Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pēterpils

Vecā Krievijas impērijas galvaspilsēta, tagad valsts otrā lielākā pilsēta Krievijā.

Pati tālākā pilsēta uz ziemeļiem, kurai ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Saukta par „Triju revolūciju pilsētu” vai „Ziemeļu Venēciju” dēļ tās daudzajiem kanāliem.

Vēsture. Dibinājis Pēteris I 1703.gadā. Cara vadībāceltniecība sākās Zaķu salā (Zajačij ostrov). Pirmā celtne bija Petropavlovskas cietoksnis. Celtniecības darbus uzraudzījis toreizējais Ingermanlandes gubernators Aleksandrs Menšikovs.
1801.-1802.gados Pēterpils kara gubernators bija Mihails Kutūzovs.
Februāra revolūcija. 8.martā (23.februārī pēc vecā stila) bija radies sastrēgums maizes un citu pārtikas produktu piegādē Pēterpilij, kas izraisīja nemieru un demonstrācijas. 10.martā tās pārgāja ģenerālstreikā. Demonstranti prasīja „Maizi un brīvību!” un „Nost ar patvaldību!”
12.marta vakarā izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem, un nākamajā dienā viss Pēterpils garnizons pievienojās dumpiniekiem.
15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma.
Latviešu Nacionālā padome par Latvijas nākotni vēl noteiktāku lēmumu pieņēma savā otrajā sesijā 1918.gada janvārī Pēterpilī. Balstoties uz ASV prezidenta Vilsona ziņojuma 14.punktiem Nacionālā padome paziņoja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai.
Nacionālās padomes pagaidu komisija vācu okupācijas laikā uzturējās Petrogradā, kur atradās ārvalstu diplomātiskās misijas. Tika nodibināti kontakti ar Antanti un neitrālajām valstīm.
Judeniča karagājiens uz Pēterpili (1919.g. okt.-nov.). Krievijas Pilsoņu kara laikā 1918.-1920.gadam bija Ziemeļrietumu baltgvardu armijas virspavēlnieks un ietilpa arī baltgvardu Ziemeļrietumu valdības sastāvā, ko bija organizējuši briti. 1919.gadā no oktobra līdz novembrim realizēja neveiksmīgu militāru operāciju - baltgvardu 2.mēģinājumu sagrābt Pēterpili. Kad Judeniča armija jau gatavojās ieņemt Pēterpili, uz pilsētu tika nosūtīti latviešu spēki, un niknās kaujās izdevās aplauzt balto uzbrukuma smaili. No šīs sakāves Judeniča armija vairs neatguvās. 1919.gada 14.novembrī Judeniča armija bija gandrīz iznīcināta un Judeničs ar armijas atliekām atkāpās uz Igauniju un pats 1920.gadā emigrēja uz Angliju.
Ļeņingradas blokāde. II Pasaules kara laikā pilsēta piedzīvojusi šaušalīgu aplenkumu, ko krievi dēvē par "Ļeņingradas blokādi." 872 dienas ilgušajā vācu karaspēka aplenkumā dzīvību no bada un slimībām zaudēja ap 800 000 pilsētnieku. 

Aplūkojamie objekti. Pēterpils saukta par "Krievijas kultūras galvaspilsētu" tajā ir 2000 bibliotēku, 221 muzejs, 100 koncertu organizāciju, vairāk kā 80 teātru, 80 klubu un kultūras namu, 62 kinoteātri un 45 gleznu galerijas.

Tilti. Pilsētā ir ap 300 tiltiem, no kuriem 13 tiek pacelti. To ir 3 reizes vairāk kā Venēcijā, tādēļ krievi errojas, ka Pēterpili sauc par "ziemeļu Venēciju," lai gan Venēcija būtu jasauc par "dienvidu Pēterpili." Tiltu pacelšana ir viena no lielākajām Pēterpils atrakcijām. To pacelšanas laikus var uzzināt www.razvodka-mostov.ru
„Trīsvienības tilts” – tiltu un tā lukturus projektējis Eifeļa birojs Parīzē. Tas ir gandrīz identisks Aleksandra III tiltam pār Sēnu.
Banku tiltiņš ar grifiem pāri Gribojedova kanālam. Runā, ka grifu ķepu paberzēšana nes bagātību.
Duderhofas kanāla tilts. Tam gubernators Georgijs Poltavčenko 2016.gada 16.jūnijā piešķīra Čečenijas nelaiķa prezidenta Ahmata Kadirova vārdu. Aliens.lv atgādina, ka viņš savulaik (I Čečenijas kara laikā) ir aicinājis nogalināt pēc iespējas vairāk krievu. Protams, krievu militārā iebrukuma gadījumā šis aicinājums ir leģitīms un adekvāts, tomēr paradoksāli, ka šodienas politiskais pieprasījums Krievijā ir tāds, ka tādu izteicienu autora vārdā Pēterpilī nosauc tiltu.

