Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Indulis Ķēniņš. Mūsu sentēvu reliģiskie uzskati un mitoloģija, II daļa

Turpinājums I daļai.

Senlatviešu trejādība

Ņemot par pamatu Dieva, Laimas un Māras senākās pamatfunkcijas var secināt, ka senās Latvijas tautām bija izveidojusies noteikta reliģiskā sistēma, kas balstījusies uz jau pieminēto trīsslāņaino Pasaules modeli. Šis reliģijas centrā bijusi triāde (trejādība, triju jēdzienu vienotība): Dievs jeb Debesu Tēvs – Radošais Gars, Māra jeb Zemes Māte – Matērija un Laima jeb Mūža Licēja – Cēlonība. Šādas triādes sastopamas daudzu tautu reliģijās un ir pamatā arī kristietībai (Svētā Trīsvienība – Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars).

Bez minētajām galvenajām dievībām senās Latvijas tautas godināja arī daudzas citas. Iepriekš minētās Mātes tautas ticējumos un folklorā sastopamas pāri par piedesmit, tomēr pastāv uzskats, ka patiesībā tikai nedaudzas no tām varētu būt dievības: Meža Māte, Jūras (Ūdeņu) Māte un Vēju Māte,- varbūt vēl kāda, bet pārējās varējušas būt to dažādie izpausmes veidi, atvasinājumi. Zemkopji godinājuši tīrumu auglības dievu Jumi, senu indoeiropiešu pirmtautas dievību, kuru simbolizējušas divas kopā saaugušas vārpas. Sena dievība bijusi arī Ūsiņš – pavasara vēstnesis, arī zirgu aizgādnis (Ūsiņa dienā parasti pirmoreiz zirgi laisti ganībās). Ūsiņa vārds saistās ar senindiešu Saules dievu Ušas.

Jānis

Īpašu vietu Latvijas tautu mitoloģijā ieņēmis Jānis, bieži vien dēvēts par Dieva dēlu. Jānis bijis gaismas un auglības nesējs, cieši saistīts ar saules ceļu pār debess velvi. Ja Ūsiņš Lielajā Dienā – pavasara dienas un nakts viengaruma laikā atmodinājis dabu no ziemas miega, tad Jānis nācis vasaras saulgriežos, laikā, kad diena ir visgarākā, bet nakts – visīsākā, laikā, kad saule atrodas visaugstākajā debesu punktā. Arī Jānis pieskaitāms pie senākajām indoeiropiešu dievībām un vairāki pētnieki viņu saista ar seno romiešu Jānusu – vārtu un durvju sargu, kas sākotnēji bijis gadskārtu dievs, noteicis to maiņu, kā arī visu kosmisko un Zemes norišu sākumu un beigas, un šādas funkcijas daļēji bijušas arī Jānim.

Mēness un Auseklis

No debess ķermeņiem latviešu sentēvi godinājuši ne tikai Sauli, bet arī citus spīdekļus, īpaši Mēnesi un planētu Venēru, sauktu par Ausekli vai Austru. Mēness sākotnēji bijis saistīts ar auglību, jo cilvēki jau senlaikos bija ievērojuši tā fāžu ietekmi uz dzīvības procesiem. Vēlāk, paplašinoties dievu un dievību kopumam, Mēness kļuvis par karavīru aizgādni, rādot tiem gaismu nakts pārgājienos. Austra, tāpat kā daudzas citas dievības, bijusi pazīstama jau indoeiropiešu pirmtautai un, iespējams, vēl senāk. Venēra ir spožākā no Saules sistēmas planētām un gandrīz vienmēr to redz vakaros pirmo uzlecam, bet no rīta – pēdējo norietam, tādēļ, atkarībā no diennakts posma, to dēvē arī par Rīta vai Vakara zvaigzni. Austras vārda sakne sastopama daudzās valodās – jau minētajā senindiešu Ušas vārdā, lietuviešu Aušras jeb Aušrines, sengrieķu Eosa, latīņu Auroras un tamlīdzīgos. Visas šīs dievības simbolizē vienu – rītausmu, rīta blāzmu (Rīta zvaigzne), arī vakara blāzmu (Vakara zvaigzne). Latviešu mitoloģijā laika gaitā sievišķo Austru nomainījusi vīrišķā dievība Auseklis, saglabājot pirmatnējo vārda sakni, līdz ar to arī nozīmi. Folklorā Austru dēvē par Saules meitu, bet Ausekli – par Dieva dēlu. Reizēm, lai gan ļoti retos gadījumos, blakus Auseklim – Rīta zvaigznei sastopams arī Rieteklis – Vakara zvaigzne.

