Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pokaiņi

Atrašanās vieta. Latvija, Dobeles rajons, Naudītes pagasts, uz Īles ceļa 13 km uz DR no Dobeles. Pēc 2/3 ceļa paveras ar kokiem apaugušais Veču kalns. Šeit uz jaunā ceļa ir pietura „Pokaiņi" un norāde uz Pokaiņu svētvietu. Vecais Pokaiņu ceļš līkumo puskilometru pa kreisi no jaunā. Vēl neizpostītie veidojumi atrodas galvenokārt pauguru vainaga D un R daļā. Pēc nepārbaudītām ziņām, postītu krāvumu atliekas atrodas arī Tuntuļu kalnu R joslā apmēram 1 kvkm platībā.

Tūristam. Pie ieejas Pokaiņu kompleksā ir autostāvieta un biļešu kase.
Biļešu cenas: 1.20 Ls, no studentiem un pensionāriem - 0.60 Ls."
Kasē var iegādāties arī aukliņā iesietu konusiņu, ar kura palīdzību var "sarunāties" ar akmeņiem.

No Pokaiņiem. Ceļi ved uz Krīvu kalniem, Zebrus ezera Elkus kalnu, Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru.

Pokaiņu ģeoloģija. Sastāv no nelieliem pauguriem, starp kuriem atrodas daudzas iedobes. Ar ledājiem no Skandināvijas atnesti milzīgu izmēru akmeņi. Vietām starp pauguriem tek avoti.
Ģeologs Ivars Srautnieks: "Teritorija raksturojas ar ļoti sarežģītu reljefu. Uz kopīga pacēluma režģveidā sakārtoti vaļņveida pauguri un pazeminājumi, kas veido Pokaiņu paugurmasīvu. Tas veidojies zemledāja apstākļos. Bez tam 1,5 km dziļumā izveidojies tektoniskais lūzums. Oļi un laukakmeņi ir apslīpētas, daļēji noapaļotas vai sašķeltas kristālisko iežu atlūzas no Skandināvijas pussalas, Somijas, Baltijas jūras diena. Tie ir ledāja atnestie magmātiskie un metamorfie ieži. Daži no laukakmeņiem sasniedz dižakmeņu izmērus. Vienozīmīgi var teikt, ka, atšķirībā no reljefa, krāvumi ir cilvēka veidoti."

Atklāšana un izpēte. Akmeņu krāvumu postīšana sākās jau 18. un 19.gs. mijā, kad akmeņus zemnieki ņēma saimnieciskām vajadzībām, ēku būvei. Pētnieks baltvācietis Augusts Bīlenšteins (1826.–1907.g.) rakstīja, ka Dobeles novadā uz daudziem kalnu galiem bijuši īpaši akmeņu krāvumi.
Postīšana Pokaiņos norisa arī Otrā pasaules kara laikā.
Kompleksa vietu noteikuši Latvijas ekstrasensi jau 20.gs 80.gados.
Vislielākais posts tomēr kompleksu piemeklēja 20.gs. 90. gados. 1989.gadā firma "Silva" Naudītes pagastā veica meža sanitāro cirti, lai stādītu eglītes. Pokaiņu krāvumu lielākā daļa tika pilnīgi iznīcināti, stādot jaunās eglītes 300 ha platībā. Tad mežstrādnieki arī uzdūrās akmeņu krāvumiem. Tad arī par šo vietu uzzināja svētvietu pētnieks Ivars Vīks (miris 2002.gadā). Viņš kopā ar Rasmas Rozītes vadīto kopu "Baltais aplis" šo vietu padarīja pazīstamu. Rozīte Pokaiņos esot dzirdējusi skanam balsis un neredzamus zvaniņus, levitējam akmeņus.
Vietējais mežsargs Klūga, kas šeit strādājis kopš 1969.gada, gan neko enerģētisku nekad nav jutis.
1996.gada vasarā arheologi pētīja senkapu krāvumus, izvandīja un pameta (pēc I.Vīka vārdiem). No tiem zināms, ka tuvumā bijuši agrā dzelzs laikmeta senkapi. Vienīgais atradums - viena keramikas lauska.
Arheologs Māris Atgāzis par 1996.gada izrakumiem saka: "Pokaiņu mežā akmeņu kaudžu skaits nav mazāks par tūkstoti. Tās varētu būt veidojušās ilgākā laika posmā. Varam teikt, ka izpētītajā teritorjā kaudžu veidošanās sākums attiecas uz mūsu ēras 2.-6.gs. - t.i. vienlaicīgi ar Pokaiņos un to apkārtnē esošajiem uzkalniņu kapiem. Iespējams, ka te 13.-16.gs. notikusi organizēta akmeņu vākšana pils celtniecībai, kas zināmu apstākļu dēļ nav realizēta.
Šajā apkārtnē, iespējams, atklāsies arī senā kulta objekti.
Izpētīto akmeņu kaudžu diamers 2-5 m, augstums 40-80 cm. Tās sastāv no laukakmeņiem, kuru diametrs 15-60 cm. Akmeņi krauti bez īpašas sistēmas 3-6 kārtās. 20-60 cm dziļumā atrastas ogles. Dziļākā daļā - vāji saglabājušās pelnu paliekas. Putekšņu analīžu pirmie iegūtie dati liecina, ka augsnes slānis šeit veidojies mūsu ēras I un II gadu tūkstotī, bet mūsdienām tuvākajos gadsimtos ar zemkopību saistīta darbība šeit nav notikusi. Virsējā augsnes kārta uzrāda mežu. Ar kultūraugiem saistītie putekšņi konstatēti augsnē 20-40 cm dziļumā, kas ļauj pieņemt, ka šeit pastāvējuši nelieli tīrumi. Analīzē konstatētā augu valsts atbilst mūsu ēras I gadu tūkstotim."
2000.gadā uzradās kāds itāļu princis Gregorijs ar ABALI ordeni un interesējās par izrakumu iespējām, Tā paša gada jūlija vidū viņš apmeklēja Pokaiņus. Sīkāk nekas nav zināms.