Pētera un Pāvila cietoksnis. Te ir Pētera un Pāvila katedrāle – vecākā pilsētā. Krievijas imperatoru atdusas vieta. Tagad viss komplekss ir muzejs. Pēc leģendas Pēteris I šai katedrālei iedvesmojies no Rīgas Pētera baznīcas torņa.

Kazaņas katedrāle. Tur joprojām glabājas Briseles, Berlīnes un Parīzes pilsētu atslēgas.

Zingera māja. Jūgendstilā celta, Ņevas prospektā. Tajā iemājojis „Grāmatu nams.” XX gs. sākumā pēterpilieši bija pret šā nama celtniecību.

Pēterpils mošeja. Celta XX gs. sākumā kā ziemeļu modernisma celtne. Viena no lielākajām mošejām Eiropā un vistālāk uz ziemeļiem pasaulē. To rotā filigrānas akmens mežģīnes.

Pēterpils budistu templis. Celts 1909.gadā Pēc Oktobra apvērsuma tanī iekārtojās gan fizkultūras biedrība, gan radiostacija, kas vēlāk pārtapa par specdienestu radio pārtveršanas punktu, tautā sauktu par glušaku.

Augšāmcelšanās katedrāle Pēterpilī. Saukta arī par Pestītāja asins katedrāli. Uzcēla kā piemiņu Aleksandra II nogalināšanai.

Ermitāža. Bezgalīgi liels muzejs - Krievijas lielākais muzejs, arī viens no lelākajiem un vecākajiem pasaulē.Tajā glabā 3 miljonus eksponātu no akmens laikmeta līdz mūsdienām. Aprēķināts, ka apmeklētājiem, kas vēlētos veltīt kaut tikai divas minūtes, apskatot katru šī milzīgā Krievijas muzeja eksponātu, būtu jāpavada Ermitāžā seši gadi (citi aprēķini - 1 minūte veltīta eksponātam, un jums būs jāpavada Ermitāža 35 gadi, ejot kā uz darbu 8 stundas dienā).
Muzejs ir mājvieta ne vien mākslas darbiem, bet arī aptuveni 70 kaķiem, kas sargā mākslas darbus no grauzējiem. Šādu tradīciju ieviesusi jau Pēterpils dibinātāja Pētera I meita ķeizariene Elizabete, kas ir arī muzeja izveidotāja. Katram kaķim ir pase ar fotogrāfiju.
Rembranta glezna „Danaja.” 1985.gada15.jūnijā apmeklētājs leitis Broņus ??? sadūra gleznu ar nazi un uzlēja tai sērskābi.

