Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Falaši

Žīdu pēcteči tagadējās etiopijas teritorijā.

Atrašanās vieta. Dzīvoja Etiopijas ziemeļu un ZR daļā, Gondaras un Godžamas provincēs. Šodien viņu ciemats jau bez pašiem falašām aplūkojams netālu no Gondaras. Viens no ciemiem Simiena kalnos bija Veleka. 20 jūdzes no Gondaras – Anboberas ciems. Būtībā agrāk viņu apdzīvotās zemes bija uz rietumiem no Tekezes upes, Simiena kalnos un ap Tana ezeru. Viņu apdzīvotā teritorija ir visai loģisks arguments par labu etiopu tradicionālajam uzskatam, ka judaisms Etiopijā ienācis no Sudānas pa Tekezas upi kopā ar Derības šķirstu, pirmo kēniņu Meneliku I un žīdu vecajo dēliem.

Antropoloģija. Antropoloģiski viņi ne ar ko neatšķirās no apkārt dzīvojošām kalniešu tautām.

Valoda. Vietējās valodās – agavu, tigraju un amāru – viņi arī runā. Tomēr viņu dzimtā valoda ir agavu dialekts, kas pieder kušītisko valodu grupai. Pēdējā laikā to vietu ieņēma lingua franca, amāru starpetniskās valodas variants.

Nosaukums. Paši sevi viņi sauc par beta Israel – „Izraēļa nams”, bet apkārtējās tautas tos sauc par falašiem (senetiopu valodā falaša – „atnācēji”vai „izceļotāji”).

Reliģija. Viņu reliģiskajā sistēmā interesantā veidā apvienojas Etiopijas bibliskais judaisms, kristietība un pirmskristīgās ticības elementi. Viņu svētā grāmata bija Bībele senetiopu valodā, gan saturā gan tekstā ne ar ko neatšķiroties no žīdu Toras. Tā kā viņi dzīvoja izolēti, tad to reliģiju nekādā veidā neietekmēja judaisma evolūcija – viņi nebija pazīstami ne ar Talmūdu ne ar rabīnu sacerējumiem. Tā līdz pat XX gs. sākumam viņi nebija saskārušies ar ivritu. Pie viņiem vēl bija saglabājies arhaiskais upurēšanas paradums. Falašām nebija rabīnu, bet savus priesterus sauca par kahen. Viņiem nebija arī sinagogu, bet tikai svētvietas – mesgid. Taču tie godāja Jahvi, godāja Jeruzālemi un vēlējās tanī atgriezties, kā arī gaidīja Mesiju. Turklāt viņi ārkārtīgi stingri godināja sestdienu kā nedēļas galveno dienu. Tā 1973.gadā Izraēlas reliģiskās autoritātes atzina falašus par vienas no 10 zudušās Izraēļa cilts – Danas, pēcnācējiem.

Vēsture. Etiopijas kristiešu leģendas stāsta, ka ķēniņa Zālamana un Sābas ķēniņienes nu jau pieaugušais dēls Baisa Lekhems (vēlākais ķēniņš Meneliks I) ierodas Jeruzālemē lielas žīdu svītas pavadībā. Šo svītu veidojuši ļaudis, kas savulaik apmetušies Sābas zemē Arābijas dienvidos. Šī žīdu kopiena vēlāk pārcēlās uz Etiopiju un lika pamatus valdnieku negusu dinastijai. Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka I–II gs. uz Abesīniju pārcēlusies daļa žīdu no DR Arābijas. Pēcāk tie ieviesuši savu ticību vairākās vietējās ciltīs, kuru pēcteči tad arī ir šodienas falaši.
Paši falaši uzskata sevi par Zālamana pēctečiem, taču viņu leģenda ir detalizētāka nekā kristiešu un mazliet no tās atšķiras. Viņi apgalvo, ka no Zālamana tapusi grūta ne tikai Sābas ķēniņiene, bet arī viņa kalpone. Tādējādi dzimis arī Menelika pusbrālis, kurš dibinājis pašu falašu ķēniņu dinastiju. Visi pārējie Abesīnijas žīdi tika uzskatīti par Izraēlas vecajo dēlu pēctečiem, kuri pavadīja Meneliku ceļojumā no Jeruzālemes uz Abesīniju.
Tādējādi žīdu kopienas valstiskais veidojums Abesīnijā XV un XVI gs. bija visai ietekmīgs spēks. Iespējams tā bija arī agrākos laikos, lai gan par to nav pārliecinošu ziņu.