Veļu godināšana

Nozīmīgu vietu senās Latvijas tautu reliģijā ieņēmis veļu kults jeb senču godināšana. Saskaņā ar trīsslāņaino Pasaules modeli, arī cilvēks ticis uzskatīts par trīsslāņainu radību: tam piemitusi dvēsele – garīgais ķermenis, miesa jeb augums – materiālais, iznīcīgais ķermenis un velis – nemateriāls materiālā ķermeņa līdzinieks (mūsdienās to dēvē par astrālo ķermeni). Cilvēkam piedzimstot, visi trīs ķermeņi veidojuši vienu veselumu, bet pēc nāves dvēsele aizgājusi debesīs jeb Aizsaulē pie Dieva, augums sajaucies un saplūdis ar zemi, bet velis nonācis pazemē, Zemes Mātes (arī Veļu Mātes) valstībā, kur turpinājis virs zemes ierasto dzīvi. Tādēļ nomirušajiem, saskaņā ar šo ticējumu, apbedīšanas tradīcijas likušas dot līdzi kapā vai, kremēšanas gadījumā, uguns sārtā, darbarīkus, ieročus, sadzīves priekšmetus, apģērbu un rotaslietas, kā arī ēdienu, lai velim būtu pārtika līdz tam laikam, kamēr viņš ierīkos veļu valstībā pats savu saimniecību. Reizēm veļi varējuši uz īsu brīdi atgriezties virszemē pie saviem tuviniekiem vai pēctečiem, lai dotu tiem kādu norādījumu vai padomu. Visplašākie šādi veļu apciemojumi notikuši vēlā rudenī – oktobrī un novembrī, tā dēvētajā veļu laikā jeb dievainēs, arī zemlikās. Tad zemkopja sētā pulcējušies visi mirušie dzimtas piederīgie un saimnieks tiem klājis mielasta galdus, parasti rijā vai pirtī,- ēkās kas saistītas ar svētību un labklājību (šāds ticējums balstās uz novērojumu, ka rudens vakaros no zemes ceļas bieza migla, kas it kā blāķiem vai kamoliem veļas uz priekšu: no tā arī vārds “velis”).

Senlatviešu dievību "privātā" dzīve

Vadoties no folkloras materiāliem, iespējams nosacīti rekonstruēt seno Latvijas tautu priekšstatus ne tikai par dieviem un dievībā, to funkcijām un ietekmi uz cilvēku dzīvi, bet arī šo mitoloģisko tēlu savstarpējām attiecībām un dzīvesveidu. Daži pētnieki šeit saskata līdzību ar sengrieķu mitoloģiju, tomēr ir saskatāmas daudzas būtiskas atšķirības. Sengrieķu dievu kopums (panteons) atspoguļoja antīkās pasaules sabiedrības valdošo, aristokrātisko slāni ar visām cilvēciskajām pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm. Grieķu augstākais dievs Zevs – debesu un zemes valdnieks – varu bija ieguvis nežēlīgā cīņā pret savu tēvu, kura piekritēji pēc zaudētās kaujas uz mūžīgiem laikiem ieslodzīti pazemē. Tiem saviem brāļiem, kas Zevu šajā cīņā atbalstīja, viņš nodeva valdījumā atsevišķās Pasaules daļas: Aīdam pazemes mirušo valdību, Poseidonam – okeānu un visus citus ūdeņus. Visi pārējie sengrieķu panteona dievi bijuši Zeva un viņa brāļu pēcteči, tādejādi veidojot dzimts aristokrātijas modeli. Tajā pašā laikā, gluži tāpat, kā jebkurā cilvēku sabiedrībā, dievu starpā valdījušas negatīvas savstarpējās attiecības: skaudība, nenovīdība, centieni iegūt valdnieka labvēlību. Augstākie dievi, piesaistot arī zemākajās dievības, piedalījušies cilvēku savstarpējos karos, daļai atbalstot vienu, daļai otru karojošo pusi, līdz ar cīnoties arī paši savā starpā. Saskarsmē ar cilvēkiem viņi nereti bijuši nežēlīgu un atriebīgi, īpaši, ja cilvēks bijis spējīgāks, zinošāks par kādu dievu. Tāpat viņi bieži iejaukušies cilvēku ģimenes dzīvē, bijuši laulības pārkāpēji, līdz ar to daudzi sengrieķu mitoloģiskie varoņi piedzimuši no dievu un cilvēku sakariem. Par grieķu dievu morālajām īpašībām var spriest arī no tā, ka viņu panteonā bijis gan kara dievs (Aress), gan strīdu dieviete (Erīda), gan veselas trīs atriebības dievietes – erīnijas.