Kuntskamera. Jauno Pēteri I ļoti iespaidoja tolaik Eiropā modē nākušie retumu kabineti jeb kunstkameras (no tālaika holandiešu valodas vārda konstkamer). XVII gs. nogalē un XVIII gs. sākumā kunstkameras (dažkārt tās poētiski dēvēja pat par "pasaulēm miniatūrā" vai "brīnumu palātām") bija gandrīz vai katra aristokrāta vai vienkārši bagāta eiropieša mājā. Tas bija laiks, kad tikai retais vēl uzdrošinājās doties tālāk par Itāliju un Grieķiju. Stikla skapjos, vitrīnās un etažerēs rindojās no tirgotājiem un jūrniekiem par dārgu naudu pirkti, no aizjūras zemēm atvesti mākslas un sadzīves priekšmeti, senlietas, minerāli, gliemežvāki, koraļļi, dzīvnieku izbāzeņi, kaltētas vaboles, herbāriji.
Sevišķā cieņā bija anatomiski eksponāti. Holandietis Frederiks Reiss (Frederick Ruysch, 1638.–1731.g.) attīstīja īpašas metodes līķu balzamēšanai, kā arī anatomisko paraugu un anomāliju jeb monstru saglabāšanai. Viens no viņa knifiem bija īpašu ķimikāliju ievadīšana preparējamo paraugu (cilvēka ķermeņa daļu) asinsvados un vēlāka to konservēšana Nantes brendijā. Lai eksponāti izskatītos, pēc paša Reisa vārdiem, "jauki un dabiski," tos (piemēram, preparētas bērnu rociņas vai galvas) nereti izgreznoja ar mežģīņu aprocītēm un apkaklītēm. Līdz mūsu dienām Pēterpils Kunstkamerā saglabājies ap 200 Reisa sagatavoto anatomisko preparātu. Pēteris I sajūsmināts esot stāstījis, ka Reisa preparāti esot "tik īsti, ka no tiem burtiski šļācas asinis".
Viena no nopietnākajām tālaika zinātnēm bija teratoloģija (no grieķu vārda teratos - 'briesmonis, kroplis') jeb zinātne par "monstriem." Zinātnieki aizrautīgi sacerēja traktātus par iedzimtām cilvēku un dzīvnieku anomālijām. Pie Reisa Pēteris I ņēma privātstundas anatomijā un piedalījās līķu sekcijās. Viņš rakstīja dienasgrāmatā: "Redzēju anatomiju, visas iekšas izņemtas – sirds, plaušas, nieres... Dzīslas smadzenēs kā diegi!" XVIII gs. nogalē anatomiskie teātri joprojām bija iecienītas tautas izklaides vietas. Tas sākās XVI gs. Itālijā, kur 1594.gadā Padujā atvēra pirmo anatomisko teātri. Publiskās līķu sekcijas izsauca milzīgu interesi, uz tām ieradās ārsti no visas Eiropas. Drīz anatomiskie teātri jau bija katrā lielākā Rietumeiropas pilsētā, un daudziem valdniekiem bija pat savs "galma anatoms."
Vācu ārsts Ginters fon Hāgens (Gunther von Hagens) gājis ir vēl tālāk. Viņš attīstījis īpašu mumificēšanas tehniku, ko pats nosaucis par "plastifikāciju," un šādi saglabātos līķus izstāda kā mākslas darbus.
Sākot Pēterpils celtniecību, cars nolēma iekārtot retumu kabinetu arī savā jaunajā galvaspilsētā. Viņš uzsāka saraksti ar vienu no tā laika pazīstamākajiem zinātniekiem – vācu filozofu un matemātiķi Gotfrīdu fon Leibnicu, kas ieteica iekārtot muzeju tā, lai "tas kalpotu gan publikas interesei, gan mākslām un zinātnēm". Leibnics uzskatīja, ka modernā muzejā esot nepieciešamas trīs nodaļas: dabas retumi, cilvēka roku radīti priekšmeti un anatomiskie preparāti. 1714.gadā Pētera I kolekcijas (Valdnieka kabinetu), bibliotēku un zinātniskos instrumentus pārveda no Maskavas uz jauno galvaspilsētu, izvietoja toreizējā ķeizara Vasaras pilī Fontankas krastā un atvēra publikas apskatei. Šo notikumu tad arī varētu nosacīti uzskatīt par muzeja dibināšanas brīdi.

Kolekcijā gan valdīja pilnīgs haoss – tajā trūka jebkādas sistēmas, blakus monstriem, izbāzeņiem un herbārijiem atradās tālskati, palielināmie stikli, kompasi, senas monētas, pulksteņi, antīkas skulptūras, gleznas un pat caram dāvinātās dāņu koka tupeles. Dažus gadus vēlāk kolekciju pārvietoja uz muižniekam Aleksandram Kikinam konfiscēto māju (tagad Špaļernaja iela 9) – Kikinu notiesāja ar nāvi tā saucamajā caradēla Alekseja lietā.

Muzeja fondu glabātājs Johans Šūmahers apbraukāja Eiropu un izsolēs iepirka aizvien jaunus "retumus". Tiesa gan, nevar apgalvot, ka Pēteris I bija pats pirmais Krievijas kolekcionārs. Arī pirms viņa Krievijā jau bija savāktas ievērojamas mākslas priekšmetu, grāmatu un vēsturisku priekšmetu kolekcijas, kas gan visas bez izņēmuma piederēja klosteriem.

Ievērojot cara vēlējumus – "lai cilvēki skatās un mācās" un "nāc, skaties, vērtē, tici tikai savām acīm" –, ieejas maksa muzejā netika prasīta. Kunstkamera kļuva par pirmo visplašākajai publikai pieejamo muzeju pasaulē.

