Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.)

Agrīna vergturu valsts Ziemeļāfrikā ap Nīlu, šodienas Ēģiptes teritorijā.

Radusies kā tipiska zemkopju civilizācija. Dažādos vēstures periodos sasniegusi ievērojamu varenību: pakļāvusi apkārtesošās zemes Sīriju, Palestīnu, Nūbiju. Citos laikos bijusi vāja un pati kritusi par upuri iekarotājiem - hiksiem, asīriešiem, persiešiem, līdz beidzot 332.g.pmē. to iekaroja maķedoniešu grieķi ar Maķedonijas Aleksandru priekšgalā. No tā brīža valsts stipri helenizējās, oriģinālā senēģiptiešu kultūra pamazām tika aizmirsta, aizmirsta tika arī hieroglifiskā rakstība. 
Atkal atklāta pasaulei tā tika vien līdz ar Napoleona Ēģiptes karagājienu 1798.gadā. Šobrīd nu jau daudzus gadu desmitus vēsturnieki un arheologi veic pētījumus un restaurē šīs apbrīnojamās civilizācijas vēsturi.
Labākie muzeji šai sakarā - Britu muzeja Eģiptoloģijas nodaļa Londonā un Ēģiptes muzejs Kairā.

Hronoloģiski tās vēsturi iedala vairākos periodos: 
      Pirmsdinastiskais periods (4500.-3100.g.pmē.).
      Vecā valsts (3100.-2140.g.pmē.).
      Vidējā valsts (2100.-1750.g.pmē.).
      Jaunā valsts (1550.-1076.g.pmē.).
      Vēlīnais periods (712.-332.g.pmē.).
      Helēniskais periods (332.g.pmē.-337.g.).

Pirmsdinastiskais periods (~4500.–~3100.g.pmē.). Par to zināms maz. Pašiem ēģiptiešiem pats par sevi bija saprotams, ka tai laikā valdījuši Dievi.

Mūsdienu arheoloģija noskaidrojusi, ka Nīlas ielejā zvejnieku ciemi radušies jau ap 6000.g.pmē. Cilvēki audzēja kviešus un miežus, bija pieradinājuši mājlopus – aitas un kazas. 
Nākamo 2 gadu tūkstošu laikā Nīlas ielejā parādījās mazas valstiņas – nomi, kas bija tā laika teritoriāli administratīvās vienības. Dažādos laikos Ēģiptē bija no 38–42 nomiem. Tādējādi šai periodā Ēģipte bija nelielu administratīvu veidojumu nomu virtene, kas izvietojās gar Nīlu. Katra noma vadībā bija savi dievi un savi vadoņi, kas karoja ar citiem nomiem. Nomos un apmetnēs pieauga cilvēku skaits un arī apmetņu lielums. Attīstījās amatniecības prasmes – akmens, bronzas un vara apstrādē. 
IV g.tk.pmē. Augšēģipte, visticamāk, bija sadalīta trijās valstiņās ar centriem Hierankopolē (Nehenā), Nagādā un Tisā. Iespējams, ka šīs pilsētas savstarpēji konkurēja. Hierankopolē pielūdza Horu, bet Nagādā – Setu. Tādējādi iespējams, ka ēģiptiešu mitoloģiskais konflikts starp Horu un Setu atspoguļo reālu sadursmi starp šīm pilsētām. 
Ap 4000.g.pmē. cilvēki apmetās Abīdā un Nagādā, ap 3500.g.pmē. Nagāda kļuva par ievērojamu Ēģiptes pilsētu. 
Daudzu savstarpēji noslēgto līgumu rezultātā nomi apvienojās divās valstīs: Lejas un Augšas Ēģiptēs. 
Viena no Pirmsdinastiskajām apmetnēm bijusi Mādas pilsēta. Šodien tā ir vienīgā zināmā no tā laika. Pirmsdinastiskajā periodā nebija ne miņas no rakstības (3600.g.pmē.).
Ap 3500.g.pmē. radās pirmās pilsētas, kuras ieskāva ķieģeļu sienas un plašas senču kapenes. Ziņas par Nīlas deltas apmetnēm ir skopas, jo tās nogrimušas dūņās. Tādēļ vairumu ziņu sniedz Augšēģiptes apmetnes.

Reliģijas pirmsākumi. Zināms, ka reliģija radusies Heliopolē. Tur un arī Memfisā pielūdza svēto vērsi Āpiju

Civilizācijas rašanās. Ap 3100.g.pmē. Marduks/Ra pēc neveiksmīga Bābeles sagrābšanas mēģinājuma atgriezās Ēģiptē un padzina Totu. Ēģiptes civilizācija radusies pēkšņi un bija jau pilnīgi noformēta. Pāreja no primitīvisma uz augsti attīstītu kultūru notikusi tik strauji, ka vēsturiski tam nav izskaidrojuma.

Agrīnais dinastiskais periods (~3100.–2635.g.pmē.). Raksturojas ar abu valstu apvienošanu vienā Ēģiptē un aptver I un II dinastijas laikus.
Pirmo dinastiju ap 3100.g.pmē. nodibinājis kāds mītisks pirmais ķēniņš Meness (joprojām nav skaidrs vai Meness un Narmers ir viena persona), kurš iekaroja Lejas un Augšējo Ēģipti un apvienoja tās vienā valstī. Iespējams, pirmie valdnieki bija šumeri. Lai gan politiski valsts bija apvienota, tomēr joprojām pastāvēja divi patstāvīgi kultūras centri. 

Senā valsts (2635.-2140.g.pmē.). Aptver III-VI dinastijas valdīšanas laikus. Lielākais Ēģiptes civilizācijas sasniegums nācās uz III–V dinastijas laiku, tātad no 2900.–2300.g.pmē. Pēkšņi radās astronomija, medicīna, matemātika, rakstība un jaunā reliģija, pie tam bez kādas evolūcijas. 
No V dinastijas laika viss lēnām, bet neatvairāmi tiecās uz kultūras degradāciju.
Ap laiku no 2200.-2100.g.pmē. iestājās ilgs sausuma periods visā reģionā. Nīlā bija maz ūdens. Bads Ēģiptē turpinājās gandrīz pusi gadsimta. Sagruva centralizēta Senā valsts un atkal Ēģipte sadalījās divās. 

Pirmais starpdinastiju periods (2140.–2100.g.pmē.). Šai laikā nomainījās no VII-X dinastijai.
Senā Valsts ar centriem Memfisā un Heliopolē kļuva par Tēbu valdnieku uzbrukumu objektiem. Pēc Senās valsts sabrukuma centralizētu valsti atjaunoja Tēbu faraons Mentuhoteps (kāds? – šis te nesaskaņojas ar mūsu faraonu sarakstu) ap 2130.g.pmē.

Vidējā valsts (2100.–1750.g.pmē.). Šis laika periods ietver no XI-XVII dinastijai. 
XII dinastijas pirmais faraons Amenemhets I pārnesa galvaspilsētu no Memfisas uz Itaviju.
Vidējas valsts pagrimums un sairums sākās jau XIII dinastijas laikā.
Tomēr 1780.g.pmē. valstī uzliesmoja plaši nemieri - sacēlās zemnieki, amatnieki, kareivji un vergi. Sacelšanās dalībniekiem uz īsu laiku pat izdevās sagrābt valsts varu. Kā viens no sacelšanās iemesliem varēja būt neražas gadi, kuri izraisīja badu visā valstī.
Tā Vidējā valsts gāja bojā tautas sacelšanās rezultātā, lai gan pēc tam faraona vara tika atjaunota. Lielās katastrofas sekas bija jūtamas vēl ilgi un XVII gs.pmē. Ēģipte jau bija nespēka paralizēta zeme: valsts centralizētā vara arvien vairāk novājinājās, nomi ieguva lielāku pastāvību un neatkarību.
Jau ap 1900.g.pmē., domājams, semītiskās hiksu nomadu ciltis sāka ieceļot Nīlas ielejā. 

