Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Gnosticisms, gnostiķi

No grieķu vārda gnosis – "pazīt," "zināt." Tātad tas ir izpratnes vai apziņas stāvoklis, kas iegūts personiskās pieredzes rezultātā.

Raksturojums. Gnostiķi ir vēsturnieku radīts termins, zem kura apvienotas daudzas pirmkristiešu reliģiskās grupas ar īpatnēju mistisku reliģisku pasaules uztveri. Apzīmējums ir visai ietilpīgs un joprojām risinās karstas diskusijas – kādi kristiešu strāvojumi būtu uzskatāmi par gnostiskiem. Oficiālai baznīcai un teologiem gnostiskie uzskati liekas īpaši ķecerīgi, jo nesaskan ar utilizēto un vienkēršoto Baznīcas pieeju Kristus mācībai. 
Gnostiskie uzskati ir atrodami visās reliģiskajās sistēmās, jo dažādu konfesiju mistiķi un garīgie meklētāji apraksta viņpasaules daudzlīmeņu uzbūvi, dvēseles mikrokosma un Dievišķā makrokosma identitāti, mistisko vienotību ar Absolūtu un citus fundamentālus jautājumus.

Vēsture. Gnosticisma saknes ir daudz senākas, nekā oficiāli pieņemts atzīt. Tā kā kristietība neradās tukšā vietā, tad tās pamatakmeņi satur seno ēģiptiešu, jūdu un arī Austrumu reliģiju postulātus.
Kristīgā gnosticisma saknes meklējamas I gs. vai pat senāk un tas ticis pārņemts no helēnistiskajiem Austrumiem. Tā plauksmes laikmets saistāms galvenokārt ar periodu starp II gs. pirmo pusi un III gs. vidu Ēģiptē, Sīrijā, Arābijā, Persijā, Kiprā, Ziemeļāfrikā un Romā. Tādējādi daudzo gnostiķu grupu vidū bija liela dažādība.
Pseidoapustulis Pāvils, piemēram, savās agrīnajās runās un rakstos bijis visai gnostisku uzskatu, kā dēļ dažviet Pāvila un gnostiķa Sīmaņa Maga uzskati skatīti kā līdzīgi.
Vēlāk gnosticisms izplatījās vēl plašāk, izveidodams manihejismu (Persijā) un citus duālistiskus strāvojumus Mezopotāmijā (mandieši Irākā) un citās austrumu provincēs. Gnosticisms attīstījās arī III un IV gs., bet uzskatu nesaderība starp gnostiķiem un kanoniskajiem kristiešiem pastāvēja jau I gs. Šais gadsimtos tika uzrakstīti daudzi tie darbi, kurus kristīgā baznīca vēlāk atzina par nederīgiem un nekanonizēja (Jūdas, Toma, Marijas u.c. evaņģēliji). No gnostiķu uzskatiem izrietēja V gs. monofizītu mācība
Eiropā gnostiskie uzskati bija ārkārtīgi spēcīgi, to rezultātā radās kataru kustība, kas sapuvušajā Vatikānā izraisīja paniskas šausmas. Pāvesti organizēja pret viņiem pašu pirmo krusta karu un gnosticismu Eiropā noslīcināja asinīs.

Priekšstati. Tas neveido precīzu ideoloģisku sistēmu, bet atspoguļojas zināmā domāšanas veidā, kas izpaužas dažādās reliģiskās sistēmās. Tā ir sinkrētiska mācība, kas apvienoja sevī gan judaisma, gan grieķu, gan arī austrumu reliģiju elementus, kas varēja būtiski atšķirties dažādu skolu iekšienē. To var arī uzskatīt par pirmo lielo ideoloģisko krīzi. Gnosticismam raksturīgas trīs pazīmes:
1) īstenība ir sadalīta divās nesavienojamās sfērās – dievišķā sfēra, kas ir laba, un materiālā pasaule, kas ir ļauna;
2) kāds elements, kas nācis no dievišķās sfēras, iekritis materiālajā cilvēkā un tajā ir ieslodzīts;
3) atbrīvošana notiek, ļaujot šim dievišķajam elementam atgriezties augšā, pateicoties slepenām zināšanām par Visuma un cilvēka struktūru.