Pavisam citādāks, atšķirīgs ne tikai no sengrieķu, bet arī daudzu citu Eiropas tautu dievu panteoniem, bijis mūsu sentēvu dievu un dievību kopums. Vispirms jau jāatzīmē, ka senās Latvijas tautām nebija kara dieva,- Mēness bijis tikai karavīru, un ne tikai karavīru, bet visu ceļinieku, kam jādodas ceļā naktīs, pavadonis, Pērkons viens pats, bez palīgiem, cīnījies tikai ar cilvēkiem naidīgajiem spēkiem – ļaunajiem gariem, bet tāda dieva, kas izraisītu karu vai pat personīgi piedalītos tajā, nevar atrast nevienā folkloras vai citā izziņas materiālā. Tāpat mūsu sentēvi nepazina tādus pārdabiskus briesmoņus, nezvērus un citus ļaunos, dēmoniskos spēkus, ar kādiem var satapties daudzu citu tautu mitoloģijā. Pat vienīgais mūsu ļaunuma iemiesojums – velns jeb Nelabais, kā arī daži viņa pavadoņi, piemēram Lietuvēns un Vadātājs, īpašu ļaunumu cilvēkiem nodarīt nespēja, vai arī to darīja ļoti retos gadījumos. Tādas īpašības kā naids vai atriebība latviešu folklorā gandrīz nemaz nav sastopams, un ja ir, tad to var uzskatīt par jaunāko laiku uzslāņojumu. Ļaunie, skaudīgie, slinkie un nevīžīgie cilvēki netiek sodīti (ar maz izņēmumiem, un arī tad sods nav nežēlīgs), bet Dievs vai kāda cita dievība tos tikai norāj un pamāca, bet parasti pret šādiem cilvēkiem vēršas pati sabiedrība – visbiežāk ar ironiju, izsmieklu. Tas norāda, ka jau no senlaikiem Latvijas teritorijas iedzīvotāji, mājodami tīrā, neskartā Dabas veidotā vidē, saauguši ar to pilnīgā harmonijā, jo Baltijas reģionā, kamēr vien šeit dzīvo cilvēki, nekad nav bijuši tādi dabas apstākļi (zemestrīces, vulkānu izvirdumi, pārmērīgs sausums, postoši plūdi un tamlīdzīgi), kas būtu varējuši šo savstarpējo uzticību izjaukt. Ja sengrieķu mitoloģijā katram strautiņam, katram augam bijuši savi aizgādņi – nimfas, tad latviešu mītos un ticējumos katrs dabas objekts pats ir dzīvs, ar savu dvēseli, līdz ar to arī ar saprātu. Seno Latvijas tautu dievības, ieskaitot pašu Dievu, neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, neiejaucās darba procesā, vienīgi sniedza padomu vai arī īslaicīgu palīdzību, ja cilvēki viņiem to lūdza. Šajā sakarībā zīmīgs ir tautas sakāmvārds: “Palīdzi pats sev, tad arī Dievs palīdzēs”. Vienīgā un neatgriezeniskā dievu iejaukšanās cilvēku dzīvē bija Laimas lēmums, liktenis, kas katram ticis dots piedzimstot, un šo lēmumu nav varējis atcelt ne Dievs, ne pati likteņa lēmēja Laima, tomēr to varēja daļēji atvieglot, ja cilvēks ar savu dzīvi un darbu to bija nopelnījis.