Kari ar kristiešiem. Reizēm falaši veduši visai sekmīgus karus ar kristiešu valdniekiem par savas neatkarības saglabāšanu. Viņiem bija savs valstisks veidojums, cietokšņi Simiena kalnos. Viņu apvienība ar valdnieci Judīti priekšgalā ap 950.g. pat ieņēma un nopostīja Aksūmu, tādējādi gāzdama Solomonīdu dinastiju. Vēlākos gadsimtos kristieši sāka ņemt virsroku. Etiopu kristieša imperatora Sertse Dingila (1563.–1594.g.) laikā pret viņiem tika vērsta nepārtraukta militāro kampaņu sērija 17 gadu garumā. Falaši demonstrēja lielu varonību cīņās, labāk veicot kolektīvās pašnāvības, nekā padodoties gūstā. Tika sagūstīts un nonāvēts arī viņu ķēniņš Radajs. Tika sagrābti arī divi pēdējie viņu cietokšņi Simiena kalnos. Vēl lielāka falašu iznīcināšana sākās pēc 1607.gada, kad tronī kāpa ķēniņš Sisnijoss. 20 gadu ilgstošo slaktiņu rezultātā falašu autonomija faktiski tika likvidēta, dzīvi palikušie bija spiesti kristīties.
Falašus 1973.gadā par īstiem žīdiem atzina Jeruzālemes sefardu galvenais rabīns. Pēc diviem gadiem 1975.g. to izdarīja arī aškenāzu galvenais rabīns. Tā Izraēlas iekšlietu ministrs paziņoja par falašu tiesībām automātiski iegūt Izraēlas pavalstniecību saskaņā ar „Likumu par atgriešanos.” Tik vēla falašu atzīšana notika dēļ viņu ticības antīkās formas, kura nekādi neierakstījās talmūdiskajā tradīcijā. Taču pozitīvi, rabīnuprāt, bija viņu Toras stingra ievērošana.

Tradīcijas. Neēst nevienu dzīvnieku, ko nogalinājis nežīds, jo tas nav košerēts. Falašas stingri ievēroja Mozus dotos tīrības likumu. Piemēram, sievietēm menasturāciju laikā būvēja atstatus stāvošus mājokļus un izolēja tās uz 7 dienām. Apgraizīšanas rituāls – hezrat, tradicionāli notiek 8.dienā pēc puikas piedzimšanas. Sestdienu svētī kā brīvdienu un visus pavardus izdzēš līdz saulrietam piektdienas vakarā. Sestdienā neko nedara, nekur uguni, visu ēdamo un dzeramo lieto aukstu.

Falašu skaits. Laika gaitā viņi palika vājāki un skaitā mazāk. Ir zināms, ka viņu skaits strauji gāja mazumā laika posmā no XV–XVIII gs. XVII gs. pirmajā desmitgadē viņiem bijis 100 000 vīru. Ja rēķina vidēji 5 cilvēku ģimeni uz katru no tiem, tad iegūst skaitu ap pus miljonu. XIX gs. beigās žīdu zinātnieks Josifs Galevi nosauc 150 000 skaitu. XX gs. pirmās ceturtdaļas beigās viņu skaits strauji kritās līdz 50 000 cilvēku (Jēkabs Faitlovičs). 1984.bada gadā viņu skaits jau tika lēsts ap 28 000 cilvēku. Pirms izceļošanas uz Izraēlu to bija palicis ap 20 000 cilvēku.
Pēdējos gados bija vērojama dažāda dīvaina Etiopijas valdības attieksme pret viņiem. Britu pētniekam Gremam Henkokam, piemēram, neļāva fotografēt un intervēt viņus, jo oficiālais viedoklis bija, ka nekādu žīdu Etiopijā nav. Iepriekš bijuši arī asinsizliešanas gadījumi starp falašiem un amāru pamattautu, kā arī ekonomiskas represijas. Pēc revolūcijas gan stāvoklis uzlabojās, taču tas atkal pasliktinājās pēc 1980.gada, kad te bieži sāka ierasties britu un amerikāņu žīdi, kuri skaļi un atklāti iestājās par falašu tiesībām. Bez tam Etiopija piederēja pie to Āfrikas valstu grupas, kas sarāva diplomātiskās attiecības ar Izraēlu 1973.gadā pēc pēdējā žīdu–arābu kara. 1989.gada novembrī diplomātiskās attiecības atjaunoja un Etiopijas valdība apņēmās atļaut falašu izceļošanu uz Izraēlu.

