Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Žīdi, jūdi

Cilvēku kopums, kas dzīvo dažādās pasaules zemēs un atzīst, ka cēlušies no senajiem Palestīnā dzīvojušajiem žīdiem.

Termins "žīdi" no vācu Jude, radies Krievijā pirms Katrīnas II. To nevar attiecināt uz jūdiem (Ibrim- no upes/Divupes/ nākušie) laikā, pirms Izraēls (sakrālais žīdu nosaukums) sadalījās Jūdejas un Izraēlas cilšu valstīs - VII gs.pmē.  

1950.gadā Izraēlas kneseta pieņemtajā "Atgriešanās likumā" prasīts pierādīt savu žīdisko izcelsmi, un 4B.punktā sniegta žīda definīcija: "Šī likuma ietvaros, "žīds" nozīmē personu, kas vai nu piedzimusi žīdu mātei (Jewish mother) vai pārgājusi judaismā un, kas nav piederīga nevienai citai reliģijai."
Tajos gadījumos, kad pilsonības piešķiršanas lūgumu iesniegusī persona kvalificējas kā Izraēlas pilsonis, taču valsts un ortodoksālo rabīnu skatījumā nav žīds (žīda bērns un mazbērns (t.i. - ja māte nav žīdiete), žīda sieva (nežīdiete), žīda bērna un mazbērna sieva), tai jārēķinās, ka saņems krietni mazāku daļu no valsts piedāvātās sociālās drošības paketes nekā īstie (Izraēlas redzējumā) žīdi.

Skaits. 14 400 000. (1970.g.)
ASV - ap 5 900 000.
Izraēlā - vairāk kā 2 500 000, gandrīz tikai imigranti no Eiropas, PSRS, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas.
PSRS - 2 150 000, no tiem krievijas Eiropas daļā - 808 000, Ukrainā - 777 000, Baltkrievijā - 148 000, Uzbekijā - 102 900, Gruzijā - 55 400, Latvijā - 36 700.
Francijā - ap 500 000.
Lielbritānijā - ap 480 000.
Argentīnā - 450 000.
Kanādā - 170 000.
Brazīlijā - 130 000.
DĀR - 110 000.
Rumānijā - 110 000.
Ungārijā - 100 000.

Žīdu etnogrāfiskās grupas.
1. Aškenāzi. Pasaulē lielākā žīdu grupa (~80% no visas pasaules žīdiem; ~90% ASV un ~50% Izraēlā). Centrālās un Austreņu Eiropas žīdi un to pēcnācēji.
2. Šepardi. Spānijas žīdi.
3. Tuvo Austrumu žīdi.
4. Falaši. Melnie žīdi, izceļotāji no Etiopijas ziemeļiem, kurus rabīnu padome atzinusi par Danas cilts pēcnācējiem.

Vēsture.
Žīdu izcelšanās.
Žīdu kā tautas izcelšanos saista ar šumeru un triju lielo reliģiju ciltstēvu Ābramu. Viņš bija cēlies no Ūras, labi skolots priestera dēls, vadīja cilti, dinastiju vai kādu citādu grupu šumeru dievam Enlilam uzticīgu Nipūras iedzīvotāju, kas sekoja sava dieva aicinājumam un pameta Svēto pilsētu, lai apmestos jaunā „apsolītajā zemē.” Kopš tā laika viņi sevi dēvēja par ibri vai ibru, kas atvasināts no Nipūras šumeru nosaukuma Nibruki. No šā nosaukuma tad arī atvasināts viens no tautas nosaukumiem – ebreji, kam gan latviešu valodā nav labs skanējums  jo ieviests sarkankrievu okupācijas laikā.

12 izraēļa tautas. Atbilstoši žīdu tradicionālajiem uzskatiem un Torā paustajam, pirmtēvam Jēkabam bija viena meita un 12 dēli no četrām dažādām sievām. Šie dēli tad arī aizsākuši 12 dzimtas, kas veidoja seno žīdu tautu: Rūbena, Simeona, Levija, Jūdas, Isešāra, Zebulona, Dana, Naftaļa, Gada, Ašera, Jāzepa un Benjamiņa ciltis. Visus Jēkaba pēcnācējus sauca tā otrajā vārdā – par izraēļiem, bet viņu veidoto valsti – par Izraēlu.

Jēkaba ierašanās Ēģiptē (~1880.g.pmē.).

Žīdu dzīve Ēģiptē (~1880.–1450.g.pmē.). „Izraēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija 430 gadu” (Otrā Mozus, 12:40). Šim apmēram 430 gadu ilgajam žīdu tautas vēstures posmam nav nekādu vēsturisku apstiprinājumu, kā tikai pašu rakstītais Torā.

Iziešana no Ēģiptes (~1450.g.pmē., citi min laiku ~1250.g., citur ~1200.g.pmē.). Iziešana, ja tāda vispār bijusi, varētu būt notikusi faraona Tutmesa III valdīšanas laikā ap 1450.g.pmē. Parasti to traktē ar periodu no 1250.–1230.g.pmē. Mozus pēc Toras apgalvojumiem izvedis ap 3 miljoniem savu tautiešu. Viņu priekšā pašķīrusies Sarkanā jūra, bet sakļāvusies pār sekojošo faraona armiju. Kurā vietā pie jūras tieši tas noticis, nav zināms. Dienā izceļotājiem ceļu rādījis melns mākonis, bet naktī – ugunīgs.
Šodien daudzi zinātnieki, īpaši tie, kas balstās uz arheoloģiskajiem pētījumiem, uzskata, ka „iziešana no Ēģiptes” vispār nav notikusi. Torā un Bībeles VD minētajās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur žīdi it kā dedzinājuši māla ķieģeļus, vācu eģiptologs Dr.Edgars Pušs jau 10 gadu veic izrakumus, bet nav atklājis nekādas norādes uz žīdu klātbūtni pagātnē. Tāpat, citkārt precīzajās seno ēģiptiešu hronikās, nekas nav minēts par vīru vārdā Mozus, ne par izraēļu klaušiniekiem, ne par zemei uzbrukušo posmu, nedz arī par faraona sakāvēm, kuras tas zaudēja veselu armiju Sarkanās jūras ūdeņos.
Tāpat arī grieķu vēsturnieks Hērodots, kas daudz laika pavadīja Senajā Ēģiptē, ne ar vārdiņu nav minējis žīdu klātbūtni Ēģiptē.

Žīdu ierašanās Sinaja pussalā. Tā notikusi Mozus vadībā ap 1300.g.pmē. 3.mēnesī pēc iziešanas no Ēģiptes Horeba kalnā Dievs Mozum iedevis akmens plāksnes ar bauslību un viņa pavadībā uzbūvēja Derības šķirstu. Lai gan Sinaja pussalu tai laikā varēja šķērsot pa diviem labi zināmiem karavānu ceļiem pāris dienās, Mozus ar savu tautu klejoja pa Sinaju 40 gadu. Domājams, tas tika darīts ar mērķi organizēt žīdus kā ciešu kopienu, kā arī disciplinēt tos, jo Apsolītajā zemē tiem būs jāsaduras ar spēcīgiem pretiniekiem. Gājienu līdz Apsolītajai zemei pabeidza jau Kenasa vadībā. Tur tuksnesī arī dievi atsūtījuši katrai no 12 dzimtām savu Svēto akmeni ar gravējumu. Tos Dievs lika ievietot Derības šķirstā kopā ar derības plāksnēm. Tika sakautas visas pussalas ciltis.
Tomēr ir visai liels pamats domāt, ka žīdu klejojumi pēc iziešanas no Ēģiptes, notikuši pa tagadējās Sauda Arābijas teritoriju. Torā minēts, ka jūdi vairākkārt pārgājuši Jordānu. Tā varētu arī nebūt domāta upe, bet gan kalnu grēda, kas patlaban atrodas Sauda Arābijas Azīras provincē. Par to liecina Ibrahīma (Ābrama) kalns un Al Suleimana (Zālamana) vieta, kas abas atrodas Azīras provincē. Daudzu ciltstēvu un praviešu pēdējās atdusas vietas atrodas Sauda Arābijas teritorijā, bieži visai tuvu Jemenas robežai.

Ierašanās Apsolītajā zemē. Ja tic Toras tekstam, tad pēc 40 gadu klaiņošanas tie apstājās Moāba līdzenumā pie Jordānas, iepretim Jērikai. Mozum netika ļauts ierasties Apsolītajā zemē, un par tā pēcteci kļuva Jozua (Jēzus), Navina dēls, kurš vadīja Ajas, Hebronas un beidzot arī Jērikas ieņemšanu. Ajā žīdi uzrīkoja īstu slaktiņu, un pēc tam Kanaānas zemju valdnieki organizēja savienību pret iebrucējiem. Izšķirošā kauja bija pie Veforonas. Pēc ilgstošām peripetijām šīs ciltis Apsolītajā zemē izveidoja valsti, kurā katrai ciltij piešķirta sava tiesa. Šobrīd, lai kā būtu pūlējušies arheologi, īpaši žīdu, nav atrastas ne mazākās arheoloģiskās liecības, kas liecinātu par Palestīnas iekarošanu. Pazīstamais žīdu arheologs no Telavivas universitātes profesors Izraels Finkelšteins uzskata, ka viņam izdevies rekonstruēt gluži citu scenāriju: saskaņā ar to ap 1200.g.pmē. no aitkopības pārtiekošie nomadi no Transjordānas iespiedās Kanaānā. Viņi cēla nelielus ciemus un pakāpeniski veidoja politisku struktūru, kas drīzāk atgādināja valstu konglomerātu, ne Torā/Bībelē aprakstīto impēriju. Šodien pilnīgi droši var apgalvot tikai vienu – ap 1200.g.pmē. notikusi semītu nomadu cilšu pārvietošānās no Arābijas uz Palestīnu. Pat, ja šodien nav atrasti pierādījumi karadarbībai, tad tomēr nevar izslēgt, ka vietējie iedzīvotāji ienācējus uztvēra naidīgi un zināmas cīņas tomēr var būt bijušas.