Otrais starpdinastiju periods (1750.–1550.g.pmē.). Hiksu politiskās varas periods Ēģiptē, kas ilga 110 (teikts arī, ka 108) gadus (1640.-1550.g.pmē.).
Lai gan hiksu ciltis sāka ieceļot Nīlas lejteces rajonos jau ap 1900.g.pmē., tomēr citi pārstāvji ieradās ap 1730.g.pmē. no Sīrijas un Palestīnas un jau ar militāru spēku nomāca politisko juku un bezvaras novājinātās Ēģiptes valdniekus. Pēc 20 gadus ilgušas karadarbības 1684.g.pmē. hiksi pilnībā pakļāva Ēģipti. Ēģiptiešu armija, kura sastāvēja tikai no gandrīz kailiem, ar šķēpiem, lokiem un lingām bruņotiem kareivjiem, nespēja pretoties hiksu karotājiem, kuri, iekalti metāla bruņās un bruņojušies ar gariem zobeniem, ātri traucās zirgu vilktajos kaujas ratos. Hiksiem izdevās iekarot un pakļaut politiski novājināto Ēģipti tieši pateicoties zirgu vilktu kaujas ratu vienībām, kādas senēģiptieši līdz tam nepazina. 
Hiksi iekaroja Sinaja pussalu un Nīlas deltu – tātad pakļāva Lejasēģipti ar tās galvaspilsētu Memfisu. Pakļaut pilnīgi visu Augšēģipti tiem tomēr neizdevās. Pārņēmuši ēģiptiešu centralizētās varas sistēmu, hiksi izveidoja XV, t.s. "hiksu dinastiju," kuras galvaspilsēta Avarisa atradās Nīlas deltas austreņu daļā. Galu galā hiksu varā pilnībā atradās Lejasēģipte un Augšēģiptes ziemeļu daļa (tās centrāo un dienvidu daļu tie nespēja pakļaut). Vienīgi Tēbu noms palika vietējo valdnieku varā, taču arī viņi atzina hiksu virskundzību un maksāja tiem meslus.
Senēģiptieši hiksu okupācijas laiku ļoti smagi pārdzīvoja, jo iekarotāji dedzināja pilsētas, izpostīja tempļus, noslepkavoja iedzīvotājus, bērnus un sievietes aizveda gūstā.
Tomēr hiksi Ēģiptē ienesa arī pozitīvas pārmaiņas. Pateicoties viņiem, ēģiptieši sāka plašāk izmantot bronzu: pirms okupācijas senie ēģiptieši lietoja akmens un vara darbarīkus un ieročus, kuru izgatavošanā viņi bija sasnieguši augstu meistarību. No hiksiem senie ēģiptieši pārņēma virkni apbruņojuma elementus: zirgu vilktus kaujas ratus, metāla bruņucepures un bruņukreklus, jaunus zobenu veidus un kompozītlokus. Hiksu laikā izplatījās zirgkopība - viņi bija pirmie, kas Senajā Ēģiptē ieveda zirgus. Bez tam no hiksiem tika pārņemta virkne aizguvumu valodā un reliģijā.
Ap 1571.g.pmē. Tēbu nomarhs Seknenra, XVII dinastijas aizsācējs, padzina vietvaldi un aizsāka plašu sacelšanos. Pēc 50 gadus ilgušas karadarbības hiksi tika pilnībā sakauti un atkāpās uz Sinaja pussalu. Avarisa tika pārdēvēta par Ramzesu.
Klejotāju valdīšana ilga 108 gadus, bet vēl pēc viņu aiziešanas ēģiptiešu faraoni vēl ilgi bažīgi raudzījās uz austrumiem. Pēc hiksu aiziešanas, lielākā daļa zemju nonāca monarhu rokās.

Jaunā valsts (1550.–1076.g.pmē.). Sevī ietver XVII-XX faraonu dinastijas. Jaunajā valstī bija plurāla sabiedrība, tā vairs nebija piramīdu laikmeta hierarhiju. Gandrīz četras desmitgades ilgā Amenhotepa III valdīšana tiek uzskatīta par Jaunās Valsts ziedošāko posmu, to iezīmē politiskā stabilitāte un ekonomiskais uzplaukums. Šajā laikā tika uzceltas daudzas Senās Ēģiptes ievērojamākās būves un pats faraons nereti tiek dēvēts par Ēģiptes Ludviķi XIV.

Kušas valsts pievienošana. Ēģiptieši bija sākuši Kušas valsts pakļaušanu jau Senās valsts laikā ap 2500.g.pmē. Bet pilnīga pievienošana notika faraona Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē.
Ilgu karu rezultātā Āzijā ap 1500.g.pmē. faraonam Tutmesam III un nākamajiem faraoniem izdevās pakļaut Palestīnu un Sīriju līdz pat Eifratas upei.
Karu rezultātā uz Ēģipti devās garas karavānas ar salaupītajiem labumiem, kuģi ar kokmateriāliem un garas gūstekņu virknes.

Hetu iebrukums. Heti no Turcijas teritorijas iebruka Ramzesa II valdīšanas laikā ap 1258.g.pmē.

Trešais starpdinastiju periods (1076.–712.g.pmē.). Šis laiks ietver XXI-XXIV faraonu dinastijas.
I g.tk.pmē. sākumā Ēģipte zaudēja savus iekarojumus Āzijā un Nūbijā. Turpmāk tā pati tikai ar grūtībām spēja aizsargāt savas robežas no ārējiem ienaidniekiem.

Kušītu iebrukums. Kušītu ķēniņš Alara, kas valdīja no 780.-755.g.pmē., apvienoja Kušas valsti un pakļāva Ēģipti. Ķēniņš Pije kļuva par faraonu un dibināja XXV dinastiju.

Vēlīnā valsts (712.–332.g.pmē.). Šo valsti dibināja nūbieši ar centru Napatā.
VII gs. neilgu laiku Ēģiptei bija nozīmīga loma Tuvo austrumu valstu dzīvē, taču šī ietekme visai drīz tika zaudēta dēļ tā, ka vajadzēja sargāties militāri no austrumiem. Valsts vadītāji pamazām ieviesa jauno kara tehniku, nolīga grieķu algotņus un komandierus, pārņēma viņu pārvaldes metodes un spēra pirmos soļus pretī naudas ekonomikai. Taču fundamentālu pārkārtojumu nebija, jo administratīvās un reliģiskās institūcijas nemainījās. Valsts pamazām iegāja norieta stadijā. Ēģipte kā teokrātiska valsts sāka dzīvot merkantilāku valstu vidū. 

Asīriešu iebrukums 671.g.pmē. Iebruka asīrieši un Kušas valsts atkal atšķēlās no Ēģiptes.

Persiešu okupācija (525.–404.g.pmē.). 525.g.pmē. Ēģiptē ar karaspēku ieradās persiešu ķēniņš Kambīzs. Viņš sakāva pēdējo XXVI dinastijas faraonu Psametihu III pie Peluzijas un okupēja Ēģipti. Persieši valdīja Ēģiptē līdz pat V gs.pmē. beigām. Ēģipte atguva neatkarību persiešu ķēniņa Dārija II valdīšanas laikā, bet otro reizi Ēģipti iekaroja Dārijs III 335.g.pmē. beigās.

Hellēnistiskais periods (332.g.pmē.–335.g.). 
Maķedonijas Aleksandra armijas iebrukums. Tas notika 332.g.pmē. un uz visiem laikiem darīja galu oriģinālajai Ēģiptes kultūrai. Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai grieķu armija kā uzvarētāja ienāktu galvaspilsētā Memfisā, kur kronēja Aleksandru no Maķedonijas. No šī brīža nekad vairs iedzimts ēģiptietis netika faraona godā. 331.g. 20.janvārī pmē. Aleksandrs Lielais nodibināja Aleksandriju, kur beigu beigās arī ticis apbedīts. Ir nostāsts par to kā Aleksandrs ar saujiņu pavadoņu pilsētas celšanas sākumā devās tuksnesī uz Amona-Ra orākula templi, kurā ieguva lielāko dzīves pārdzīvojumu. Ziņas par to ir skopas, vienīgi priesteri pavēstīja, ka „Amons-Ra pieņēmis Aleksandru un padarījis par Dieva dēlu.”

Ptolemaju valdīšanas laiks. Aleksandrija 300 gadus bija grieķu izcelsmes faraonu valdīšanas vieta. Pēdējā no tiem – Kleopatra nomira 30.g.pmē. Lai gan ēģiptiešu zināšanu sargātāji nicināja grieķus un uzskatīja par barbariem, tomēr Ptolemaji uzcēla Aleksandrijas bibliotēku, kurā savāca milzum daudz tā laika dokumentu. Grieķu valdība sāka grieķu kultūrpolitikas hegemoniju, audzināja jauno paaudzi grieķiskā garā. Tas izsauca ēģiptiešu priesteru pretdarbību, lai zināšanas nezustu, tās sāka nodot atklāti tautai grieķu valodā. Tā radās Hermeja Trismegista Svētās grāmatas
Reliģiskās kultūras krišana helēnisma spiediena dēļ ēģiptiešiem bija visai sāpīga. 

Kristietības laiks. Aleksandrijā radās milzīgs daudzums dažādu kultu un sektu, attīstījās gnosticisms kā visaptveroša garīgi reliģiska kustība. Par to daiļrunīgi liecina uzietie gnostiskie evaņģēliji Naghamadā.
Un tā Aleksandrijā un Nīlas ielejas pilsētās radās arvien vairāk kristiešu. Ēģiptes sadzīvē iezīmējās jauna parādība – mūki, un par tādiem kļuva tūkstošiem cilvēku. VI gs. pirms islāma ienākšanas ¾ Ēģiptes iedzīvotāju bija kristieši. Tempļos gan vēl 200 gadu tika noturēti pagānisma rituāli, līdz beidzot romieši ar likumu to aizliedza. 

Romiešu okupācijas laiks (30.g.pmē.–337.g.).
Mūsu ēras 6.gs. ¾ Ēģiptes iedzīvotāju jau bija kristieši. Senās pagānu tradīcijas, lai arī brīnumaini noturīgas, pamazām aizgāja pagātnē. Piemēram, Ahmīmas pilsētā bija daudz pagānu tempļu, arī grieķu dieva Perseja templis. Visvarenākais šeit bija dieva Mina templis (grieķiem – Pāns).

Islāma ienākšana. Arābi ienāca Ēģiptē 641.gadā. Pāreja uz islāmu notika vairāku gadsimtu garumā un par valdošo reliģiju tas kļuva tikai X gs.

