Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Derības šķirsts

Šķirsta kopijas. Ap 10 tādu kopiju angļi izveda no Etiopijas apmēram 130 g. atpakaļ. Bez tām tika izvestas daudzas citas vērtslietas: ap 500 senu rokrakstu, divi zelta kroņi, desmtiem svētbilžu, krusti u.c. XIV–XV gs. relikvijas. Šai kopijai ir ap 400 gadu. 2001.gada decembrī to atrada kādā no Skotijas baznīcām. Dažas nedēļas vēlāk svinīgā ceremonijā Edinburgā tas nodots Etiopijas Pareizticīgās baznīcas pārstāvjiem. Sestdienā tas atgriezās Adisabebas Trīsvienības baznīcā, kur arī glabājās līdz 1872.gadam. Par godu šim notikumam simtiem tūkstošu Etiopijas iedzīvotāju pulcējās galvaspilsētā un līksmoja. Parasti Šķirstu tautai nerāda, taču priesteri šoreiz pieļāva izņēmumu. 

Saites.
Judaisms.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Šķirsta rašanās. Pēc 10 baušļu saņemšanas Sinaja kalna pakājē, Tas Kungs deva arī ļoti precīzas instrukcijas par Šķirsta un telts pagatavošanu, uzstādīšanu un savākšanu, kā arī padomus tā visa transportēšanā. Tās ir izlasāmas Otrās Mozus grāmatas 25.nodaļā. Tikšanās laikā ar Jahvi Mozum tiek parādīts Derības šķirsta debesu analogs (2.Moz., 25:40).
Mozus saņemtās instrukcijas nodeva meistaram Veseleilam, kurš tās realizēja. Mozus rūpējās par to visa gājiena laikā. Kopumā Bībelē Šķirsts minēts vairāk kā 200 reižu līdz pat Zālamana laikiem.
Derības šķirsta pagatavošana pēc Tā kunga norādījumiem aprakstīta arī Kabalas Zohara grāmatas Hadra Zuta Odisha apakšnodaļā veselās 50 lapaspusēs. Apraksts būtībā saskan ar Otrā Mozus grāmatā rakstīto.

Šķirsta apraksts. Tā apraksts sniegts Otrā Mozus grāmatā (25:10-22):
10. Lai tie taisa šķirstu no akāciju koka; tā garums lai ir pustrešas olekts, tā platums - pusotras olekts un tā augstums - pusotras olekts.
11. Un pārvelc to ar tīru zeltu, no iekšpuses un no ārpuses to pārvelc, un visapkārt tam taisi vainagu no zelta.
12. Un izlej tam četrus gredzenus no zelta un piestiprini tos tā četros stūros, tā ka divi gredzeni ir vienā pusē un divi gredzeni ir otrā pusē.
13. Un darini divi nesamās kārtis no akāciju koka un apvelc tās ar zeltu,
14. un izbāz kārtis cauri gredzeniem, kas ir sānos pie šķirsta, ka ar tām var šķirstu nest.
15. Nesamās kārtis lai paliek šķirsta gredzenos, tās nav jāizņem no tiem.
16. Un šķirstā ieliec liecību, ko Es tev došu.
17. Un taisi arī salīdzināšanas vāku no tīra zelta - pustrešas olekts garumā un pusotras olekts platumā.
18. Un darini divus ķerubus no zelta abos salīdzināšanas vāka galos; tie lai ir kalti.
19. Un vienam ķerubam jābūt vienā galā, bet otram ķerubam otrā galā; pie vāka tev jāpiestiprina abi ķerubi tā abos galos
20. tā, ka ķerubi izpleš savus spārnus pāri vākam un ar saviem spārniem apklāj salīdzināšanas vāku, un viņu sejas lai ir vērstas viena pret otru un tās lūkojas uz salīdzināšanas vāku.
21. Salīdzināšanas vāku uzliec šķirstam, kad tu būsi ielicis liecību šķirstā, ko Es tev došu.
22. Un šeit Es ar tevi sastapšos; no salīdzināšanas vāka virsus, no vietas starp abiem ķerubiem, kas atrodas virs liecības šķirsta, Es runāšu uz tevi visu, ko Es tev pavēlēšu priekš Israēla bērniem.

Cits šķirsta apraksts ir dots Zoharā, un laikam tieši pēc tā vadījās templiešu bruņinieki savos meklējumos.