Vēsture. Kompleksa autorību piedēvē kosmiskiem spēkiem, viediem seniem zintniekiem, zemniekiem, piedzērušiem padomju traktoristiem. Zintnieki, dziednieki un ekstrasensi nešaubās, ka Pokaiņu mežs ir sena pirmsbaltu svētvieta, kas dod cilvēkiem enerģiju un dziedē. I.Vīks min kompleksa darbības laiku no 6000.–2700.g.pmē.
Par kulta kompleksu pie Pokaiņiem esot teikts Brēmenes Ādama hronikā (2.sējumā), kas sarakstīa 11.gs. Esot teikts, ka uz turieni pēc pareģojumiem braukts no Eiropas karaļnamiem. Īstenībā šis apgalvojums ir pārspīlēts.
Kompleksu tīrījuši vēl līdz krustnešu iebrukumam 13.gs.
Nostāsti vēstī, ka Vecpokaiņu mājās ierīkotajā Pokaiņu krogā pārnakšņojusi Krievijas ķeizariene Katrīna Lielā.
Komplekss saglabājās līdz pat 1995. gadam, kad sāka rīkot tīrīšanas talkas. Talku dalībnieki strādājuši ar lielu entuziasmu, izjutuši strāvojumus un redzējuši vīzijas. Paši nopietnākie postījumi tika nodarīti 1995.gadā, kad, uzarot kailcirtes, iznīcināja lielāko daļu akmens krāvumu.
No 2000.gada Pokaiņu mežu apsaimnieko a/s Latvijas Valsts meži. Izveidota dabas taka. Tiek ņemta biļete - 1.20 Ls, no studentiem un pensionāriem - 0.60 Ls.
Kriptofizikas biedrības Necton aktīvisti atklājuši, ka Pokaiņu karte neatbilst patiesībai. Tādējādi apmeklētāji tiek dezorientēti, gidu stāstījums to pastiprina. Viņi uzskata, ka akmeņu izvietojuma shēma neliecina par sakrālām likumsakarībām. Tāpat viņi pamanījuši, ka šai mežā bieži gadās pārgaismot fotofilmas - parasti pie avota. Ir aizdomas, ka šeit no zemes dzīlēm izplūst radons - dabiski radioaktīva viela, kas ir bīstama plaušu vēža izsaucēja.
Savukārt Necton konkurents UFOlats ar Jevgēņiju Sidorovu priekšgalā aopgalvo, ka te nācies sastapties ar NILO - "nezināmas izcelsmes lodveida objektiem." Parasti tās esot spožas lodes, bet mūsu redzes spektrā neredzamas un parādās tikai fotogrāfijās.