Seldžuku turku valdīšana.

Osmaņu turku valdīšana.

Pēc Otrā pasaules kara. Prezidenta Nasera laikā nacionalizēja tempļu zemes, kas bija 1/12 daļa no valsts lauksaimniecības zemēm. 

------------------------------------------------------------------

Civilizācijas izcelšanās Ēģiptē. Visai interesanta ir hipotēze, ka Senās Ēģiptes civilizāciju dibinājuši tie katastrofā izglābušies lemūrieši, kas ieradušies no Indijas okeāna. Ne velti Ēģiptieši saukuši okeānu par Mu. Katrā ziņā neapstrīdams ir faksts, ka Senās Ēģiptes civilizācija radusies visai spēji un jau augstā tehnoloģiskā līmenī. Tāda rasanas nebūtu iespējama bez būtiska "civilizācijas grūdiena" no ārienes.

Pirmsdinastiskais periods (ap 4500.–ap 3100.g.pmē.). Par to zināms maz. Pašiem ēģiptiešiem pats par sevi bija saprotams, ka tai laikā valdījuši Dievi.
Mūsdienu arheoloģija noskaidrojusi, ka Nīlas ielejā zvejnieku ciemi radušies jau ap 6000.g.pmē. Cilvēki audzēja kviešus un miežus, bija pieradinājuši mājlopus – aitas un kazas. 
Nākamo 2 gadu tūkstošu laikā Nīlas ielejā parādījās mazas valstiņas – nomi, kas bija tā laika teritoriāli administratīvās vienības. Dažādos laikos Ēģiptē bija no 38–42 nomiem. Tādējādi šai periodā Ēģipte bija nelielu administratīvu veidojumu nomu virtene, kas izvietojās gar Nīlu. Katra noma vadībā bija savi dievi un savi vadoņi, kas karoja ar citiem nomiem. Nomos un apmetnēs pieauga cilvēku skaits un arī apmetņu lielums. Attīstījās amatniecības prasmes – akmens, bronzas un vara apstrādē. 
4.g.tk.pmē. Augšēģipte, visticamāk, bija sadalīta trijās valstiņās ar centriem Hierankopolē (Nehenā), Nagādā un Tisā. Iespējams, ka šīs pilsētas savstarpēji konkurēja. Hierankopolē pielūdza Horu, bet Nagādā – Setu. Tādējādi iespējams, ka ēģiptiešu mitoloģiskais konflikts starp Horu un Setu atspoguļo reālu sadursmi starp šīm pilsētām. 
Ap 4000.g.pmē. cilvēki apmetās Abīdā un Nagādā, ap 3500.g.pmē. Nagāda kļuva par ievērojamu Ēģiptes pilsētu. 
Daudzu savstarpēji noslēgto līgumu rezultātā nomi apvienojās divās valstīs: Lejas un Augšas Ēģiptēs. 
Viena no Pirmsdinastiskajām apmetnēm bijusi Mādi pilsēta. Šodien tā ir vienīgā zināmā no tā laika. Pirmsdinastiskajā periodā nebija ne miņas no senēģiptiešu rakstības (3600.g.pmē.).
Ap 3500.g.pmē. radās pirmās pilsētas, kuras ieskāva ķieģeļu sienas un plašas senču kapenes. Ziņas par Nīlas deltas apmetnēm ir skopas, jo tās nogrimušas dūņās. Tādēļ vairumu ziņu sniedz Augšēģiptes apmetnes.

Reliģijas pirmsākumi. Zināms, ka reliģija radusies Heliopolē. Tur un arī Memfisā pielūdza svēto vērsi Āpiju.

Civilizācijas rašanās. Ap 3100.g.pmē. Marduks/Ra pēc neveiksmīga Bābeles sagrābšanas mēģinājuma atgriezās Ēģiptē un padzina Totu. Ēģiptes civilizācija radusies pēkšņi un bija jau pilnīgi noformēta. Pāreja no primitīvisma uz augsti attīstītu kultūru notikusi tik strauji, ka vēsturiski tam nav izskaidrojuma.

Agrīnais dinastiskais periods (ap 3100.–2635.g.pmē.). Raksturojas ar abu valstu apvienošanu vienā Ēģiptē un aptver 1.un 2.dinastijas laikus.
Pirmo dinastiju ap 3100.g.pmē. nodibinājis kāds mītisks pirmais ķēniņš Meness (joprojām nav skaidrs vai Meness un Narmers ir viena persona), kurš iekaroja Lejas un Augšējo Ēģipti un apvienoja tās vienā valstī. Iespējams, pirmie valdnieki bija šumeri. Lai gan politiski valsts bija apvienota, tomēr joprojām pastāvēja divi patstāvīgi kultūras centri.

Senā Valsts (2635.-2140.g.pmē.). Aptver 3.-6.dinastijas valdīšanas laikus. Lielākais Ēģiptes civilizācijas sasniegums nācās uz 3.–5.dinastijas laiku, tātad no 2900.–2300.g.pmē. Pēkšņi radās astronomija, medicīna, matemātika, rakstība un jaunā reliģija, pie tam bez kādas evolūcijas. 
No 5.dinastijas laika viss lēnām, bet neatvairāmi tiecās uz kultūras degradāciju.
Ap laiku no 2200.-2100.g.pmē. iestājās ilgs sausuma periods visā reģionā. Nīlā bija maz ūdens. Bads Ēģiptē turpinājās gandrīz pusi gadsimta. Sagruva centralizēta Senā valsts un atkal Ēģipte sadalījās divās.

Pirmais starpdinastiju periods (2140.–2100.g.pmē.). Šai laikā nomainījās no 7.-10.dinastijai.
Senā Valsts ar centriem Memfisā un Heliopolē kļuva par Tēbu valdnieku uzbrukumu objektiem. Pēc Senās valsts sabrukuma centralizētu valsti atjaunoja Tēbu faraons Mentuhoteps (kāds? – šis te nesaskaņojas ar mūsu faraonu sarakstu) ap 2130.g.pmē. 

Vidējā valsts (2100.–1750.g.pmē.). Tas ietver 11.-17.dinastijai.

Hiksu ienākšana (ap 1900.g.pmē.). Ap 1900.g.pmē. hiksu nomadu ciltis sāka ieceļot Nīlas ielejā. Citi pārstāvji ieradās ap 1730.g.pmē. no Kanaānas un nomāca ēģiptiešu valdniekus. Hiksi iekaroja Sinaja pussalu un Nīlas deltu – tātad pakļāva Lejasēģipti ar tās galvaspilsētu Memfisu. Viņi nodibināja 15.dinastiju. Klejotāju valdīšana ilga 108 gadus, bet vēl pēc viņu aiziešanas ēģiptiešu faraoni bažīgi raudzījās uz austrumiem. Hiksi bija tie, kas pirmie Ēģiptē ieveda zirgus. Pēc viņu aiziešanas, lielākā daļa zemju nonāca monarhu rokās.
Vidējā valsts gāja bojā tautas sacelšanās rezultātā, bet pēc tam faraona vara tika atjaunota.

Otrais starpdinastiju periods (1750.–1550.g.pmē.).

Jaunā valsts (1550.–1076.g.pmē.). Sevī ietver 17.-20.faraonu dinastijas. Jaunajā valstī bija plurāla sabiedrība, tā vairs nebija piramīdu laikmeta hierarhiju.

Kušas valsts pievienošana. Ēģiptieši bija sākuši Kušas valsts pakļaušanu jau Senās valsts laikā ap 2500.g.pmē. Bet pilnīga pievienošana notika faraona Tutmesa I valdīšanas laikā no 1506.-1493.g.pmē.
Ilgu karu rezultātā Āzijā ap 1500.g.pmē. faraonam Tutmesam III un nākamajiem faraoniem izdevās pakļaut Palestīnu un Sīriju līdz pat Eifratas upei.
Karu rezultātā uz Ēģipti devās garas karavānas ar salaupītajiem labumiem, kuģi ar kokmateriāliem un garas gūstekņu virknes.

Hetu iebrukums. Heti no Turcijas teritorijas iebruka Ramzesa II valdīšanas laikā ap 1258.g.pmē. 

Trešais starpdinastiju periods (1076.–712.g.pmē.). Šis laiks ietver 21.-24.faraonu dinastijas.
1.g.tk.sākumā Ēģipte zaudēja savus iekarojumus Āzijā un Nūbijā. Turpmāk tā pati tikai ar grūtībām spēja aizsargāt savas robežas no ārējiem ienaidniekiem.

Kušītu iebrukums. Kušītu ķēniņš Alara (780.-755.g.pmē.), apvienoja Kušas valsti un pakļāva Ēģipti. Ķēniņš Pije kļuva par faraonu un dibināja 25.dinastiju. 

Vēlīnā valsts (712.–332.g.pmē.). Šo valsti dibināja nūbieši ar centru Napatā.
7.gs. neilgu laiku Ēģiptei bija nozīmīga loma Tuvo Austrumu valstu dzīvē, taču šī ietekme visai drīz tika zaudēta dēļ tā, ka vajadzēja sargāties militāri no austrumiem. Valsts vadītāji pamazām ieviesa jauno kara tehniku, nolīga grieķu algotņus un komandierus, pārņēma viņu pārvaldes metodes un spēra pirmos soļus pretī naudas ekonomikai. Taču fundamentālu pārkārtojumu nebija, jo administratīvās un reliģiskās institūcijas nemainījās. Valsts pamazām iegāja norieta stadijā. Ēģipte kā teokrātiska valsts sāka dzīvot merkantilāku valstu vidū.

