Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Saule

Trešās paaudzes zvaigzne, Saules sistēmas veidojošais centrs.

Rādiuss. 696 000 km.

Rotācija. Saule rotē: pie ekvatora T=25 dnn, bet pie poliem -30 dnn. 

Temperatūra uz tās virsmas ir 5500 grādu. Kodolā ūdeņradis pārvēršas hēlijā un tādēļ rodas karstums.
11 gadu aktivitātes cikls. XVII gs. esot aizsācies saules aktivitātes rimums, kas esot izraisījis „mini ledus laikmetu.” Tagad Saules aktivitātes rimums novērojams no 1985.gada.

Ķīmiskā uzbūve. Saule tikai par 0,9% sastāv no skābekļa.

Saules vainags. Tas ir Saules ārējais apvalks, kas iestiepjās kosmosā miljoniem kilometru. Tā temperatūra ir 1,8 miljoni grādu (daži atsevišķi tā iecirkņi var sasniegt pat 10 miljonus grādu). Uzskata, ka anomālo augsto temmperatūru rada īpaš viļņu tips - "alfa vļņi," kas pārnes Saules plazmas enerģiju un vainagu. 
2007.gadā zinātnieks Stīvs Tomčiks no ASV Valsts atmosfēras pētniecības centra ar kolēģiem guva šīs hipotēzes eksperimentālu apstiprinājumu - reģistrēja "alfas viļņus" starp Saules virsmu un tās vainagu.
Pašas Saules (fotosfēras) temperatūra nepārsniedz 5800. 

Saules plankumi. Virsmas temperatūra sasniedz aptuveni 5500 grādu. Plankuma temperatūra ir par 1500–2000 zemāka, tamdēļ šīs vietas izskatās tumšākas. Laukumus ar zemāku temperatūru rada magnētiskie procesi uz Saules. Plankumi platībā var būt lieli, vairākkārtēji pārsniegt Zemes izmērus.
Plankumiem ir tieša saistība ar klimatu uz Zemes. Ticami, ka Saules magnētiskais lauks novirza kosmiskās daļiņas no ceļa uz Zemi. Tas ietekmē mākoņu veidošanos uz Zemes. Tomēr process ir vāji izpētīts.
Saules plankumu uzliesmojumi rada magnētiskās vētras uz zemes, kas var ietekmēt dzīvās radības pašsajūtu un pavadoņu elektroniskās tehnikas. Daļā gadījumu uzliesmojumi ir tik spēcīgi, ka var sasniegt Zemes virsmu. Tas gan nav bieži, jo no XX gs. 40.gadiem līdz 2006.gada beigām tādi gadījumi bijuši tikai 70. Pēdējais bija 2006.gada 13.decembrī, kad uzliesmoja Saules plankums nr.930. Tāpat tas izraisīja arī visai retu parādību, kuru zinātnieki nosauca par Saules cunami – uzliesmojuma radītie viļņi izplatījās pa Saules virsmu līdzīgi ūdens apļiem.
Serbu jezuītu mūks Rože Boskovičs 1719.gadā sarakstīja pētījumu par plankumiem uz Saules. Tas bija viņa pirmais zinātniskais darbs.

Ietekme uz cilvēku. Laikā no 1645.–1715.gadam saules plankumi praktiski bija izzuduši. Tas bija salīdzinoši ilgs miera periods uz Zemes.
Sākot ar 1945.gadu un tālāk (atomieroču izmēģinājumi) plankumu aktivitāte pieauga kā nekad agrāk visu to novērojumu vēsturē.
Saules plankumu aktivitātes pieaugums izjauc elektronisko komunikāciju līdzsvaru un var pat izsist cilvēkus no psihiskā līdzsvara. Jau XX gs. 20.gados krievu biofiziķis A.Čiževskis noteica, ka Saules aktivitāte ietekmē ekstremālus notikumus uz Zemes (epidēmijas, kari, revolūcijas utt.), un par to sprieda savā darbā "Vēsturiskā procesa fizikālie faktori."
Sākot no 1950.gadu vidus parapsihologi noskaidrojuši korelāciju starp Saules plankumu aktivitātēm un cilvēku uzvedības emocionālajām novirzēm. Tādas pat likumsakarības novērotas arī citiem zīdītājiem un pat zivīm.
Tādējādi šodienas uzskats ir, ka dzīvo radību biolauki atrodas pastāvīgā Saules elektromagnētisma ietekmē. Šai viedoklī nu ir satikusies zinātne un senais misticisms ar saviem Saules kultiem. 

Saules izpēte. Astrologi Sauli uzlūkoja kā planētu, kas piešķir indivīdam vīrišķīgas īpašības.
Tikai 1910.gadā zinātnieki secināja, ka Saule ir gluži parasta zvaigzne un pieder pie dzeltenajiem punduriem.
2010.gada 11.februārī NASA kosmosa kuģis Atlas orbītā nogādājis SDO (Saules dinamikas observatoriju). Tā sniegusi lielu skaitu labas izšķirtspējas Saules foto.

Prognozes. Kad, pēc apmēram pieciem miljardiem gadu, Saule kodolreakcijās būs sadedzinājusi savus ūdeņraža krājumus tā, atbilstoši kosmosā novērotajam un astrofiziķu teorētiski pamatotajam stellārās evolūcijas modelim, pārstās būt galvenās secības zvaigzne un pārvērtīsies par sarkano milzi. Zvaigznes apvalks, aprijot tuvākās planētas – Merkuru, Venēru, Zemi un Marsu, izpletīsies līdz pat 10 sauļu izmēram. Tālākās planētas – Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns – Saulei izmetot kolosālu matērijas un enerģijas apjomu, ļoti iespējams tiks aizgrūstas drošā attālumā un netiks iznīcinātas. Pēc tam Saule izmērā sarausies līdz Zemes diametram un, palēnām atdziestot, kā baltais punduris turpinās spīdēt vēl miljardiem gadu. Taču šāds scenārijs ar nosacīti laimīgām beigām ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr vienādojumā netiek iekļauta 9. (10., 11. utt.) planēta. Dr.Veras, veicot datorsimulāciju, noskaidroja, ka sarkanā milža izmestā masa vienādi nepārvietos arī sistēmā tālāk novietoto 9.planētu – visdrīzāk tā varētu tikt nevis izgrūsta uz āru, bet ievilkta uz iekšu, kur saķersies "nāvīgā dejā" ar kādu no lielajām planētām, iespējams, Urānu vai Neptūnu. Kā rāda aprēķini, – jo tālāk no Saules atrodas 9.planēta un jo masīvāka tā ir, jo lielāka iespējamība, ka tā, kopā ar kādu citu planētu, tiks sarauta gabalos un izmesta sistēmas ārējā daļā.

Saites.
Saules sistēma.
Kosmoss.