (Пещера Чокурча). Ala netālu no Simferopoles. 1927.gadā S.Zabņins šeit atklāja paleolīta mednieku apmetni no Mustjē laikmeta. Te notika izrakumi no 1928.-1936.gadam N.Ernsta un B.Tatarinova. Tika uziets liels mamutu kaulu depozīts - vairāk kā 20 īpatņu, kas, domājams, bija paleolītiskā mājokļa atlieka; antilopes saigas, savvaļas zirga u.c. dzīvnieku kauli; ugunskuru atliekas, krama uzgaļi, kasīkļi un naži, vienas un divu malu cirtņi, primitīvi priekšmeti no kaula.

Чумацкий шлях. (Соляной путь, Чумацкий шлях). Daļēji.

Krimas piramīdas. ("Пирамиды" крымские, "пирамиды" подземные)
Melnās jūras ieplaka. (Черноморская впадина) Daļēji.
Ņikitas botāniskais dārzs. (Никитский ботанический сад
Pantikapeja. Tagadējā Kerča.

Noderīgas adreses.

Bahčisaraja.
Ņina Ivanovna
Suvorova iela 11
80 6554 43090

Jalta.
Vasīlijs Ivanovičs (taksists)
Mājas tālrunis: 37-79-33
Mobilais tālrunis: 0679259075
Foršs vīrelis, var ar viņu braukāt, ja vēl ir darbīgs.

Jalta.
Elvīra
Kārļa Marksa iela

Alupka.
Viesnīca „Alupka”.
Frunzes iela 8, 98676
Tālrunis: 8 (0654) 72-22-97
e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Turističeskij sever Krima
www.tour.crima.om
Roman Anatoļjevič Simakov
Klub ļubiķeļei Krima
Načaļņik otģela turizma
Informacionnoje agentstvo „Krelkom”
95000, Ukraina, Krim, Simferopoļ, Puškina 12
Tālr.: (380) 652 546-201, 551-222; e-pasts: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Ceļojumu apraksti.
Vilnis Strods. Lieldienas Krimā.


Saites.
Ukrainas-Krievijas karš (2014.-patlaban).
Jalta.
Jaltas konference (1945.g.).
Krimas karš (1853.-1856.g.).
Krimas haniste.