Asīriešu iebrukums (671.-666.g.pmē.). 673.g.pmē. ēģiptieši nūbiešu faraona Taharkas vadībā atvairīja Sinaheriba uzbrukumu. 
671.g.pmē. jauna asīriešu iebrukuma laikā ķēniņa Asarhadona vadībā ieņēma Memfisu un pakļāva Ziemeļēģipti.
669.g.pmē. Taharka atgrieza zaudētās Ēģiptes teritorijas un valdīja llīdz pat 666.g.pmē, kad valstī iebruka Ašurbanipāls. Viņš ieņēma gandrīz visu valsti, ieskaitot Tēbas, un piespieda Taharku bēgt uz Napatu. Tur arī viņš visai drīz mira.Iebruka asīrieši un Kušas valsts atkal atšķēlās no Ēģiptes.

Etiopijas karagājiens? Hērodots rakstīja, ka faraona Psametiha II valdīšanas laikā no 595.–589.g.pmē. 240 000 ēģiptiešu devušies karot uz zemi 56 dienu ceļojumā uz dienvidiem no Merojes. Tā visdrīzāk būs bijusi Etiopija.

Persiešu okupācija (525.–332.g.pmē.). 525.g.pmē. Ēģiptē ar karaspēku ieradās persiešu ķēniņš Kambīzs. Viņš sakāva pēdējo 26.dinastijas faraonu Psametihu III pie Pelūzijas un okupēja Ēģipti. 
Ķēniņš Kserkss I apspieda ēģiptiešu sacelšanos, kas ilga no 486.-484.g.pmē. janvārim.
Jau persiešu ķēniņa Artakserksa I Garroča valdīšanas sākumā sacēlās okupētie ēģiptieši, kurus atbalstīja Atēnas. Persieši iesākumā tika sakauti kaujā pie Papremisas, taču vēlāk ēģiptiešus apspieda. 454.g.pmē. iznīcināja atēniešu floti Nīlas deltā. 
Kaut kad V.gs.pmē. beigās ķēniņa Dārija II valdīšanas laikā ēģiptieši uz kādu laiku tomēr atsvabinājās no persiešu varas.
342.gadā persiešu ķēniņa Artakserksa III valdīšanas laikā Ēģipti atkal sagrāba persieši. Dārijs III vēlreiz iekaroja Ēģipti 335.g.pmē. beigās.
Persieši valdīja Ēģiptē līdz kamēr tos padzina maķedoniešu karaspēks 332.g.pmē.

Hellēnistiskais periods (332.g.pmē.).

Maķedonijas Aleksandra armijas iebrukums. Tas notika 332.g.pmē. un uz visiem laikiem darīja galu oriģinālajai Ēģiptes kultūrai. Tikai nedēļa bija vajadzīga, lai grieķu armija kā uzvarētāja ienāktu galvaspilsētā Memfisā, kur kronēja Aleksandru no Maķedonijas. No šī brīža nekad vairs iedzimts ēģiptietis netika faraona godā. 
331.g. 20.janvārī pmē. Aleksandrs Lielais nodibināja Aleksandriju, kur beigu beigās arī ticis apbedīts. Ir nostāsts par to kā Aleksandrs ar saujiņu pavadoņu pilsētas celšanas sākumā devās tuksnesī uz Amona-Ra orākula templi, kurā ieguva lielāko dzīves pārdzīvojumu. Ziņas par to ir skopas, vienīgi priesteri pavēstīja, ka „Amons-Ra pieņēmis Aleksandru un padarījis par Dieva dēlu.” 

Ptolemaju valdīšanas laiks (332.-30.g.pmē.). Kad Aleksandrs 332.g.pmē. no mira, viņa valsts visai žigli sabruka vairākās provincēs, no kurām viena bija Ēģipte. Tajās sāka valdīt Aleksandra karavadoņi, kas dibināja savas ķēniņu dinastijas. Ēģiptē par tādiem kļuva Ptolemaji.
Turpmāk Aleksandrija 300 gadus bija grieķu izcelsmes faraonu valdīšanas vieta. Pēdējā no tiem – Kleopatra mira 30.g.pmē. Lai gan ēģiptiešu zināšanu sargātāji nicināja grieķus un uzskatīja par barbariem, tomēr Ptolemaji uzcēla Aleksandrijas bibliotēku, kurā savāca milzum daudz tā laika dokumentu. Grieķu valdība sāka grieķu kultūrpolitikas hegemoniju, audzināja jauno paaudzi grieķiskā garā. Tas izsauca ēģiptiešu priesteru pretdarbību, lai zināšanas nezustu, tās sāka nodot atklāti tautai grieķu valodā. Tā radās Hermeja Trismegista Svētās grāmatas. 
Reliģiskās kultūras krišana helēnisma spiediena dēļ ēģiptiešiem bija visai sāpīga.

Ēģipte romiešu pakļautībā (30.g.pmē.-337.g.). Pilsoņu kara laikā starp Oktaviāna un Marka Antonija piekritējiem, Ēģipte sniedza patvērumu 31.g.pmē. jūras kaujā pie Akcijas zemes raga Grieķijā sakautajam Antonijam, kurš pameta savu karaspēku un ieradās Aleksandrijā pie Kleopatras.
Kad 30.g.pmē. Oktaviāna armija tuvojās Aleksandrijai, Marks Antonijs izdarīja pašnāvību metoties uz zobena. Kleopatra pieņēma nāvi no indīgas čūskas kodiena. Oktaviāns padarīja Ēģipti par vienu no Romas provincēm. Tā beidza pastāvēt pēdējā no grieķu-maķedoniešu valstīm. 
48.-47.g.pmē. norisinājās Aleksandrijas karš - Romas leģioni cīnījās ar Ēģiptes valsti. Galvenā karadarbība notika Aleksandrijā un tās apkārtnē. Pēc Pompeja Ēģiptē ieradās Jūlijs Cēzars un iejaucās dinastiskajā cīņā starp Kleopatru VII un viņas brāli Ptolemeju Dionīsu. kaujā pie nīlas 48.g.pmē. romieši uzvarēja un Kleopatra VII tika apstiprnāta faraona tronī. Aleksandrijas karš bija svarīgs etaps romiešu Ēģiptes pakļaušanā.

Kristietības laiks. Aleksandrijā radās milzīgs daudzums dažādu kultu un sektu, attīstījās gnosticisms kā visaptveroša garīgi-reliģiska kustība. Par to daiļrunīgi liecina uzietie gnostiskie evaņģēliji Nag-Hamadā.
Un tā Aleksandrijā un Nīlas ielejas pilsētās radās arvien vairāk kristiešu. Ēģiptes sadzīvē iezīmējās jauna parādība – mūki, un par tādiem kļuva tūkstošiem cilvēku. 6.gs. pirms islāma ienākšanas ¾ Ēģiptes iedzīvotāju bija kristieši. 
Senās pagānu tradīcijas, lai arī brīnumaini noturīgas, pamazām aizgāja pagātnē. Piemēram, Ahmīmas pilsētā bija daudz pagānu tempļu, arī grieķu dieva Perseja templis. Visvarenākais šeit bija dieva Mina templis (grieķiem – Pāns). Visbeidzot romieši pagāniskos rituālus aizliedza ar likumu.

Palmīriešu iekarotāji. Laikā starp 267. un 270.gadu, izmantojot Romas impērijas vājumu, Ēģipti iekaroja Palmīras valsts ķēniņiene Zenobija.

Atkrišana no Romas. Izmantojot Romas impērijas vājumu, Ēģipte 3.gs. atbrīvojās no Romas virskundzības.

Bizantijas impērijas sastāvā. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu valstīs, Ēģipte nonāca Austrumromas valdīšanā, kas tika nosaukta par Bizantiju. Par teritorijam, tai skaita Ēģipti, Bizantijas impērija veda ilgstošus karus ar Sasanīdu Persiju un 624.gadā atkal atkaroja to no persiešu ķēniņa Hosrova II Parviza. Bizantiešu valdīšana Ēģiptē turpinājās līdz pat kapitulēšanai arābu iekarotājiem 641.gadā.