Augstāko kārtu apmeklētāju cienāšanai ar kafiju (arī viens no Pētera I jaunievedumiem), tēju un kūkām (kuras tolaik dēvēja par cukerbrodiem) valsts pat piešķīra 400 rubļu gadā. 1717. gadā Pēteris I iegādājās divas visā Eiropā pazīstamas kolekcijas. Pirmā bija jau pieminētā Frederika Rūiša monstru kolekcija, par kuru cars samaksāja 30 000 guldeņu, milzīgu summu tam laikam. Otrā bija Amsterdamas aptiekāra Alberta Sēbas (1665–1736) aizjūras retumu kolekcija, kas izmaksāja 15 000 guldeņu. Pēdējā atradās priekšmeti no visas pasaules — izbāzeņi, gliemežvāki no Indijas un Karību salām, koraļļi, sadzīves un mākslas priekšmeti. Starp citu, Sēba bija arī oficiālais zāļu piegādātājs Krievijas galmam. Tajā pašā gadā viesojoties Francijā, Pēteris I ieraudzīja divus metrus un divdesmit septiņus centimetrus garu vīru vārdā Nikolā Buržuā (Nicolas Bourgeois) un uzaicināja to pie sevis darbā par izbraukuma sulaini un miesassargu.

Pēteris pats bija krietni īsāks – "tikai" divus metrus garš. Tomēr Buržuā caram pirmām kārtām bija interesants kā "monstrs". Pēc ierašanās Krievijā viņam nekavējoties piemeklēja divus metrus desmit centimetrus slaidu līgavu cerībā, ka abu bērni būs vēl garāki. Šis eksperiments gan sagādāja vilšanos – ģimenē piedzima divi bērni, kas bija ļoti slimīgi un nenodzīvoja līdz 20 gadu vecumam. Pēc septiņu gadu ilgas uzticīgas pienākumu pildīšanas Buržuā nomira ar smadzeņu trieku. Arī pēc nāves viņš turpināja kalpot caram un "zinātnei". Milzim izņēma sirdi, kas izrādījās tā saucamā vērša sirds, trīs reizes lielāka nekā parastam cilvēkam, iebalzamēja un izstādīja Kunstkamerā. Vēl vairāk – līķi novārīja un no tā atdalīja skeletu, kas arī šodien aplūkojams muzeja monstru zālē.

1719. gadā cars izdeva ukazu jeb dekrētu par retumu vākšanu un to atpirkšanu no iedzīvotājiem: "Vispārzināms, ka gan cilvēku sugā, gan starp dzīvniekiem un putniem gadās tā, ka piedzimst monstri, tas ir, kropļi, kuri visās valstīs tiek vākti kā retas lietas. Jau pirms vairākiem gadiem tika izdota pavēle tādus atnest, apsolot par tiem atlīdzību. Daži jau ir atnesti. Tāpat, ja kāds atrod zemē vai ūdenī kādas vecas mantas – neparastus akmeņus, cilvēku vai zvēru kaulus, ne tādus, kādi tie ir šodien, vai tādus, kas ļoti lieli vai mazi salīdzinājumā ar parastajiem, – vai kādus vecus uzrakstus uz akmeņiem, dzelzs vai vara, vai vecus un neparastus ieročus, traukus un citas vecas un neparastas lietas – tās visas jāatnes, un par tām tiks dota atlīdzība. Ja kāds atnes cilvēka monstru, tam samaksāt nekavējoties un neprasīt, no kurienes tas nācis. Ja tas būs dzīvnieks vai kāda lieta, tad pierakstīt, no kurienes, un naudu nedot, pirms šī vieta nebūs parādīta. Bet tad naudu izmaksāt nekavējoties, to izmaksāt skaidrā naudā, kas tajā brīdī pa rokai, vai nu no kādiem nodokļiem, rakstot uz kabineta rēķina, vai arī no sāls naudas. Vietas, uz kurieni monstri jānosūta, ir divas aptiekas — Maskavas un Pēterburgas." No visas Krievijas uz Kunstkameru sāka plūst divgalvaini teļi, nedzīvi dzimuši siāmas dvīņi un ūdensgalvas.

Laikā no 1720. līdz 1730. gadam Kunstkamerā pat bija izmitināts dzīvs monstrs — 126 centimetrus garais punduris Foma Ignatjevs. Pēteris I bija pārliecināts, ka bezkaislīga monstru un anatomisko paraugu eksponēšana palīdzēs uzvarēt Krievijā valdošo māņticību un pieradinās krievu cilvēku pie eiropeiskā jeb racionālā domāšanas veida. Pats cars nenoguris atgādināja, ka iedzimtās kroplības cēlušās "nevis no velna, bet orgānu iekšējo bojājumu dēļ vai tāpēc, ka māte grūtniecības laikā izbijusies". Ap to laiku Pēteri I jau bija aizrāvusi ideja par jaunas muzeja ēkas celtniecību.