Gnosticisms ietvēra mācību par dzīves ciklu, kas beidzas ar tā atgriešanos sākotnējā pilnībā.
Dažu gnostiķu rakstos ir pirmā dievišķā eminācija – Barbelo, tā veido dievības sievišķīgo pusi, no kuras būtu cēlies Kristus, kas iemiesojās Setā, Dardikeā, Melhisedekā un visbeidzot Jēzū, tātad gnostiķi būtībā atzīst reinkarnācijas pastāvēšanu.

Gnostiķi uzskatīja, ka materiālā pasaule ir ļauna pati par sevi. To radījusi kāda ļauna dievišķa būtne – Demiurgs („meistars, radītājs” – grieķu val.). Demiurgs cilvēkā kā cietumā apslēpis dievišķi esību – Sofiju („gudrība”- grieķu val.). Savulaik Sofija atdalījusies no Pleromas („pilnība” – grieķu val.) kādas katastrofas dēļ, kas notikusi dievības iekšienē. Tomēr šī dievišķā dzirksts nemājo visos cilvēkos, tādēļ gnostiķi cilvēkus iedala trejās grupās: iliskajos cilvēkos jeb pagānos, kas izzūd pēc nāves, un garīgajos – psihiskajos un gnostiskajos. Psihiskie (no „dvēseles” grieķu val.) ir parastie kristieši, bet gnostiskie – tie, kas pilnībā zin patiesību. Tātad garīgie cilvēki nes sevī dievišķo elementu, kas ilgojas atdalīties no matērijas un atgriezties izcelsmes vietā Pleromā. 
Dažādās gnostiķu skolās no šīm nostādnēm tika veikti dažādi secinājumi. Vieni uzskatīja, ka nekas nespēj aptumšot viņu dievišķo kodolu un atļāvās amorālu dzīvesveidu. Citi, turpretī, nicināja materiālo un nonāca līdz pilnīgam seksualitātes noliegumam.
Laika gaitā priekšstati mitoloģisko sacensību starp Tumsu un Gaismu dziļi iesakņojās arī pārējā kristīgajā telpā. Demiurga koncepts tika apvienots ar daudzām Sātana īpašībām. 

Teksti. Vēl nesen par gnostiķu tekstiem bija zināms tikai pēc to kritiķu rakstiem. Bija saglabājušies tikai atsevišķi orģināli teksti:
Pistis Sophia – veltīta kādai noslēpumainai dievībai ar vārdu „ticība”un „gudrība”
Spēles grāmatakoptu valodā
Ptolemaja vēstule „Florai.”
Zālamana odas.
Basilīda sarakstīts evaņģēlijs.
Valentīna sarakstīts evaņģēlijs.

Liela daļa senās antignostiskās literatūras gājusi bojā, saglabājušās atmiņas par Agripas, Kastora, Hēgesipa, Rodona, Filipa, Modesta un Maksima rakstiem. Tie visi minēti Eisēbija „Baznīcas vēsturē.”

Tomēr gnosticisma stipri ietekmēti ir arī krietiešu kanoniskie darbi, piemēram, Jāņa evaņģēlijs, kura tekstā izpaužas kā krasa Gaismas un Tumsas pretnostatīšana.

Gnostiķu autori. Satornils, Basilīds, Valentīns, Hērakleons.

Gnostiķu saraksts.
      Bardeciāns.
      Basilīds.
      Helēnas kults.
      Hēraklions.
      Jūlijs Kasiāns.
      Karpokrāts.
      Kastors.
      Kerints.
      Sīmanis Mags.
      Pāvils, Tarsas.
      Ptolemajs.
      Satornils.
      Valentīns.

Saites.
Kristietība.