Islāma ienākšana arābu iekarojumu rezultātā. Arābu-musulmaņu armija iebruka Ēģiptē 639.gadā, kas tolaik bija Bizantijas varā, un tika ieņemta Aleksandrija.
Leģenda stāsta, ka pēc Aleksandrijas ieņemšanas 639.g.(642.g.?) kalifs Omārspavēlējis sadedzināt bibliotēku (tā cieta nu jau 3.reizi) ar senajiem rakstiem, paziņodams: „Ja grāmatās nav sacīts tas pats, kas rakstīts korānā, tad tās jāiznīcina, bet, ja sacīts tas pats, tad tās nav vajadzīgas.”
Arābiem Ēģiptes iekarošana padevās visai žigli, pa daļai aiz Ēģiptes kristiešu – koptu atbalsta. Kopti bija visai neapmierināti ar Konstantinopoles baznīcas mēģinājumiem te ieviest „grieķu tipa” pareizticību (koptiem bija raksturīgs Sīrijas monofizītu novirziens).
641.gadā Ēģiptes bizantiešu vietvaldis vienpersonīgi izlēma nodot visu varu arābu kalifātam. Arābu karavadonis Amrs ibn al Ass nodibināja Fustatas fortu, kur šodien izvietojas Kairas nomales. Tā Ēģiptes iekarošana bija pabeigta.
Tomēr neilgi pēc Ēģiptes pakļaušanas 645.gadā Aleksandrijā izcēlās nemieri. Dumpiniekiem no Konstantinopoles palīgā atsteidzās bizantiešu flote. Musulmaņu valdītāji tika no Aleksandrijas padzīti pēc 6 gadu valdīšanas. 646.gadā Aleksandrijas sacelšanās tika apspiesta. Atkal arābiem palīdzēja Aleksandrijas kopti, kas organizēja pretošanos bizantiešu intervencei.
655.gadā Ēģiptē (arī Irākā) sacēlās dumpis dēļ kalifa Osmanakoruptīvās valdīšanas. 656.gadā no Fustatas bruņots grupējums devās līdz pat Medīnai, kur nogalināja kalifu Osmanu.
Pāreja uz islāmu notika vairāku gadsimtu garumā un par valdošo reliģiju tas kļuva tikai 10.gs.

Ēģipte Omeijādu dinastijas valdīšanas laikā (661.-750.g.). 697.gadā Ēģiptē izraisījās nemieri dēļ augstu nodokļu ieviešanas. 725.gadā sadumpojās kopti dēļ tiem pašiem augstajiem nodokļiem. Pēdējais Omeijādu dinastijas kalifs Marvans II pēc sakāves 750.gada janvārī Zābas upes augštecē Irākā atbēga uz Ēģipti. Augustā viņu notvēra Abasīdu aģenti un nogalēja. Tā beidzās Omeijādu valdīšana kalifātā un arī Ēģiptē.

Ēģipte abasīdu dinastijas valdīšanas laikā (750.-1258.g.).

Tulunīdu dinastijas valdīšana (868.-905.g.).
Kad Arābu kalifāts sadalījās, Ēģipte palika Bagdādes kalifāta sastāvā. Ēģipte atkrita no Bagdādes kalifa varas tikai 9.gs., kad te pie varas nāca Tulunīdu dinastija. Tulunīdu laikā Ēģipte bija faktiski neatkarīga no abasīdu Arābu kalifāta. Par viņu galvaspilsētu kļuva 9.gs. dibinātā Katana pie Fustatas pilsētas. 
Tulunīdu dinastijas dibinātājs Ahmeds ibn Tuluns Ēģiptei pievienoja arī Palestīnu un Sīriju. 886.gadā Abasīdu kalifāts oficiāli atzina Tulunīdus kā Ēģiptes, Palestīnas un Sīrijas valdniekus. Mazliet samazināja nodokļus, tā veicinādami saimniecisko rosību Ēģiptē. Virknē kauju uzvarēja bizantiešus. 878.gadā pakļāva Sīriju.
903.gadā tulunīdus sakāva karmati. Arī tulunīdu cīņa ar Ēģiptes militāro aristokrātiju vājināja viņu varu un tos 905.gadā iekaroja abasīdi. Pēdējo tulunīdu ķēniņu Šeibanu un viņa ģimenes locekļus aizveda gūstā uz Bagdādi.

Ihšīdu dinastijas valdīšana (935.-969.g.). Tjurku izcelsmes dinastija ar pirmo emīru Ibn Tugdžu nāca pie varas 935.gadā. 969.gadā šī dinastija tika padzīta no fatimīdu puses.

Fatimīdu dinastija Ēģiptē (969.-1171.g.). Iesākumā fatimīdi, šiīti–ismailīti, kas sevi sauca Muhameda meitas Fatimas vārdā, ar berberu palīdzību sagrāba varu Ifrīķijā 909.gadā un plānoja savus pūliņus virzīt uz Magribas iekarošanu. Taču tur viņu virzību apturēja Kordovas omeijādi un tad fatimīdi vērsās pret teritorijām austreņos - Ēģipti.
969.gadā pēc ilgstoša kara karavadonis Džauhars abasīdiem paklausīgajai Ihšīdu dinastijai atņēma Ēģipti, kas gan netika stipri aizsargāta. Fatimīdi nolēma savu galvaspilsētu pārnest no Ifrīķijas uz Ēģipti un sāka Kairas (Al Kahiri) celtniecību netālu no administratīvā centra Fustatas. 973.gadā fatimīdu kalifs uz Kairu pārnesa kalifāta galvaspilsētu.
Šai laikā vēl joprojām vairums Ēģiptes iedzīvotāju bija kristīgie kopti.
970.gadā fatimīdi bija jau tik spēcīgi, ka iekaroja Meku un Medīnu Arābijā. Pēc tam tie regulāri pārņēma Palestīnu un Sīriju, taču izspiest abasīdus no Bagdādes tiem tomēr neizdevās. 1171.gadā tie atdeva varu Saladinam.
Fatimīdu devums Ēģiptei ir liels. Viņu laikā tā no kalifāta provinces kļuva par varenu arābu-musulmaņu valsti, kas mūsdienās konkurē ar Saūda Arābiju, Irānu un Irāku. Fatimīdu laikā Kairā atradās vecākā pasaules universitāte - Al-Azhar, teoloģisks mācību centrs.
1065.gadā Ēģiptē sākās 7 gadus ilgs bads, kas noveda pie sociāliem un politiskiem nemieriem. Fatimīdu kalifs Al Mustansīrs 1072.gadā steidzīgi izsauca uz Ēģipti Sīrijas vietvaldi Badru al Džamali. Tam tika pavēlēts atjaunot kārtību Ēģiptē, kur valdīja bads un politiska nestabilitāte. Kopumā Džamals labi tika galā ar šo uzdevumu un ieguva titulu „Kareivju emīrs” (amir al džuijš), kas liecināja par viņa nežēlību. Pie tam viņš ieguva vezīram pielīdzinātu amatu."
Jaunas nekārtības Nīlas ielejā izvērtās pēc Al Malika Al Afdala (1094.-1121.g.) nāves un fatimīdu ietekme Ēģiptē turpināja samazināties.

Turku-seldžuku valdīšana?

Ēģipte ajubīdu dinastijas valdīšanas laikā (1171.-1250.g.). Varu fatimīdiem atņēma kurdu izcelsmes musulmaņu karavadonis Saladins no Ajubīdu dzimtas. 1169.gadā viņš nobīdīja no varas kairā fatimīdu vezīru Šavaru, kurš bija noslēdzis "necienīgu" līgumu ar Jeruzālemes karali Amoriju I. Jau 1171.gadā veica apvērsumu, un dibināja Ēģiptē pats savu dinastiju - Ajubīdus.
Turpmāk no šejienes Saladins vadīs savus uzbrukumus kristiešu valstiņām Palestīnā. Praktiski sagrāva kristiešu valstiņas, 1187.gada ieņēma Jeruzālemi. Pēc Saladina nāves 1193.gadā sāka valdīt viņa brālēns Maliks al Kamils, kas Piektā Krusta kara krustnešiem atdeva Jeruzālemi.
1244.gadā Ēģiptes pašā Horezmī ieņēma Jeruzālemi. Šis notikums kļuva par Septītā Krusta kara iemeslu. 
1250.gadā bez slavas beidzās Septītais Krusta karš, kad pretendents uz abujīdu troni Turanšahs sakāva krustnešus otro reizi pie Fariskūras. Karalis Ludviķis IX krita gūstā.
Turanšaham tomēr neizdevās nosēsties Ēģiptes tronī, jo tajā iesēdās mameluku karavadonis Aibaks. Tas arī bija ajubīdu valdīšanas gals Ēģiptē.

Mameluku valdīšana (1250.-1517.g.). Tā bija kareivīgu tjurku karakalpu dibināta valdnieku dinastija, kas spēja stāties pretī mongoļu iebrucējiem. Neatkarīgai mameluku valstij Ēģiptē punktu pielika osmaņu-turku sultāns Selims I, ieņemdams Kairu 1517.gada 25.janvārī. Pēdējo mameluku ķēniņu Tumanbeju pakāra pilsētas vārtos, bet pēdējo abasīdu kalifu Mutavakkilu aizveda uz Konstantinopoli, un tas tapa par pamatu Osmaņu kalifāta pasludināšanai.
Atbilstoši materiāli:
Mameluki.

Ap 1347.gadu Ēģiptē nonāca briesmīga mēra epidēmija, kas stipri iztukšoja Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku. Epidēmija slikti dokumentēta kristiešu un musulmaņu avotos.

Osmaņu turku valdīšana. Tā sākās 1517.gada 25.janvārī, kad turku sultāns Selims I ieņēma Kairu.