Zaula laiks. Šie valdīšanas gadi bija visai grūti, jo bija jāizcīna kari ar kaimiņiem, pārsvarā filistiešiem.

Dāvida laiks. Šis ķēniņš valdīja 40 gadus. Iesākumā galvaspilsēta 7 gadus bija Hebronā, bet pēc Jeruzālemes ieņemšanas – 33 gadus Dāvids valdīja tur. Dāvida milzu valsts varētu būt bijusi fikcija. Arvien vairāk nostabilizējas viedoklis, ka „viena Izraēla” nekad nav pastāvējusi. Šķiet, ka pastāvējušas vienīgi savstarpēji konkurējošas minivalstiņas, kā piemēram Izraēla un Jūdeja. Tās tikai īslaicīgi varēja izveidot ko līdzīgu vienotai valstij ķēniņa Zālamana laikā.

Zālamana laiks (970.–928.(926. vai 931.?)g.pmē.). Ķēniņa Zālamana laikā tika uzbūvēta Jeruzālemes svētnīca Derības šķirsta glabāšanai. Tā būvniecība sākās ap 970.g.pmē. Zālamans mira 928.g.pmē. Viņa valdīšanas laikā žīdu valsts sasniedza lielāko varenību, kādas nebija bijis pirms tam, nedz arī pēc šī ķēniņa valdīšanas laika. Nez kādēļ Zālamans nebija parūpējies par troņmantnieku, tādēļ valsts sadalījās divās daļās.
No Zālamana valdīšanas laika nāk liecības par kontaktiem ar Sābas ķēniņieni, un, ja tas izrādītos tiesa, daļas žīdu migrāciju sur Ēģipti un Sudānu uz Abesīniju, kam bija visai tālejošas sekas Melnajā kontinentā.

Žīdu valsts sabrukums pēc Zālamana nāves ap 931. vai 926.g.pmē. Drīz pēc Zālamana nāves vienotā žīdu valsts sabruka, sadaloties divās konkurējošās ķēniņvalstīs: Jūdejas dienvidos ar Banjamiņa un Jūdas ciltīm, un Izraēlas ziemeļos ar pārējām 10 ciltīm. Abu valstu priesteri veda autonomu reliģisko darbību savas ietekmes zonās.
Seno žīdu izklīšanas process - diaspora tad arī aizsākās pēc senās Zālamana valsts sabrukuma ap 935., 931. vai 926.g.pmē. un nonākšaanu Asīrijas (722..pmē.) un Babilonijas (589.g.pmē.) varā.

Izraēlas Valsts ziemeļos. Atgriezta no Jeruzālemes un tās svētnīcas, Izraēla lielā mērā tika ietekmēta no apkārtējo tautu reliģiskajiem uzskatiem. Izraēlas 6.ķēniņš nodibināja jaunu galvaspilsētu 880.g.pmē. – Šomronu (Samariju). Šeit tika pielūgti citi dievi – ne Jahve.

Ēģiptiešu iebrukums 926.g.pmē. Rovoama valdīšanas 5.gadā valsts ziemeļu daļā iebruka faraona Susakima armija un to izlaupīja. Zinātnieki uzskata, ka viņš aplenca Jeruzālemi, bet žīdi no viņa atpirkās ar ķēniņa dārgumiem.

Savstarpējie žīdu kari. Naidīgās žīdu valstis Izraēla un Jūdeja savā starpā karoja. 796.gadā Izraēlas ķēniņš Joass pie Vetsamisas cīnījās ar Jūdejas ķēniņu Amasiju, kurš kauju zaudēja. Joass ieņēma Jeruzālemi un nolaupīja ķēniņa dārgumus, taču templī neiegāja.

Asīrijas intervence (732.–722.g.pmē.). Šai laikā Ziemeļu valstī – Izraēlā iebruka asīriešu ķēniņš Salmanazārs un padzina 10 tur dzīvojošās žīdu ciltis. Asīrieši tos izvietoja nelielās grupās dažādos savas plašās valsts apgabalos. Tā veidojās pirmā žīdu emigrācija. Bībele apgalvo, ka izsūtījumā žīdi saglabājuši savu ticību un tradīcijas, un atgriezīšoties mājās. Vēsturē šī parādība iegājusi ar nosaukumu „10 zudušās ciltis.” Pēc tam daudzkārt apgalvots, ka to pēdas atrastas visdažādākajās Zemes vietās – Ķīnā, Īrijā u.c. Viduslaikos spāņi bija pārliecināti, ka atraduši tās Amerikā. Daudzos agrīnajos Bībeles komentāros minēts, ka zudušās ciltis apmetušās un dzīvo Horasanā, apgabalā Afganistānas austrumdaļā. Zinātnieki atzīmē daudzās žīdu līdzības ar puštuniem.
Asīriešu ķēniņš Sargons II pabeidza iekarot Izraēlu 721.g.pmē., sagraujot to un 722.g.pmē. ieņemot galvaspilsētu Samāriju - gūstā aizveda 25 000 žīdu, šeit nometināja svešiniekus. Taču svešos pilsētas iedzīvotājus iznīcināja savvaļas lauvas, kas tika iztulkots kā vietējā dieva Jahves atriebība. Tad asīrieši atgrieza pilsētā vienu no Jahves priesteriem, lai tas šo kultu mācītu imigrantiem.

Karš ar asīriešiem 701.g.pmē. Pret žīdu ķēniņu Ecekiju 701.g.pmē. gāja Asīrijas valdnieks Sennahirims. Pēc Jesajas padoma ķēniņš atteicās nodot Jeruzālemi asīriešiem. Tad asīriešu ķēniņš atsūtīja Ecekijam vēstuli ar draudiem iznīcināt pilsētu un nogalināt iedzīvotājus. Žīdu ķēniņš devās uz Templi lūgt Dievu. Dievs atbildēja caur Jesaju un apsolīja aizsardzību. Bet Dieva eņģelis iznīcināja iebrucējus – 185 000 karotāju un Sennahirims atkāpās. Šī Bībeles versija tiek apstiprināta arī arheoloģiski: asīrieši patiesi aplenca Jaruzālemi 701.g.pmē., bet tad pēkšņi noņēma aplenkumu un bēga. Zinātnieki izvirza hipotēzi, ka asīriešu armiju skāris buboņu mēris, taču tad nav skaidrs, kādēļ ar šo viegli transmisīvo slimību nesaslima pilsētas aizstāvji.

Babiloņu veiktās deportācijas. Nebukadnēcars Jeruzālemi ieņēma divas reizes. Jau pirmajā reizē 598.g.pmē. viņš izlaupīja arī templi un izsūtīja 10 žīdu cilšu aristokrātiju. Atlikušās divas žīdu ciltis izsūtīja babiloņi pēc 586.g.pmē. tā paša ķēniņa Nebukadnēcara vadībā. Tie iebruka ķēniņa Cedekijas devītajā valdīšanas gadā un 586.gada 25.jūlijā pmē. (citi zinātnieki min 587.g.pmē.), izpostīja Jeruzālemi, nolīdzināja templi un pilsētu līdz ar zemi. Jūdeja nebija vienota cīņās pret babiloņiem. Pravietis Jeremija, piemēram, aicināja nepretoties. Tie, kas pretojās, cieta pilnīgu sakāvi. Pēdējās palika divas nocietinātas robežpilsētas – Lahiša un Aseka, 35 jūdzes uz DR no Jeruzālemes. Tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstoši žīdu augstmaņu ģimeņu, bet zemniekus atstāja, lai tie varētu audzēt pārtiku nākamajiem kungiem. Tad sagrāva arī Jeruzālemes templi. Ap šo laiku tika uzrakstītas arī piecas Mozus grāmatas.

Atgriešanās no babiloņu gūsta pēc 536.g.pmē. Žīdiem izdevās atsvabināties no babiloņu gūsta tikai pēc 50 gadiem, kad persiešu armija Kīra vadībā sagrāva Bābeli 539.g.pmē. Persiešu ķēniņš Kīrs ļāva visām paverdzinātajām tautām, ieskaitot žīdus, atgriezties dzimtenē. Pie tam tie varēja paņemt līdzi arī visus babiloņu nolaupītos kulta priekšmetus no Marduka tempļa. Pateicoties tam Kīrs pat nodēvēts par mesiju (Jesaja). Kad atgriezās ap 536(8?).g.pmē., viņi atjaunoja Jeruzālemes templi un iesvētot nesa tam 12 upurus – par visām 12 ciltīm.

Maķedonijas Aleksandra iekarojumu laiks. Aleksandrs pret žīdiem izturējās ar lielu labvēlību, un tas izskaidrojams ar žīdu izturēšanos Tīras aplenkuma laikā 332.gadā pmē. Ir pat saglabājušās ziņas, ka viņš devies uz Jeruzālemi, lai parādītu godu žīdu dievam.

Hasmoneju/Makabeju valdīšana (167.-37.g.pmē.). Nāca pie varas 167.g.pmē., vadot pret grieķiem-maķedoņiem vērstu sacelšanos (Makabeju un Matatijas sacelšanās), ko izraisīja Seleikīdu dinastijas Sīrijas ķēniņa Antioha IV Epifāna vajāšanas, politiskās un nodokļu represijas.
Žīdi izbrauca uz Sīriju un Mazāziju.

Dekapole. 63.gadā pmē. no Makabeju varas atbrīvojās 10 helenizētas pilsētas Palestīnā un izveidoja apvienību. Tās bija: Damaska, Filadelfija, Ratana, Skitopole, Gadara, Hiposa, Diona, Pella, Garaza un Kanata.

Hasmoneju laiks.

Hēroda Lielā valdīšana (?–4.g.). Šī valdnieka laikā žīdu valsts bija sasniegusi pat Senajai impērijai nedzirdētu platību.

Valsts sadale pēc Hēroda nāves. Pēc Hēroda nāves 4.gadā imperators Augusts sadalīja četrās daļās: dēlam Arhelajam tika Jūdejas valsts un Samarija ar galvaspilsētu Jeruzālemi, pārējie divi viņa dēli – Hērods Antipa un Hērods Filips dabūja atbilstoši Galilejas tetrarhiju un tetrarhiju rajonā uz ZA no Tibērijas ezera, ieskaitot Dekapoli. Lisānijs (bija pie varas līdz 37.g.), par kuru nav zināms gandrīz nekas, saņēma valdīšanā Abilenes un Iturejas tetrarhiju Sīrijas dienvidos. Arhelajs valdīja tik odiozi, ka žīdi sacēlās pret viņu un prasīja tiešu romiešu pārvaldi.

