Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kijevas kņazi (864.-1321.g.)

Vīkingu sirotāju dibināta Rūriku ķēniņu dinastija ar politisko centru Kuengardā (Kijevā).

Nosaukums. Ukrainiski - Великі князі Київські.
Krieviski - Великие князья Киевские.

Apraksts. bija Kijevas Krievzemes valdnieku oficiālais tituls no aptuveni 864. gada līdz pat 1263. gadam, kad mira lielkņazs Aleksandrs Ņevskis, jo pēc tam Kijevas valdnieki pārsvarā lietoja kņazu titulu.

1253. gadā Romas pāvests Inocents IV piešķīra pēdējam suverēnajam Kijevas lielkņazam Danielam Romanovičam Krievzemes karaļa (Rex Rusiae) titulu, ko lietoja viņa dēls Galīcijas-Volīnijas kņazs Ļevs Daņilovičs.

Pēc austrumslāvu kņazu valstu nokļūšanas Zelta Ordas atkarībā mongoļu hani par saviem vietvalžiem Krievzemē pārsvarā izvēlējās Vladimiras-Suzdaļas lielkņazus. Pēc tam, kad Lietuvas dižkunigaitija pakļāva Kijevas kņazisti, tajā valdīja lietuviešu izcelsmes Alšēnu un Aļģirda dinastijas kņazi, kaut arī līdz Aļģirda uzvarai pār Zelta Ordas haniem 1362. gada kaujā pie Siņuhas tie turpināja maksāt meslus Zelta Ordas haniem.Mums blakus esošās lielās krievu cilmes valdnieki cēlušies no vīkingu sirotājiem, kas no Rietumeiropas ienāca tagadējās Krievijas teritorijā, kur cēla cietokšņpilsētas un pakļāva savai varai vietējos iedzīvotājus. Pamazām izvirzījās spēcīgākās pilsētas - Kijeva, pēc tam Maskava, kurā nodibinājās varu pārmantojošas Krievijas ķēniņu/caru dinastijas, no kuru valdniekiem gandrīz neviens nebija krievs.
Tieši Kijevā tika dibināta pirmā krievu ķēniņu dinastija. Vēstures līkločos vairāku gadsimtu gaitā tā tomēr zaudēja ietekmi un tika pakļauta no slāvu-somugru-tatāru simbiotiskās Maskavijas valsts.

Pirmo vīkingu valdīšana Krievzemē.
850.gadā vīkingu konungs atveda līdz un nometināja Lādogā 200 slovēņu (bijušos sklavīnus - Bizantijas leģionu palīgspēkus, kuri atradās pusvergu stāvoklī). Tos komandēja kāds Dīrs.
853.gadā vīkingu konungs un izbijušais Zviedrijas princis Torvalds ieradās Lādogā ar lielu baru bruņotu sāmu. Nuijgardas (Ņevas grīvas), Lādogas, un Dūnasholmgardas (Daugavgrīvas) cietokšņu rašanās. Slovēņu pirmais dumpis. Ūdensceļa atklāšana pa Daugavu no Lādogas.
862.-891.gadam sotņika Dīra slovēņu sotņas patstāvīgās draņģes Lādogā, pirmie mēģinājumi atdalīties no vīkingiem.
864.gadā vīkingi nodibināja Rostofas (Rostovas), Muromāras (Muromas), Neugardas (Novgorodas), Palteskjas (Pleskavas), Smolenskjas (Smoļenskas), Surdolāras (Suzdaļas), Dūnas (Krāslavas), Vīnāsholmāras (Arhangeļskas) un Gardāras (Jaroslavļas) cietokšņus, atstādami tajos slovēņus un viņu pēcnācējus par saimniekiem.
882.gadā vīkingu konungs Kuens nodibināja Kuengardas cietoksni, stādīja priekšā rhosu kaganu Bizantijas ķeizaram Konstantīnam Purpurā dzimušajam.
907.gadā dibināts rhosu izcelsmes kņaza Čerņa cietoksnis kā Čerņigarda, kas pakļauta Kuenugardas rhosu kaganam; minēts pirmo reizi Bizantijas dokumentos, kuros sniegtas pirmās ziņas par Palteskjas (Polockas) balto verdzeņu tirgu, par vīkingu Dūnas Aifor Gardu (cietoksni pie Daugavas krācēm, kur sākās burāšana uz leju pa Daugavu, Dūnas Ustaholmāru (Daugavgrīvu). Šie cietokšņi pieminēti arī seno arābu tirgotāju rakstos tai pašā gadā, kuri šajās vietās pirkuši jaunas verdzenes, dzintaru, vasku, zvērādas un bebru dziedzerus.

      Rūriks (?862.-882.g.). Rūriku dinastijas dibinātājs, pusmītiska persona.
      Askolds un Dīrs (864.-882.g.).
      Oļegs Viedais (912.-922.g.). 

