Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Padomju Savienība (1924.-1991.g.)

Pilnā nosaukumā - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība.

Lielākā pasaules valsts, ko uz Krievijas impērijas drupām dibināja lielinieki, pastāvēja Eirāzijas kontinentā  no 1924.-1991.gadam.

Vēsture. 1928.gadā Maskavā tika izveidota komiteja, kas pazīstama ar nosaukumu "Jaunais alfabēts" ("Ени Алиф"), kas visu PSRS pakļauto tautu arābu rakstību pārcēla uz latīņu alfabētu.
II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Vācija uzbruka Padomju Savienībai 1941.gada 22.jūnija rītā. Sarkanās Armijas sagrāve kara sākumā bija šaušalīga. Tomēr krievu pavēlniecība pat mēģināja pāriet pretuzbrukumā. PSRS maršals Timošenko, ģenerālštāba priekšnieks G.Žukovs un Galvenās kara padomes loceklis G.Maļenkovs parakstīja tādu pavēli (Директивa №3). Uz fronti tika nosūtīti maršali Šapošņikovs, Kuļiks un Vorošilovs, kuriem bija jākoordinē  pretuzbrukuma norise - bija plānots pat sagrābt pilsētas Polijā - Suvalkus un Ļubļinu. Šādu rīcību no mūsdienu redzes viedokļa varētu izskaidrot tikai ar padomju virspavēlniecības pilnīgu stāvokļa neizpratni. Tikmēr vācieši visai pārliecinoši virzījās uz priekšu un lieliniekiem nebija izpratnes par pilnīgo haosu, kas valdīja sarkanarmiešu rindās. tieši pretēji, lielinieki uzskatīja, ka Sarkanā Armija spēj izvērsties un veikt sekmīgu pretuzbrukumu, kas, kā zināms, ir labākā aizsardzība.
Un tā, padomju spēki 23.jūnijā devās pretuzbrukumā vāciešiem pie Brestas, bet 24.jūnijā uzbruka Grodņai - 3.armijas 11.mehanizētais korpuss pat sasniedza pilsētas nomali. Tas arī bija vienīgais un īslaicīgais krievu militārais panākums. Vācieši visus sarkankrievu pretuzbrukumus atsita un drīzumā ielenca krievus pie Belostokas.
25.jūnijā (vai 26.jūnijā pēc citiem datiem) sākās krievu pretuzbrukums. Tajā ņēma dalību Dienvidrieteņu frontes 5 mehanizētie korpusi un viena tanku divīzija. No vāciešu puses preti  stāvēja 4 tanku divīzijas. Krievpadomju pavēlniecības plānos bija aplenkt vācu tanku divīzijas un pretuzbrukumā iziet līdz poķlu Ļubļinai (saskaņā ar 22.jūnija pavēli Nr.3). Tomēr Dienvidrieteņu frontes pavēlniecība atzina šādu plānu par nerealizējamu un nolēma sagraut vācu trieciena vienības pretuzbrukumā. Protams, šāds krievu uzbrukums galu galā izrādījās neveiksmīgs par spīti tam, ka Sarkanai Armijai bija iesaistīti cīņās 3400 tanki pret 728 krievu tankiem.
Uzbrukums bija nesagatavots, korpusi sūtīti kaujās tika pa vienam, sadarbība ar citām karaspēka šķirām bija ļoti slikta, bet vāciešiem - ļoti laba. gaisā dominēja vācu aviācija, krieviem trūka bruņusitēju lādiņu un degvielas, vācu tankisti kaujās bija daudz pieredzējušāki nekā krievu.
Tomēr kaut kādus panākumus krievi tomēr demonstrēja. 27.jūnijā 24.tanku pulka pulkveža Pjotra Volkova (Петр Волков) komandētās vienības un brigādes komisāra Nikolaja Popeļa (Николай Попель) komandētās 34.tanku divīzijas vienības vērsa triecienu Dubnas virzienā. Šis trieciens vāciešiem bija pilnīgi negaidīts un krievu tankisti sagrāva vācu aizsardzību un tās pašas dienas vakarā nonāca Dubnas nomalē. Tika sagrābtas 11.vācu tanku divīzijas rezerves un vairāki desmiti nebojātu tanku. Vācieši ātri pārorientējās, pārdislocēja uz Dubnu 16.motorizētās divīzijas daļas un divu kājnieku divīziju - 75. un 111. daļas. Tādejādi vācieši slēdza pārrāvumu aizsardzībā pie viena pārtraukdami Nikolaja Popeļa tanku grupas apgādi. Sarkanās Armijas 8.mehanizētā korpusa mēģinājumi atkal pārraut vācu aizsardzību nesekmējās. Tankisti, kas bija izlauzušies līdz Dubnai, nonāca aplenkumā un vairākas dienas vrda smagas kaujas, kuru laikā Pjotrs Volkova pazuda bez vēsts. Grupas atliekas Nikolaja Popeļa vadībā veica 250 km maršu pa vācu aizmuguri un 1941.gada jūlija beigās izlauzās pie savējiem.
Jau 27.jūnijā - kara 5.dienā krita Baltkrievijas PSR galvaspilsēta Minska un tas bija šoks Sarkanās Armijas pavēlniecībai.

