Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Dvēsele

Mistiska un netverama dievišķa substance, kas, iespējams, mīt katrā no cilvēkiem un pamet tā fizisko ķermeni pēc nāves.

Daudzi pētnieki apgalvo, ka jaizšķir cilvēka astrālais ķermenis un dvēsele. Dvēsele savienojas ar dievišķo, bet astrālais ķermenis pēc cilvēka nāves turpina kopēt fiziska ķermeņa aprises, no tiem ceļoties spoki.

Mūsdienu klasiskā zinātne, izņemot dažus brīvdomātājus, noliedz dvēseles eksistenci. Tā piemēram, antropologs Vestons Bārs saka: „...priekšstati par dvēseli, kas ir spējīga eksistēt ārpus miesas, jau sen zaudējusi kādu jel nozīmi... un visus iespējamos dvēseles atribūtus ir jega skaidrot tikai un vienīgi zinātnes terminos.”

Pirmatnējo cilvēku priekšstati par dvēseli. Tie bija raksturīgi visām tautām un radušies pirmatnējās kopienas iekārtas stadijā. Jau pirmatnējie cilvēki bija aizdomājušies līdz dvēseliskās substances esamībai, kas atspoguļojās viņu reliģiskajos priekšstatos - animismā. Senie cilvēki uzskatīja, ka katram cilvēkam ir dvēsele, kas nav atkarīga no miesas. Dvēseli uzskatīja par apziņas un dzīvības avotu.
Sākumā priekšstatam par dvēseli bija konkrēts, materiāls raksturs - to visbiežāk saistīja ar ēnu vai dvašu. daudzu cilšu valodās - tasmāniešu, algonkīnu, zulusu, dvēseli un ēnu apzīmē ar vienu un to pašu terminu, kas liecina par šo jēdzienu identificēšanu.
Dažas tautas dvēseli saistīja ar elpošanu. Vienus un tos pašus vārdus dvēseles un elpošanas apzīmēšanai lieto Rietumaustrālijas ciltis, dažas kalifornijas ciltis, Grenlandes eskimosi, malajieši, tāpat arī daudzas mūsdienu tautas. Piemēram, krievu valodā pats termins душa ("dvēsele") ir cēlies no vārdiem дышaть ("elpot") un дыxaниe ("elpa").
Nereti priekšstats par dvēseli saistījās ar asinīm: arābiem, senajiem žīdiem u.c. tautām dvēselei un asinīm bija viens apzīmējums.
Cik spēcīgi bijuši priekšstati par dvēseles materialitāti, to rāda šādi fakti. Grenlandes eskimosi uzskatīja, ka resniem cilvēkiem ir taukas dvēseles, bet vājiem - liesas. Austrālieši nogrieza nogalinātiem ienaidniekiem labās rokas pirkstu, lai viņu dvēseles nevarētu sviest šķēpu. Šāda pirmtautu attieksme atspēko apgalvojumu, ka jau pašā sākumā dvēsele priekšstatīta kā kaut kas nemateriāls, garīgs. 

Dvēseļu saistīšana ar Garu pasauli. Attīstoties abstraktajai domāšanai, priekšstats par sākumā konkrētajām dvēselēm guva vairāk vispārinātu raksturu; koku atsevišķo dvēseļu vietā radās kopēja meža gara tēls, dažādu vēju dvēseļu vietā - kopēja vēja gara tēls utt. Pirmatnējā cilvēka iztēlē visu dabu apdzīvoja dažādi gari, kam it kā piemita pārdabisks spēks. Atšķirībā no dvēseles, ko vienmēr saistīja ar konkrētiem priekšmetiem, garam piedēvēja spēju eksistēt neatkarīgi no tiem. Par gariem varēja kļūt sen nomirušu cilvēku dvēseles, pie kam tuvāko radinieku dvēseles pārvētās par labdabīgiem, labiem gariem, bet svešinieku dvēseles - par ļauniem gariem. Uzskatīja, ka labie gari palīdz radiniekiem - uzsūta veiksmi, pasargā no nelaimes, bet ļaunie gari ir visu nelaimju un slimību cēlonis. Saskaņā ar Čukotkas pētnieka V.Bogoraza ziņām, čukči, piemēram, ticējuši, ka ļaunie gari nolaupot gulošu cilvēku dvēseles, tās vārot un apēdot. Čukču sievietes dzemdību laikā noslēpušās slepenā vietā, lai ļaunie gari nevarētu nolaupīt bērnus.