Gamalas Jūdas sacelšanās (6.g.). Pirmā žīdu sacelšanās pret romiešiem. Tā notika 6.g. kā protests pret tautas skaitīšanu, kuru veica Sīrijas legāts Sulpīcijs Kvirinijs pēc imperatora Augusta pavēles. Sacelšanos vadīja Gamalas Jūda, saukts arī par Galilejieti, kopā ar saviem piekritējiem zelotiem – kaismīgiem žīdu likumu ievērotājiem. Viņi uzskatīja, ka tautas skaitīšana ir pretrunā žīdu tradīcijām, kā arī baidījās, ka pēc skaitīšanas tiks palielināti nodokļi. Romieši viņus sauca par sikarijiem, jo uzbrukumos un atentātos tie izmantoja īsus dunčus – sikas.

Hēroda Agripas valdīšana (38.-?). Pēc sacelšanās apspiešanas sākās nemitīga Romas vietvalžu maiņa, kura beidzās 38.gadā, kad Kaligula valsti piešķīra Hērodam Agripam. 44.gadā atgriezās romieši, turpināja represīvu pārvaldi, kas tālākā nākotnē noveda līdz Pirmajam Jūdejas karam.

Pirmais Jūdejas karš (67.–73.g.). „Par šī kara galvenajiem iedvesmotājiem arī kļuva zeloti. Viņi romiešiem pretojās vēl 3 gadus pēc Jeruzālemes krišanas un nopostīšanas 70.gada 25.jūlijā. Tie patvērās Masadas cietoksnī, atteicās padoties un uzbrukuma laikā aizgāja bojā ar visām ģimenēm. Jeruzālemi sagrāva 70.gadā Romas imperators Tits. Ar šo laiku sākas žīdu emigrācija, jo izraēļi tika izklīdināti pa pasauli ar gūstiem un emigrāciju.

Tanaītu periods (70.–200.g.).

Žīdu sacelšanās. 113.g. Trajāns uzsāka karu, sagrābdams Armēniju un Divupi, pēc trim gadiem izlauzās līdz Persijas līcim. Šai pasākumā izsīka viņa cilvēku resursi un palika neaizsargāta aizmugure. To izmantoja žīdi, apvienojās ar citām iekarotajām tautām un sacēlās, lai atriebtos par Jeruzālemes tempļa izpostīšanu 70.g. Trajāns bija spiests doties projām un mira Mazāzijā Kilikijas Selinuntā 117.gadā, vēl pirms sacelšanās apspiešanas.

Adriāna laiks (117.-138.g.). Spaidu un aneksijas politika kļuva mērenāka. Adriāns izdeva dekrētu, ka aizliegts apgraizīt, publiski lasīt Mozus likumus, ievērot sestdienas atpūtu un pavēlēja atjaunot Jeruzālemi kā Romas koloniju. Tūdaļ sekoja dumpis.

Otrais Jūdejas karš (132.–135.g.). Sacelšanos esot izraisījis imperatora Adriana apgraizīšanās aizliegums, gan arī plāni Jeruzālemē uzcelt Jupitera svētnīcu. 132.gadā „Izraēlas prinča” Simona Barkobas (Bar-Kohba - "zvaigznes dēls") vadībā 200 000 dumpinieku, diasporas žīdu, sabiedroto un Galilejas kristiešu atbalstīti, atbrīvoja Jeruzālemi un 3 gadus apdraudēja Adriāna karavadoņa Sevēra armijas. Sacelšanās idejiskais iedvesmotājs bija rabīns Benekiba. Galu galā sacelšanās tika apspiesta, Simons nogalināts un Jeruzāleme nopostīta. Jūdeja tika pievienota Romas impērijai. Krita simtiem tūkstošu žīdu un arī daudz romiešu.

Žīdu nacionālās kopības gals 135.g. Tas notika valdnieka Adriāna laikā. Uz Jeruzālemes drupām izauga romiešu pilsēta Elija Kapitolīna. Jahves tempļa vietā tika uzcelta Jupitera svētnīca, visiem žīdiem ar nāvi tika piedraudēts nespert tur kāju. Jūdaisms kā reliģiska parādība kopš šī laika noslēdzās sevī, gremdēdamies Talmūda skaidrošanā. Žīdu nācijas valstiskuma, politiskā un teritoriālā veseluma sagrāvi sāka uzskatīt par Dieva sodu. Kristiešu draudzes arvien sīvāk sāka oponēt tradicionālajiem jūdaistiem, sākās tradicionālais kristīgās teoloģijas antijūdaisms, kas licis pamatus sociālajam un ekonomiskajam pretžīdismam (dīvainā veidā visai bieži sauktam par „antisemītismu”). Žīdi masveidā devās prom no Palestīnas.

Pirmais pretžīdu sprediķis. Tāds ticis fiksēts 167.gadā un bijis grieķu. Tajā pausts kolektīvs apvainojums visiem žīdiem par Jēzus nonāvēšanas pieļaušanu.

Septimija Sevēra edikts. Šis 202.gada edikts aizliedza gan jūdaistisko, gan kristīgo prozelītismu.

Juliāna laiks. Šis imperators ap 362.g. atļāva žīdiem atkal izmantot templi Jeruzālemē.

Žīdu vajāšanas no Eiropas galmiem. 1683.gada 24.septembrī no visiem Francijas valdījumiem Amerikā žīdus padzina Francijas karalis Ludviķis XIV.

Žīdi osmaņu turku laikā. Osmaņu armija ļāvās šepardu žīda dona Josifa Nazi aicinājumam, kurš Kipru gribēja padarīt par žīdiem drošu vietu, un atkaroja salu venēciešiem.

Pārceļošanas sākums. Ap šo laiku Eiropas valstu jūdu kopienu līderiem dzima ideja par „izredzētās tautas” atpakaļ pārcelšanos uz Palestīnu.
1882.gadā žīdi no Krievijas, kur tos dažādi apspieda, visai nozīmīga skaitā parcēlas uz dzīvi Palestīnā.
1897.gadā Bāzelē (Šveicē) notika Pirmais Cionistu kongress. Tā rezultātā tika nodibināta Vispasaules cionistu organizācija, par kuras mērķi tika pasludināta žīdu valsts nodibināšana Palestīnā (teritorija gan tolaik bija Osmaņu impērijas sastāvā).
1917.gada 2.novembrī Lielbritānijas valdība paziņoja par savu atbalstu „žīdu tautas nacionālās mājas” celšanai ar Balfūra deklarāciju, ko Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs nosūtīja lordam Rotšīldam (vai baņķierim Valteram Rotšīldam?). Deklarāciju pec Krievijas impērijas lūguma publicēja novembra beigās, un tā izsauca sašutuma vētru arābos. Laikā, kad Lielbritānija 1917.g. izveidoja Palestīnas problēmu, vairāk kā 92% tās iedzīvotāju bija arābi, bet žīdi Palestīnā tai laikā nebija vairāk par 56 000. Islāmticīgie, kristīgie un jūdi tajā laikā dzīvoja saticīgi viens ar otru. XX gs. sākumā palestīniešiem piederēja 97,5% zemes, kamēr žīdiem (gan iedzimtos, gan nesenos imigrantus kopā ņemot) - 2,5%.
1918.gadā viens no cionistu līderiem Haims Veicmans ieradās Palestīnā, lai veiktu Balfūra deklarācijas ekspertīzi. Deklarācijai pretojās princis Feisals (1916.gada arābu sacelšanās vadītājs) un arī citi arābu līderi.
Tikmēr 1919.gadā arābu neapmierinātība izpaudās jau kā bruņota pretestība žīdu kolonistiem: Palestīnas arābu grupējums „Melnā roka” (pēcāk – „Pašupurēšanās”) veica vardarbīgus uzbrukumus pret arvien lielākā skaitā ieradušamies žīdu pārceļotājiem.

Žīdu pārceļošana starpkaru posmā. Nākot pretī arābu nacionālajām jūtām 1922.gadā britu varas iestādes lika izvākties žīdu ieceļotājiem no Transjordānijas teritorijas.
Sīrijas sultāns Al Atrašs 1925.gadā paziņoja par republikas nodibināšanu. Libāna palika franču konttrolē, bet Palestīna – britu.
1929.gadā Jeruzālemē notika Raudu mūra jautājuma apspriešana.
1931.gadā Lielbritānijas premjerministrs Džeimss Ramsejs Makdonalds nosūtīja Haimam Veicmanam dokumentu, kas arābu pasaulē ieguvis „melnās vēstules” nosaukumu. Tajā premjers paziņo par bezierunu atbalstu žīdu valsts radīšanai Palestīnā. Tai pat laikā Izs al Dins al Kassams pasludināja svēto karu (džihādu) pret žīdu pārceļotājiem.
1937.gadā Palestīnā Dāvids Raziēls nodibināja „Nacionālo kara organizāciju” (Irgun Cvai Leumi) jeb ECEL – cionistu militāru organizāciju, kura stādīja par uzdevumu terorizēt arābus tāpat kā tie terorizēja žīdus.
1939.gadā britu valdība, paredzot drīzo karu ar nacistisko Vāciju, žīdu valsts ideju sāka aizstāvēt vairs ne tik dedzīgi, tā mēģinādama nostiprināt britu-arābu attiecības. Kareivīgie cionisti Palestīnā sāka terora kampaņu pret arābiem, tās gaitā gāja bojā 38 mierīgie arābi.
1939.gadā Irāka izteica atbalstu Lielbritānijai pēc kara sākšanās ar Vāciju.

Hitlera holokausts. 1933.gadā Hitlera nacionālsociālisti sāka represijas pret Vācijas žīdiem un tādēļ aktivizējās pārceļošana uz Palestīnu.
Sākās 1942.gada 25.jūlijā.Pēc  oficiālām ziņām 2.Pasaules karā gāja bojā ap 6 miljoni žīdu. Šo skaitli gan pēdējā laikā mēģina apstrīdēt, radusies pat tāda kā jauna vēsturnieku kustība - revizionisms.