Uzbūve. Tālā senatnē te apmēram 10 km2 platībā senči izveidojuši sarežģītu telpisku struktūru kopu. Pirms izpostīšanas vēl 80.gados tajā bija ap 4000 savstarpēji saistītu struktūru ar 2 miljoni galvas lieluma akmeņu elementiem. Pavisam Pokaiņos atklātas piecas mākslīgi veidotas svētielejas ar nelielām bruģētām ūdenstilpnēm. Divas no tām tagad ir iztīrītas.

Akmeņu krāvumi. Dažiem pauguriem apkārt atrasti dauz zemes slāni iegrimuši mākslīgi akmens krāvumi. Tie visi ir apmēram vienādi, to šķērsgriezums pie pamata ir apmēram 2 m. Ņemot vērā to iegrimuma pakāpi, krāvumu vecums ir mērāms vairākos tūkstošos gadu.
Krāvumi izvietoti nevienmērīgi. Tur, kur viņi ir saglabājušies, tie veido kopas ar struktūras iezīmēm. Nenopostītās platībās līdz šim atrasts ap 1200 akmens galvu krāvumi. Visu laiku tiek atrasti jauni. Var uzskatīt, ka to kopējais skaits būtu ap 3,5 vai 4 tūkstošiem. Akmeņu krāvumi un salikumi atrodoties āderu krustpunktos. Nevienam no pētītajiem salikumiem neesot bijis cits novietojums.
Krāvumos likti gandrīz tikai neapstrādāti akmeņi, nav arī skaldītu vai apskaldītu akmeņu. Parasti to lielums ir 20–25 cm diametrā, nav oļu un arī lielāku akmeņu. Palaikam krāvuma virsotnē atrodas kāds lielāks akmens. Nelielai daļai akneņu bijusi apstrādāta pamatne, lai tos stabili varētu novietot. Konstruktīvi akmeņi likti uz triju apakšējo veidoto tukšo vietu. Viena krāvuma vidū ir šahtas veida dobums. Lielākā daļa krāvumu ir mazi, dažviet saglabājušies tikai daži akmeņi. Iespējams, tā ir daļa no kāda kopēja plāna. Interesanti, ka krāvumi (vai visi?) bijuši tukši (tas mazliet saskan ar Kaltenes piramīdu krāvumu aprakstiem!). Pokaiņu sakopēji ar 1,5 m garu dzelzs stieni spējuši iedurt tukšumā.
Viens no akmeņu krāvumu tipiem ir apgāztas laivas veidā. Šo krāvumu garums – ap 4 m, platums – 2,5 m, virszemes augstums – parasti ap 30 cm, kopējais augstums – ap 1 m. Dažu šādu krāvumu veidols ir tuvu aplim. Lielajos krāvumos varētu būt apmēram 300–750 akmeņiem, kopsvars – ap 5 t.

Apaļie krāvumi. Attīrīti vairāki desmiti. Parasti to diametrs ir ap 1,5 m, bet paša lielākā – 5 m.

Akmeņu ģeoloģiskie tipi. Pokaiņu apkārtnē akmeņi uz laukiem nav raksturīga lieta, īpaši jau gaišie akmeņi, no kuriem krāvumi veidoti. Krāvumus vienojošās Bramaņu takas liktas no īpatniem gaišdzelteniem akmeņiem. Ģeologi, analizējot gaišos akmeņus, konstatēja, ka tie nav vienādi: ir gan Ālandu saluporfīrs, gan arī rets Karēlijas gaišā granīta paveids, kas nav sastopams uz dienvidiem no Pēterpils. Neviena no šo iežu atlūzām nav atrasta pēdējā šļūdoņa sanesās, to šurp atgādājuši cilvēki.

Akmeņi ar zīmēm. Retumis sastopami akmeņi ar reljefām zīmēm. Kādā akmenī bija iekalta dzīvnieka pēda. Atrasts akmens ar uz āru veidotu krusta zīmi. Iekalto zīmju platums un dziļums – no dažiem milimetriem līdz 1,5 cm. Vienā no Dižās sejas krāvuma akmeņiem saskatāms sejas atveids, ko tumšajā kvarcā veido balta kvarca ieslēgumi. Taču šo akmeni nozaga 2000.gada rudenī.
Daudzos akmeņos ieskrāpētas latvju rakstiem līdzīgas zīmes. Šie skrāpējumi ir stipri izdēdējuši un labāk pamanāmi uz slapjiem akmeņiem.

Objekti.
Dižā seja. Ja tā tiešām ir seja, tad mums ir darīšana ar lielāko zināmo uz Zemes.