Falašu izceļošana uz Izraēlu. Lai gan oficiālas attiecības bijušas pārtrauktas, Izraēla slepeni tomēr palīdzēja Mengistu komunistiskajam režīmam. Apmaiņā pret palīdzību etiopi ļāva izceļot simtiem falašu katru gadu. Faktiski tas bija visai apšaubāms darījums – „ļauži pret ieročiem,” par kuru skaļi nerunāja. Liekus sarežģījumus radīja apstāklis, ka daudzi etiopu žīdi nelegāli šķērsoja Sudānas robežu, lai nokļūtu turienes bēgļu nometnēs un pēc tam tiktu uz Telavivu. Kopš 70.gadu beigām Izraēlā ieradās no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem etiopu žīdu katru gadu. Vēl nesen valstī bija ap 30 000 falašu. Taču 1980.gadā pēc liela sausuma un politiskām pārmaiņām dzīve sarežģījās. Tādēļ 1984.g. Izraēlas valdība operācijas „Mozus” ietvaros veica āliju – t.i. ar tiešajiem avioreisiem izveda 14 000 falašus uz Izraēlu no bēgļu nometnēm Sudānā. 1991.gada pavasarī tādā pat veidā 36 stundu laikā operācijā „Zālamans” izveda vēl 15 000 etiopu falašu. Tas turpinājās arī nākamajos gados, līdz 2003.gadā Izraēlā dzīvoja jau ap 80 000 falašas. Nu Etiopijā vispār vairs viņu nav palicis. Pat tie nedaudzie, kas dzīvo pamestajos falašu ciemos un pa tādiem sevi sauc, neesot nekādi falaši.

Avoti.
Eldada ha-danija (no Danas cilts) rakstu liecības. Vairāk pazīstams kā Eldads Danietis. Etiopijas žīdus viņš min kā viens no pirmajiem IX gs. Ar 833.gadu datētā plaši pazīstamā vēstulē viņš apgalvoja, ka Danas un vēl triju žīdu zudušo dzimtu pārstāvji dzīvojuši Etiopijā un pastāvīgi naidojās ar kristiešu ķēniņiem. Daļa speciālistu viņu uzskata par šarlatānu un vēstuli par aktīvas fantāzijas augli. 

Tudelas Benjamiņa liecības. Šis Spānijas žīdu ceļotājs XII gs. rakstīja par „kādiem neatkarīgiem žīdiem, kuri nostiprinājušies etiopu zemē.”

Ferāras Ilija liecība – rakstīja, kā Jeruzālemē saticis falašu. Tas stāstījis par ticības brāļiem, kas saglabājuši savu kultūru un karo ar Etiopijas kristiešu valdniekiem.