Runājot par latviešu mitoloģisko tēlu savstarpējām attiecībām, to dzīvesveidu, jāatzīmē, ka arī šajā jomā redzamas atšķirības no vairāku citu tautu mitoloģiskajiem priekšstatiem. Lai gan seno Latvijas tautu dievi un dieves tāpat, kā citām tautām, bija pieskaitāmi augstākajam sociālajam slānim – aristokrātijai jeb labiešiem, tomēr starp viņiem nepastāvēja asinsradniecība. Kaut arī daudziem no viņiem – pašam Dievam, Pērkonam, Saulei, vairākām Mātēm un citiem bija ģimenes, dēli un meitas, tomēr nevienam no šiem ģimenes locekļiem nepiemita vara būtiski ietekmēt kādas norises ne dabā, ne cilvēku sabiedrībā, viņi vienīgi palīdzēja saviem vecākiem pildīt to uzdevumus. Nebūdami radnieciskās attiecībās, katra no dievībām darbojās patstāvīgi savā jomā, un Dievs veica it kā pārrauga funkcijas, rūpēdamies par to, lai viss norisētu saskaņā ar Dabas likumiem, dodams gan dievībām, gan cilvēkiem tikai tēvišķīgus padomus. Šādas mitoloģisko tēlu iezīmes varētu raksturot ar to, ka senās Latvijas teritorijā vēl nebija iedibinājusies valsts, kurā valdītu spēcīgākās dzimtas valdnieks kopā ar saviem tuvākajiem radiniekiem, kuru rokās būtu visa politiskā, administratīvā un saimnieciskā vara. Tādējādi senās Latvijas panteonu varētu salīdzināt ar vēlajā dzelzs laikmetā pastāvošo politisko sistēmu, kad pastāvēja atsevišķi pilsnovadi, kuru valdnieki pārstāvējuši dažādas dzimtas, bet spēcīgākās dzimtas vecākajam, kas veicis apvienoto novadu valdnieka funkcijas, tās bijušas, kā zināms, samērā ierobežotas. Līdz ar to latviešu folklora attēlo gan Dievu, gan arī citus dievus un dieves pārsvarā kā bagātu zemkopju sētu saimniekus. Dievs pats ar sudraba sētuvi kaklā sēj labību, ar un ecē, viņa dēli apkopj zirgus, līž līdumus, bet svētkos, ģērbušies greznos tērpos, sēdušies zvaigžņu segām pārklātos kumeļos, apjāj savus īpašumus, dodot auglības svētību ne tikai saviem, bet arī cilvēku – zemkopju tīrumiem. Bieži vien Dievs viens pats, vai arī Laimas pavadībā, tērpies vienkāršās ikdienas drānās, pelēkā mētelītī, svētīdams apstaigājis zemkopju tīrumus, viesojies zemnieku sētās. Saule jeb Saules Māte atradusies pastāvīgā kustībā,- katru dienu no rīta līdz vakaram tai zeltītos ratos (arī laivā) tai jābrauc pa debess jumu, lai sniegtu zemei dzīvinošo gaismu un siltumu, bet tikmēr viņas sētā par visu rūpējas un gādā tās meitas un kalponītes. Tāpat par savu sētu un saimi – zvēriem, putniem un kokiem – rūpējās Meža Māte, sēta un saime bijusi arī Jūras Mātei. Pērkons bez savām pamatfunkcijām – cīņai pret ļaunajiem spēkiem un zemes auglības veicināšanai, bijis arī Debesu Kalējs, līdzīgi kā sengrieķu Hefaists vai romiešu Vulkāns. Tāpat kā Zemes amatnieki savu prasmi nodevuši tālāk dēliem, tā arī Pērkonam viņa darbā palīdzējuši dēli. Ņemot vērā, ka latviešu sentēvu dievus nesaistīja asinsradniecība, viņu dēli un meitas varēja savstarpēji precēties, tādēļ gan Dieva, gan Pērkona dēli, gan arī Mēness un Auseklītis devušies precībās pie Saules meitām. Dažos mītos Mēness minēts kā Saules vīrs.

Senās rakstu zīmes

Seno Latvijas tautu reliģiskie priekšstati un mitoloģiskie tēli atspoguļojas ne tikai folklorā, bet spilgti izpaužas arī rakstos – ornamentikā, ar ko izdaiļotas rotaslietas, apģērbi, ieroči, darbarīki un sadzīves priekšmeti. Šajos ornamentos visdažādākajās kombinācijās sastopamas simboliskas zīmes un figūras, kas apzīmē kādu no dievībām, pie tam dažas no šīm zīmēm sastopamas jau akmens laikmeta priekšmetu rotājumos. Šādiem, vissenākajiem simboliem, varētu pieskaitīt Māras, Laimas, Saules un Debesu zīmes, kā arī ar šo zīmju kombinācijām atainoto trīsslāņaino Pasaules modeli. Laika gaitā šie ornamenti kļuvuši sarežģītāki, tomēr rakstu pamatelementi saglabājušies līdz pat mūsdienām. Tajā pašā laikā jāpiezīmē, ka līdz šim vēl ne tuvu visi no šiem simboliem ir atšifrēti, līdz ar to nav iespējams pilnībā izprast to informāciju, ko sniedz senās zīmes. Tāpat nav arī vēl atšifrētas tās zīmes, kas dažviet Latvijas teritorijā sastopamas, iegrebtas pamatiežu atsegumos. Iespējams, ka pilnīgāka simbolu un citu zīmju apjēgšana spētu dot plašāku ieskatu mūsu sentēvu garīgajā dzīvē.