Kronis. Sejas veidojuma augstākā daļa. Tā centrālo daļu veido ZR–DA virzienā orientēts, mākslīgi uzbērts paugurs. Tā izmēri pie pamatnes – ap 50x30 m, augstums – 10 m. Paugura sānos, it īpaši D malā, saglabājušās senu terašu pēdas. Šīs terases veido piecas spirālveida uzejas, kas seko viena otrai. Lai nokļūtu Kroņa kalnā, jāveic pilns gājiens ap kalnu pa Saulei. Kalna augšdaļai ir sirds forma. No kalna atiet sazaroti zemes vaļņi. Kroņa D daļā ir apaļš paugurs, nosaukts par Ausekļa kalnu. Starp Kroņa un Ausekļa kalniem atrodas ieleja, kuras veidols atgādina lielu laivu.
Kroņa kalnu no Pieres vietas atdala gaišu akmeņu bruģis, veidots no galvas lieluma akmeņiem. Bruģis likts slīpā nogāzē. To var salīdzināt ar lenti, kuras augšgals vērsts uz DR, bet lejasgals - uz ZR. Lentes platums augšdaļā ir 2 m, bet apakšdaļā – 4,5 m. Atsegtās daļas garums 30 m, pārējā daļa vēl nav atsegta. Akmeņu klājums likts uz mālsmilts slāņa. Šī bruģa lente nosaukta par Saules lenti. I.Vīks apgalvo, ka 20. un 21. gs. mijā lielākā daļa akmeņu nozagta.
Piere. Svētielejas D stāvums atbilst.
Acis. Svētielejā, kura atrodas 60 m uz ZA no Kroņa kalna, atrodas divi iegareni ezeriņi – acis. Atālums starp acu zīlītēm – 61 m. Svētieleja ir blīvi izbruģēta ar akmeņiem. Vēl 1996.gadā te bija mitrs dumbrājs. Kad tika izsmelti dubļi, atklājās divas akmeņiem bruģētas, laivām līdzīgas, ap 27 m garas ielejas. Tās turējās sausas, līdz lietus akmeņus nomazgāja un atklājās, ka tie ir gaišas krāsas. Tikai pēc tam ielejā sāka ieplūst ūdens no avotiem, kuru novietojums atbilst cilvēka asaru kanāliem. Abas ielejas savieno ar akmeņiem izlikta Priesteru taka 20–25 cm platumā un ap 27 m gara.
Deguns. Tālāk uz Z, un ir 100m garš.
Mute. Mutes vietā mežā esot paagstināts skanīgums.
Zods.
Bārda.

Avotu ieleja. Iztīrīta 1996.gada vasarā R.Rozītes vadībā.

Laimas kalniņš. Vīks saka, ka te esot akmeņos gravēti zintnieču tēli.

Laulību ieleja. Atrodas blakus Saderības akmenim. Te bijušas terases.

Veļu laiva. Iedobums ar akmeņu salikumu uz ZR no Saules lentes.

Pareģu krēsls. Nelielu akmeņu salikums. Uz viena sēž, bet pret otru atbalsta kājas. To gan var izdarīt tikai ļoti liela auguma cilvēki.

Zintnieku laivas. Salikumi, kas uz zemes veido laivas kontūru.

Lielākais tāds ieraugāms ap 100 m DA no tā dēvētās Skaņās lejas baltajām akmens kaudzēm. Iespējams, viens no janākajiem veidojumiem Pokaiņos. Tas izlikts ar apmēram 25 cm lieliem akmeņiem, līdzīgi daudzām Velna laivām Kurzemē. Šī zintnieka laiva ar stūres airi ir tāda vienīgā Latvijā. Tās veidols atbilst 7.gs. buru laivas izskatam.
Otrs līdzīgs veidojums atrodas ap 0,5 km D no pirmā. Trešais, jau mazāks veidojums, ir Saules lentes ZR galā. Laivas centrā ir akmens ar sēdeklim līdzīgu dobumu.
Pats lielākais laivas salikums kādreiz atradies uz R no tagadējā Pokaiņu apvedceļa. Kā stāsta, tas varējis būt garāks par 30 m, un nopostīts 20.gs. 60. gadu beigās. Akmeņi aizvesti Saldus virzienā.
Vecpokaiņu senkapi. Stāsta, ka te esot bijusi Māras baznīca.

Akmeņi.

Mātes akmens.
Tēva akmens.