Žīdi Palestīnā Otrā Pasaules kara laikā. 1940.gada Palestīnā Ābrams Sterns izveidoja otru kareivīgu cionistu grupējumu – „Cīnītāji par Izraēlas brīvību” (Lohame Gerut Izrael) – vairāk pazīstamu kā „Sterna grupa.” Tās mērķis bija izmainīt britu koloniālo politiku Palestīnā par labu žīdiem un arī izaicināt mērenos jūdu politiķus no savas paša kopienas.
1943.gadā Hitlera žīdu iznīcināšanas epopejas detaļas kļuva zināmas ASV un Lielbritānijā. Cionistu lobiji Vašingtonā uzstāja uz drīzāku jūdu valsts dibināšanu Palestīnā.
1944.gada martā organizācija Irgun Cvai Leumi ar Menahemu Beginu priekšgalā ķērās pie uzbrukumiem britiem. 23.martā Telavivā „Sterna grupa” nogalināja 7 britu policistus. Oktobrī ASV prezidents Rūzvelts paziņoja par atbalstu „žīdu kopienas” izveidošanai Palestīnā. Novembrī britu valdības pārstāvis Tuvajos Austrumos lords Moins tika „Sterna grupas” nogalināts.
Kad 1945.gadā tapa skaidri Hitlera holokausta mērogi, kļuva nepieciešams steidzami izmitināt ap 100 000 žīdu bēgļu. Tad Lielbritānija atkal pārskatīja savu politiku un atsāka atbalstīt ideju par jūdu valsts izveidošanu Palestīnā. Tikām žīdu kaujinieki joprojām turpināja uzbrukumus britu varas iestādēm.

Žīdi Palestīnā pēc Otrā Pasaules kara. 1946.gada 22.jūlijā notika sprādziens britu Jeruzālemes štābā – viesnīcā „Ķēniņš Dāvids.” Sprādzienu organizēja cionisti kā atbildi uz žīdu kaujinieku nežēlīgo vajāšanu, ko veica briti. Bojā gāja 91 cilvēks. Tādējādi žīdu sacelšanās palika aizvien plašāka un britu politiķi sāka apspriest jautājumu par karaspēka izvešanu no Palestīnas.
1946.gada oktobrī, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām, ASV prezidents Harijs Trumens ar savu autoritāti atbalstīja Palestīnas sadalīšanu žīdu un arābu sektoros.
1947.gadā spriedze Palestīnā pieauga. Daži žīdu kaujinieki sāka saņemt palīdzību no Amerikas. Lielbritānija lika priekšā ANO jautājumu par žīdu valsts deklarēšanu. Tā paša gada augustā ANO apsprieda amerikāņu plānu par Palestīnas (tās daļas, kas nepieder Jordānijai) pārdalīšanu divās daļās – jūdu un arābu-musulmaņu. 29.novembrī ANO Ģenerālā asambleja nobalsoja par sadalīšanu pēc tam, kad žīdu delegācija bija nosolījusies, ka nežīdu iedzīvotāju tiesības žīdu teritorijās tiks ievērotas. Saskaņā ar nobalsoto lēmumu 55% Palestīnas teritorijas tika nodota žīdu pārvaldē, lai gan tie kontrolēja tikai ap 10% zemes un bija mazāk par 1/3 no Palestīnas iedzīvotājiem.

Žīdu-arābu sadursmes pirms Izraēlas valsts nodibināšanas. Par atbildi Jeruzālemes lielmuftijs izdeva fatvu pret cionismu. 1947.gada decembrī spriedze žīdu un arābu starpā pārauga atklātā karā. Žīdi, būdami izteiktā skaitliskā mazākumā, aizsargāja savas apmetnes ar ieročiem, kas slepus tika ievesti no PSRS. Lielbritānija uz reģionu nosūtīja miera nodrošināšanas spēkus, taču visai drīz tos izveda – briti nokļuva abu naidīgo pušu krustugunīs. Līdz ar to Lielbritānija bija anulējusi šīs teritorijas pārvaldes mandātu. Tālākais – pašu žīdu un arābu ziņā.
1948.gadā konflikts Palestīnā turpināja eskalēties. Aprīlī, pēc britu karaspēka izvešanas, žīdu militārie spēki ieņēma Haifu un Jafu. Tai pat aprīlī žīdu kaujinieki nogalināja 250 mierīgo arābu iedzīvotāju Deirjasinā. Arābi, savukārt, atriebās, un nogalināja 77 žīdu ārstus un medicīnas māsas Jeruzālemē (arī pēc britu karaspēka aiziešanas).

ANO Izraēlas dibināšanas plāns. Jaunas jūdu Izraēlas Valsts dibināšana kļuva iespējama tikai tad, kad 1947.gadā ASV valdība spēja pārliecināt ANO Ģenerālo asambleju balsot par šādu lēmumu. Tolaik argumenti par labu šādam lēmumam skanēja visai pārliecinoši. Neskatoties uz cionistu tradicionālo argumentu, ka visas pasaules žīdiem ir svētas tiesības uz savam vēsturiskajām zemēm Palestīnā, ka būtisks pasaules sabiedrības līdzjūtību izraisošs arguments bija vāciešu inspirētais holokausts.
Tomēr ANO rezolūcija tika pieņemta praktiski nerēķinoties ar arābu domām. Teritoriju praktiski vēl kontrolēja briti.
Dibināšanas plāns paredzēja sadalīt Palestīnu atsevišķās žīdu un arābu teritorijās – žīdiem tika apsolīti 56% teritorijas. Arābi noraida ANO plānu.

Izraēlas valsts nodibināšana. Par Izraēlas Valsts nodibināšanu paziņoja Dāvids Ben Gurions 1948.gada 14.maijā - tikai stundu pirms britu Palestīnas mandāta beigām. Zibenīgi, pāris minūtes vēlāk, to atzina ASV prezidenta Harija Trumena personā. Visai ātri - pēc 3 dienām, to atzina arī PSRS diktators Josifs Staļins, kura interesēs bija tādas valsts eksistence, uz kuru varētu izbraukt „nevēlamie žīdi” no PSRS.

Pirmais arābu-žīdu karš (1948.-1949.g.24.02.). Ben Guriona Izraēlas Valsts pasludināšanas iniciatīva kļuva par grūdienu Pirmā žīdu-arābu kara sākumam. Karā ņēma dalību jaunā Izeraēlas Valsts un visas arābu kaimiņvalstis – Ēģipte, Jordānija un Sīrija.
1948.gadā Ēģipte, Irāka, Jordānija, Sīrija, Saūda Arābija un Jemena izveidoja Arābu valstu līgu un iebruka Izraēlā ar mērķi aizstāvēt Palestīnas arābus. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi. Kara rezultātā Izraēlas Valsts ieguva teritorijas, kādas sākotnēji nemaz netika plānotas jaunās valsts sastāvā (netika paredzējusi ANO). Tika saglabāti tikai divi patiesi arābiski anklāvi – Jordānas Rietumkrasts (Jordānijas kontrolē) un Gazas sektors.
1949.gada 24.februārī, miera līgumu noslēdza Izraēla un Ēģipte. Pēc tam to pašu izdarīja Jordānija, Irāka un Sīrija. Irāka pēc tam pārtrauca savienību ar Lielbritāniju. Sīrijas politiķu vidū valdīja pilnīgs apjukums sakarā ar kaunpilno sakāvi.
Kara rezultātā Palestīnu pameta ap 750 000 musulmaņu. Tā sākās lielā palestīniešu bēgļu problēma, kas nav atrisināta līdz pat šodienai. Liela daļa bēgļu ieradās Libānā un tādēļ kristieši-maronīti valstī vairs nav vairākumā.
Žīdu uzvara Pirmajā karā pastiprināja arī jūdu imigrācijas tendenci.
1948.gada septembrī ANO pārstāvi grāfu Bernadotu nogalināja cionistu kaujinieki. Ben Gurions paziņoja par Irgun un „Sterna grupas” atlaišanu.

Netaisnīgais jautājuma risinājums. Izraēla tika nodibināta 1948.gadā un sākās karš. 1949.gadā tika pasludināts pamiers, Izraēla kontrolēja 75% Palestīnas teritorijas. 