"Ceļojumi uz Nīlas izteku no 1768.-1733.gadiem” – sarakstījis skotu dēkainis un brīvmūrnieks Džeimss Brjūss no Kinerdas. Bijis no zemākajiem aristokrātiem prezbiteriāņu ģimenē Sterlingšīrā, taču mantojis pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu nodoties ceļojumiem. Vairāku gadu garumā Brūss uzmanīgi bija pētījis falašus un viņu ticību, iztaujājis priesterus un vecajos. Viņš pierakstījis daudzus nostāstus, kuri savādāk būtu neglābjami zuduši. Šī angļu ceļotāja ceļojuma pieraksti 5 sējumos parādījās Eiropā 1790.gadā, Edinburgā. Tajos viņš aprakstīja 6 gadu ilgo dzīvi Abesīnijā no 1768.–1744.gadam.

Misionārs Martins Flads – jauns vācietis, kurš ieradās pie falašiem 1855.gadā ar nodomu sludināt kristietību viņu vidū. Viņa grāmatu „Abesīnijas falaši” publicēja 1869.gadā. Šis autors apgalvo, ka žīdi te ieradušies ne vēlāk kā pravieša Jeremijas laikos (ap 627.g.pmē.) vai pat Zālamana laikos, to pamatodams ar to, ka falaši neko nezin par Bābeles un Jeruzālemes talmūdiem, kuri tika sastādīti Bābeles gūsta laikā un pēc tam. To apstiprina arī tas, ka viņi nesvin Purimu un Tempļa iesvētīšanas svētkus, kas ir svēti žīdiem citās zemēs.

Henriha Ārona Šterna liecība – šis kristītais Vācijas žīds bija ceļojis kopā ar Martinu Fladu un 1862.gadā publicēja savu grāmatu „Ceļojumi Abesīnijas falašu vidū.” Grāmata sarakstīta augstprātīgā stilā, autoram nicinot ļaudis starp kuriem viņš dzīvojis un strādājis. 188.lappaspusē viņš min interesantu lietu, ka falašiem bijuši upurakmeņi pie lūgšanu namiem, kur notikusi dzīvnieku upurēšana. Tātad vēl 1855.gadā falašas veikušas šādus rituālus - vienīgie no visiem judaistiem pasaulē.

Josifa Galevi materiāls. Šis franču žīds un semitologs pētīja šo jautājumu Etiopijā no 1867.–1868.gadam. Viņš pauda uzskatus, ka falaša ir radniecīgi žīdu tautām.

Jakova Faitloviča divi ceļojumi. Galevi skolnieks divas reizes ceļoja uz Etiopiju: 1904.- 1905.g. un 1980.-1909.g. Viņš sniedza ziņas, ka XX gs. sākumā tur mitinājušies 50 000 falašu žīdu. Viņš veica arī nopietnu sociālu darbu šīs iedzīvotāju grupas vidū – organizēja skolas ciemos, bērnu un pusaudžu internātu Adisabebā, jauno beta Izrael apmācību organizēšanu ārvalstīs. Tam vēlāk sekoja etiopu žīdu interešu aizstāvības komiteju izveidošana vairākās ārvalstīs – ASV, Itālijā un Vācijā. Tādējādi pasaules žīdi veicināja šīs kopienas saglabāšanos un tuvināšanos jūdaismam.
Daži zinātnieki uzskata, ka falaši etniski ir tā pati agavu tauta, kas jūdaismu aizguvusi vai nu no Arābijas žīdiem, vai no Ēģiptes.

„Valdnieku hronikas” – viduslaiku etiopu hronikas, kurās dokumentēti vairāki kari starp falašām un kristiešiem.

Šodien. Patreiz falašu vairs Etiopijā nav. Visai viegli ir apskatāms viņu pamestais ciems, dažus km no Gondaras pilsētas. Tajā tagad dzīvo etiopi, kas mēģina saglabāt falašu rokdarbu tradīcijas keramikā un tekstilā. Pāris podnieku darbnīcu un necila pamesta sinagoga, kuru var aplūkot, ja pajautā vietējiem. Tajā par viņas kādreizējo funkciju liecina vairs tikai Dāvida zvaigzne jumta čukurā. Populārs keramiķu motīvs ir jūdu ķēniņš Zālamans un Sābas ķēniņiene Makeda – abi gultā.

Saites.
Žīdi.
Judaisms.
Abesīnija.

Kemanti.