Svētvietas un riti

Dievu un dievību godināšana (daudzināšana) norisējusi katrā zemkopja sētā saimes tēva – saimnieka vadībā, bieži vien saimnieks to veicis vienatnē. Šim nolūkam kādā nomaļākā vietā, vai nu pašā sētā, vai ārpus tās, atradusies svētvieta, parasti kāds kāds liels, izcils savrūps koks – ozols, liepa vai, retāk, kāds cits, kura pakājē bijis akmeņu krāvums vai atsevišķs, liels laukakmens ar tajā iecirstām iedobēm. Uz šiem, tā sauktajiem “upurakmeņiem” likti vai arī dedzināti ziedojumi – pārtikas produkti, dzīvnieki, tekstilijas un citi. Ziedojumus lika arī tieši koka pakājē, tekstilijas iekāra zaros. Bez individuālajām, atsevišķas saimes svētvietām, bijušas arī visam ciemam kopējas, - nelielas mežaudzes (svētbirzes),kurās atradies kāds izcils koks, vai koku ieskauts klajums. Šādās svētvietās bez upurakmeņiem nereti bijuši arī īpaši akmeņu krāvumi, stingri orientēti noteiktos virzienos, norādot saulgriežu un saulstāvju punktus. Akmeņu krāvuma vietā varējis būt arī kāds dižakmens, kura virsmā iekaltas šo astronomisko punktu orientācijas līnijas. Svētie koki un svētbirzes bijušas īpaši aizsargātas – tur nedrīkstēja pat zariņu nolauzt, nerunājot nemaz par koku ciršanu, nedrīkstēja ganīt lopus, lasīt ogas, ne arī veikt jebkādas citas saimnieciskas darbības. Arī svešiniekiem ieiešana svētbirzē bija liegta. Pie svētvietām pieskaitāmi arī atsevišķi avoti, īpaši dziednieciskie minerālavoti, kuru ūdeni lietoja dažu slimību ārstēšanā. Svētavotiem kā ziedojumus deva rotaslietas un citus sīkus, vērtīgus priekšmetus. Par svētvietām kalpojušas arī upju ielejās pamatiežu slāņos izskalotās alas, īpaši līvu apdzīvotajās teritorijās.

