Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Ābrams

Pēcāk pārdēvēts par Ābrāmu. Šai pārdēvēšanai teologi piešķir lielu nozīmi, lai gan pie labākās gribas nav iespējams saprast tās pricipiālo nozīmi. Tādēļ latviskajā rakstībā būtu labi pieturēties pie šī vārda vienkāršotas rakstības formas - Ābrams, un viss.

Sinonīmi un analogi. Šumeriem – Ibrūms, arābiem – Ibrahims. No Šumeru vārda versijas arī cēlies žīdu un viņu valodas nosaukums - ibri, ivri.

Raksturojums. Ūras šumers, kurš ar savu piekritēju grupu bija solījies kalpot Enlilam, pēc Derības noslēgšanas ar Jahvi kļuva par žīdu tautas ciltstēvu. Tāpat viņš tiek uzskatīts arī par divu citu ābramisko reliģiju ciltstēvu - kristiešu un musulmaņu.
Musulmaņu tradīcijā arī Ābrams (Korānā saukts par Ibrahimu) tiek uzskatīts par lielu pravieti, taisnajo un atdarināšanas cienīgu labdari.

Radniecība. Tēvs Tera (reizēm raksta kā Farra), priesteris Ūrā.
Brālis – Nahors.
Pirmdzimtais dēls Izmaīls no kalpones Agari, kuru padzina, bet mantinieks – Īzaks no sievas un māsas Sāras, kurš piedzima pēc daudziem neauglības gadiem kā Dieva dāvana. No Izmaīla cēlušās visas arābu dzimtas.