Kartes akmens. Atrodas Pokaiņu A daļā, Tuntuļu kalna pakājē, tāda paša nosaukuma upītes krastā, izcirtumā. Savdabīgs plakans akmens ar augšup velvētu reljefu.

Sfinksa. Ēģiptes sfinksai līdzīga skulptūra kādreiz atradusies netālu no vietējā ceļa, kas ved uz Bļodnieku braslu. To espt aizvedis kāds cilvēks, kas dzīvo Saldū vai tā apkārtnē. Tuvumā vēl bijušas divas lielas konusveida bedres, blīvi piekrautas akmeņiem.

Skroderu akmens. Tas guļ Naudas kalna piekājē, Sesavas upē. Izmēri – 4,8x3,2x3,0 m. Daļa akmens atšķēlusies, tātad tas bijis vēl lielāks. Ar to saistīta kāda teika par akmens velšanu kalnā. Tam visai grūta piekļūšana.

Ziedu akmens. Atrodas nogāzē apvedceļa malā. Akmenī iekalts plauktiņš esot bijis domāts ziedu likšanai. R.Rozīte līdzīgus plauktiņus redzējusi Peru.

Māras galds. Uz tā apmeklētāji atstāj naudu.

Auglības akmens.

Līgavas akmens. Atrodas Māras kalnā.

Dzemdību akmens. Te varēja saņemt svētību, lai bērni viegli nāktu pasaulē.

Laimas galdiņš. Īpaši apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Izmēri: 1,6x1,4x0,5 m. Tā līmeniskajā plakanajā virsmā iestrādāta glezna – Saules meita pie ugunskura.

Dieva gulta. Laikam arī akmens?

Dižakmenis.

Papardīšu akmens. Visai necils, bet labi zskatoties fotogrāfijās.

Laimas akmens.

Vaidelošu akmens. Atrodas 50 m uz ZR no Kroņa kalna. Tas apstrādāts tā, lai cilvēkam būtu ērti sēdēt.

Saderības akmens. Atrodas Laulību svētvietas R daļā. Domāts jauno pāru saderības pārbaudei un stiprināšanai. Izmēri ap 2,5x2,5x0,8 m. Lielais akmens uzlikts uz pamatiem, tam apkārt ir mazāku akmeņu bruģis – ap 6 m diametrā. Akmens augšdaļā ir divi sēdekļi – līgavai un līgavainim. Abi sēž ar skatu uz DA – saullēkta virzienā ziemas saulgriežos. Līdzīgi svētakmeņi ar dubultsēdekļiem atrasti arī Beverīnā, Grobiņā un Sedā.

Dziedniecības vietas. It kā esot saglabājušās ziņas, ka vēl 20.gs. sākumā apkārtnes ļaudis izmantojuši kompleksa dziedinošās īpašības. Patlaban te konstatētas divas dziednieciskās vietas ar akmeņu kopām:

Pirmā atrodas Pokaiņu loka D uz Dziedniecības kalna. Kalna izmēri ap 100x40x10 m. Kalns orientēts R–A virzienā. Tā orientācija un stāvā Z nogāze vedina domāt par tā mākslīgu uzbēršanu. Kalna virsotnē un Z pakājē izvietoti ap 30 vairāk vai mazāk apstrādātu akmeņu, saistītu ar dziedniecību. Kalna D nogāzē atrodas īpašs akmens ziedu nolikšanai. Interesants ir arī 5 akmeņu salikums locītavu iekaisumu dziedināšanai, bļodveida akmens ginekoloģiskām vainām, akmens gulta u.c. Dažos akmeņos iestrādātas vietas sēdēšanai, gulēšanai vai citām vājiniekiem ērtām pozām.
Otra kopa atrodas 3 km ziemeļos, netālu no bijušo Pokaiņu māju vietas.

Jāatzīst, ka Mazais Zaļais arī bija Dziedinātavā ap 2007.gadu, un viņam tiešām pārgāja stipras galvassāpes!

Atradumi.