Plašākas svētnīcas bija pilsnovadu centros, valdnieka pils tuvumā. Šīs svētnīcas atradās, tāpat kā pilis, pakalnu vai pauguru virsotnēs, apjoztas ar nocietinājumu būvēm. Nocietinājumu sētas iekšpusē, kalna plakumā atradušies upurakmeņi, astronomisko novērojumu konstrukcijas, kā arī, varbūt, dievību skulpturālie attēli. Iespējams, ka šajās nocietinātajās svētnīcās pastāvīgi dzīvojuši arī kulta (reliģisko rituālu un ceremoniju) kalpotāji. Pilsnovadu svētnīcās ļaudis pulcējās ne tikai nozīmīgākajos svētkos, bet tur norisēja arī tautas sapulces, kā arī tiesas spriešana. Senajām Latvijas tautām, iespējams, nebija īpaša priesteru kārta, un visas kulta ceremonijas veica, kā jau minēts, saimes tēvs un dzimtu vecākie, tomēr novadu svētnīcās, iespējams, kulta kalpotāju – priesteru pienākumus veica šim nolūkam sagatavoti cilvēki – burtnieki, kuri prata ne tikai veikt astronomiskos novērojumus, tādejādi nosakot gan nozīmīgāko svētku (Lielās Dienas, Zāļu Dienas, Ziemassvētku) laiku, gan arī svarīgāko zemkopja darbu sākumu, bet arī pēc dažādām pazīmēm izskaidrot (zīlēt) dievu gribu kāda pasākuma veikšanai vai atcelšanai. Burtnieki pazinuši arī rakstu zīmes – burtas, kuras mūsdienās uzskata tikai par kāda ornamentālā rotājuma elementiem, vai arī, labākajā gadījumā, vēl nezināmām informācijas nesējām. Nenoskaidrots ir jautājums par to, vai senajām Latvijas tautām bijušas plašākas, visu kādas tautības aptverošas svētvietas vai svētnīcas, kā arī par to, vai bijuši kādi augstāki reliģiskie vadītāji. Senajās hronikās gan minēts, ka senprūšu zemē Nadruvā bijusi šāda plaša svētvieta – Romava vai Rāmava , kurā mājojis augstākais svētnieks jeb krīvs (viņa amata zīme bijusi koka nūja ar līku galu – “krivulis”), reizēm dēvēts arī par krīvu krīvu, jo viņam it kā bijuši pakļauti mazāko novadu svētnieki. Daži pētnieki uzskata, ka Rāmavas krīvu krīvam varējuši būt pakļauti arī senās Latvijas tautu svētnieki – burtnieki. Tāpat iespējams, ka burtnieku pienākumos nemaz neietilpa svētnieka darbība, bet to veikuši vietējie krīvi,- uz to vedina domāt vairāku Latvijas svētkalnu nosaukums – Krievkalns, kas varētu būt laika gaitā izveidojušies no senākā ”Krīvu kalns”, tomēr šādai hipotēzei trūkst pamatojuma, jo folklorā jēdziens “krīvs” tikpat kā nav sastopams. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka hronists Brēmenes Ādams 1075.gadā, rakstot par kuršiem, minējis, ka “viņu mājas ir pilnas pagānu zintiniekiem un priesteriem, [ .. ] Pravietojumus šeit meklē no visas pasaules, sevišķi spāņi un grieķi”. Kaut arī šajā vēstījumā ir acīmredzami pārspīlējumi, tomēr šeit ir viela pārdomām: Dobeles tuvumā esošajā senajā Pokaiņu svētvietā ir neparasti liels akmeņu krāvumu skaits un interesanti ir tas, ka daudzi no šiem akmeņiem pēc savas struktūras neatbilst Latvijā sastopamajiem, toties tādi ir citos, attālākos reģionos, līdz ar to rodas secinājums, ka tie varētu būt atvesti no citām zemēm. Jāpiebilst, ka Pokaiņu svētvieta atrodas samērā spēcīga ģeocentriska starojuma zonā. Šādās zonās atrodas arī lielākais vairums citu zināmo svētvietu, un nereti šajās vietās novērojama īpatnēja, no apkārtējās apkārtnes atšķirīga augu veģetācija. Kopumā Latvijas teritorijā līdz šim ir apzinātas apmēram 1300 dažāda veida senās svētvietas un atsevišķi, ar seno mitoloģiju saistīti, objekti. Lielāko daļu no mūsu sentēvu svētvietām var atrast, vadoties no vietvārdiem (toponīmiem), kuros iekļauti jēdzieni baznīca, Dievs, svēts, elks, upuris un tamlīdzīgi, piemēram: Baznīckalns, Dievdārzs, Dieviņezers, Svētavots, Elkaliepa, Elkakalns, Upurala, Māras kambari un citi.

Jāsaka, ka par visu, kas šeit minēts sakarā ar senās Latvijas tautu reliģiskajiem uzskatiem un ticējumiem, par mitoloģiskajiem tēliem un to funkcijām, pastāv ne mazums arī citādāku viedokļu un skaidrojumu, jo patieso ainu, trūkstot tieši dotā laikmeta rakstiskajiem vēstures avotiem, ko būtu rakstījuši laikabiedri – aculiecinieki, un balstoties tikai uz arheoloģiju, folkloru, salīdzinošo mitoloģiju un cittautu autoru pierakstiem, kas bieži vien ir pilnīgi izdomājumi, nav iespējams rekonstruēt ne patiesu cilvēku sabiedriskās, ne arī, jo vairāk, garīgās dzīves atainojumu, bet tikai, iespējamības robežās, tuvoties tam.

Piezīmes:

[1.] M. Gimbutiene. Balti aizvēsturiskajos laikos. R., -1994. 173. lpp.

[2.] K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I. R.,- 1992. 216. lpp.

[3.] K. Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. II. R., - 1992. 162. lpp. 

Etiķetes:{tortags,4882,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.