Leģenda vēstī, ka reiz, pastaigājoties pa priežu mežu Vasilija salā, viņš esot ieraudzījis neparastu priedi, kuras zars, apmetot loku, bija ieaudzis stumbrā un atgādinājis alus kausa rokturi. Cars esot licis koku nozāģēt, stumbra fragmentu ar dīvaino zaru saglabāt, bet tajā vietā likt pamatus pirmajai tieši muzeja vajadzībām celtajai ēkai Krievijā, ko tagad zinām kā Pētera I vārdā nosaukto Krievijas Antropoloģijas un etnogrāfijas muzeju jeb vienkārši Kunstkameru. Celtni projektēja no ārzemēm ataicinātais arhitekts Georgs Johans Matarnovi tā sauktajā Pētera baroka stilā. Ēkas torņa stāvos ierīkoja astronomisko observatoriju, akadēmiķu sēžu zāli un anatomisko teātri. Galvenajā korpusā izvietoja muzeja, bibliotēka, fondu glabātava un zinātnieku darba kabinetus. Būvi svinīgi atklāja 1728. gada 26. novembrī.
Pirmais, kas mūsu dienās apmeklētāju sagaida Kunstkamerā, ir īpatnēji aromāti. Te ož pēc vecuma, putekļiem un, vismaz mana apmeklējuma laikā, – nepārprotami arī pēc vārītiem cīsiņiem. Atšķirībā no eleganti renovētā Krievu muzeja Kunstkamerā, šķiet, kopš padomju laika nav veikts pat kosmētiskais remonts.

Otrais, kas krīt acīs, ir aizkari – smagnējas drapērijas, ko dēvē par franču aizkariem. Tās Pētera I laikā šeit atceļoja no Francijas pilīm. Arī šodien "franču aizkarus" var redzēt visā Krievijā, sākot no Kremļa zālēm līdz pat vismodernākajiem minimālisma interjeriem. Tā ir laikam nepakļauta vērtība, tāpat kā 19. gadsimtā uz Krieviju ataicinātā franču pavāra Lisjēna Olivjē izgudrotie latviešu rasolam līdzīgie Olivjē salāti, ko var nogaršot arī Kunstkameras bufetē.

Lielāko daļu muzeja aizņem antropoloģijai veltītas zāles, kas nosacīti iedalītas Ziemeļamerikas, Āfrikas, Japānas, Ķīnas, Mongolijas, Indijas, Indonēzijas, Austrālijas un Okeānijas ekspozīcijās. Aplupušajos stikla skapjos izvietotā etnogrāfisko priekšmetu kolekcija tikpat labi varētu būt no mūsdienu ceļojumiem pārvesta suvenīru izstāde, par kuriem to pircējs parasti vēlāk sev uzdod jautājumu: "Kādēļ es to visu pirku?"

Televīzijas laikmetā izaugušus cilvēkus vairs nevar pārsteigt ne melnkokā grieztas Āfrikas nēģeru sejas maskas, ne indiešu sari tērptas vaska lelles. Vienīgā lieta Āfrikas zālē, kas piesaista apmeklētāju uzmanību, ir televīzijas monitorā redzamā filma par kādas Kenijas cilts jaunekļu apgraizīšanas ceremoniju. Savos pirmsākumos muzejs stāstīja par apkārtējo pasauli, bet tagad tajā ir sagūstīts laiks, turklāt ne visai veiksmīgi. Iespējams, tā ir pati lielākā Kunstkameras transformācija šajos 300 gados.

Pētera I un viņa sekotāju rūpīgi vāktie priekšmeti nonākuši "nekurienes telpā" starp patiesi vērtīgām senlietām, kādas var apskatīt Ermitāžā, un lētām šodienas grabažām.

Ceļvedis "Lonely Planet" raksturo Kunstkameras antropoloģiskās ekspozīcijas kā "brīnišķīgu kiču". Iespējams, būs jāgaida vēl kādi 300 gadi, līdz cilvēki nāks apbrīnot šeit izstādītās ķīniešu lādītes un japāņu nažus. Tas, kas šeit ir patiesi interesants, ir pats muzejs kā artefakts, kā atrakcija, kā "muzeju muzejs", kā stāsts par modernā muzeja tapšanu. Taisnības labad gan jāsaka, ka katrā stikla skapī slēpjas pa dažai patiesi interesantai lietai, kas gan diemžēl pazūd pārējo priekšmetu jūklī. Tāpēc patīkami pārsteidza Kunstkamerā notiekošā izstāde "Viena priekšmeta pasaule". Tukšā zālē zem stikla kupola bija izstādīta 18. gadsimtā Ķīnā izgatavotā rotaļlieta — mehāniski darbināms uzvelkams kuģa modelis, kuru caram no Pekinas 1720. gadā pārveda Krievijas ārkārtējais sūtnis. Īsts meistardarbs, kuru var apbrīnot un apbrīnot.