Napoleona Ēģiptes karagājiens. Jaunais Francijas imperators Napoleons Bonaparts vēlējās izplatīt Francijas ietekmi Sarkanās jūras reģionā vai pat radīt koloniālu impēriju. 
1798.gada jūlijā Francijas imperators Napoleons Bonaparts ar 400 kuģiem un 38 000 kareivju ieradās Ēģiptē no Tulonas. 1.jūlijā napoleons ieņēma Aleksandriju. Ceļā uz Kairu 21.jūlijā viegli sakāva mameluku armiju "Kaujā pie piramīdām." 3 nedēļu laika ieņēma Ēģipti - tolaik Osmaņu Turcijas provinci. Tas notika tamdēļ, ka Napoleons tādējādi plānoja vājināt Anglijas varenību un caur Ēģipti un Sarkano jūru tikt uz britu kolonijām. Tomēŗ britu admirālis Horācijs Nelsons, sūtīts palīgā Osmaņu impērijai, 1.augustā sagrāva franču floti pie Abukīras (saukta par "Nīlas kauju") un Napoleona plāniem šai virzienā bija gals, lai gan franči Ēģiptē militāro klātbūtni saglabāja.

Muhameda Ali valdīšanas laiks (1803.-1849.g.). 1801.gadā Napoleona franči pameta osmaņu valdījumus pēc britu izsēšanās Abukīras līcī. Mameluki Kairā atteicās atzīt sultāna atsūtīto vietvaldi un sākās asiņaina cīņa par varu. Tās rezultātā par Ēģiptes vietvaldi kļuva albānis Muhameds Ali. Viņš Ēģiptē valdīja ka neatkarīgs valdnieks. Slavens ar radikālu saimniecisku reformu īstenošanu. Muhameds Ali kļuva par tolaik varenāko islāma valdnieku un sāka pat apdraudēt sultāna varu Konstantinopolē.
1821.gadā Ēģipte iekaroja Sudānu. No turienes tie kala plānus ziemeļu Etiopijas iekarošanā. Tie gan nerealizējās tik veiksmīgi kā plānots, pie tam līdz ar mahdistu sacelšanos nācās 1885.gadā aizvākties arī no Sudānas.
Viņā pēcteči nebija tik sekmīgi, lai gan arī mēģināja turpināt reformu kursu. Tika zaudēts svarīgais jautājums par Suecas kanālu. Ēģipte bija tiktal cietusi no "ekonomiska imperiālisma" politikas, aizņēmusies daudz naudas, ka 1875.gadā nonāca maksātnespējas priekšā. Pamazām Ēģipte nonāca Rietumu imperiālistu varā.

Britu protektoriāta laiks (1914.-1922.g.). 1882.gadā neatkarīgo Ēģiptes valdību briti sakāva kaujā pie Tel al Kabīras. Ēģipte kļuva par Lielbritānijas protektoriātu. Notika ekonomikas stabilizācija. No šejienes briti devās karagājienā uz Sudānu apkarot Mahdi un traucēja nēģeru vergu tirdzniecībai.

1883.gadā britu valdīšana Ēģipte nostiprinājās pateicoties Evelīna Baringa (vēlāk - Kromera) nozīmēšanai par "britu aģentu un ģenerālkonsulu" Kairā, kur viņš palika līdz pat 1907.gadam.
1905.gadā Muhameds Abdu, Al Afgani sekotājs, atstāja Ēģiptes muftija amatu (tajā kopš 1899.gada) un visai drīz pēc tam mira. Viņš savos uzskatos bija mazāk radikāls nekā skolotājs, veica islāma izglītības sistēmas reformu - pievienoja modernas zinātniskas disciplīnas un uzskatīja, ka islāms tādējādi var atdzimt. Ulama gan tam nepiekrita, taču reformas 20.gs. sākumā iegājās.
1907.gadā no ģenerālkonsula amata aizgāja lords Kromers, viņa vietā stājās sers Eldons Horets. Viņš realizēja mierīgāku politiku - sakarā ar pieaugošo nacionālismu ēģiptiešu vidū.
Oficiāli Ēģipti briti pasludināja par protektoriātu tikai 1914.gadā, sākoties Pirmajam Pasaules karam.
1921.gadā notika Kairas konference.
1922.gadā Ēģipte ieguva politisko neatkarību, taču Ēģiptes diplomātisko un militāro darbību kontrolēja Lielbritānija.

II Pasaules kara laikā (1940.-1945.g.). 1942.gada Ēģiptē atkal pieauga Lielbritānijas ietekme "Tuksneša kara" rezultātā pret Vāciju, kas risinājās Lībijas un Tunisijas teritorijās.
1944.gada novembrī britu valdības pārstāvis Tuvajos Austrumos lords Moins tika „Sterna grupas” nogalināts.

Pēc II Pasaules kara (1946.-1951.g.). Karam beidzoties Eiropas valstis apstiprināja Ēģiptes neatkarību (tāpat kā veselu rindu citu Tuvo Austrumu valstu), taču Ēģiptē vienīgajā tomēr tika saglabāta britu militārā klātiene Suecas kanāla joslā. 
1948.gada decembrī "Brāļu-musulmaņu" kaujinieks nogalināja Ēģiptes premjerministru Mahmudu Fahmi Nukraši. 

Ēģiptes dalība Pirmajā arābu-žīdu karā (1948.-1949.g.). Ben Guriona Izraēlas Valsts pasludināšanas iniciatīva kļuva par grūdienu Pirmā žīdu-arābu kara sākumam. Karā ņēma dalību jaunā Izraēlas Valsts un visas arābu kaimiņvalstis – Ēģipte, Jordānija un Sīrija. 
1948.gadā Ēģipte, Irāka, Jordānija, Sīrija, Saūda Arābija un Jemena izveidoja Arābu valstu līgu un iebruka Izraēlā ar mērķi aizstāvēt Palestīnas arābus. Šis karš izvērtās arābiem neveiksmīgi. Kara rezultātā Izraēlas Valsts ieguva teritorijas, kādas sākotnēji nemaz netika plānotas jaunās valsts sastāvā (netika paredzējusi ANO). Tika saglabāti tikai divi patiesi arābiski anklāvi – Jordānas Rietumkrasts (Jordānijas kontrolē) un Gazas sektors, kas atradās tiešā Ēģiptes tuvumā.
1949.gada 24.februārī Ēģipte un Izraēla noslēdza miera līgumu. Pēc tam to pašu izdarīja Jordānija, Irāka un Sīrija. 
Kara rezultātā Palestīnu pameta ap 750 000 musulmaņu. Tā sākās lielā palestīniešu bēgļu problēma, kas nav atrisināta līdz pat šodienai.

1949.gadā ēģiptiešu varas iestādes nogalināja "Brāļu-musulmaņu" organizācijas dibinātāju un vadītāju Hasanu al Bannu, tā pēctecis - Hasans al Hudaibi bija daudz mērenāku uzskatu.

Karaļa Faruka valdīšana (?-1952.g.).

Ēģiptes pasludināšana par republiku. 1952.gadā Ēģiptē sākās masu nemieri, kurus rīkoja "Brāļi-musulmaņi." 26.janvāra "melnās sestdienas dumpī" gāja bojā 18 britu un cieta Lielbritānijas ekonomiskas intereses. Pēc šīm antiimperiālistiskajām akcijām 23.jūlijā Gamals Abdels Nasers veica valsts apvērsumu un gāza karali Faruku. Apvērsuma priekšgalā, visdrīzāk, stāvēja ģenerālis Muhameds Negibs, kas vadīja "Brīvo virsnieku" politisko organizāciju. Britiem simpatizējošais karalis Faruks devās trimdā. Negibs kļuva par premjerministru, bet Nasers tūdaļ paziņoja par revolucionāru reformu veikšanu, kuras ieguva "arābu sociālisma" nosaukumu.


REPUBLIKAS LAIKS (1953.-patlaban).

Laikā no 1953.-2011.gadam sekoja četru militāristu prezidentu valdīšana:
      Muhameds Naguibs (1953.-1954.g.).
      Gamāls Abdels Nasers (1954.-1970.g.).
      Anvārs Sadāts (1970.-1981.g.).
      Hosnī Mubaraks (1981.-2011.g.).

1953.gada jūnijā Ēģipte tika pasludināta par republiku. Par tās prezidentu kļuva Negibs, bet par viceprezidentu - Nasers. Jūlijā Kairā notika sprādzienu sērija amerikāņu un britu birojos, kuros iesākumā vainoja "Brāļus-musulmaņus," tomēr vēlāk izrādījās, ka vainojami žīdu specdienesti.

Gamāla Abdela Nasera (1954.-1970.g.) valdīšana. 1954.gada oktobrī Nasers tika cauri sveikā „Brāļu-musulmaņu” sarīkotajā atentātā. Pēc tā viņš deva rīkojumu vajāt šo organizāciju: vadoņi tika nogalināti, daudzi ieslodzīti, citi bēga uz kaimiņvalstīm. 1954.gada novembrī Nasers apvainoja Negibu sazvērestībā kopā ar „Brāļiem-musulmaņiem,” un padzina to no amata. Nasers stājās valsts priekšgalā.
50.gadu beigas un 60.gadu sākumā Nasers sāka vajāt "Brāļus-musulmaņus." Tās līderi tika nogalināti, bet simtiem parasto biedru ieslodzīja cietumos. 
Lielbritānijas novājināšanās rezultātā 1954.gadā Sudāna ieguva neatkarību no Ēģiptes.
1955.gadā Izraēla, savas „apsteidzošās programmas pret arābu pretiniekiem ietvaros” izsūtīja savas armijas desantu pret ēģiptiešu mācību nometni Gazas sektorā, reida rezultātā gāja bojā 38 cilvēki. Par atbildi ēģiptiešu fedaji („sevi upurējošie” jeb „pašnāvnieku grupa”) sāka uzbrukumu kampaņu izraēliešu militārajiem objektiem. Redzot, ka iespējams liela mēroga karš, Izraēla noslēdza virkni līgumu ar ASV un citām Rietumvalstīm par ieroču piegādēm. Nasers mēģināja pasākt ko līdzīgu, taču nonāca atkarībā no PSRS ieroču piegādēm.
Nasera laikā nacionalizēja tempļu zemes, kas bija 1/12 daļa no valsts lauksaimniecības zemēm. Nasers palika pie varas līdz pat savai nāvei 1970.gadā. Viņš savu "arābu socālisma" koncepciju būvēja pēc PSRS pieredzes, bet to arvien vairāk sāka kritizēt musulmaņi. 