1) pirms 1948.g. kara islamticīgie un kristīgie palestīnieši veidoja 2/3 no Palestīnas iedzīvotāju kopskaita, un viņiem piederēja 93% Palestīnas zemes.
2) pirms 1948.g. kara lielākā daļa žīdu sastāvēja no vajātiem Eiropas žīdiem, kuriem bija atņemts īpašums un kas veidoja 1/3 iedzīvotāju Palestīnā?
3) lai Izraēla kļūtu par "jūdu vairākumu" tā izvēlējās padzīt 2/3 palestīniešus, pie reizes atņemot viņiem arī to īpašumus?
4) 80% palestīniešu tika atņemtas mājas, fermas un saimniecības pēdējo 59 gadu laikā?
5) 95% Izraēlas zemju (kas lielākoties pieder palestīniešu bēgļiem) ir vienīgi ebrejiem pieejamas apbūvei ?
6) tikai viens no 45 cionistu ebrejiem kas parakstīja izraēļu "neatkarības deklarāciju" 1948.g. 14. maijā bija dzimis Palestīnā. Pārējie 44 pārsvarā bija ebreju bēgļi, kas pameta tādas Eiropas anti-semītiskas valstis kā cariskā Krievija, Vācija un Polija.
7) Izraēlas palestīniešu pilsoņi dzīvo nošķirtās kopienās (vai geto), jo būvniecības plānošana ir strikti ierobežota ārpus viņu ciematiem? Jocīgi, jo apzīmējums " geto " radās, lai aprakstītu dzīves apstākļus Austrumeiropas ebrejiem cariskajā Krievijā.
8) vienkārši par to , ka tu tāds "ebrejs" vispār esi tev pienākas automātiska Izraēlas pilsonība? Un piedevām vēl tūkstošiem dolāru subsīdijās.
9) islamticīgie un kristīgie palestīniešu bēgļi, kuri piedzima šai zemē un vēlāk tika padzīti, nevar iegūt Izraēlas pilsonību? Protams, ja vien viņi pirms tam nepāriet jūdaisma ticībā.
10) ja tu Izraēlā izliecies par ebreju, tas ir sodāms līdz vienam gadam ieslodzījumā? Turpretim, ja tu (kāds) izliecies par islamticīgo vai kristieti tev nekas nekaiš.
11) laikā, kad Lielbritānija 1917.g. izveidoja Palestīnas problēmu, vairāk kā 92% tās iedzīvotāju bija arābi, bet ebreji Palestīnā tai laikā nebija vairāk par 56 000? Un, ka islamticīgie, kristīgie un ebreji tajā laikā dzīvoja saticīgi viens ar otru?
12) 20.gs. sākumā palestīniešiem piederēja 97.5% zemes,kamēr ebrejiem ( gan iedzimtos, gan nesenos imigrantus kopā ņemot) - 2.5% ?
13) aptuveni 4 miljoni islamticīgie un kristīgie palestīnieši ir pakļauti citiem Izraēlas likumiem nekā 4.5 miljoni ebreju? Jautājums ir vai tas ir "demokrātiski" ievēlēts aparteīds, vai tomēr nav z ar to vairums ASV ebreju nav pietiekami ortodoksāli vai "ebrejiski" . Un apprecēties vairums ASV ebreju arī līdz ar to nevar Izraēlā.
19) neilgi pirms 1948.g. kara ebrejiem piederēja zem 7% Palestīnas zemju, un lai palielinātu savu daļu pēc kara, viņi izdeva " Likumu par zemes īpašniekiem, kas nedzīvo savā īpašumā uz vietas," kas atņēma vairumam palestīniešu zemes, padarot viņus par "promesošiem."
20) ASV ir ieguldījusi Izraēlā vairāk par 130 miljardiem dolāru; summa, kas gandrīz divas reizes pārsniedz daudzumu, ko atvēlēja Rietumeiropas atjaunošanai pēc Otrā Pasaules kara.

1950.gadā ASV, Lielbritānija un Francija noslēdza trijpusēju vienošanos par to, ka puses atzīst nepieciešamību piegādāt ieročus gan Izraēlai, gan arī arābu valstīm, lai tām būtu iespēja „leģitīmi aizstāvēties.”

Pirmās vēlēšanas Izraēlā. Tās notika 1949.gada 25.janvārī un par valsts premjerministru kļuva Dāvids Ben Gurions.

Suecas krīze (1956.g.).1955.gadā Izraēla, savas „apsteidzošās programmas pret arābu pretiniekiem ietvaros” izsūtīja savas armijas desantu pret ēģiptiešu mācību nometni Gazas sektorā, reida rezultātā gāja bojā 38 cilvēki. Par atbildi ēģiptiešu fedaji („sevi upurējošie” jeb „pašnāvnieku grupa”) sāka uzbrukumu kampaņu izraēliešu militārajiem objektiem. Redzot, ka iespējams liela mēroga karš, Izraēla noslēdza virkni līgumu ar ASV un citām Rietumvalstīm par ieroču piegādēm. Nasers mēģināja pasākt ko līdzīgu, taču nonāca atkarībā no PSRS ieroču piegādēm.
Nasera valdīšanas laikā 1956.gadā izraisījās konflikts ar Franciju un Lielbritāniju, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu "Suecas krīze." Jau 1954.gada oktobrī Lielbritānija piekrita 20 mēnešu laikā izvest savas aemijas daļas no Suecas kanāla zonas. Pēdējās britu armijas daļas patiei arī pameta kanāla zonu 1956.gada jūnijā. Jūlijā Nasers izprovocēja starptautisku krīzi, paziņodams par kanāla nacionalizāciju, lai gan līdz britu-franču koncesijas līguma beigām bija vēl 12 gadi.
Briti un franči sāka plānot militāru operāciju, bet ēģiptieši augustā boikotēja starptautisku konferenci, kuras mērķis bija mierīgs noregulējums. Nevēloties lielu militāru konfliktu, ASV aicināja uz savaldību. Kad pārrunas nonāca strupceļā, Francija vienojās ar Izraēlu par ēģiptiešu armijas neitralizāciju. 29.oktobrī Izraēla okupēja Sinaja pussalu, žīdu armija novietojās 45 km attālumā no Suecas kanāla. Divas dienas vēlāk britu-franču spēki uzbruka ēģiptiešu aerodromiem. Tomēr jau novembra sākumā šīs darbības nosodīja ASV un ANO.
4.novembrī Nasers pavēlēja bloķēt navigāciju kanālā nogremdējot tajā kuģus.
5.novembrī britu-franču desants izsēdās Portsaīdā. PSRS no savas puses arī draudēja ar intervenci, taču to vairāk nodarbināja pretkomunistiskā sacelšanās Ungārijā. Tikām ASV prezidents Eizenhauers pieņēma ekonomiskās sankcijas pret Lielbritāniju un Franciju, kas piespieda abas rietumvalstis paziņot par "uguns pārtraukšanu."
15.novembrī Ēģiptē sāka ierasties ANO miera uzturēšanas spēki.
3.decembrī Lielbritānija un Francija piekrita izvest savus militāros spēkus no Ēģiptes. ANO kareivji ieņēma pozīcijas kanāla joslā ar mērķi atvērt to starptautiskajai kuģošanai.
Ēģiptieši no tās izgāja kā uzvarētāji, jo rietumu sabiedrotos piebremzēja ASV. Nasera pozīcijas arābu pasaulē nostiprinājās. No amata atkāpās britu premjerministrs sers Antonijs Īdens. Žīdu armija palika Suecas pussalā, kā dēļ Ēģipte nespēja pastiprināt savas pozīcijas Gazas sektorā.

Alžīrijā kustības Fath jaunradušās šūniņas pasludināja bruņotas cīņas likumību Palestīnas atbrīvošanas sakarā.
1964.gadā Ahmads Šukairi Jeruzālemē nodibināja Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju (PAO), kas vēlējās atbrīvoties no Izraēlas kundzības. Tās nodibināšanu atbalstīja ar’bu valstis, kas savācās uz konferenci septembrī Aleksandrijā. PAO organizācijā iekļāvās arī Palestīnas Atbrīvošanās armija, kas pakļāvās PAO augstākajam orgānam – Palestīnas Nacionālajai padomei.
1965.gadā Fath kustības kareivīgais spārns „Vētra” (Al Asifah), nevēloties atdot iniciatīvu Palestīnas Atbrīvošanās frontei (dibināta 1964.gada maijā Jeruzālemē), veica diversijas pret žīdu militārajiem objektiem.
1966.gadā Sīrija ar Ēģiptes Naseru noslēdza paktu par aizsardzību un sāka apsvērt kara plānu pret Izraēlu.

Sešu dienu karš (1967.g. jūnijs) jeb „Jūnija karš.”
Kara nobriešana. Kara sākuma iemesli: palestīniešu kaujinieki pēc uzbrukuma žīdu karaspēkam un iedzīvotājiem regulāri atkāpjas uz Ēģiptes kontrolēto Gazas joslu un Jordānijas atbalstīto Rietumkrastu. Arābu valstis pasludināja, ka žīdu valsts nodibināta uz Palestīnas arābu zemes.
1967.gada aprīlī, pēc tam, kad no Golānas augstienēm apšaudīti Izraēlas ciemi, žīdu iznīcinātāji notrieca sešas Sīrijas kara lidmašīnas.
Pēc virknes robežkonfliktu starp sīriešu un žīdu militāristiem 1967.gada maijā Nasers pavēlēja slēgt Akabas līci (Tirānas šaurumu), kas bija ļoti svarīgs Izraēlai, jo savieno to ar Sarkano jūru. Izraēlas satraukumu palielināja arī tas, ka Jordānija ar Ēģipti noslēdza aizsardzības paktu, nolēma izveidot kopēju armijas vadības štābu.
1967.gada 26.maijā Arābu tirdzniecības savienības kongresā nolēma, ka arābu valstīm jāiznīcina Izraēla. Šai pozīcijai pievienojās arī citi arābu valstu līderi.
„Izraēlas eksistence – tā ir kļūda, ko nepieciešams izlabot,” – tā savā radiorunā 1967.gada 31.maijā teica Irākas prezidents Muhameds Arifs.
Kara gaita. Sešu dienu karš sākās 5.jūnijā un ilga 132 stundas (apmēram 6 dienas).
5.jūnijā Izraēlas kara aviācija (ASV ražojuma) negaidītā preventīvā uzbrukumā (pēc Izraēlas aizsardzības ministra Moišes Dajana iniciatīvas) iznīcināja 309 ēģiptiešu lidmašīnas (iepirktas no PSRS). Sauszemes karaspēks iebruka Sinaja pussalā un Gazas joslā, nodarot Ēģiptei lielus zaudējumus.
Tai pat dienā – 5.jūnijā, Jordānijas spēki uzbruka Jeruzālemes žīdu daļai. Izraēlas kara aviācija pievērsās cīņai pret Jordāniju un līdz vakaram iznīcināja tās aviāciju.
6.jūnijā Izraēla uzbruka Sīrijai un iznīcināja 2/3 tās aviācijas. Izraēlas aviācija gandrīz pilnībā kontrolēja gaisa telpu un palīdzēja sauszemes spēkiem pārņemt kontroli pār Raudu mūra apkārtni Jeruzālemes vecpilsētā. 7.jūnijā Jordānijas karaspēks tika padzīts no Rietumkrasta, stājās spēkā pamiers starp Jordāniju un Izraēlu.
8.jūnijā žīdu sauszemes spēki sasniedza Suecas kanālu.
9.jūnijā Izraēla nosūtīja savus spēkus uz Golānas augstienēm. 10.jūnijā Izraēla un Sīrija vienojas par pamieru, Izraēla kontrolēja visu Golānas augstieņu teritoriju.
Kara rezultāts. Kara rezultātā Izraēla Ēģiptei okupēja Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Jordānijai atņēma Austrumjeruzālemi un Jordānas rietumkrastu, Sīrijai Golānas augstienes.
1967.gada 22.novembrī ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr.242, kura nosodīja žīdu agresiju un pieprasīja izvest Izraēlas armiju no okupētajām teritorijām. Izraēla atteicās to pildīt.
Kara gaitā krita 11 000 ēģiptieši, 6000 jordāņi, 1000 sīrieši un 700 žīdi. 320 000 (citur teikts – 200 000) palestīniešu papildināja bēgļu rindas. Vairums no tiem nokļuva Jordānijā, daži arī Libānā.
Sešu dienu karš kļuva par vienu no slavenākajām lappaspusēm žīdu nacionālaja cīņā un pazemojošākajām arābu vēsturē. Tāda uzvara bija iespējama pateicoties jaunajam amerikāņu bruņojumam un ļoti labai armijas militāro operāciju plānošanai. Izraēlas uzvara bija pilnīga un neapstrīdama.