Tātad tas bija pagatavots no īpašas šķirnes koka - akācijas, un nozeltīts kā no ārpuses tā arī no iekšas, kas kalpoja kā aparāta ekrāns. Augšpusē izvietojās divi kalti ķērubi, kuru spārni bija vērsti vienam pret otru. Izskatu ir rekonstruējis Guto Gresmans pēc Feniķijas ziemeļos atrastiem zīmējumiem. Tā Bībelē minētie izmēri neiedveš uzticību, jo tie ir 5.vai 6.gs.pmē. sagudroti un reālu Šķirstu pēc tiem pagatavot nevar. Tādēļ ticamāki būtu šādi - 1,33x0,80x0,80 m (izmēri noteikti praktiskā Šķirsta rekonstrukcijā).

Saturs un funkcija. Tajā glabājās divas akmens plāksnes ar Mozus desmit baušļiem, kurus Mozus bija saņēmis Horeba kalnā. Ik reizi, kad Mozus nāca pie Šķirsta, Tas Kungs runāja ar viņu „starp abiem ķērubiem.” Šķirsts kalpoja par sakaru ierīci un par orākulu. Šķirsts tika ievietots pārnesamā teltveidīgā konstrukcijā, kurā tas arī atradās visu laiku, klejojot pa tuksnesi. Starp diviem ķērubiem reizēm radās mākonis, no kura runāja un laikam arī rādījās Jahve. Tai brīdī bija bīstami tuvoties Šķirstam. Aprakstīts, ka Šķirsts reizēm dzirksteļojis nešanas laikā un nogalinājis arī pa nesējam. Reizēm tas kustējies pats un nesēji atrāvušies no zemes. Reiz priesteri mēģinājuši to nest, bet spēcīgi uzmesti gaisā un nokrituši, atsizdamies pret zemi.

Efods. Efods bija sava veida veste, ko augstākais priesteris uzvilka, kad devās iekšā pie Derības šķirsta Svētajā teltī. Vēlāk tā kļuva par augstāko priesteru amattērpa ornāta sastāvdaļu, ko uzvilka visos svinīgajos gadījumos. Vārdam „efods” ir akadiska cilme. Uz pleciem pie efoda piestiprināja divus akmeņus – karneolus (Exodus 39.nod.). Savukārt Jāzeps Flāvijs skaidroja, ka vēlāk tikuši izmantoti oniksa akmeņi. Kad tie tikuši aktivizēti pareģošanai – tie spīdējuši. „No akmeņiem, ko nesa augstais priesteris, nāca gaisma, un tas, kas atradās uz labā pleca, spīdēja tik spoži, ka pat tālāk stāvošajiem pietika gaismas, kaut arī pirms tam akmenim spožuma nebija”- tā Jāzeps Flāvijs. Bez tam pie efoda bija piestiprināta ar zeltu caurausta krūšu nozīme, kurā četrās rindās bija iestrādāti kopskaitā 12 dārgakmeņi. „Un tie to pildīja ar četrām dārgakmeņu rindām; Rubīns, topāzs un smaragds veidoja pirmo rindu. Otro rindu: tirkīzs, safīrs un dimants. Trešo rindu: hiacints, ahāts un ametists. Un ceturto rindu: berils, onikss un jaspiss” (Otrā Mozus 39:10-13). Šajos akmeņos bija iegravēti 12 Izraēļa cilšu vārdi. Saskaņā ar leģendām, to izdarījis pats Mozus ar mistiska šamira akmens palīdzību, ar kuru varēts pat sašķelt klinti. Citi avoti apgalvo, ka uz akmeņiem bijuši tikai cilšu nosaukumu pirmie burti. Tā kā katras žīdu cilts nosaukuma pirmais burts ir atšķirīgs un šie burti, papildināti ar vēl trim gravētiem akmeņiem, veidojuši senžīdu alfabētu, tie varējuši iespīdēties zināmā secībā un veidot vārdus, tā kļūdami par orākulu. Žīdi šo krūšautu sauc par choshen mishpat – „tiesneša amata nozīme.” Taču tā esot atbildējusi tikai uz vienu jautājumu dienā un vienmēr tikai uz pirmo, arī tad, ja uzdoti vairāki jautājumi.