Biogrāfija. Dzimis ap 2193.g.pmē. (pēc Z.Sitčina aplēsēm). Citi avoti min Ūras Jaunās (3.?!) dinastijas beigu posmu, tātad pirms 2170.g.pmē. Tālāk gaduskaitļi minēti pēc Z.Sitčina.
Vecāki pārcēlās uz Ūru, kad tam bija 10 gadu (2183.g.pmē.). Dzīvoja pilsētā līdz 2096.g.pmē., tad pameta Šumeru un dzīvoja Eifratas augštecē Haranas pilsētā, kur nodzīvoja 48 gadus – visu Ūras ķēniņa Šuļgas valdīšanas laiku. Ūras un Nipūras tempļos ieguva astronomisko un matemātisko izglītību.
Dievs viņam 75 gadu vecumā lika doties ar ģimeni, ļaudīm un lopiem uz Kanaānas zemi kopā ar hetu militāru atbalstu, precīzāk uz Negevu 2048.g.pmē. Bībeles 1.Mozus grāmatas 12.nodaļā teikts, ka Ābramam jādodas iekšā zemē pēc iespējas ātrāk un jāapmetas nometnē Negevā, t.i. uz Sinajas un Kanaānas robežas. Saskāries ar badu, Ābrams devās vēl tālāk uz dienvidiem. Tādējādi viņš nokļuva Ēģiptē, kur ar Memfisas X dinastijas pēdējā faraona gādību papildināja karadraudzi ar kareivjiem un kamieļiem. Tad atgriezās Negevā, ar nolūku aizstāvēt Sinajas kosmodromu.
Viņš atgriezās tieši laikā, jo „austrumu ķēniņi” jau karoja. Ābramam nebija jāiejaucas kanaāniešu un Šumeras ķēniņu karā, bet tikai jāapsargā pieejas kosmodromam. Ābrams apmetās Mamres ozolu birzī apmēram 2 km uz ziemeļiem no Hebronas ar visiem saviem cilvēkiem un lopiem. Interesamti, ka faktiski Ābrams apmetās Apsolītajā zemē, uz kuru jau krietni vēlāk vedīs savus ļaudis Mozus.
Ābrams uzzināja, ka Amarsina koalīcija izlaupījusi Sodomas pilsētu, kur dzīvoja viņa brāļadēls Lāts. Tad Ābrams savāca pavisam nelielu 318 jātnieku armiju un uzsāka pakaļdzīšanos. Netālu no Damaskas viņš uzsāka kauju un izcīnīja uzvaru pār Kedarlaomera elamiešu vienībām. Viņš atguva Lotu ar visiem ļaudīm un salaupīto mantu.
Tikko viņš bija atgriezies, tā Sodomas ķēniņš gāja tam pretim, lai atņemtu laupījumu. Tikai Salemas (mūsdienu Jeruzālemes) priesterķēniņam Melhisedekam izdevās novērst konfliktu, un laupījums tika sadalīts taisnīgi.
Pēc uzvaras Ābrams atgriezās savā kalnu cietoksnī Mamrē pie Hebronas. Notika Dieva atklāšanās, tas Ābramam apsolīja dēlu un zemes no Ēģiptes līdz Eifratai – noslēdza Derību. Ar viņu 99 gadu vecumā žīdu VD Dievs slēdaz Derību, pasludināja, ka tas kļūs par daudzu tautu ciltstēvu. Te pirmo reizi notika arī Ābrama cilts apgraizīšanās. Derības rituālā Ābramam jāņem teli, kazu, zosi un balodi – jāsagriež daļās un jānoliek daļas viena otrai iepretim. Tad Ābramam uznāk miegs, tā laikā notiek paredzējums – viņa pēctečiem 400 gadu jāvergo svešzemē un tikai tad varēs dabūt Apsolīto zemi.
Mamrē pie Ābrama ieradās trīs svešinieki „no debesīm.”
86 gadu vecumā Ābramam piedzima dēls no kalpones Agari. Vēl pēc 13 gadiem parādījās Jahve un lika šumeru vārdus Ābrams un Sāra nomainīt pret semītiskiem – Ābrāms un Sārra, kā arī veikt visiem vīriešiem apgraizīšanu. 99 gadu vecumā Ābramam no sievas Sāras piedzima dēls Īzaks. Jahve pieprasīja no Ābrama viņa dēla Īzaka upuri. Ābrams paklausīja un aizstiepa dēlu upurēt uz Morijas kalna, pēdējā brīdī dieva sūtītais eņģelis upurēšanu novērsa. Tik briesmīgā veidā Jahve pārbaudīja Ābrama uzticību.
2024.g.pmē. Ābrāms kļuva par liecinieku Sodomas un Gomorras iznīcināšanai, kad iepriekš ieradās pats Jahve divu eņģeļu pavadībā. Kodoluzbrukuma radioaktīvais mākonis virzījās uz Šumeru un to iznīcināja. Tā ka tikai Ābrams un viņa ļaudis palika seno zināšanu glabātāji.
Lai glābtu Ābramu no bojāejas, Tas Kungs vēlēja tam iet prom no Negevas un meklēt glābiņu filistiešu zemēs. Pēc gada viņa māsa un sieva Sāra dzemdēja tam dēlu Īzaku. Pēc 37 gadiem Sāra nomira.
Īzaku Ābrams gandrīz upurēja Tam Kungam (1.Moz. 22:2) Morija kalnā, tikai Jahves pēdējā brīdī sūtītais eņģelis apturēja upurēšanu. Pateicībā par gatavību nest tādu upuri, Jahve svētī Ābramu: „Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā” (1.Moz. 22:17).
Ābrams nodzīvoja 175 gadus un tika paņemts debesīs. Erceņģelis Miķelis iznesis Ābramu caur Septiņām Debesīm.