Terorisma ēras sākums. Palestīniešu kaujinieki pēc Sešu dienu kara mēģināja cīnīties pret Izraēlu citiem līdzekļiem: lidmašīnu sagrābšanām, masu slepkavībām (žīdu sportistu nogalināšana Minhenes olimpiādē 1972.gadā). Tas iezīmeja jaunās terorisma ēras sākumu. Nereti iebrukumi Izraēlā norisa no Libānas teritorijas, kas noveda pie pilsoņu kara Libānā (1975.-1990.g.).
1968.gadā Izraēla neveiksmīgi mēģināja iznīcināt kustības Fath bāzi Jordānijā. Pēc tā Fath apvienojās ar „PAO.”
1969.gada oktobrī sākās lielas nekārtības palestīniešu bēgļu vidū Libānā. Drūzu partizāņi sāka uzbrukumus Libānas armijas daļām, kas pārsvarā sastāvēja no maronītiem, ka arī uz Izraēlas teritoriju.
Kā atbildi palestīnieši 1971.gadā izveidoja kaujiniecisku organizāciju „Melnais septembris” - atriebei karalim Huseinam par palestīniešu izdzīšanu 1970.gadā.
1972.gadā „Melnais septembris” sagrāba beļģu lidmašīnu Telavivas Ben Guriona lidostā Izraēlā. 31.maijā radniecīga japāņu (?!) kaujinieku organizācija „Sarkanā armija” nogalināja 24 mierīgos iedzīvotājus lidostas zalē. Septembrī „Melnais septembris” nogalināja 11 žīdu sportistus Minhenes olimpiādes laikā. Televīzijas translācija to raidīja visā pasaulē. Kad trīs kaujiniekus aizturēja VFR policija, citi kaujinieki sagrāba Lufthansa aviosabiedrības lidmašīnu, un sagūstītos nacās atlaist.
19.septembrī "Melnā septembra"nosūtīta vēstuļbumba nogalināja atašeju Izraēlas vēstniecībā Londonā.
Par atbildi sportistu nogalināšanai Izraēla bombardēja nometnes Libānas dienvidos, jo uzskatīja, ka tieši tur izvietotas kaujinieku bāzes. Spriedze žīdu un arābu starpā atkal pieauga, puses gatavojās jaunam karam. Sīrija un Ēģipte sāka gatavot kopēju triecienu Izraēlai.

Oktobra jeb Jomkipura karš (1973.g.). 1973.gadā Ēģipte, Sīrija un Jordānija trešo reizi mēģināja uzveikt Izraēlu. Šoreiz arābiem daļēji izdevās apmierināt savu pašcieņu.
Oktobra jeb Jom-Kipura karš (1973.g.). 6.oktobrī pirms rītausmas, musulmaņu ramadāna un jūdu Jom-Kippura svētku laikā Ēģipte un Sīrija sāka plaša mēroga uzbrukumu Izraēlai. Karā arābu pusē ņēma dalību arī jordāņu un irākiešu vienības. Iesākuma arābi guva ievērojamus panākumus, taču žīdu karaspēka pretuzbrukuma rezultātā, ko atbalstīja ASV prezidents Ričards Niksons, izraēļi nonāca 75 km attālumā no Kairas. OPEC pasludināja aizliegumu (embargo) naftas piegādei ASV. Līdz ar to notika spējš naftas cenas lēciens un enerģētiskā krīze pasaulē.
24.oktobrī karš beidzās pēc tam, kad PSRS piedraudēja ar intervenci arābu pusē. Niksona administrācijas valsts sekretārs Henrijs Kisindžers uzstājās ka vidutājs sarunās par uguns partraukšanu.
Oktobra kara rezultātā ANO aicināja uz 1967.gada 242.rezolūcijas pielietošanu. Starptautiskie pūliņi stabila miera sasniegšanai Izraēla uzņēma apgriezienus. Lai gan arābu naftas ražotaji mīkstināja embargo, augstas cenas uz naftu saglabājās - dēļ tā mazajām Eiropas valstīm draudēja maksātnespēja.

Libānas Pilsoņu karš noslēdzās 1990.gadā ar trauslu mieru. Tā laikā radās kareivīgas musulmaņu organizācijas – Amal, „Islāma džihāds,” Hesbolla, kuru visu mērķis bija Izraēlas iznīcināšana.
1974.gadā Imams Musa al Sadrs, trimdā dzīvojošs irānis, radīja kaujiniecisku šiītu organizāciju Amaļ. Tās mērķis bija novērst šiītu marginalizāciju Libānā. Decembrī žīdu aviācija pirmo reizi veica palestīniešu bēgļu nometņu bombardēšanu Beirūtā.
1975.gadā Izraēla sāka daļēju militāro spēku izvešanu no Sinaja pussalas pēc sarunām, kuras organizēja Kisindžers.
1976.gada 4.jūlijā palestīnieši un vācu kreisie partizāņi nolaupīja Air France lidmašīnu un novirzīja to uz Entebes pilsētu (Uganda). Žīdu specvienība iebruka lidmašīnā un nogalināja nolaupītājus, atbrīvojot 98 jūdu gūstekņus. 3 ķīlnieki un 1 glābējs (glābšanas operācijas komandieris) operācijas gaitā gāja bojā.
1977.gadā Sadats uzstājās ar bezprecedenta iniciatīvu vest tiešas sarunas ar Izraēlas premjerministru Menahemu Beginu. Novembrī viņš ieradās Jeruzālemē un piedāvāja "mūžīgu mieru" apmaiņā pret Palestīnas valsts atzīšanu un 1967.gada okupēto teritoriju atbrīvošanu. Galu galā Izraēla tomēr šo piedāvājumu noraidīja Sadata piedāvājumu "paketi." Jāatzīst, ka to noraidīja arī pat mērenie arābu valstu līderi.
Tai pat Sadata apmeklējuma mēnesī žīdu aviācija bombardēja palestīniešu partizāņu nometnes Dienvidlibānā, kas bija jau veikuši uzbrukumus objektiem Ziemeļizraēlā.

Dalība Libānas pilsoņu karā (1975.-1990.g.). Kara sākumā Libānas maronītu kristieši meklēja atbalstu pie žīdiem, taču vēlāk kristiešu sabiedrība sašķēlās un vairumā pārorientējās uz Sīriju, kas solīja tiem atbalstu. Pēc kara beigām Libānas dienvidos apmetušies kaujinieciski noskaņotie palestīnieši pārvērta šo rajonu par pretestības centru Izraēlai.
1978.gadā pēc palestīniešu kaujinieku iebrukuma Ziemeļizraēlā, kad autobusa sagrābšanas laikā gāja bojā 35 žīdu iedzīvotāji, martā izraēļu armija iebruka Libānas dienvidos ar mērķi izveidot „buferzonu.” Šīs karadarbūbas laika gāja bojā ap 1000 arābu iedzīvotajiem, bet vēl 200 000 tika izdzīti no mājām. Vēlāk, pasaules sabiedrības spiesti, žīdi no Dienvidlibānas aizgāja, savas pozīcijas atstājot maronītu milicijai.
1981.gadā aprīlī Izraēla nodibināja sadarbību ar Sīrijas bruņotajiem spēkiem, kas izvietoja raķešu vienības Bekā ielejā – tēmētas uz žīdu apmetnēm Galilejā (Ziemeļizraēlā).

1976.gada jūnijā žīdu specvienība atbrīvoja palestīniešu kaujinieku sagrābto lidmašīnu Ugandas Entebes (Entebbe) lidostā.
1978.gada 28.septembrī A.Sadata Ēģipte ar M.Begina Izraēlu un ASV prezidenta Džimmija Kārtera starpniecību viņa rezidencē Kempdeividā (ASV) noslēdza miera līgumu pec triju pusu sarunam. Sadats apstiprināja, ka ievēros 1967.gada ANO 242.rezolūcija noteiktās Izraēlas robežas. Tas bija gluži vai diplomātisks apvērsums!
1979.gada 19.martā Ēģipte un izraēla noslēdza oficiālu Vašingtonas miera līgumu, kas darīja galu 30 gadu ilgam vardarbības periodam. Ar to pavisam neapmierināta ir Saūda Arābija, kas īslaicīgi samazināja naftas piegādes, ar to izraisot naftas cenu kāpšanu.
1980.gada 31.decembrī bumbas sprādziens sagrāva žīdiem piederošu viesnīcu Norfolk Hotel Nairobi (Kenija). Gāja bojā 15 cilvēki.
1981.gada 7.jūnijā Izraēlas bumbvedēji sabumbijarūpnīcu Bagdādes piepilsētā, kura bija aizdomās, ka ražo kodolieročus. Tai pašā gadā Izraēlas valdība noliedza, ka žīdiem piederētu kodolieroči.
1982.gadā saskaņā ar Kempdeividas vienošanos Izraēla izveda savu karaspēku no Sināja pussalas. Tā kā vienošanās ar Sīriju netika panākta, tad žīdi joprojām paturēja Golānas augstienes. Žīdu fundamentālisti sāka veidot savas apmetnes augstienēs.