Suecas krīze (1956.g.). Nasera valdīšanas laikā 1956.gadā izraisījās konflikts ar Franciju un Lielbritāniju, kas vēsturē iegāja ar nosaukumu "Suecas krīze." Jau 1954.gada oktobrī Lielbritānija piekrita 20 mēnešu laikā izvest savas aemijas daļas no Suecas kanāla zonas. Pēdējās britu armijas daļas patiei arī pameta kanāla zonu 1956.gada jūnijā. Jūlijā Nasers izprovocēja starptautisku krīzi, paziņodams par kanāla nacionalizāciju, lai gan līdz britu-franču koncesijas līguma beigām bija vēl 12 gadi. 
Briti un franči sāka plānot militāru operāciju, bet ēģiptieši augustā boikotēja starptautisku konferenci, kuras mērķis bija mierīgs noregulējums. Nevēloties lielu militāru konfliktu, ASV aicināja uz savaldību. Kad pārrunas nonāca strupceļā, Francija vienojās ar Izraēlu par ēģiptiešu armijas neitralizāciju. 29.oktobrī Izraēla okupēja Sinaja pussalu, žīdu armija novietojās 45 km attālumā no Suecas kanāla. Divas dienas vēlāk britu-franču spēki uzbruka ēģiptiešu aerodromiem. Tomēr jau novembra sākumā šīs darbības nosodīja ASV un ANO. 
4.novembrī Nasers pavēlēja bloķēt navigāciju kanālā nogremdējot tajā kuģus.
5.novembrī britu-franču desants izsēdās Portsaīdā. PSRS no savas puses arī draudēja ar intervenci, taču to vairāk nodarbināja pretkomunistiskā sacelšanās Ungārijā. Tikām ASV prezidents Eizenhauers pieņēma ekonomiskās sankcijas pret Lielbritāniju un Franciju, kas piespieda abas rietumvalstis paziņot par "uguns pārtraukšanu." 
15.novembrī Ēģiptē sāka ierasties ANO miera uzturēšanas spēki. 
3.decembrī Lielbritānija un Francija piekrita izvest savus militāros spēkus no Ēģiptes. ANO kareivji ieņēma pozīcijas kanāla joslā ar mērķi atvērt to starptautiskajai kuģošanai.
Ēģiptieši no tās izgāja kā uzvarētāji, jo rietumu sabiedrotos piebremzēja ASV. Nasera pozīcijas arābu pasaulē nostiprinājās. No amata atkāpās britu premjerministrs sers Antonijs Īdens. Žīdu armija palika Suecas pussalā, kā dēļ Ēģipte nespēja pastiprināt savas pozīcijas Gazas sektorā. 
1958.gada 1.februārī pēc Nasera iniciatīvas Ēģipte un Sīrija izveidoja Apvienoto arābu republiku, lai pretotosASV un rietumvalstu ietekmei.
1959.gadā AAR Nasera vadībā sākās represijas pēc tam, kad Baas partija apšaubīja Nasera mērķus.
Nasers nomira 1969.gada 28.septembrī.

Sešu dienu karš (1967.g.). Kara sākuma iemesli: palestīniešu kaujinieki pēc uzbrukuma žīdu karaspēkam un iedzīvotājiem regulāri atkāpjas uz Ēģiptes kontrolēto Gazas joslu un Jordānijas atbalstīto Rietumkrastu. Arābu valstis pasludināja, ka žīdu valsts nodibināta uz Palestīnas arābu zemes. Tiesi Nasers Bija viens no Sešu dienu kara iniciatoriem.
1967.gada aprīlī, pēc tam, kad no Golānas augstienēm apšaudīti Izraēlas ciemi, žīdu iznīcinātāji notrieca sešas Sīrijas kara lidmašīnas. 1967.gada maijā Ēģipte slēdza Tirānas šaurumu, kas bija ļoti svarīgs Izraēlai, jo savieno ar Sarkano jūru. Izraēlas satraukumu palielināja arī tas, ka Jordānija ar Ēģipti nolēma izveidot kopēju armijas vadības štābu. Sešu dienu karš ilga 132 stundas un sākās 1967.gada 5.jūnijā. 5.maijā Izraēlas kara aviācija negaidītā uzbrukumā iznīcina 309 ēģiptiešu lidmašīnas. Sauszemes karaspēks iebruka Sinaja pussalā un Gazas joslā, nodarot Ēģiptei lielus zaudējumus. 
Tai pat dienā Jordānijas spēki uzbruka Jeruzālemes žīdu daļai. Izraēlas kara aviācija pievērsās cīņai pret Jordāniju un līdz vakaram iznīcina tās aviāciju. 
6.jūnijā Izraēla uzbruka Sīrijai un iznīcināja 2/3 tās aviācijas. Izraēlas aviācija gandrīz pilnībā kontrolēja gaisa telpu un palīdzēja sauszemes spēkiem pārņemt kontroli pār Raudu mūra apkārtni Jeruzālemes vecpilsētā. 7.jūnijā Jordānijas karaspēks tiek padzīts no Rietumkrasta, stājās spēkā pamiers starp Jordāniju un Izraēlu. 
8.jūnijā žīdu sauszemes spēki sasniedza Suecas kanālu. 
9.jūnijā Izraēla nosūtīja savus spēkus uz Golānas augstienēm. 10.jūnijā Izraēla un Sīrija vienojas par pamieru, Izraēla kontrolēja visu Golānas augstieņu teritoriju. Kara rezultātā Izraēla Ēģiptei okupēja Gazas sektoru un Sinaja pussalu, Jordānijai atņēma Austrumjeruzālemi un Jordānas rietumkrastu, Sīrijai Golānas augstienes.
1967.gada 22.novembrī ANO Drošības padome pieņēma Rezolūciju Nr.242, kura nosodīja žīdu agresiju un pieprasīja izvest Izraēlas armiju no okupētajām teritorijām. Izraēla atteicās to pildīt. Kara gaitā krita 11 000 ēģiptieši, 6000 jordāņi, 1000 sīrieši un 700 žīdi. 320 000 palestīniešu papildināja bēgļu rindas. 
Sešu dienu karš kļuva par vienu no slavenākajām lappaspusēm žīdu nacionālaja cīņā un pazemojošakajam arābu vēsturē. Tāda uzvara bija iespējama pateicoties jaunajam amerikāņu bruņojmam un ļoti labai armijas militaro operaciju plānošanai. Izraēlas uzvara bija pilnīga un neapstrīdama. 