Ābrams kā kosmiskais ceļotājs. Žīdu apokrifā „Abraāma apokalipse” aprakstīts Bībeles patriarha Ābrama kontakts ar ārpuszemes būtnēm. Šajā sacerējumā ir vietas, kas ļauj saprast, ka Abraāmu ārpuszemes būtnes nogādājušas orbitālajā kosmiskajā stacijā.
„Ābrāma apokalipse” tikusi uzrakstīta II gs.pmē.
Apokrifā stāstīts, ka Abraāms ļoti kaunējies sava tēva Teras amata dēļ. Abraāma tēvs izgatavojis elku figūras un pārdeva tās. Abraāms ļoti ilgojās sastapt īsto dzīvo dievu, kas neļāva sevi pavairot kokā vai akmenī.
Ābrāma vēlēšanās kāda jaukā dienā piepildījusies. Pie Abraāma ieradās divas būtnes, kas kā noprotams no apokrifa teksta nebija no šīs pasaules. Apokrifa tiek aprakstīta šo būtņu ierašanās. Aprakstā minētas tādas blakusparādības, kas varētu būt kosmosa kuģim, kad tas piezemējās. „Abraāma apokalipsē” ir tādas rindas: „Es izgāju ārā. Es vēl nebiju nonācis līdz vārtiem, kad nodrebēja stiprs pērkons un uguns nokrita no debesīm un tā sadedzināja viņu [ tēvu ], viņa māju un visu, kas tajā iekšā līdz pat pamatiem četrdesmit olekšu platumā.” Laikam jau te ir aprakstīta kosmosa kuģa nosēšanās. Vienīgi varēja izvēlēties veiksmīgāku nosēšanās laukumu. Kāpēc tieši Abraāma tēva māju apkārtni svešinieki izraudzījās par vietu, kur piezemēties? Varēja izraudzīties klaju lauku, kur piezemēties, nenodarot nevienam ļaunumu. Taču astronauti šķiet par to daudz galvu nelauzīja un nolaidās, tur, kur pēc viņu ieskatiem bija ērtāk.
Svešās būtnes nebija cilvēki. Tas Abraāmam bija skaidrs uzreiz. Tās nobiedēja Abraāmu tik ļoti, ka viņš zaudēja samaņu: „Kad es izdzirdēju balsi, kas teica man tādus vārdus, es paskatījos gan uz vienu, gan otru pusi, nekur neviena cilvēka elpas un tā nobijās mans prāts, ka mana dvēsele izlidoja no manis. Es kļuvu kā akmens un nokritu zemē, jo man vairs nebija spēka nostāvēt.
Un kad es tā gulēju ar seju uz zemes, es dzirdēju Svētā balsi sakām: „Ej Javel pacel to vīru! Ļauj lai tas atgūstās no savām trīsām.”
Tad pie manis pienāca eņģelis līdzīgs vīrietim, satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām...”
Atguvis samaņu, Abraāms uzmanīgi apskatījis savādās būtnes: „Tad es ieraudzīju, to, kas satvēra mani aiz labās rokas un nostādīja uz kājām. Viņa ķermenis līdzinājās safīram, viņa seja hrizolītam un mati tam bija kā sniegs un diadēma ap galvu kā varavīksne.”
Svešinieki pavēstīja Abraāmam, ka viņš piedzīvos uzbraukšanu debesīs, pie tam īstu, nevis sapnī. Abraāms pats par to stāsta sekojošo: „Un tas notika saulei rietot. Tur bija dūmi kādi nāk no krāsns... (šeit laikam aprakstīts kosmoplāna starts).
Tā viņš mani aizveda līdz uguns liesmu robežai. Tad mēs pacēlāmies augšup, daudzreiz pagriežoties uz debesīm, kas bija piestiprinātas pie firnamenta.
Es redzēju gaisā, tāda augstumā, kādā mēs bijām uzkāpuši, varenu gaismu, tā nav aprakstāma, un šai gaismā varenu uguni un iekšā veselu baru... varenu stāvu..., kas sauca vārdus kādus es nesapratu.”
Abraāms tika ar nelielu kosmoplānu nogādāts bāzes kuģi, kas riņķoja orbītā ap Zemi.
Abraāms no redzētā un piedzīvotā zaudēja valodu un izjuta spēcīgas bailes. Viņš vēlējās nekavējoties atgriezties uz Zemes, kur viss bija pierasts un pazīstams: „Bet es vēlējos atkal nokrist lejā uz zemes.”
Bāzes kuģis rotēja ap savu asi. Abraāms to aprakstā šādi: „Tā augstā vieta, kur mēs atradāmies brīžiem stāvēja taisni, bet brīžiem atkal griezās uz sāniem.”
„Abraāma apkokalipsē ir šādas rindas: „Aplūko no augšas zvaigznes, kas atrodas zem tevis.” Šādu skatu no Zemes ieraudzīt nav iespējams. Šīs rindas nepārprotami pierāda, ka Abraāms patiešām bija nogādāts kosmiskajā stacijā, kas atradās orbītā ap Zemi. Abraāma novērojumi ir pārsteidzoši precīzi. 