Rūriku (Rērihu?) dinastija (913.-?). Iebrucēju vīkingu dibināta ķēniņu dinastija, kas pakļāva vietējos iedzīvotājus un izveidoja valsti.
      Igors (913.-945.g.). 
      Olga (945.-964.g.).
      Svjatoslavs I (945.-972.g.).
      Jaropolks I (972.-980.g.).
      Vladimirs (980.-1015.g.).
      Svjatopolks (1015.-1016.g.).
      Jaroslavs Gudrais (1016.-1018.g.).
      Svjatopolks (1018.-1019.g.). 
Otro reizi. 
      Jaroslavs Gudrais (1019.-1054.g.). Otro reizi. 
    
Jaroslava Gudrā dēli (1054.-1093.g.). Jaroslava Valdemārsena Gudrā dēlu valdīšanas laiks - Izoslavs, Svjatoslavs, Vsevolods.

 Izoslavs (1054.-1068.g.). Izjaslavs iekaroja Turovu - bijušo vīkinga Trūvārda Rērihsena cietoksni pie Baltezera (Beloje ozero), Svjatoslavs - hazāru galvaspilsētu Tmutorahaņu (Astrahaņu), Vsevolods - Rostovu, Suzdaļu, Perejeslavecu. Taču kaujā pie Altes upes 1068.gadā apvienoto triju brāļu karaspēku sakāva tā sauktie baltie polovcieši (sindi, lejieši sudāvi u.c.), brāļu kņazu savienība izjuka, paši patvērās Kijevas cietoksnī, bet arī tur bija sākušies lejiešu, sudāvu un sindu apvienoto kaujas vienību nežēlīgi, iznīcinoši triecieni, pret kuriem Jaroslava dēli bija bezspēcīgi. Tādējādi visi Jaroslava iekarojumi Kijevas labā tika zaudēti. To izmantoja Polockas kņazi, kuri prata sadzīvot ar baltu tautām miermīlīgāk un pārņēma virsvadību Kijevas kņazistē.
1044.-1063.gados Pleskavas krīviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšana Smoļenskā. Viņa pakļautībā nonāca Oršas un Kopisas kopienas. Nodibinājušās Okas, Vereju, Vorovku, Dobrjatinu, Bobrovņiču, Toropecu, Rostislavu, Mstislavu, Izjaslavu, Dragoslavu, Jeļiņčevu, Vjazmičevu un citu atdalījušos kņazu dēlu cietokšņi Valdaja augstienēs, bet Minskas, Polockas, Izborskas kņazistes nonāca Smoļenskas kņaza pakļautībā.

      Vseslavs (1068.-1069.g.). Polockas kņazs Vseslavs, kurš valdīja Smoļenskā, iekaroja un pakļāva Kijevas kņazisti un tās satelītus, kļuva par Kijevas, Smoļenskas un Polockas lielkņazu uz diviem gadiem.
Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes.

      Izoslavs (1069.-1073.g.). Otro reizi. Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes.
1071.gadā Jaroslavs Gudrais uzcēla cietoksni Katarosļas upes grīvā, paša nodedzinātā valagu ciemata vietā, kur atstāja plašus kapu laukus. Valagi apvienojās un izveidoja muromu savienību kopā ar somugriem un bulgāriem, uzbruka krievu cietokšņiem, apkāva kņaza piederīgos un aplaupīja, atgriezdamies mežos. Kopš tā laika Katarasļas cietoksnis pārstāja pastāvēt.

      Svjatoslavs (1073.-1076.g.).
      Vsevolods (1076.-1077.g.).
Jaroslava Gudrā dēls.
      Izoslavs (1077.-1078.g.). Trešo reizi.
      Vsevolods (1078.-1093.g.). Otro reizi. 1092.gadā, uzzinājuši par Vesevoloda slimību, polovciešu hani sāka plašu iebrukumu krievu zemēs. Nav īsti skaidrs, vai tika organizēta pretošanās. 1093.gadā Vesevolods mira.

      Svjatopolks I (1093.-1113.g.). 
1093.-1130.gados Kijevā valdīja Svjatopluks II, kura valdīšanas laikā notika vairākas sacelšanās. Svjatopluks II uzbruka burtiem un alāniem, bija spiests atkāpties. (kas šis ir?)
      Vladimirs Monomahs (1113.-1125.g.).
      Mstislavs Vladimirovičs (1125.-1132.g.).
      Jaropolks Vladimirovičs (1132.-1139.g.).