„Miers Galilejā” (1982.g.). 1982.gada 7.jūnijā Izraēla iebruka Libānā ar 75 000 vīru – operācija „Miers Galilejā.” Operāciju bija izstrādājis Izraēlas ārlietu ministrs Ariēls Šarons. Tās mērķis bija palestīniešu kaujinieku un sīriešu armijas bāzu iznīcināšana. Žīdu kājinieki aizgāja līdz pat Beirūtas dienvidu piepilsētām.
Augusta sākumā Rietumbeirūta (tur pamatā arī atradās palestīnieši) tika spēcīgi bombardēta.
Mazliet vēlāk tai pat augustā Izraēlas vadība piekrita pasaules sabiedrības izvirzītajiem miera noteikumiem par uguns pārtraukšanu. Tie paredzēja, ka palestīniešu kaujinieki tiks izraidīti no Libānas ANO kontrolē.
Septembrī no Rietumbeirūtas tika izraidīti 2000 arābu kaujinieki. Izraēla gan deklarēja, ka palikuši vēl tik pat.
Nesen izvēlētais Libānas prezidents-maronīts Bašīrs Žmaijels tika kaujinieku nogalināts 16.septembrī. 16.-18.septembrī žīdu karaspēks personīgi Ariēla Šarona vadībā aplenca divas palestīniešu bēgļu nometnes – Sabru un Šatilu. Šarons ļāva maronītu vienībām netraucēti iekļūt nometnēs un izrēķināties ar palestīniešiem. Slaktiņā gāja bojā vairāk nekā 2000 palestīniešu.
Septembra beigās starptautiskās sabiedrības spiediena rezultātā Izraēla sāk aizvest savu karaspēku no Libānas.
Šī kara rezultātā tika nogalināts ap 20 000 libāņu un palestīniešu, jūtami tika iedragāts arī sīriešu militārais kontingents. Cenšoties aizsargāt savas ziemeļu robežas, izraēļi piekrita iedalīt līdzekļus maronītu Dienvidlibānas armijas patrulēšanai Dienvidlibānas „buferzonā.”
Sīrijas varas iestādes plānoja akcijas, taču Asads izlēma labāk atbalstīt šiītu organizāciju Amal, kuras nometnes atrodas Bekā ielejā.
Uz aprakstīto notikumu fona Libānā izveidojās irāņu atbalstītā Hisballah organizācija, viskareivīgāk noskaņotā.

1983.gada maijā ASV administrācija pierunāja Izraēlu izvest visu karaspēku no Libānas, bet Sīriju – izvest karaspēku no Bekas ielejas.
4.novebrī Hisballah uzbruka žīdu armijas štābam Tīrā.
1984.gada februāra beigās starptautiskie miera uzturētāju spēki – franči un amerikāņi Libānu pameta. Tamdēļ Libānas valdībai bija jāstiprina saites ar Sīriju. Martā Amals Žmaijels (1982.gada nogalinātā Libānas prezidenta Bašara Žmaijela brālis) sarāva vienošanos ar Izraēlu par kopīgo aizsardzību. Izraēla turpināja atbalstīt Dienvidlibānas armiju, kas būtībā bija neatkarīgi militāri maronītu formējumi. Ik pa laiciņām dienvidu „buferzonu” patrulēja arī Izraēlas armija.

1985.gada 1.oktobrī Izraēlas gaisa spēki, ASV specdienestu atbalstīti, veica uzlidojumu Jasira Arafata vadītās PAO centrālajai mītnei Tunisā. Nedēļu vēlāk no PAO atdalījies grupējums „Palestīnas Atbrīvošanās fronte” (PAF) sagrāba itāļu jūras laineri Akille Lauro. Arafats iemantoja autoritāti, kad viņa vadītajai PAO izdevās pierunāt kaujiniekus atbrīvot ķīlniekus un padoties – gāja bojā tikai viens Izraēlas pilsonis.
Viena pēc otras pie varas nākušās labējās Izraēlas valdības nesteidzās ar Palestīnas valsts dibināšanu. Kā atbilde uz arābu kareivīgumu radās kaujinieciskas žīdu grupas, kā piemēram „Ticīgo sabiedrība” (Guš Emunim) rašanās.
1985.gada 27.decembrī Abu Nidala Fataha vadītās Revolucionārās padomes partizāņi veica uzbrukumus Izraēlas aviokompānijas El Al kasēm Romas un Vīnes lidostās. 19 nogalināto.
1986.gada 6.septembrī bruņoti arābi iebruka Stambulas Neve Šalom sinagogā un nogalināja 22 cilvēkus.

Intifāda. 1987.gadā Izraēlā notika pirmie palestīniešu nemieri, kas vēlāk ieguva „Pirmās intifādas” („viļņošanās”) nosaukumu. Tie sākās 7.novembrī, un pauda neapmierinātību ar žīdu okupācijas turpināšanos Jordānas Rietumkrastā un Gazas sektorā. Iesākumā akcija bija vērsta pret PAO un Jasira Arafata piekopto „sekulārā nacionālisma” politiku. Partizāņu karš un diversijas pret Izraēlas varas iestādēm pieauga tik stipri, ka kļuva skaidrs – pretojas vairākas visai labi veidotas kaujinieku organizācijas – Hisballah, „Islāma džīhāds” un nesen izveidotā kustība HAMAS (Harakat al Mukavamah al Islamija – „Kustība par islāma atdzimšanu”) ar šeihu Ahmadu Jasīnu priekšgalā. Atšķirībā no citām organizācijām HAMAS saņēma atbalstu no palestīniešu vidusslāņa, kas dzīvoja Izraēlā. PAO pieņēma islāmiskāku nostāju, lai arī turpmāk varētu vadīt Palestīnas arābu cīņu.
1988.gadā Tunisā sanākušie arābu valstu ministri pieņēma lēmumu materiāli atbalstīt intifādu.
1988.gada augustā Izraēla izveda efektīvu kampaņu pret organizāciju „Islāma džīhāds,” kas tās rezultātā bija spiesta pārvākties uz Gazas sektoru. Tādējādi HAMAS palika intifādas priekšgalā.
1988.gada novembrī Jasira Arafata vadītā PAO pieņēma ANO rezolūciju Nr.242, izdotu 1967.gadā, kas apstiprinaja Izraēlas valsts tiesības uz eksistenci. PAO oficiali apstiprināja atteikšanos no „terorisma” kā taisnīgas cīņas veida, tomēr joprojām neuzstājās pret spēka pielietošanu Gazas sektorā un Rietumkrastā. Arafata cerības uz to, ka Izraēla atbildēs ar Palestīnas valsts atzīsanu, neattaisnojās.
1989.gadā, redzot intifādas pastiprināšanos, Izraēlas premjerministrs Ichāks Šamirs paziņoja, ka atsakās no arābu-palestīniesu autonomijas atzīšanas.
Tomēr 1989.gada 15.novembrī PAO pasludināja Palestīnas valsts nodibināšanu ar gavaspilsētu Jeruzālemē, atsaucoties uz ANO rezolūciju – pieņemtu 1947.gadā.
1989.gada septembrī izraēliešu armijnieki sagūstīja un ieslodzīja HAMAS līderi šeihu Ahmadu Jasinu un vēl 200 palestīniešu kaujiniekus.
1990.gada oktobrī sīriešu armija aplenca Libānas maronītu pārbēdzēja Auna spēkus, kas noveda pie nekārtībām austrumu Beirūtā. Ar valdības atbalstu sīrieši padzina no Beirūtas dažādus kaujinieku grupējumus – to skaitā Amal un Hisballah. Tie apmetās Libānas dienvidos, no kurienes deva pirmo triecienu pa Izraēlas teritoriju. Pirmo reizi 15 gadu laikā Beirūtā iestājās miers, lai arī nestabils. Libānas pilsoņu karš bija beidzies.
1991.gada 22.maijā Libānas maronītu kristiešu valdība noslēdza ar Sīriju „Līgumu par brālību, sadarbību un koordināciju,” tā izejot no Izraēlas ietekmes sfēras. Sīrija no savas puses garantēja drošību un atzina Libānas neatkarību. Izraēlā tas tika uztverts kā Sīrijas pretenzijas uz vadošo lomu reģionā. Tomēr Izraēla vēl saglabāja ietekmi dienvidu Libānā caur šķeltniecisko Dienvidlibānas armiju.
1991.gada beigās frakcionālās nesaskaņas starp PAO, Hamas un „Islāma džīhāds” atviegloja Izraēlas drošības problēmu risināšanu.
1992.gada februārī Hisballah līderi šeihu Abāsu al Musavi nogalināja žīdu jūras kājnieki viņa rezidencē Beirūtas piepilsētā.
1992.gada 7.martā bumbas sprādzienā pie Izraēlas vēstniecības Ankarā (Turcija) tika nogalināts apsardzes priekšnieks. Tā paša gada 17.martā automašīnā ievietota bumba sprāga pie Izraēlas vēstniecības Buenosairesā (Argentīna). Tika nogalināti 29 cilvēki.
1992.gada decembrī Izraēlas premjerministrs Ichāks Rabīns pavēlēja deportēt vairāk kā 400 grupējumu HAMAS un „Islāma džihāds” locekļu uz koncentrācijas nometni Dienvidlibānā. Starp deportētajiem bija daudz skolotāju, ārstu un citu profesionāļu. Tai pat mēnesī PAO līderis Jasirs Arafats sāka „slepenas” sarunas ar žīdu valdību par mierīgu noregulējumu.
1993.gada 13.septembrī pēc vairāku mēnešu daudzpusējām sarunām Izraēla un PAO parakstīja „Principu deklarāciju,” kas bija vērsta uz žīdu-palestīniešu konflikta mierīgu noregulējumu. PAO, kas līdz šim bija bāzējusies ārpus Izraēlas, saņēma atļauju izveidot centrālo mītni Palestīnā un saņemt pārvaldē divas pilsētas - Jēriku un Gazu. Žīdi loloja cerības, ka Jasirs Arafats, kas līdz šim tika uzskatīts par „mērenu,” kļūs par buferi starp žīdiem un tādām kaujinieciskām organizācijām kā HAMAS un „Islāma džīhāds,” kas stimulēja intifādu.
1994.gada 18.jūlijā spridzeklis eksplodēja žīdu kopienas centrā Buenosairesā (akal Argentīna). Nogalināti 96.
1994.gada 25.februārī Hebronā mošejā 30 palestīniešus nogalināja žīdu kaujinieki. Sākot ar aprīli HAMAS saka izmantot nāviniekus uzbrukumiem izraēliešu objektiem. Par atbildi žīdu varasiestādes izdeva rīkojumu par abu palestīniešu pašpārvaldīto pilsētu blokādi un par to vietu aplenkšanu, kuros koncentrējās palestīniešu kaujinieki.
Neskatoties uz siem incidentiem Izraēla un PAO 4.maijā parakstīja „Oslo vienošanos,” kas bija turpināta „Principu deklarācijas” garā. 24.jūlijā PAO oficiāli pārņēma Palestīnas Valsts padomes funkcijas, kuras uzdevumos ietilpa arī HAMAS un citu nikno islamistu organizaciju darbības apspiešana un kārtības uzturēšana palestīniesu teritorijās. Tomēr palestīniesu kaujinieki nepieņēma izlīguma procesu ar Izraēlu nekādas formās, un tamdēļ turpinaja nāvinieku uzbrukumus. Tie bija visai sekmīgi un bojā gāja arvien vairak izraēliešu.
1995.gada 4.novembrī nikns jūds nogalināja premjeru Ichaku Rabīnu, nemierā ar Oslo vienošanos.
1996.gada maijā partiju bloka Likud labējais spārns nāca pie varas Izraēlā. Tās līderis bija „stingrās līnijas” piekritējs Benjamins Netanjahu, kaskļuva par premjerministru. Sākās žīdu apmetņu paplašināšana Golānas augstienēs un Jordānas Rietumkrastā.