Seno ēģiptiešu priekšstati par dvēseli. Ēģiptieši uzskatīja, ka cilvēkam ir vismaz trejas dvēseles. Viena no tām ir ba – cilvēkam nomirstot tā dodas uz debesīm. Cita – ka, paliek mirušā ķermenī līdz pilnīgai tā sairšanai. Atdzimšana iespējama tikai saplūstot ba un ka, tādēļ svarīgi bija iespējami labāk saglabāt mirušā ķermeni, proti, mumificēt. Dieviem un faraoniem varēja būt vairākas ka un ba. Piemēram dievam Ra bija veselas 14 ka. Vēl bija arī kāda dvēseles substance ah – to varētu tulkot kā „svētlaimīgais” vai „apgaismotais,” un šī dvēsele atbilda aizkapa inkarnācijai. Dieviem un faraoniem bija vairākas ah, parasti septiņas.
Iesākumā tika uzskatīts, ka nemirstīga dvēsele ar visiem tās komponentiem ka, ba un ah piemita tikai dieviem un faraoniem, bet pēcāk – ka visiem cilvēkiem.
Tādējadi ēģiptiešiem bija pieņemts aizgājējam kapā dot līdzi visu, ko tas bija lietojis arī dzīves laikā: stabilu mājokli, uzturu, kalpus, vergus, visus pirmās nepieciesamības priekšmetus. Zināmu laika periodu senie ēģiptieši, tāpat kā dogoni Āfrikā, uzskatīja, ka mirušo dvēseles pirmajā laikā apmetas uz Oriona un Sīriusa.
Lai dvēsele varētu pārcelties aizkapa valstībā, kā mācību līdzeklis radīti "Piramīdu teksti," "Sarkofāgu teksti" un "Mirušo grāmata." Dvēselei būtu jānonāk Aizkapa valstībā/Paradīzē - "Niedru laukos" (Sehet-Aaru), kas tikai nedaudz atšķiras no Zemes. Te nonākt cilvēks var tikai tad, ja pārvēršas par "mirdzošo dvēseli" (Aks) un pievienojas "Mūžīgajām Zvaigznēm" jeb "Nesagraujamajām Zvaigznēm," ar kurām tika saprastas piepolārās zvaigznes ziemeļo, jo tās nekad nenorietēja aiz horizonta, t.i. "nemira." Šis priekšstats izskaidro kādēļ mastabas un piramīdas senajiem ēģiptiešiem tika orientētas uz ziemeļiem.
Mirušā dvēseli iztēloja kā putnu ar cilvēka galvu, kas lido uz ziemeļiem kā gājputns.
„Vēstures tēvs” Hērodots (V gs.pmē.) apgalvoja, ka ēģiptieši bija pirmie, kas sāka mācīt par dvēseles nemirstību: „Kad mirst ķermenis, dvēsele pāriet citā būtnē, kas piedzimst tieši tajā brīdī. Pabijusi visu sauszemes un jūras dzīvnieku un putnu ķermeņos, tā (dvēsele) atkal ieiet jaundzimuša bērna ķermenī. Šis riņķojums ilgst trīs tūkstošus gadu.” Iespējams, ka jau Hērodota laikā senēģiptiešu priekšstati par ba ietvēra iedīgļus mācībai par dvēseļu migrāciju. 

Mūsdienās visās reliģijās pastāv priekšstats par dvēseli un tās aizkapa dzīvi. Tiesa, ar laiku tas stipri pārvērties - dvēseli sāka attēlot abstraktāk, kā kādu garīgu pirmsākumu, bet ar Viņpasauli šķiru sabiedrības apstākļos sāka saistīties atmaksas ideja. 

Saites.
Animisms.