"Mums fondos tādus brīnumus nesaskaitīt!" man palielās uzraudze, kas burtiski nenolaiž acis no kupola. Skan visai ticami, bet, ja tā, tad kāpēc tie netiek izstādīti? Izskrējuši cauri antropoloģijas zālēm, muzeja apmeklētāji steidz aplūkot Pētera I relikvijas — viņa apģērbu, darba instrumentus, rokas nospiedumu. Daudzi pulcējas arī pie Mihaila Lomonosova (1711–1765) kabineta — zinātnieks Kunstkamerā pavadīja daudzus mūža gadus. Tomēr vislielākā publikas interese ir par monstriem. Tā ir vienīgā zāle visā muzejā, kurā aizliegts fotografēt. Daži gan cenšas apiet šo aizliegumu ar mobilā telefona kameru.

Krievi tomēr ir neizprotama tauta. Tēvi un mātes ceļ uz rokām savas atvases, lai tās labāk varētu aplūkot spirtā peldošās bērnu galviņas. Zālē ienāk skolēnu grupa. Divi puikas ātri apskraida skapjus ar eksponātiem un vīlušies atgriežas pie pārējiem. Zēnu vidū dzirdama ķiķināšana, sadzirdams kāds nepārprotams krievu valodas vārds ar trīs burtiem. Beidzot viens puika saņem drosmi un pieiet pie uzraudzes: "Vai tiešām šī ir vienīgā anatomijas zāle visā muzejā?" Sieviete dusmīgi atcērt: "Vienīgā." Var noprast, ka līdzīgus jautājumus viņa dzird vai katru dienu. Acīmredzot manu skolas laiku leģenda, ka Kuntskamerā aplūkojams arī Krievijā lielākais vīrieša dzimumorgāns, joprojām ir dzīva.

Cars nodarbojās ne tikai ar muzeja izveidi, bet arī Krievijas Zinātņu akadēmijas dibināšanu. Kunstkameras ēkas tornī saglabājusies sēžu zāle un pat galds, pie kura sēdēs pulcējās akadēmiķi. Apaļā galda centrā novietots kāds pavisam īpatnējs priekšmets, ko krieviski dēvē par "zercalo". Tas ir kaut kas līdzīgs kausam ar trīs šķautnēm, uz kura apzeltītajām malām iegravēti cara dekrēti, kas noteica akadēmiķu darba kārtību. Lai gan Pētera I laikā šie "zercalo" atradās uz katra augstāka ierēdņa galda, līdz mūsdienām Sanktpēterburgā saglabājušies tikai četri šādi priekšmeti. No pirmajiem trīspadsmit Krievijas akadēmiķiem deviņi bija vācieši. 1728. gadā sāka iznākt pirmais Krievijas zinātniskais žurnāls latīņu valodā – "Commentarii Academiae Scientiarum Petropolitane", bet pirmo zinātnisko disertāciju aizstāvēja holandiešu ārsts Ābrams Kau­Burgāre. Tās nosaukums – "Par monstriem".

Manuprāt, visneparastākā vieta visā muzejā ir bibliotēka, kurā gan atļauts tikai ieskatīties. Pilnīgi tukšajā taisnstūrveida zālē pa visu apkārtējo perimetru līdz pat griestiem izvietoti aizslēgti un pat aizzīmogoti stikloti grāmatu skapji. Uz brūnas ādas sējumiem atmirdz zeltīti burti. Te bija viss pētnieka darbam vajadzīgais – bibliotēka, kabineti, zinātniskie instrumenti un, pats galvenais –kolekcijas. Bet ko zinātnieki darīja savos kabinetos, kā notika pētījumi? Un kāpēc viņiem tik ļoti bija nepieciešamas tieši kolekcijas?

Ja Dievs reiz ir radījis pasauli un turklāt radījis to nemainīgu, tad zinātnieka uzdevums ir visu šo bagātību pēc iespējas labāk apzināt, sistematizēt, klasificēt un dot tai nosaukumus, tā pārtulkojot "Dieva grāmatvedību" cilvēkam saprotamā valodā. Jau bija formulēta Ņūtona mehānika (1687. gadā) un astronomi mācēja aprēķināt precīzu planētu kustību ap Sauli.