Ābrama kapa vieta. Jau dzīvs esot, Ābrams par 400 sudraba šekeļiem nopirka „zārka vietu” – lauku ar alu pie Mahpēles iepretīm Mamrei (1.Moz.23:9 un tālāk). Tas bija pirmais zemes pleķītis, ko viņš iegādājās Kanaānas zemē. Tur viņš vēlējās tikt apglabāts kopā ar sievu Sāru, kā arī tā bija paredzēta viņa dēliem un to sievām.
Šodien Ābrama kapa mošeja atrodas Hebronas pilsētas centrā Izraēlas okupētajā Rietumkrastā. Šī vieta tradicionāli tiek saistīta ar Ābrama kapa vietu.
Žīdu Talmudā minēta kāda ķecerīga sekta - melhisedekieši, kas bieži apmeklē Hebronu, lai pielūgtu Ābrama pīšļus Mahpēles alā. 

Avoti.
1. Bībeles VD.
2. Sīriešu vēsturnieks Damaskas Nikolauss – „Damaskā valdīja Ābrams, kurš tur ar karaspēku atnāca no haldiešu zemes augšpus Bābeles.
3. „Svēto gadu grāmata” – „Viņš uzauga haldiešu Ūrā, un tēvs iemācīja viņam haldiešu gudrības, orākulu mākslu un astroloģiju pēc debesu zīmēm.”
4. Bērosa "Bābeles vēsture" Jāzepa Flāvija atstāstā – „Desmitajā paaudzē pēc grēku plūdiem haldiešiem bija kāds taisnīgs un ievērojams vīrs, kas bija pieredzējis debesu zinībās”.
5. Jāzeps Flāvijs "Jūdu senatnē" – „Viņš mācīja tiem [ēģiptiešiem] aritmētiku un zvaigžņu zinības, zinātnes, kas pirms viņa ierašanās tiem bija pilnīgi svešas, jo tās no haldiešiem nonāca pie ēģiptiešiem un no turienes pie grieķiem.”
6. „Ābrama atklāsme” – apokrifs, kurā uzsvērta Ābrama saistība ar ārpuszemes radībām.