Vladimirs. Par pilntiesīgu Kijevas lielkņazu Jaropolks kļuva pēc tēva bojāejas 972.gadā.
Drīz pēc tam saasinājās attiecības ar brāļiem Oļegu un Vladimiru, kas tiecās pēc pastāvības. Brāļu sacensība sākumā beidzās ar Jaropolka I uzvaru: 977.gadā Jaropolks I sagrāba Oļega valdījumus (Derevskaja zemļa), bet pats Oļegs tika nogalināts. Vladimirs bēga uz Skandināviju. Uz Novgorodu tika nosūtīti Jaropolka I sūtņi, Novgoroda tika sagrābta 980.gadā.
Tomēr tai pašā 980.gadā Vladimirs ieņēma Novgorodu ar noalgotu skandināvu karadraudzi (varjagiem), pakļāva Polockas kņazisti un aplenca jaropolku I Kijevā.
Jaropolks I bēga uz Rodnu, kur 980.gadā ar Vladimira ziņu viņu nodevīgi nogalināja paša vojevoda Bluds. Rakstīts arī, ka Jaropolks I devies uz sarunām ar brāli, kurās to nogalināja kņaza Vladimira karadraudzes karavīri. 

Jurijs I Monomahovičs Garnadzis (1125.-1157.g.).
Biogrāfija. Jurija I Monomahoviča, saukta par Garnadzi, valdīšanas laiks. Tika pakļauta Rostova, Suzdaļa, Vladimira, Kijeva, nodibināta Maskavas kņaziste mazkaļu galā, izveidota Vladimiras - Suzdaļas kņazu zeme, iesēdinot nokauto pretinieku sēdekļos savus radiniekus, ar ko tika izbeigti strīdi starp kņaziem. Mežonīgi apkāva nepadevīgās baltu kopienas, ieviesa kņazu un bajāru zemes ap cietokšņiem 30-50 km rādiusā, kā arī okupēja valagu, erzju un bolgāru zemes Volgas piekrastēs. Valagi bēga un apmetās mežos, uzsāka partizānu karus.

Gļebs (1169.-?). 1169.gadā kņaza Vladimiras-Suzdaļas kņaza Andreja Dievmīļa (Андрей Боголюбский) vadītā 11 kņazu koalīcija ieņēma un izlaupīja Kijevu. Pats viņš Kijevā nepalika un atstāja tur valdīt savu jaunāko brāli Gļebu.

Mstislavs Romanovičs (~1223.g.). (Мстислав Романович). Kauja starp krievu-polovciešu apvienotajiem spēkiem un mongoļiem pie Kalkas upes (рекa Калкa) 1223.gada maijā, kas beidzās ar pilnīgu mongoļu uzvaru. Kaujas gaita. Vairākas diennaktis mongoļi mēģināja ieņemt nocietināto krievu apmetni, kuru komandēja Kijevas kņazs Mstislavs Romanovičs (Мстислав Романович). Tad mongoļi izmantoja savu iemīļoto paņēmienu - viltus atkāpšanos, tā iemānot lamatās un sakaujot pretinieku. Mstislavu sekotmongoļiem pierunājis brodņiku vadonis Ploskinejs (Плоскыня), kura vadītie brodņiki pārgāja mongoļu pusē. vadībā pārgāja mongoļu pusē. Grūti pateikt vai Ploskinejs nodeva krievus vai gluži vienkārši noticēja mongoļu dotajam solījumam neaiztikt Kijevas kņazu un viņa karadraudzi. Tā vai citādi Mstislavs un viņa kareivji tika nogalēti uzreiz kā iznāca no nometnes. Par motīviem, kas pamudināja brodņikus pāriet mongoļu pusē, nekas nav zināms. Tāpat nav zināms arī Ploskineja un viņa ļaužu tālākais liktenis.

Staņislavs Ignatovičs (?-1321.g.).
Dzīvesgājums. Liekas, pēdējais Kijevas kņazs.
1321.gadā leišu ķēniņš sagrāba spēkus zaudējušo Kijevu, kurā valdīja Staņislavs Ignatovičs no Rjūriku dinastijas. Apkārtesošie slāvu kņazi mēģināja iestāties par savu "galvaspilsētu," tomēr tika pilnīgi sakauti. Kijevieši mazliet pasēdēja aplenkumā un padevās. Tā pirmsmongoļu Krievzemes rieteņu puse kļuva par lietuviešu īpašumu.
1324.gadā leišu karalis Ģedimins kaujā pie Irpeņas upes (kaujas notikšanu vēsturnieki gan apšauba!) sakāva Kijevas kņaza Staņislava karadraudzi, ar to stipri palielinādams lietuviešu ietekmi dienvidkrievu zemēs. Tomēr līdz pilnīgai kontroles nodibināšanai pā šīm zemēm leišiem bija vēl tālu, jo tās bija meslu maksātājas Zelta Ordai.

Kijevas Krievzemi un tās kņazu sarakstu izbeidza lietuvieši 1321.gadā.
 
Saites.
Kijeva.
Kijevas Krievzeme.