1943.gads.

1944.gads. Vasarā situācija vācu-krievu frontes centrālajā daļā neapmierināja padomju pusi, ko šeit vācu karaspēks bija ieķīlējies padomju karaspēka daļu izvietojumā, izveidojot tā saucamo "Baltkrievijas balkonu." Ja Ukrainā no 1943.gada rudens krievi veda visai veiksmīgas uzbrukuma operācijas, tad 1943.-1944.gada ziemā krievpadomju karaspēka uzbrukumu operācijas norisa visai smagi un lielu panākumu šeit nebija. Šis apstāklis visai nomierināja vācu komandierus, kas uzskatīja, ka krievi turpinās uzbrukt tieši Ukrainā. Purvainajā un mežainajā Baltkrievijā krievu uzbrukumu visai viegli varētu apturēt, pat ja tas sāktos.
Tomēr vērmahta vadība šai ziņā fatāli kļūdījās, 1944.gada pavasarī krievi sāka gatavoties vērienīgam uzbrukumam Baltkrievijā. Kā pirmos izdarīja secinājumus no iepriekšējām ziemas neveiksmēm - no amata noņēma Rieteņu frontes komandieri ģenerāli V.Sokolovski (В.Д.Соколовский). Pašu fronti sadalīja divās: 2.Baltkrievijas frontē dienvidos ar G.Zaharovu (Г.Ф.Захаров) priekšgalā un 3.Baltkrievijas frontē ziemeļos ar I.Čerņahovski (И.Д.Черняховский) priekšgalā.
Jau pēc kara plaši izskanēja notikumi ar diviem galvenajiem triecieniem. K.Rokosovskis piedāvāja veikt divus triecienus, nevis vienu, kā bija nolemts iepriekš. Pēc viņa domām trieciena vietā, kas bija purvaina, uzbrūkošais karaspēks  ceļu mazā skaita dēļ traucēs pats sev. Tāpēc to vajadzēs iesaistīt kaujās pa daļām, bet tādēļ vāciešiem aizsargāties būs vienkāršāk. Par Rokosovska piedāvājumu daudzi šaubījās, jo uzskatīja, ka bīstami ir izkliedēt spēkus. G.Žukovs pēcāk atzīmēja, ka uzbrukuma plānu Ģenerālštābs bija sagatavojis jau līdz 22.maija apspriedei, kurā notika pazīstamais gadījums, kad Staļins piedāvāja Rokosovskim "iziet un padomāt" par savu priekšlikumu. Kā stāstīja pats Rokosovskis, "iziet un padomāt" viņam nācies veselas divas reizes.
Galu galā tika apstiprināts divu triecienu plāns, kura rezultātā vācu armijas grupa "Centrs" patiesi tika sagrauta.

Krievu-japāņu karš 1945.gada augustā. II Pasaules karā PSRS ar Japānu nekaroja. Taču 1945.gada 9.augustā PSRS pieteica karu Japānai un pirmā sāka karadarbību. Savāca 4 Kuriļu salas - Ziemeļu teritorijas.

Stagnācijas periods. PSRS KP 1.sekretāra Leonīda Brežņeva valdīšanas laiks 1974.-1982.gadam uzskatāms par padomju sistēmas stagnācijas laiku.
70.gados PSRS deficīts veikalos kļuva visaptverošs. Brežņeva valdīšanas pēdējā gadā partija piedāvāja tā saucamo "Pārtikas programmu" pārtikas deficīta likvidēšanai. Nosacītu labklājības ilūziju radīja naftas eksports, jo naftas cenas šai laikā pieauga 20 reizes. Tas ļāva PSRS iepirkt pārtiku, realizēt plašas kosmosa un rūpniecības attīstības programmas. Sāka pat ražot žiguļus. Tomēr galu galā lielie militārie izdevuma radīja valstij nepanesamu ekonomisko slogu.
80.gados naftas cenas sāka krist, to beigās padomju ekonomikas kolapss nebija noslēpjams vairs ne ar kādu propagandu. Padomju cilvēka dzīves līmenis sāka krist, pieauga korupcija "augšā" un pazeminājās darba disciplīna "apakšā." Palielinājās dzeršana. Valsts, kas sevi bija pasludinājusi par pašas progresīvākās sabiedriskās sistēmas celmlauzi, 40 gadu pēc kara nespēja pabarot savus iedzīvotājus.
Pēc Brežņeva pie varas 1982.gadā nāca Jurijs Andropovs - PSRS KP 1.sekretārs, kas savā tikai 15 mēnešu neilgajā valdīšanas posmā mēģināja reformēt Padomju Savienību ar čekistiski-administratīvām metodēm, neko nemainot politiskajā sistēmā.
80.gados Padomju Savienība bija un palika bezcerīgi atpalikusi arī zinātniski tehniskajā jomā. Sāka atpalikt arī ekonomiskās izaugsmes jomā. Novecojusī industrija aprija milzumu izejvielu resursu. Lai iegūtu jaunās tehnoloģijas, Padomju Savienībai bija jāpārdod arvien vairāk resursu.
Neko neizmainīja arī pavisam vecā un vārgā Konstantīna Čerņenko nozīmēšana par valsts vadītāju pēc Andropova nāves 1984.gadā.
Lielu apjukumu militārajā resorā radīja ASV prezidenta R.Reigana 1985.gadā uzsāktā militārā sacensība kosmosā.