Akmens diski (disks?) – vērtējami kā galaktikas vai vismaz Saules sistēmas modeļi (pēc I.Vīka). Līdzīgi diski atrasti Gulbenes apkaimē. To diametrs – ap 25 cm, biezums – ap 10 cm. Dabā it kā neesot tādu formu akmeņu, izņemot īpatnus Fe-Mn minerālu nogulumus jūras dibenā. Tuvākā vieta, kur tādi atrasti, ir Baltijas jūrā aiz Rīgenes salas. Pokaiņu diski atrasti vandāliski uzartajās zemēs. Viens no tiem bijis kāda krāvuma virsotnē, bet zem tā krāvuma vidū akas veida dobums (par tādu līdzīgu ir dzirdēts arī Kaltenes Vellakalvas sakarā!).
I.Vīks apgalvo, ka Pokaiņos atrasti vairāk kā 20 darinājumi no plānām akmens šķilām. Mazākie no tiem ir 5x5x0,5 cm sirdsveida kulta priekšmeti. Apmēram pusducis nelielu sirdsveida akmeņu atrasti zem Laimas galdiņa. Pie Auglības akmens un Baltajā kalnā bija pa vienai lielai sirdsveida šķilai. Lielās sirdsveida šķilas ir no gaiša, bet mazās – no sarkana granīta. Paša lielākā izmēri ir 0,8x0,8 m.
Krustiņš. 1999.gada jūlijā kopšanas talkas dalībnieki Dižās sejas labās acs dūņās atrada no akmens šķilas izskaldītu apmēram 14x6x0,8 cm lielu krustiņu. Iespējams, tas iemests kā ziedojums.
Dubultstēla. Atrodas pie ieejas Pokaiņu mežā rietumu pusē. Tā bija nogulējusi zem augsnes virskārtas daudzus gadus. To atrada R.Rozīte ar gaišredzības palīdzību. Stēlas vienā pusē vīrieša, bet otrā – sievietes seja. Sievietes sejai postītāji 1997.gadā nodauzīja degunu.
Šivalingam līdzīgi akmeņi, tikai mazāki. Tos var raksturot kā cilindriskus priekšmetus, apmēram 30–35 cm garus, 12 cm diametrā ar noapaļotu augšdaļu. Apakšgals apstrādāts tā, lai to varētu nostatīt vertikāli. Atrasti uzartajās zemēs, tuvu virskārtai.
Statujas. Akmens laikmeta mākslas paraugi.
Akmens galva. Aplūkojot to no dažādām pusēm, var saskatīt trīs atšķirīgus veidojumus: delfīna, zirga un cilvēka galvas.
Dižās sejas atveids. Akmens atradās Laimas kalniņā. 3 mm dziļumā bija iegravēta mute, deguns, acis, virs galvas – kronis. Šī akmens galva nozagta 1995.gada rudenī.
Lāčausis. Atrada R.Rozīte. Izmēri – 15x8x8 cm, apstrādāts, vidējā daļa tumša. Katrā sānā, turklāt ļoti simetriski, no gaiša akmeņa sastāvošas ausis. I.Vīks uzskata, ka tās ir „piemetinātas” ar sen aizmirstām metodēm. Ģeoloģe I.Ulmane uzskata, ka senie meistari skulptūras veidošanai atraduši slāņainu gneisa laukakmeni, kuru bagātina tumša minerālu dzīsla.
Viena keramikas lauska. Tā ļauj spriest, ka cilvēki te bijuši 2.-4.gs.

Mazais Zaļais gan neko nezin teikt par to, kur šos atradumus var aplūkot. Iespējams, tie privāti `tiek glabāti pie Pokaiņu sakopējiem. Bija dzirdēts, ka veidos te arī nelielu muzeju, taču laikam jau naudas trūkuma dēļ tas nav vēl paveikts.

Pokaiņu apkārtnes objekti.

Krīvu kalns. Tai blakus atrodoties akmens laikmeta dziednīca ar īpaši apstrādātiem svētakmeņiem.

Dobeles meteorīts. Šī olveida objekta garums pārsniedz 1 km. Bērzes upe te met cilpu. Mēģinot pētīt šī objekta sastāvu, ģeologi nolauza urbi (kas tas ir? - vienkārša muldēšana jeb citplanētu objekts?).