Otrā intifāda. 2000.gadā pēc Izraēlas aizsardzības ministra Ariēla Šarona Alaksas mošejas (Jeruzalemē) apmeklējuma septembrī atjaunojās intifāda, kas ieguva „Otrās intifādas” nosaukumu. Islāma kaujinieki sarīkoja sprādzienus naktsklubos, kafejnīcās, autobusos, viesnīcās. Pieauga to spradzienu īpatsvars, kurus sarīkoja nāvinieki. Pēc katra tāda spradziena žīdu valdība rīkoja atriebes akciju – parasti tas izpaudās ka karaspēka sūtīsana uz palestīniesu pilsētām Nablusu, Jeriku, Betlemi, Dženīnu u.c., kuras jau oficiali atradas Palestīnas Valsts padomes kontrolē. Tika veikti arī gaisa uzlidojumi. Izraēlas valdība apsūdzēja J.Arafātu - efektīvā kaujinieku neapkarošanā, bet savukart kaujinieki – ka tas necildinot revolucionāro mocekļu garu!
2001.gada janvārī par Izraēlas premjerministru kļuva sionistu bloka Likud līderis Ariēls Šarons – „stingrās līnijas” piekritējs.
2001.gadā Otrā intifāda turpinājās un Izraēlas valdība meklēja veidus kā novērst no sevis kritiku par operācijām pret palestīniešiem, pasvītrojot, ka žīdi taču ved „karu pret terorismu.”
Jasirs Arafāts palielināta politiskā spiediena apstākļos saistīja savu darbību ar palestīniešu kaujiniekiem, un 2002.gada 31.martā paziņoja par savu gatavību kļūt par islāma mocekli.
2002.gada 2.aprīlī Izraēla veica plaša mēroga operāciju palestīniešu pilsētu Ramallas, Nablusas, Dženīnas, Bētlemes un Gazas sektora atbrīvošanā no „bruņotiem dumpiniekiem.” Šai dienā vairāk kā 200 palestīnieši, kuru skaitā ir arī 13 aizdomās turamie „teroristi,” rada patvērumu kristiešu Jēzus dzimšanas baznīcā Bētlemē. Žīdu kareivji ņēma baznīcu aplenkumā, kas turpinājās 5 nedēļas.
2002.gada 11.aprīlī pie sinagogas El Ghriba Džerbā (Tunisija) uzsprāga smagā automašīna, tika nogalināti 20 cilvēki.
2002.gada 28.novembrī notika nāvinieku sarīkots sprādziens žīdiem piederošā viesnīcā Mombasas piepilsētā. Bojā gāja 15 cilveku, domājams kaujinieki bija saistīti ar „Alkaidu.” Tai pat dienā Mombasas lidostā kaujinieki izšāva divas raķetes pa paceļošos Izraēlas lidmašīnu, taču netrāpa vis.
Visa 2002.gada laikā nenorima Otra intifāda pret Izraēlu. Saniknoti par Jasira Arafata nespēju /nevēlēšanos ierobežot palestīniešu nemierus, izraēļu armija uzbruka arvien lielākam objektu skaitam, kas piederēja Palestīnas Valsts padomei un veica „tīrīšanas” pilsētu rajonos, kur varētu bazēties kaujinieki. Intifādas rezultātā līdz augusta sākumam bija bojā gājuši ap 2000 palestīnieši un 600 izraēļi, lielākoties tie bija mierīgie iedzīvotaji, to skaitā bērni.
2002.gada pavasarī armija sāka Aparteīda sienas celšanu, kas iežogos visu Rietumkrastu, piedevām atradīsies krietni Rietumkrasta iekšienē un liegs palestīniešiem pieeju akām un lieliem aramzemes gabaliem. Kad šī siena/mūris tiks pabeigta tā ieslodzīs palestīniešus aptuveni 40% lielā Rietumkrasta teritorijā.
Izraēlas armijas vardarbība pret palestīniešu civiliedzīvotājiem ir krasi palielinājusies kopš 2002.gada marta, kad Izraēla uzbruka palestīniešu pilsētām, sagraujot pašvaldību ēkas, atslēdzot elektrības un ūdens padevi, bet pieeja medicīniskajai aprūpei lielā mērā tika liegta. Izraēlas armija joprojām patrulē palestīniešu pilsētās, ievieš komendantstundas (jeb mājas arestus), patvaļīgi pārmeklē mājas, dzīvokļus utt.
2003.gada 15.novembrī pie divām sinagogām Stambulā uzsprāga automašīnās ievietotas bumbas. 24 nogalinātie.
2004.gada 30.jūlijā spridzinātājs pašnāvnieks uzbruka Izraēlas vēstniecībai Taškentā (Uzbekija). 2 nogalinātie.

2006.gada Libānas karš. Iebrūkot Libānā Izraēla zaudēja 44 tankus Merkava un 120 kritušus zaldātus, kā arī saņēma 14.jūlijā precīzu raķetes trāpījumu korvetē Hanita, kas nebija pat iedarbinājusi pretraķešu aizsardzības sistēmu. Izraēla Libānā nogalināja 1200 civilistus un 180 bruņotus pretiniekus. 

2008.gada 26.-29.novembrim notika koordinēti sprādzieni un apšaudes Mumbajā. Tika nogalināti 166 cilvēki, tostarp 5 cilvēki žīdu centrā.
2011.gada oktobrī žīdu-palestīniešu sarunu rezultātā no gūsta Hamas atbrīvoja vēl 2006.gadā nolaupīto izraēļu kareivi Džiladu Šalitu. Apmaiņā pret to Izraēļas varas iestādes atbrīboja 1027 palestīniešu ieslodzītos.
2012.gada 13.februārī spridzinātāji uzbruka Izraēlas vēstniecībām Deli (Indija) un Tbilisi (Gruzija). 4 ievainotie.
2012.gada 19.martā bruņots vīrietis iebruka žīdu skolā Tulūzā (Francija) dažas dienas pēc 3 karavīru nošaušanas tuvējā apkārtnē. Skolā nošāva 4 cilvēkus (30 gadu veco reliģijas mācības skolotāju Džonatanu Sendleru, viņa 3 un 6 gadus vecos dēlus un 7 gadu veco skolas direktora meitu Mirjamu Monsonego) un smagi ievainoja kādu 17 gadu vecu puisi. Uzbrucējs nebija islāmists, bet gan francūzis, kas neieredzēja ārzemniekus. 

Žīdu ģenētika. Tradicionāli visas žīdu kopienas un virkne par šo tēmu rakstījušo vēsturnieku ir uzskatījuši, ka Eiropas žīdu tāltālie ģenētiskie priekšteči - gan pa mātes, gan tēva līniju - nākuši no Palestīnas, ko mūsu ēras I gadsimtā un II gs. sākumā bija spiesti pamest pēc vairākkārtējiem, bet neveiksmīgiem, īpaši nežēlīgi apspiestiem mēģinājumiem sacelties pret Romas impēriju.
Pēdējā desmitgadē tika publicēti divu pētījumu rezultāti, kas apstiprināja, ka visas trīs galvenās diasporas žīdu grupas - šepardi, aškenāzi un Tuvo Austrumu valstu žīdi cēlušies no Vidusjūras austrumu piekrastē pirms 2000 gadiem dzīvojušiem cilvēkiem. Lai gan šo pētījumu rezultātus to publicēšanas laikā neviens neapstrīdēja, tomēr tie nebija pārliecinoši. 
Apkopojot vēlāku pētījumu rezultātus, secinājums bija negaidīts - vairāk nekā 80% aškenāzu populācijas pārstāvjiem noteiktās mtDNS mutācijas liecināja, ka viņu senmātes pirms vairākiem tūkstošiem gadu, laikā, kad žīdu etnoss Palestīnā tikai sāka veidoties vai pat vēl senāk, dažos gadījumos izcelsmi atvedinot uz mezolītu, dzīvoja Rietumeiropā. Salīdzinot ar mūsdienu eiropiešiem, vistuvākās līdzības tika konstatētas ar cilvēkiem, kas dzīvo Itālijas pussalas reģionā. Pavisam maz bija tādu aškenāzu, kuru mtDNS apstiprināja, ka to vecvecvecvec...mātes patiešām nākušas no Tuvo Austrumu reģiona.

Žīdu valoda. 

Judaisms. Žīdu reliģija.

Saites.
Ivrits.
Judaisms.
Semītu tautas.
Žīdi pārvalda pasauli.