Urims un Tumims. Šie mistiskie akmeņi laikam nodrošināja efoda darbību. Dievs tā arī teicis Mozum: „Un ieliec tiesneša amata nozīmē Urimu un Tumimu, lai tie ir virs Ārona sirds, nākot tā Kunga priekšā; tā Ārons lai nes Izraēla bērnu tiesu no savas sirds pastāvīgi tā Kunga priekšā” (Otrā Mozus, 28:30). Rabīnu teksti saka, ka runa iet par diviem kristāliem, no kuriem viens bijis dūmakaini tumšs, bet otrs – dzidrs kā kalnu kristāls. Tie pārstāvēja pretstatus: jā un nē, diena un nakts, lāsts un svētība. Jozuas grāmatā teikts, ka žīdu karavadonis vērsies pie tiem ik pirms katras kaujas. Līdzīgas krūšu plāksnes bijušas arī citām tautām: šumeru dievei Inannai nokāpjot pazemē bija tāda, sauca „nāc, nāc” un arī varonim Gilgamešam, kad tas devās cīņā ar Humbabu, krūšu plāksni sauca par „varoņu balsi.”

Viedokļi par Šķirsta būtību. Pašiem teologiem Šķirsta būtība ir pavisam neskaidra. Rainers Šmits to uzskata par "trauku svētajam akmenim," Martins Dibēliuss - par "pārvietojošos, tukšu Dieva troni jebšu pārvadājamiem Dieva ratiem, kuros dievība stāv vai sēd." R.Batke - "Šķirstā nekā nebija, jo tur dzīvoja Dievs." Harijs Tiorčiners uzskatīja, ka tajā pārvadāja Dekaloga plāksnes.

Starpgadījumi ar Šķirstu. Kad divi augstākā priestera Ārona dēli Nadabs un Abijs gribēja pienest tam kvēpināmo upuri, tad „uguns izgāja no tā Kunga [šķirsta] un aprija viņus” (Trešā Mozus grāmata). Visdrīzāk abi jaunēkļi neprata rīkoties ar Šķirstu. Ieejot Izraēlā, kad vadonis Jozua lika nest šķirstu pāri Jordānai, tad „apstājās ūdeņu straumes.” Vēlāk Šķirsta spēks tika izmantots, lai sagrautu varenos Jērikas mūrus, to nesa ap pilsētu. Kad Derības šķirstu nolaupīja filistieši un aizveda uz savu galvaspilsētu Ašodu, „tā Kunga roka” sodīja viņus ar strutojošiem augoņiem. Arī vedot atpakaļ uz Izraēlu, notika negadījumi. Vispirms gāja bojā 70 Bet-Šemešas iedzīvotāji, „tāpēc, ka tie bija ielūkojušies tā Kunga šķirstā.” Kad Šķirsts gandrīz izkrita no vēršu pajūga un priesteris Uza izstiepa roku, lai to pieturētu, viņš saņēma sitienu – „tā Kunga dusmas.”
To, ka Šķirsts bijis bīstams verķis, atzīmēja arī vēlāko laiku talmūdisti un Toras komentētāji. Piemēram žīdu skolas direktors, filozofs un matemātiķis Lāzars Bendāvids (1762.- 1832.g.) rakstīja, ka "svētajā teltī Mozus laikā atradās diezgan pilnīgs elektrisko instrumentu komplekts." Ieejošajiem teltī vienmēr tur radās dzīvības briesmas.

Dumpja apspiešana ar Šķirstu. 250 žīdu cilšu vīri sadumpojās pret Mozu un Āronu. Tie neticēja viņus svētus esam un apšaubīja viņu virsvadību. Tad Mozus izaicināja katru paņemt kvēpināmo trauku un sapulcēties visiem pie Šķirsta telts, lai pats Dievs izlemj, kuram būt par galveno. Kad tas bija izdarīts, no Šķirsta atskanēja Dieva balss, kas likusi Mozum un Āronam krist gar zemi, bet pārējos aprijusi no Šķirsta iznākusī uguns. Pēcāk neviens vairs Mozus valdīšanas tiesības neapstrīdēja.

Jordānas upes šķērsošana. Bībelē stāstīts par to, ka pēc Jozuas pavēles nesēji ar Derības šķirstu iegāja Jordānā, un tauta aiz viņa. Tūlīt pat ūdens augštecē apstājās kā siena un vairs netecēja. Lejteces ūdens aiztecēja un pazuda skatienam. Tiklīdz žīdi upi šķērsoja, upe atjaunoja savu normālo tecējumu. Tā Izraēļa bērni sausām kājām Jordānas upi šķērsojuši.