Anvārs el Sadāts (1970.-1981.g.). Uzreiz pēc Nasera nāves 1970.gadā Ēģiptē izraisījās nesaskaņas starp sekulāristiem un islāmistiem. Par Nasera pēcteci kļuva tā tuvākais līdzgaitnieks Anvars Sadats. Viņš turpināja Nasera sekulāri centralizēto politiku, bet iecietīgāk izturējās pret "brāļiem-musulmaņiem" un citiem islāmistiem.
1973.gadā vasaras laika Sadats turpināja noņemt aizliegumus islāmistu darbībai. Uz tā fona kustība "Islāma asociācija" (Džamaat Islamija) aktivizēja savu darbību Ēģiptes koledžās un universitātēš, aicinot atgriezties uz Muhameda "īstenā ceļa." 
1974.gada aprīlī Islāma atbrīvošanas partijas dalībnieki Saliha Sirija vadībā gatavoja apvērsumu - devās triecienā kara akadēmijai Kairas piepilsētā. Par atbildi Sadats pastiprināja sankcijas pret islāmistiem. 
1975.gadā Izraēla sāka daļēju militāro spēku izvešanu no Sinaja pussalas pēc sarunām, kuras organizēja Kisindžers.
1977.gadā Sadats uzstājās ar bezprecedenta iniciatīvu vest tiešas sarunas ar Izraēlas premjerministru Menahemu Beginu. Novembrī viņš ieradās Jeruzālemē un piedāvāja "mūžīgu mieru" apmaiņā pret Palestīnas valsts atzīšanu un 1967.gada okupēto teritoriju atbrīvošanu. Galu galā Izraēla tomēr šo piedāvājumu noraidīja Sadata piedāvājumu "paketi." Jāatzīst, ka to noraidīja arī pat mērenie arābu valstu līderi. Džamaat islamija inspirēja neapmierinātību ar Sadata politiku. Pacēla galvas arī tādi nikni ēģiptiešu grupējumi kā Al Takrif va al Hidžira (reizēm saukta par "Musulmaņu sabiedrību"), ko vadīja Šukri Mustafa. Grupējuma dalībnieki nogalēja varai lojālo klīriķi šeihu Džahabi. Šukri jau izveidoja partizāņu nometnes Dienvidēģiptē, regulāri izdeva fatvas visiem musulmaņiem, kas nebija mierā ar viņa viedokli. Saviem sekotājiem aizliedza ieņemt valsts amatus. tikmēr Sadats pastiprināja kaujinieku un to piekritēju vajāšanas.
Ēģipte konfrontāciju ar jaundibināto Izraēlas valsti izbeidza 1979.gadā, kad Sadata laikā parakstīja Kempdeividas miera līgumu.
1978.gada 28.septembrī A.Sadata Ēģipte ar M.Begina Izraēlu un ASV prezidenta Džimmija Kārtera starpniecību viņa rezidencē Kempdeividā (ASV) noslēdza miera līgumu pec triju pusu sarunam. Sadats apstiprināja, ka ieveros 1967.gada ANO 242.rezolūcija noteiktās Izraēlas robežas. Tas ir gluži vai diplomātisks apvērsums!
1979.gada 19.martā Ēģipte un izraēla noslēdza oficiālu Vašingtonas miera līgumu, kas darīja galu 30 gadu ilgam vardarbības periodam. Ar to pavisam neapmierināta ir Saūda Arābija, kas īslaicīgi samazināja naftas piegādes, ar to izraisot naftas cenu kāpšanu.
1981.gada 6.oktobrī Anvars el Sadats tika nogalināts islāma fundamentālistu atentātā Kairā militārās parādes laikā. Slepkava bija fundamentālais islāmists, kas tā protestēja pret līgumu slēgšanu un ievērošanu ar Izraēlu.
1990.gada septembrī Kairā tika nogalināts bijušais Ēģiptes parlamenta priekšsēdētājs Rifāts al Mahguba. Tikmēr valsts dienviddaļā islāmistu kaujinieki audzēja pārdošanai hašīšu un izspieda naudu no turienes kristiešiem-koptiem.

Muhameda Hosnī Mubaraka valdīšana (1981.-2011.g.). Dzimis 1928.gada 4.maijā Kefr el Meselhā Nīlas deltā. 1950.gadā absolvējis gaisa spēku akadēmiju. 1964.-1965.gadam bijis izmēģinājumu pilots un Gaisa spēku instruktors, mācījies PSRS. No 1969.-1972.gadam bija Gaisa spēku štāba priekšnieks. 1973.gadā kļuva par gaisa spēku komandieri, izcēlies karadarbībā ar Izraēlu un tā izpelnījies ģenerāļa pakāpi.
1975.gadā kļuva par viceprezidentu. Mubaraks atradās blakus Sadatam atentāta laikā, taču necieta. Tobrīd bija mazpazīstams politiķis, bet pēc nedēļas tika iecelts par prezidentu. Reti kurš ticēja, ka viņš amatā noturēsies ilgāk par dažiem gadiem, taču pie varas palika 30 gadus līdz pat mūsu laikam.
Kā prezidents turpināja Sadata iesākto, piekopa stingrās dūres politiku, neļāva izveidoties spēcīgai opozīcijai un apkaroja niknos islāmistus. Tikam Visu viņa valdīšanas laiku bija aktivizēts ārkārtas stāvokļa likums, kas ļāva tam piekopt cīņu ar citādi domājošajiem, tai skaitā, lai apkarotu islāma fundamentālistus. Ik pa brīdim tie rīkoja uzbrukumuos Ēģiptes tūrisma industrijai, kas nodarbināja ap 12% iedzīvotāju un bija būtisks pienesums valsts ekonomikai.
Ārpolitikā Mubaraks stiprināja attiecības ar ASV un Eiropas Rietumvalstīm.
1982.gadā saskaņā ar Kempdeividas vienošanos Izraēla izveda savu karaspēku no Sināja pussalas. Valdīšanas laikā pret viņu tika vērsti 6 atentāti, kas nebija sekmīgi un Mubaraks no tiem izkļuva sveiks un vesels.
1984.gadā Jordānija bija pirmā no arābu valstīm, kas atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Ēģipti. Tās piemēram visai drīz sekoja arī pārējās. Tā paša gada decembrī Mubaraka valdība pēc 10 dienu nemieriem slēdza Alazhāras universitāti Kairā. Studenti uzstājās pret ulemas mēģinājumiem iet kompromisā ar varas iestādēm.
1985.gadā Mubaraks piekāpās islāmistiem virknē jautājumu, vēlēdamies tos nomierināt. Piemēram, aizliedza rādīt televīzijā dažus amerikāņu raidījumus un pārdot alkoholu ēģiptiešu aviokompāniju lidmašīnās. 
ASV bija liela nozīme Mubaraka režīma stutēšanā. Ēģipte bija ASV tuvākais sabiedrotais arābu pasaulē, par ko iemantoja lielu islāmistu nepatiku. Tomēr Mubaraka režīms nav pieļāvis islāmistu izvēršanos un aktīvi iesaistījies žīdu-arābu samierināšanas procesos Palestīnā. Ēģipte ik gadus saņem 1,5 miljardus dolāru no ASV kā palīdzību.
Kopš 1981.gada viņš uzvarējis 3 vēlēšanās pēc kārtas, tajās nepiedalījās citi kandidāti. 
1992.gadā kaujinieciska islāmistu grupa Gamā Islamija sāka diversiju sēriju pret ārvalstu tūristiem Augšēģiptē. Grupējumu vadīja šeihs Omārs Abduls Rahmans, un tas atklāti iestājās par Mubaraka sekulārā režīma aizstāšānu ar islāma republiku. 8.jūnija grupējums nogalināja Faraku Fodu - Mubarakam lojālu intelektuāli, kas aicināja uz neierobežotu islāmistu apspiešanu. Novembrī viena no nabadzīgākajam Kairas priekšpilsētām - Embadā, tika pasludināta Ēģiptes islāma republika, bet decembrī 10 000 karavīru vienība to sagrāva un rajonu "iztīrīja" no dumpiniekiem.
1993.gadā niknie islāmisti uzbruka rietumu tūristiem Kairā. Cieta tūrisma nozare un vienkāršajiem ēģiptiešiem tas sita pa kabatu.
1994.gadā grupējuma Hama islamija dalībnieks nogalinaja 1988.gada Nobela prēmijas literatūrā laureātu Nagibu Mahfuzu.
1995.gada jūnija Ādisabebā (Etiopija) pret Mubaraku bija vērsts atentāts. Sākumā tajā vainoja grupējumu Hama islamija, bet vēlāk vainu uzvēla Osamam bin Lādenam. 
1996.gada aprīlī vienā no Kairas viesnīcām tika nogalināti 18 grieķu tūristi, kurus islāma kaujinieki kļūdaini pieņēma par žīdiem.
1997.gda 17.novembrī grupējuma Hama islamija kaujinieki nogalināja 60 ārvalstu tūristus, kas aplūkoja Hatšepsutas svētnīcu Luksorā. Tā bija vislielākā varmācība, kas tika vērsta pret ārzemju tūristiem Ēģiptē. Šā iemesla dēļ policija veiksmīgā operācijā gandrīz pilnībā likvidēja šo un citas islāma kaujinieku organizācijas. 
2005.gadā viņš tika pārvēlēts 4.reizi, šoreiz vēlēšanās tika ļauts piedalīties arī citiem kandidātiem, jo uz to uzstāja ASV.
2011.gada 25.janvārī Kairā sākās lieli iedzīvotāju protesti un pēc 18 dienām to iespaidā Reigana un Brežņeva laikabiedrs Mubaraks atkāpās no varas 82 gadu vecumā. Viņš nodeva varu militārajai padomei.

Pēc Mubaraka gāšanas (2011.-2012.g.). Vara tika nodota bruņoto spēku Augstai padomei, kas gatavoja valstī reformas un arī demokrātiskas vēlēšanas.
Armijas spēki 2011.gada aprīlī, novembrī un decembrī Tahīra laukumā bija spiesti vardarbīgi apspiest masu protestus pret militāro varu.

Muhameda Mursī valdīšana (2012.-2013.g.). 2012.gada 2.jūnijā Hosni Mubaraks, kā arī bijušais iekšlietu ministrs, tika notiesāti ar mūža ieslodzījumu.
Pēc pirmajām brīvajām Ēgiptes prezidenta vēlēšanām par prezidentu 2012.gada 24.jūnijā tika pasludināts "Brāļu-musulmaņu" pārstāvis Muhameds Mursī. Augustā viņš stājās amatā un pārņēma no armijas izpildvaras funkcijas.
Tomēr islāmisko noskaņojumu dēļ izraisījās politiskā krīze. 2013.gada 1.jūlijā armija deva prezidentam Mursī 48 stundas, lai izpildītu protestējošās tautas prasības, kas spieda to atkāpties. Mursī atteicās labprātīgi atteikties no amata un armija to padzina ar varu.

Armija pie varas (2013.-patlaban). Armija tās vadītāja ģenerāļa Abdelfatāha es Sisī vadībā izziņojusi pārejas valdību.

Saites.
Faraonu saraksts.
Ēģipte.