Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tauta. Identitāte. Nacionālisms

Saules sistēma

Saules sistēmas rašanas. Saule esot trešās paaudzes zvaigzne.

Vecums. Patlaban dominējošā hipotēze ir tāda, ka 4,6 miljardu gadu atpakaļ tas noticis.
Kā tas notika. Izveidojās no nepārredzama gāzu un putekļu mākoņa. Tā vidū centrālo vietu ieņēma zvaigzne, ap kuru riņķo visi pārējie objekti, bet tālu nomalē Orta komētu mākonī no atkritumiem izveidojies triljoniem komētu, kuru sastāvā ir ledus. Kopumā ap Sauli izveidojās tā saucamais akrēcijas disks, no kā arī radušās planētas. Tādus un līdzīgus diskus astronomi ar infrasarkano uzņēmumu palīdzību fiksējuši Vegas un 40 tālāko ļoti jauno zvaigžņu apkārtnē pēdējos gados.

Izpētes vēsture. N.Koperniks savā grāmatā apraksta Saules sistēmas uzbūvi: "Pati pirmā... ir uz vietas stāvoša zvaigžņu sfēra (lode), kas satur sevī visu (pasauli) un tādēļ ir nekustīga... Stāvošo zvaigžņu sfērai seko pirmā no planētām - Saturns, kas apriņķo pasauli 30 gados. Pēc Saturna ir Jupiters, kas pabeidz savu apli 12 gados. Tad Marss to paveic 2 gados... (Tālāk seko Zeme, ap kuru riņķo Mēness)... Piektajā vietā ir Venēra, kas atgriežas pēc 9 mēnešiem. Tālāk, sestajā vietā, ir Merkurijs, kas atgriežas 80 dienu laikā. Un, visbeidzot, visa vidū ir Saule... Kur gan (Dievs) būtu nolicis šo lampu citā labākā vietā, ja ne tajā, no kuras tā vienlaikus var apgaismot visu pastāvošo."

Saules sistēmas kustība. Saules sistēma ceļo pa diska formas Piena ceļu, veicot vienu apli 225 miljonos gadu. Ik pa laikam galaktika novirzās no diska, „izlienot” mazliet uz augšu vai uz leju. Aprēķini rāda, ka Saule vistālāk no galaktikas plaknes atrodas ik pēc 62 miljoniem gadu.
Pati galaktika brāžas cauri to ieskaujošai gāzei ar ātrumu 200 km/s. Mežonīgā skrējiena laikā gāze saduras ar kosmisko starojumu, radot šoka viļņus. Parasti tie pārslīd pāri lielajam diskam, taču skar objektus, kas izvirzījušies pārāk tālu uz āru. Izlienot ārā ziemeļu daļā Saules sistēma cieš no šoka viļņa. Izniršanas laikā Saules sistēmu nepiesedz arī Piena Ceļa magnētiskais lauks.

Dubultzvaigžņu sistēma. Ir izteikta hipotēze, ka mēc dzīvojam dubultzvaigžņu sistēma, paši to nemaz nenojaušot. Hipotēze radās pēc tam, kad E.P.Harisons atklāja, ka mūsu planētu sistēmas masas centrs nobīdas vrzienā uz galaktikas centru un iedarbojas uz tai rajonā esošu sešu pulsāru kustību. Saules sstēmas zināmās masas tam būtu stipri par maz, tādēļ tika izteikta oma par vēl vienas zvigznes esamību mūsu sistēmā apmēram 1 gg attālumā.

Heliosfēra. Saules sistēmu no starpzvaigžņu vides atdala heliosfēra - milzīgs savdabīgs pūslis, kuru ar uzlādētu daļiņu (saules vēja) un magnētisko lauku palīdzību "piepūš" Saule. Tuvojoties heliosfēras robežai, uzlādēto daļiņu ātrums sāk mazināties, kamēr sasniedz nulli. Šis rādītājs tika reģistrēts jūnijā un kopš tā laika paliek nemainīgs. Pirmie aparāti, kas izgāja ārpus Saules sistēmas, bija amerikāņu kosmiskās zondes Voyager 1 un Voyager 2.

Planētas.
Jupitera pavadonis Jo ir ģeoloģiski aktīvākais ķermenis Saules sistēmā.

Koipera josla. Asteroīdu josla aiz Neptūna orbītas, 30–55 AV attālumā no Saules.

Orta mākonis. Hipotētisks apgabals Saules sistēmas perifērijā, kur veidojas gara apriņķojuma perioda komētas. Pēc aprēķiniem atrodas apmēram 1 gaismas gada attālumā no Saules.

Saules sistēmu modeļi.
Kopernika atdusas vietā F??? Polijā. Kopernika kapa vietu tagad iezīmē melns granīta kapakmens, kurā viņš identificēts kā heliocentrisma teorijas dibinātājs un arī kā katoļu baznīcas kanoniķis. Kapakmenī arī iegravēts Saules sistēmas modelis – zeltīta Saule, kurai apkārt riņķo sešas no planētām.

Saules sistēmas beigas. Kad, pēc apmēram pieciem miljardiem gadu, Saule kodolreakcijās būs sadedzinājusi savus ūdeņraža krājumus tā, atbilstoši kosmosā novērotajam un astrofiziķu teorētiski pamatotajam stellārās evolūcijas modelim, pārstās būt galvenās secības zvaigzne un pārvērtīsies par sarkano milzi. Zvaigznes apvalks, aprijot tuvākās planētas – Merkuru, Venēru, Zemi un Marsu, izpletīsies līdz pat 10 sauļu izmēram. Tālākās planētas – Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns – Saulei izmetot kolosālu matērijas un enerģijas apjomu, ļoti iespējams tiks aizgrūstas drošā attālumā un netiks iznīcinātas. Pēc tam Saule izmērā sarausies līdz Zemes diametram un, palēnām atdziestot, kā baltais punduris turpinās spīdēt vēl miljardiem gadu. Taču šāds scenārijs ar nosacīti laimīgām beigām ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr vienādojumā netiek iekļauta 9. (10., 11. utt.) planēta. Dr.Veras, veicot datorsimulāciju, noskaidroja, ka sarkanā milža izmestā masa vienādi nepārvietos arī sistēmā tālāk novietoto 9.planētu – visdrīzāk tā varētu tikt nevis izgrūsta uz āru, bet ievilkta uz iekšu, kur saķersies "nāvīgā dejā" ar kādu no lielajām planētām, iespējams, Urānu vai Neptūnu. Kā rāda aprēķini, – jo tālāk no Saules atrodas 9.planēta un jo masīvāka tā ir, jo lielāka iespējamība, ka tā, kopā ar kādu citu planētu, tiks sarauta gabalos un izmesta sistēmas ārējā daļā.

Saites.
NASA.  
Kosmoss.