Jērikas ieņemšana ar Šķirsta palīdzību. Kamēr tauta turējās 2000 elokņu (ap pusjūdzi) attālumā, īpaši atlasītai priesteru grupai Jozua lika nēsāt Šķirstu ap Jērikas pilsētu. Sešas dienas to klusējot nēsāja tikai vienu apli, līdz septītās dienas rītā septīto reizi nesot, tauta uzgavilēja un iepūta taurēs, bet mūri sabruka līdz pašiem pamatiem. Tā žīdi ieņēma Jēriku.

Šķirsta pielietošana kaujas laukos. Šķirsts kaujās tika izmantots kā ierocis un tādi apraksti ir visai daudz. Vienā no tādiem Šķirsts iesākumā izdevis vaidu, tad pacēlies gaisā un lidojis uz naidinieka pusi. Ienaidnieks panikā bēga un tika sakauts. Ap 150 gadiem pēc Jozuas nāves, Šķirstu vairs kaujas laukā neiznesa. Šķirsts tika ievietots skinijas teltī un tā novietota Silomā.

Karš ar filistiešiem. Ap XI gs.pmē. žīdi jau bija iekarojuši lielāko daļu Apsolītās zemes, pieauguši spēkā. Tādēļ Derības šķirstu kaujās vairs neizmantoja. Taču, kad tie cieta sakāvi no filistiešiem kaujā pie Aven-Ezeres, kur krita ap 4000 vīriem, sūtīja uz Silomu pec Šķirsta. Šķirsts tika atgādāts, žīdu tauta sajūsmā gavilēja, bet viņu pretinieki bija iztrūkušies. Taču notika neticamais – izraēļi tika sakauti un ap 30 000 kājinieku krita. Bet Šķirstu sagrāba filistieši. Žīdiem tā bija īsta katastrofa, jo nekad agrāk kas līdzīgs nebija gadījies.

Šķirsts pie filistiešiem. Uzvarētāji nogādāja Šķirstu Azotas pilsētā un ievietoja Dogona templī Dogona dievekļa priekšā. No rīta Dogons bija nogāzts, tā tas turpinājās vairākas reizes. Visi pilsētas iezīvotāji cieta no augoņiem. Pilsētnieki tika vaļā no Šķirsta, nosūtot to uz Gefas pilsētu, bet arī tur visi pārklājās ar mokošiem augoņiem un arī mira. Vēl pēc tam to pārnesa uz Askalonu. Tad nu savācās filistieši, un nolēma Šķirstu nodot atpakaļ žīdiem.

Šķirsta atgūšana. Tādējādi pēc 7 mēnešiem nelaimju filistieši ar pajūgu nosūtīja Šķirstu uz Izraēlas tuvāko pilsētu Vefsamisu. Tās iedzīvotāji sapriecājās, bet tos satrieca nelaime. 70 pilsētnieku gāja bojām, jo ielūkojās Šķirstā. Ieradās priesteri un aizveda Šķirstu, taču ne uz Silomi, bet gan uz jaunu vietu - Kiriaf-Iarimu, kur to ievietoja Aminadava mājā. Te to sargāja un glabāja pusgadsimtu līdz pat ķēniņa Dāvida valdīšanai.

Ķēniņa Dāvida laikā. Laikā starp 1000. un 990.g.pmē. Šķirstu aizveda no Aminadava mājas ratos. Kad vērši sašķieba ratus, Aminadava dēls Ozs Šķirstu pieturēja ar roku un tapa nogalināts no Šķirsta. Ķēniņš Dāvids izbijās no tā un neatveda relikviju uz savas valsts galvaspilsētu Jeruzālemi. Šķirsts tika atstāts Avedara Hefjana mājā un tur palika 3 mēnešus. Ķēniņš gribēja raudzīt vai Šķirsts nenogalinās vēl kādu. Svētos rakstos pausts, ka šī māja tika aplaimota: sievietes dzemdēja pēc 2 mēnešu iznēsāšanas un pa sešiem reizē. Kad par to uzzināja Dāvids, viņš pārveda Šķirstu uz galvaspilsētu Jeruzālemi, un pats ķēniņš stājās gājiena galvgalī. Tagad to jau nesa ar koka kāršu palīdzību. To pārvietoja no viena tempļa uz otru un pastāvīgas glabāšanas vietas tam nebija. Viens no Dāvida uzdevumiem būtu dibināt Jeruzālemi kā žīdu valsts centru un uzbūvēt tajā „Kunga namu” Derības šķirsta glabāšanai. Taču tam nebija lemts notikt, ko Tas Kungs ar pravieša Nātana starpniecību pavēstīja, ka „ciedru nama” būvēšanas gods uzticēts Dāvida dēlam Zālamanam.