Pokaiņu starojums. Sakarā ar Pokaiņiem sabiedrībā izplatījušās baumas par nez kādiem mistiskiem starojumiem, kas esot konstatēti pat no kosmosa ar NASA mēraparātiem un pavadoņiem, ko radot kāds noslēpumains objekts dziļi pazemē zem Pokaiņiem.
ASV un PSRS Zemes mākslīgie pavadoņi konstatējuši kādu fenomenu – starojumu, kas aptver lielu daļu Latvijas. Starojuma apļa diametrs ir 340 km, centrs atrodas Pokaiņos. Ģeologi šai rajonā atraduši milzīgu ķermeni, kuru pagaidām uzskata par meteorītu. Šī objekta diametrs ir apmēram 4 km (pēc baltkrievu ģeologa E.Gromova). Ap 100 miljardu tonnu smagais objekts nav ietriecies dziļi zemē, bet atrodas tuvu tās virskārtai, iespējams, tas ar nelielu ātrumu ir nosēdināts. Savukārt pastāvīgais starojums ap to rosina domāt, ka viens no šā objekta uzdevumiem varētu būt saistāms ar enerģijas nodrošinājumu pastāvīgam starojumam. Ir ziņas, ka ASV zinātnieki teikuši, ka šeit darbojas kāds padomju nezināms kosmosa ierocis.
Tiek atzīmēts, ka Pokaiņu apvidū atrodas dabiska anomāla zona, tiek novērotas sekojošas parādības: vispārēja nespecifiska cilvēka organisma aktivizācija. Dažās vietās zūd orientācijas spējas, sevišķi sliktā laikā, skaņas anomālijas un redzes halucinācijas. Vietējais avota ūdens, lietojot organismā, to aktivē. Pavasaros pastiprinās sniega nokušanas ātrums vietās, kur lieli akmeņi atrodas uz zemes virskārtas, vai tās tuvumā. Gaismas stabi virs atsevišķiem pauguriem naktīs, sezonām mainoties. Spēcīgu negaisu laikā zibens nekad nesper galveno akmeņu tuvumā, kā arī, vieglu negaisu laikā debess šeit noskaidrojas ātrāk. Augsts ārstnieciskais efekts, lietojot šeit savāktus ārstnieciskos augus.
Ģeoloģisko zinātņu doktors Rišards Griškjans apgalvo, ka DR no Dobeles atklājis gigatiskas apļveida struktūras centru ar diametru 300 km, izpētot Baltijas kosmiskos uzņēmumus. Šādas struktūras parādās daudzviet uz zemes, un tas esot izskaidrojams ar to, ka zemes dzīlēs stingri noteiktos attālumos no virsmas atrodas horizontālas robežas, no kurām pa zemes virsmu atstarojas zemes pašorganizācijas rezonanses viļņi. Gadījumā, ja garoza vai mantija kādā punktā tiek kairināta, veidojas akustiski vai elektromagnētiski, vai līdzīga akstura, t.i. rezonanses viļņi, kas izplatās visos virzienos. Šādas struktūras centrā tad arī izrādījušies Pokaiņi. R.Griškjans veicis visu teorētski iespējamo rezonanses stāvviļņu rādiusu aprēkinus, kas no Zemes dzīlēm nonāk virspusē. Tādējādi Dobeles apļveida koncentriskā struktūra izrādījās īsta rezonanses tipa struktūra ar centrālo kanālu, kas stiepjoties 200 km dziļumā. Tas viss padara Pokaiņus par sakrālu vietu. Pētnieks ar domubiedriem analoģiskas vietas uzgājis Sibīrijā, kas ir turienes tautu kulta vietas. Līdzīgas koncentriskas struktūras citur Eiropā nav.
Visu šo murgu autors varētu būt tas pats nelaiķa Vīks, kura nopelnus kopumā Pokaiņu kompleksa saglabāšanā gan jāuzskata par visnotaļ pozitīviem. Tomēr Vīkam un daudziem viņa domubiedriem raksturīga visai liela nekritiska muldēšana Pokaiņu sakarā. Tamdēļ mūsu lasītājs un kādreizējais http://www.x-latvija.lv/ veidotājs Gatis Kalniņš uzrakstīja vēstules Latvijas ZA un NASA ar lūgumu šai sakarā ko paskaidrot. Latvijas ZA vēstule lasāma šeit, bet NASA vēl nav atbildējusi.

Par Pokaiņiem.

Guntis Zemītis, arheologs, Latvijas vēstures institūta direktors: "Nekā cita [viena keramikas lauska] nav. Viss pārējais ir fantāzijas auglis, kas balstīts uz sajūtām. Tā jau ir viduslaiku domāšana. Ja tic labajām enerģijām, jātic arī sliktajām, un tad esam tikai soli no raganu prāvām."