Objekti.
Ibrahima kalns (Jebel Ibrahim). 2595 m augsts kalns, kas atrodas Sauda Arābijā 130 km uz dienvidiem no Taīfas pilsētas Azīras provincē.
Šadas kalns (Jebel Shada). Atrodas Sauda Arābijas Azīras provincē. Kalna virsotnē atrodas upurvietas drupas uz kurām ir uzraksts: Musalla Ibrahim. Te Ābrams esot lūdzies.
Haram al Ibrahimi. Ābrama un viņa dzimtas atdusas vieta, atrodas Hebronas pilsētas centrā Izraēlas okupētajā Rietumkrastā. Šī vieta ir svēta visām trim ābramiskajām reliģijām, īpaši musulmaņiem, kuri Hebronu dēvē par Svētā Ābrama pilsētu. Mošeja ir masīva, četrstūraina celtne. Centrālās telpas abās pusēs atrodas kapenes, starp kurām ir arī Īzaka un Rebekas atdusas vietas.
Caur vara restēm var saskatīt spilgti zaļas drānas, uz kurām arābiski ar zelta burtiem izšūts teksts: „Šeit apglabāts pravietis Ābrams. Miers viņa pīšļiem.” Tai vietā ir četras marmora kolonnas, kas balsta tāda pat marmora virsbūvi. No šejienes uz leju ved 68 stāvi pakāpieni tieši uz Ābrama kapa vietu. Taču tur iet ir noliegts.
Šīs vietas vēsture nav visai skaidra, nav zināms kas te atradās pirms mošejas, kas te bija krustnešu ierašanās laikā XI-XIII gs. Savukārt krustneši pārtaisīja šo mošeju par kristiešu dievnamu.
Reiz kāds mūks līgšanas laikā sajuta gaisa plūsmu kā caurrvējā. Kopā ar biedriem viņš sameklēja caurumu sienā un sāka to izklaudzināt. Drīz mūki atbīdīja kādu akmens plāksni un pavērās ala. Caur izlauzumu sienā mūki iekļuva nelielā apaļā telpā, kas bija tukša. Kāds no alas atklājējiem tomēr uztaustīja ķīļveida akmeni, kas bija rūpīgi pielāgots citiem. To ar lielām grūtībām izvilka no sienas, kura pēc tā viegli sabruka. Lāpu gaismā mūki ieraudzīja 15 urnas nišās ar kauliem un arī kaulus, kas gulēja zemē. Nekādu apglabāšanas piederumu, uzrakstu vai kādu citu priekšmetu alā neatrada, tā ka pilnīgas garantijas par Ābrama dzimtas pīšļu atrašanu tomēr nav.
Tālākā notikumu gaita nav diez ko forša, jo atrastie pīšļi daļēji tika pārdoti. Dāņu ceļotājs un pētnieks Arne Falks Ronne apgalvo, ka kopš tiem laikiem neviens cilvēks kapenēs vairs nav nokāpis.
Šodien pilnu patiesību par Ābrama dzimtas pīšļu atrašanu vairs nav iespējams noskaidrot. Krusta karu laikā daudz kas varēja būt ticis izvests uz Vatikānu un Eiropas klosteriem. Musulmaņi atsakās doties lejā Mahpela alas kapenēs, jo baidās, ka Allahs sitīs ar aklumu katru, kas traucēs patriarha pēcnāves mieru. Tāpat iebilst arī ortodoksālie jūdi. Tādējādi pašlaik zinātniski pētījumi te nav iespējami.
Bez Ābrama te atdusas vēl 5 ievērojamas bībeliskās personas.
Mahpelahas ala Sauda Arābijā. Profesors K.Salibi uzskata, ka Ābrama apmešanās vieta bijusi Sauda Arābijas teritorijā Azīras provincē. Tā ir akācijām un tamariska kokiem noaugusi vieta pie Kvunfudhas pilsēttas. Netālu no Magfalas ciemata atrodas divkārša ala ar nosaukumu Mahpelaha. Vieta nekādi nav piesaistījusi uzmanību.
Objekti Etiopijā. Vismaz viena tāda klintī iecirsta baznīca atrodas Etiopijā Tigrajas provincē. Tai ir divas ieejas, sieviešu un vīriešu. Tiek apgalvos, ka baznīcu iebūvējis pats Ābrams. Visdrīzāk tomēr tam nav nekāda pamata.
Ala Sanliurfā. Turki atbraukušajiem Sanliurfā (Sīrijas pierobežā) rāda kādu alu, kurāpravietis esot dzimis, jo turki mēģina uzdot Sanliurfu par seno Ūru.Vietējie turku stāsti vēsta, ka šeit Ābrams ielikts katapultā, tādēļ kalns, kura pakājē ala atrodas, nosaukts par Katapultas kalnu. Pēc vēl kāda nosaukuma šeit Ābramu gribējusi sadedzināt, taču uguns pārvērtusies par ezeru, bet pagales - par zivīm.

Secinājumi. Jāpiezīmē, ka Ābrama jautājumā valda liels haoss un, liekas, tā arī nekad neizdosies ieviest skaidrību viņa biogrāfijas hronoloģijā un ģeogrāfijā.  

Saites.
Vecās derības pravieši.