Ķēniņa Zālamana laikā. Ķēniņš Zālamans uzcēla Jeruzālemē templi, lai tajā glabātu Derības šķirstu, tagad pazīstamu kā Pirmo templi. Zālamanam esot Havaonē, Tas Kungs nāca pie tā sapnī. Tad arī sākās Bībelē aprakstītā tempļa būvniecība: to veica 70 000 nesēju un 80 000 akmeņkaļu. Būvniecība ilga 7 gadus. Tā sākās ķēniņa ceturtajā valdīšanas gadā un turpinājās līdz 11., kad 8.mēnesī (Bule) darbs tika pabeigts.
Sīkāk par to esejā Zālamana svētnīca.

Derības šķirsta ienešana templī (ap 955.g.pmē.). Tikai 11 mēnešus vēlāk (Afanīms – 7.mēnesis) visu 12 cilšu vecajie savācās Jaruzālemē. Viņus pavadīja simtiem tūkstošu svētceļnieku, kas vicināja palmu zarus, sveicot svinīgo gājienu. Baltos tērpos pa priekšu soļoja levīti, tad soļoja augstais priesteris ar dārgakmeņiem rotāto pareģu vesti Efodu uz krūtīm un baltu mitru ar zeltītu apmali galvā, tad četri izredzētie, kuriem bija kritis gods pēdējo reizi nest šķirstu. Līdzās viņiem gāja vēl četri priesteri, pa labi un pa kreisi šūpodami vīraka kvēpināmo trauku cimbalu un rokas bungu radīto skaņu ritmā. Aiz viņiem soļoja pats Zālamans miesassargu un svītas pavadībā. Procesija lēnām virzijās augšā Morija kalnā un izzuda skatieniem tempļa iekšējā pagalmā. Tika upurētas daudzas aitas un liellopi. Dedzināmo upuru dūmu stabs pieņēmās spēkā. un Derības šķirsts tika ienests templī. Šķirstā bija Mozus bauslības akmens plāksnes un viss. Pēcāk migla esot piepildījusi to un tajā mājojis Tas Kungs.

Kur palika Šķirsts? Laika periodā no 10.–6.gs.pmē. Šķirsts pazuda. Par tālāko nav skaidrības. Par to vēstīts Talmudā, Mišnā, Baruha apokalipsē, Otrā Makabeju grāmatā un vairākās teiksmainās žīdu leģendās.
Žīdu leģendas, piemēram, "Baruha apokalipse" vēsta, ka Šķirsts ticis paslēpts eju un tuneļu labirintā zem Šetijas un Dvēseļu akas Tempļa kalnā vai arī Pizgas (Nēbo) kalna nogāzē iepretim Jērikai, ko par savu nāves vietu izvēlējies Mozus. Ir pamats uzskatīt, ka babiloņu valdnieks Nebukadnēcars 587.g.pmē. jau to Templī vairs neatrada. Viena no žīdu leģendām vēsta, ka mirkli pirms babiloņu iebrukuma templī, Šķirsts ticis noslēpts kādā slepenā ejā tieši zem Šateijas akmeņa un aizbērta. Šī Šķirsta paslēpšanas versija bija visai populāra Talmudu un Midrašu rakstos, kā arī figurēja tekstā „Baruha apokalipse,” kurā stāstīts, kā Šķirstu mistiskā kārtā izglābuši no debesīm nolaidušies eņģeļi (6,4-10). Tādējādi ir visai ticams, ka templieši savos meklējumos vadījās pēc šīm ziņām un izraka savu tuneli Tempļa kalnā.