Plāni pagriezt Sibīrijas upes uz Vidusāziju. 1986.gada augustā PSKP CK Politbirojs savācās uz īpašu sēdi, kas bija veltīta tikai vienam jautājumam - daļas Sibīrijas upju ūdensstraumes novirzīšana uz Kazahiju un Vidusāziju. Rezultātā sēdes beigās pieņēma lēmumu no šī projekta atteikties. Šai idejai bija toreiz visai daudz pretinieku - tai skaitā akadēmiķu vidū, kas visai nikni kritizēja PSRS Ūdenssaimniecības ministrijas (Минводхоз) sagatavotos dokumentus. Liels pretarguments bija tas, ka tik grandiozs projekts dārdzības dēļ varēja sagraut padomju ekonomiku, kas jau tāpat pārdzīvoja ne tās labākās dienas.
Īstenībā šīs projekts nebija tikai padomju laika produkts vien. Pirmo reizi šādu ideju 1868.gadā izvirzīja Jakovs Demčenko (Яков Демченко), nākotnē pazīstams publicists ar visai savdabīgiem uzskatiem. Vēl būdams Pirmās Kijevas ģimnāzijas skolnieks, Demčenko sarakstīja darbu ar nosaukumu "Par Krievijas klimatu" ("О климате России"). Vēlāk, turpinot mācības Kijevas universitātē, viņš izdeva grāmatu "Par Arāla-Kaspijas zemienes apūdeņošanu blakusesošo zemju klimata uzlabošanai" ("О наводнении Арало-Каспийской низменности для улучшения климата прилежащих стран"), tās otrais izdevums notika pēc 29 gadiem. Šādas idejas kvēls piekritējs bija arī akadēmiķis Vladimirs Obručovs (Владимир Обручев), kas 1948.gadā piedāvāja šo projektu izskatīt Staļinam - tomēr tas neieinteresējās, jo rūpju pēc nesen beigušās kara tāpat bija gana. Nopietni šo ideju sāka izskatīt tikai 1960.gados, kad palielinājās Sirdarjas un Amudaerjas upju ūdeņu izmantošana, kamdēļ visai strauji sāka izžūt Arāla jūra. Vairāki gadi pagāja veselu 4 projektu izstrādei un iestāžu viedokļu saskaņošanai. Galu galā XXV PSKP kongresā 1976.gadā tika apstiprināts beidzamais variants un pieņemts lēmums par darbu uzsākšanu. 
Tomēr projekta realizāciju tā arī neuzsāka, bet 1986.gadā tika pieņemts lēmums projektu apturēt.

Prezidenta Mihaila Gorbačova valdīšanas laiks (198?-1991.g.). Kā PSRS sagrāvējs vēsturē iegājis tās pirmais prezidents Mihails Gorbačovs, lai gan tas ar savas perestroikas palīdzību mēģināja tikai reformēt milzeni.

PSRS gals (1991.g.). 1990.gada 12.jūnijā tika pieņemta "Deklarācija par KPFSR suverenitāti" (Декларация о государственном суверенитете РСФСР), kas aizsāka PSRS sabrukumu.
1991.gada 8.decembrī pēc Augusta puča izgāšanās Baltkrievijā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, Ukrainas prezidents Kravčuks un Baltkrievijas prezidents Šuškevičs parakstīja Belovežas vienošanos, PSRS eksistencei tika pielikts punkts, tā vietā radot kādu visai mākslīgu un nefunkcionālu politisku veidojumu - Neatkarīgo Valstu Savienību (NVS, СНГ - Содружествo Независимых Государств).
1991.gada 21.decembrī rika pieņemta Almaatas deklarācija, saskaņā ar kuru tika apstiprināts PSRS sabrukums. Almaatā pie Belovežas vienošanās pievienojās vēl 8 bijušās PSRS padomju republikas, starp kurām nebija Lietuvas. Latvijas, Igaunijas un Gruzijas.
Pēdējā savu neatkarību pasludināja Kazahija - 1991.gada 16.decembrī, kas pat vēl pēc PSRS sabrukuma iestājās par kopējas rubļa zonas, apvienotu bruņoto spēku un kopējas robežsardzes saglabāšanu. 

Saites.
Krievijas impērija.