Cilvēkus aizrāva ideja, ka arī mūsu ķermenis, kas turklāt padodas anatomiskai izpētei, varētu darboties līdzīgi sarežģīta pulksteņa mehānismam. Tas bija viens no tiem laikmetiem, kad šķita — tūlīt viss būs atklāts, viss izpētīts, atlikuši tikai daži "sīkumi". Tāpēc zinātnieki pacietīgi vāca augus, dzīvniekus, minerālus, teleskopā meklēja jaunas zvaigznes un deva tam visam nosaukumus. Zviedru botāniķis un zoologs Karls Linnejs (1707–1778) izstrādāja augu un dzīvnieku klasifikāciju, ko izmanto vēl tagad.

1747. gada 6. novembra ugunsgrēks izpostīja daļu Kunstkameras kolekciju, cieta arī daži Reisa monstri. Atjaunoto muzeju apmeklētājiem atvēra 1766. gadā. Nākamajos gados kolekcijas piedzīvoja pārmaiņas, tās nemitīgi tika papildinātas, pamazām strukturētas un tad izdalītas. 1836. gadā uz Kunstkameras bāzes izveidoja septiņus jaunus muzejus: Zooloģijas, Botānikas, Mineraloģijas, Numismātikas, Etnogrāfijas, Āzijas un Ēģiptes.

Marķīzs Astolfs de Kistīns, kura grāmata "Nikolaja Krievija" (cits nosaukums — La Russie en 1839) Eiropā un pašā Krievijā izraisīja pamatīgu skandālu, 1839. gada ceļojuma piezīmēs rakstījis: "Dodos uz pusdienām pie grāfa XXX, kurš šorīt mani iepazīstināja ar šejienes mineraloģijas kabinetu. Man šķiet, tas ir pats labākais visā Eiropā, jo Urālu kalnu raktuvju bagātības ir patiesi vienreizējas. Te neko nav iespējams aplūkot bez pavadoņiem, turklāt nav daudz to dienu, kad viena vai otra sabiedriskā iestāde ir atvērta publikai."
Pilnīga Kunstkameras restaurācija beidzās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad 1948. gadā beidzot atjaunoja torņa kupolu. Mūsu dienās ēka aplūkojama tās sākotnējā veidolā. Muzejā ir ap divi miljoni vienību, tā fondos turpina krāties aizvien jauni un jauni eksponāti. Bet pavisam Sanktpēterburgā un tās piepilsētās patlaban kopā ir ap simts muzeju, tostarp arī Kunstkamerai pavisam radniecīgais Etnogrāfijas muzejs. Cilvēku tieksme vākt lietas ir neapturama, par spīti kolekciju trauslumam un nepastāvībai. Vislabāk to zina tieši Sanktpēterburgas iedzīvotāji. 20. gadsimtā šajā pilsētā kolekcijām īpašnieki mainījās vairākas reizes. Vispirms tas notika Oktobra revolūcijas, Pilsoņu kara un tam sekojošās emigrācijas laikā. Tad nāca 30. gadu represijas un tiesas spriedumi "ar mantas konfiskāciju". Ļeņingradas blokādes laikā briljanti un gleznas tika mainītas pret maizi. Pēdējo reizi mākslas priekšmeti mainīja īpašniekus pagājušā gada 90. gadu sākumā, kad ekonomiskā krīzes dēļ piepildījās pilsētas antikvariāti un komisijas veikali.
Torņa observatorijā var aplūkot Lielo Gotorpas globusu, kas vienlaikus ir arī planetārijs. To veselus desmit gadus (1654–1664) būvēja Vācijas pilsētā Gotorpā. Globuss ir milzīgs – mazliet vairāk nekā trīs metru diametrā, turklāt ar tukšu vidu, kurā var aplūkot zvaigžņotās debess karti. Globusu Pēterim I uzdāvināja Ziemeļu kara laikā. Sākumā tas atradies tagadējā Marsa laukuma vietā un bijis viena no mīļākajām cara rotaļlietām.

Marijas teātris. Ārzemniekiem biļete maksā 100 dolāru, krieviem – par pusi lētāk.

Pēterpils metro. Pats dziļākais metro pasaulē, tā vidējais dziļums ir 100 m. Pirmie vagoni mēdza būt no koka ar vecajiem lukturiem.

Smoļnija klosteris. Tā autors ir Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Sāka būvēt izšķērdīgā Elizabete Petrovna, Pētera I meita. Vēlējās tur pavadīt vecumdienas, taču nomira nesagaidījusi tā pabeigšanu.