Talmuda versija. Tas apgalvo, ka „Šķirsts tika apglabāts savā vietā.” Domājams, to paveicis Jūdejas ķēniņš Josija, kas valdīja Jeruzālemē no 640.–609.g.pmē. Savas valdīšanas beigās viņš paredzējis tempļa sagrāvi un „Josija paslēpa Šķirstu un visus tā piederumus, lai pasargātu tos no ienaidnieku apgānīšanas.” Šī ir visizplatītākā versija.

Mišnas versija. Tā vēsta, ka „relikvija bija paglabāta zem malkas šķūņa bruģētās grīdas, lai nenokļūtu ienaidnieka rokās.” Šis malkas šķūnis esot atradies Zālamana tempļa teritorijā, taču vieta tika aizmirsta. Tālāk stāstīts, ka kāds mūks strādājis Otrā tempļa pagalmā un nejauši uzdūries bruģētam laukumam, kas atšķīries no apkārtējā. Tas gājis un izstāstījis par to savam draugam un tad nokritis zemē bez dzīvības. Tā esot tapusi zināma Šķirsta atrašanās vieta. Šķirsta noglabāšana Tempļa kalnā gan ir vismazticamākā, jo visai lielas iespējas to atrast bija kad Hērods Lielais būvēja otro templi, gan arī tad, kad Abd el Maliks (685.-705.g.) būvēja Klinšu kupola mošeju. Tādēļ šo versiju uzskata par mazticamāko.

Derības šķirsts Nebo kalnā. Šī versija izteikta Otrā Makabeju grāmatā un vēsta, ka Šķirstu paslēpis pravietis Jeremija Nebo kalnā. Sīkāk jautājums iztirzāts atsevišķā esejā.

Šķirsta pazušana ķēniņa Manasija laikā. Šis ķēniņš valdīja Jūdejā no 687.–642.g.pmē. Tā valdīšanas laiks raksturojas ar atgriešanos pie elkdievības. Ķēniņš Tempļa dvirā lika ienest Astartes statuju. Domājams, ka priesteri nepieļāva zaimošanu un iznesa Šķirstu un paslēpa to drošā vietā, iespējams, izveda uz Etiopiju.

Kā žīdi reaģēja uz Šķirsta pazušanu. Par to ir teikts tikai Kebra Negast 62.nodaļā. Ķēniņš Zālamans un cilšu vecajie dikti bēdājās. Tad ķēniņš izdeva pavēli par to klusēt un neteikt ne vārda, lai „neapgraizītie neuzzinātu, ka Dievs mūs pametis.”

Ziņas par Šķirstu ķēniņa Ecekijas laikā. Bībelē ir ziņas, ka ķēniņš Ecekija pie Šķirsta 701.g.pmē.lūdza aizsardzību Dievam pret asīriešu ķēniņa Sennahirima uzbrukumu, un dievs nogalēja 185 000 asīriešu.

Hipotēzes.
Vēsturnieks Jorgs Dendls uzskata, ka žīdu teika par Derības Šķirstu ir sakompilēta no senēģiptiešu priekšstatiem. Šo savu svētlietu Izraēļa tauta esot savākuši bēgot no Ēģiptes, protams, ja tāds Ēģiptes gūsts vispār ir bijis, par ko arvien vairāk šaubās.
Derības Šķirstu pielīdzina Svētajam Grālam. Par to liecinot:
tie abi kalpojuši vienam mērķim - cilvēku ēdināšanai (vēl versija par mannas mašīnu). Te tiek salīdzināti jūdu Zohar un Volframa fon Ešenbaha "Parcifāla teksti." 

Atradumi. Pārnēsājamo Derības šķirstu kultūra bija visai izplatīta Ēģiptē un Tuvajos Austrumos. Babilonā uz Jaunā gada svinībām pilsētā no citām vietām sanesa dievēkļus uz pārnēsājamiem šķirstiem. Tas pats notika Ēģiptē un arī Hellādā, kur nesa "svētās kastes."
Interesanti, ka Šķirta esamību min arī XVII gs. jezuīti, kas apmeklējuši mandejus mūsdienu Irākas pašos dienvidos.
Tutanhamona kapenes šķirsts. Faraona Tutanhamona kapenēs atrada šķirstu, kas pat sīkumos atbilda Bībelē aprakstītajam.
Britu muzeja bareljefs. Uz tā attēlots elku dievēklis, kas piestiprināts pie pārnēsājama šķirsta.
Attēls Šartras baznīcā.