Ivars Vīks, svētvietu pētnieks: "Man ir tāda sajūta, ka šī bijusi centrāla vieta mūsu svētvietu sistēmā. Varbūt pat šī ir tā lielā svētā pilsēta, par kuru teikts Lielvārdes jostas lasījumā... Mēs gājām cauri tumšam laikam un sargāšanas nolūkos šādas vietas bija aizslēgtas. Tagad ir pienācis laiks, kad tās tiek pamazām atvērtas. Es domāju, ka šī vieta jāpieņem kā sena svētnīca, kura varbūt veidota pirms septiņiem gadu tūkstošiem. Daudzus gadus mums ir mācīts, ka gaisma mums atnesta vai no austrumiem, vai no rietumiem. Mums sevi jāapzinās kā senas civilizācijas pēctečiem."

Rasma Rozīte, viena no šīs vietas apzinātājām no 1995.gada: "Pokaiņi mums ir vēstījums no ļoti tālas senatnes, no tiem laikiem, kad cilvēki vēl bija pilnīgi savienoti ar Dievu. Lielā spēka, zināšanu un augsto būtņu klātesamības dēļ, šeit laika gaitā bija izveidojusies nozīmīga svētceļojumu vieta, kas bija zināma tālu ārpus šīs teritorijas. Kad šeit ierdās mūsu senči - balti, viņi, protams, izmantoja šo vietu savai ticībai un rituāliem. Pokaiņi mums dāvās savas dziļi slēptās un glabātās bagātības tikai tad, kad būsim gatavi tās saņemt. Pasaule tagad strauji tuvojas smagam laika posmam un Pokaiņiem būs liela nozīme palīdzot mūsu tautai enerģētiski un garīgi."

Rišards Griškjāns, ģeoloģijas zinātņu doktors: "Pēc maniem aprēķiniem Pokaiņi ir veselas trīs pašas lielākās planetārās ģeodinamiskās struktūras raksturojoša teritorija. Tai ir Eiropas mēroga nozīme. Analogas vietas Sibīrijā izrādās vai nu svarīgas atradņu vietas, vai seni sakrālie centri. Ar to jāsaprot ne tik daudz vēsturiskā, cik ekoloģiskā vērtība. Tas ir energo-informatīvais resurss. Šeit visefektīvāk notiek biolauka izlīdzsvarošanas, arī cilvēka psihes mijiedabība ar Zemes un Kosmosa enerģijām. Par to liecināja arī manis aptaujātie cilvēki."

Zinaīda Andersone: "Visa materiālā pasaule ir pakļauta evolūcijas likumiem. Katrā no sistēmām objekti ieņem tās pakāpes attīstības ceļā, kuras tie ir sasnieguši savā evlūcijas gaitā. Tas attiecas uz akmeņiem, augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem.
Pokaiņu akmens krāvumos ir gan vienkārši laukakmeņi, gan arī svētakmeņi. Daudzi akmens krāvumi veidoti no dažādas krāsas un apdares akmeņim. Arī ledus laikmeta šļūdoņi ir atstājuši savas pēdas. Tāpēc mākslīgi veidotu krāvumu kopā ir arī daudz laukakmeņu.
Visa Pokaiņu akmens krāvumu sistēma darbojas kā īpašs kompjūters ["dators"- latv.val]. Krāvumi ir kā atsevišķi taustiņi. Caur krāvumiem notiek nepārtraukta enerģijas kanalizācija, veidojot saites starp Zemi un planētas kosmiskajiem vadītājiem. Daudziem akmeņiem ir sirds forma. Tas vedina domāt par planētas sirds enerģētiskā centra tuvmu. Domāju, ka tas ir pietiekošs iemesls, lai Pokaiņu teritorijai pišķirtu īpašu statusu."

Rota Bērzkalne, gleznotāja un dziedniece: "Pokaiņi ir šļūdoņa veidojums, enerģiski aktīva zeme. Akmens krāvumi norāda uz apdzīvotu vietu, bet biezā sūna - uz senumu. Akmeņiem ar starojumu ir varavīksnes toņi un raksturīga forma: gredzenveida, oreola, kupola, staba. Šķiet, ka akmeņi vēstī par sena laikmeta ļaužu pārdzīvoto. Avoti piesaista ar īpatnēju, nomierinošu eerģiju. Tuntuļu kalni ir ievērojama apbedījuma vieta. Sevišķi aktīva zona. To vietu varētu saukt par "tīrītavu" vai Pokaiņu vārtiem. Svētozolus un lapas vajadzētu sevišķi ievērot."

Mākslinieks Valdis Celms izveidojis pokaiņu zīmi - tā attēlo zemes kausā paslēptu piramīdu. Saules stari simbolizē enerģiju, kura nāk no šīs piramīdas, un reizē tā uztver arī no kosmosa nākošo enerģiju.