Aleksandra Ņevska laura. Pareizticīgo klosteris, kas dibināts 1710.gadā.
Tam blakus kapsēta, kurā apbedīti daudz krievu kultūras darbinieki – Pēteris Čaikovskis, Mihails Gļinka, Ivans Kramskojs, Arhips Kuindži, Fjodors Dostojevskis, Nikolajs Rimskis-Korsakovs udc.

Pēterhova. Atrodas Pēterpils pievārtē, tur ir 176 strūklakas (no tām 40 ir milzīgas) un 5 kaskādes. 
      Cars-vanna.
      Milža galva. Gandrīz pilnīgi ierakta zemē pils parkā.

Pavlovska. Pusstundas braucienā ar vilcienu no Pēterpils. Piļu un parku komplekss.
Veidota XVIII-XIX gs. un bija Katrīnas II dēla Pāvela vasaras rezidence.
Stacija. Te uzstājies Johans Štrauss, Sergejs Prokofjevs un citi komponisti.
„Idiota” soliņš. Koka soliņš, kas daudzkārt filmēts filmā „Idiots,” saistās ar kņaza atzīšanos mīlestībā kādai no romāna varonēm.
Draudzības templis. Liels stilizēts 16 kolonnu templis.

Vitebskas stacija. Celta 20.gs.sākumā, spožs jūgendstila paraugs. Stikla paviljonā apskatāms vēsturisks vilciens. Ar topirmo reizi aristokrātija brauca uz Carskoje Selo.  

Kronštate. Te atrodamas poligonālu akmeņu sienas.

Если вы живете в России, то вы уж точно знаете о Казанском соборе. Это величественное прекрасное здание находится в Санкт-Петербурге, является точкой обязательной остановки для всех туристов.


Почему нам так интересна его история? Дело в том, что построил собор выходец из крестоянской семьи.

Его имя Андрей Воронихин. Все члены его семьи были крепостными графа Александра Строганова, который был президентом столичной Академии художеств. В чем тут связь? Он повлиял на то, что мы сегодня знаем такого гениального архитектора, как Воронихин.

Начнем с того, что в поместье Строгановых было очень нежное отношение к искусству. Крепостных тоже старались приобщать к прекрасному, в том числе — наукам и искусству. В доме все были умными людьми. И вот, когда мальчишка попал в иконописную мастерскую, он показал нечто очень любопытное, у него явно был талант. Граф не мог не заметить этого.


Он отправил его на учебу к архитекторам В. И. Баженову и М. Ф. Казакову. Когда в возрасте 26 лет молодой человек вернулся в Санкт-Петербург, он получил вольную и с сыном графа отправился на учебу заграницу.

В Швейцарии Андрей Воронихин осваивал живопись и архитектуру, потом прошел обучение в Германии и Франции, проводя дни и ночи в библиотеках. Все планы на время сдвинула французская революция. Пришлось графу вернуть сына и Воронихина на родину. Это решение было очень разумным, ведь когда они уехали, куратора молодых людей во Франции казнили.

После возвращения Андрея Воронихина в особняке Строганова произошел пожар. Восстановление дома доверили Андрею. Проект здания принадлежал Растрелли, его передали молодому архитектору.

Воронихину было чуть больше 30 лет и это был его звездный час. За талант, трудолюбие и честность его стали привлекать и к другим проектам. Он проектировал и строил особняки и парки в городе. Ему доверяли работу самые богатые люди Санкт-Петербурга.

В 1799 году император Павел I объявил конкурс. Ему нужно было, чтобы кто-то спроектировал новый храм на Невском проспекте. Причем было важное условие — храм "в римском стиле".

Такой работы молодой, но уже опытный Воронихин не боялся, он с удовольствием к ней приступил.

Участие в конкурсе приняли такие видные архитекторы тех времен, как Камерон, Тома де Томон, Гонзаго. Но все эти громкие фамилии стали не слышны на фоне прогремевшего проекта Воронихина. Он сумел всех затмить.

Вскоре простой выходец из крепостной семьи вообще стал профессором архитектуры в Академии художеств. Весь мир знает его, как создателя невероятного Казанского собора. Это чудо архитектуры, которого могло бы не быть, если бы не доброта и ум графа Строганова.

Muzeji.
"Erarta." Laikmetīgās mākslas muzejs. Atklāts 2010.gadā, Vasīlija salā. Vienā spārnā izvietota patstāvīgā ekspozīcija, otrā - izstādes. Brīvdomīgs, finansēts no ārzemēm.

Saites.
Krievi.
Krievija.