Ķelti, ķeltu tautas
Ķeltu izcelšanās. Ķeltu cilšu izcelšanās vēsture ir neskaidra. Mazāzijas pilsētā Kīmē (Cyme) dzīvojošais sengrieķu vēsturnieks Efors (Ephoros), kurš rakstīja IV gs.pmē., uzskatīja, ka ķelti nākuši no salas Reinas grīvā.
Izplatoties dzelzs ieguvei un apstrādei, no urnukapu kultūras attīstījās Halštates kultūra (800.-500.g.pmē.). Šī Centrāleiropas senākā dzelzs laikmeta kultūra nosaukta pēc nelielās Austrijas pilsētas Halštates, kur atrasti kapi ar bagātiem senlietu, tostarp dzelzs priekšmetu, atradumiem. Tādejādi par ķeltu dzimteni dažreiz tiek uzskatīts Alpu kalnu ziemeļu rajons.
Senākais Lielbritānijā atrastais ratu apbedījums, kādi dzelzs laikmeta Eiropā bija raksturīgi ķeltiem, datēts ar 500.g.pmē.
2006.g. Oksfordas universitātes ģenētiķi publicēja profesora Braiena Saiksa vadībā veikta pētījuma rezultātus, kas atklāja, ka lielākā daļa no Britu salu iedzīvotājiem cēlušies no senās Ibērijas (Spānijas) cilšu senčiem, kuri, domājams jūras laivās šķērsojot Biskajas līci, mūsdienu Lielbritānijā ieradušies pirms aptuveni 6000 gadiem.
Halštates kultūru Centrāleiropā ap 450.g.pmē. nomainīja Latēnas kultūra, kuru pārstāvošo ķeltu zemes I gs.pmē. pakļāva Romas impērija. Latēnas kultūras ietekme ir redzama arī gallu-romiešu artefaktos. Britānijā un Īrijā Latēnas stils saglabājies nestabili, no jauna parādoties salu ķeltu mākslā.
279.g.pmē. gallu ciltis ieplūda Balkānos un visbeidzot galli sasniedza Anatolijas pussalas centrālos rajonus, kur radīja tur vienīgo zināmo ķeltu valstisko veidojumu - Galatijas valsti.
Raksturojums. Ķeltu sabiedrībā liela vara bija priesteriem – druīdiem. Augstākos priesterus ievēlēja uz mūžu.
Ķeltu izzušana. Mūsu ēras I gadu tūkstoša pirmajā pusē, Romas impērijas ekspansijas un Lielās tautu staigāšanas rezultātā, ģermāņu ciltīm ienākot ķeltu zemēs, ķeltu valodā runājošās ciltis Eiropas vidienē un dienvidos pamazām zaudēja ietekmi un izzuda. Ķeltu valodās runājošās tautas un to kultūra saglabājas tikai Īrijā, Lielbritānijas salas ziemeļu un rietumu rajonos (Skotija, Velsa un Kornvola), Menas salā un Bretaņā.
Laikā starp V un VIII gadsimtu ķeltu valodās vēl runājošās, Atlantijas okeāna piekrastes reģionos dzīvojošās ciltis kulturāli saliedējās uz kopējā lingvistiskā un reliģiskā mantojuma pamata. Savukārt viduslaikos un modernajos laikos salu ķeltu valodas sadalījās ģēļu (īri, skoti un Menas salas ķeltu grupa) un britu grupā (velsieši, korņi un bretoņi).
Avoti. Nedaudzās par kontinenta ķeltu (gallu) ciltīm saglabājušās rakstiskās ziņas nāk no grieķu un romiešu autoriem. Taču, atbilstoši sava laika prioritātēm, aprakstos viņi galveno uzmanību pievērsa politiskiem notikumiem, maz vērības veltījot ķeltu cilšu kultūrai, saimniecībai.
Ķeltu tautas.
Angļi.
Beļģu grupa.
Eburoņi.
Boji. Laikā no II gs.pmē.-I gs.mē. dzīvoja tagadējās Čehijas teritorijā. No turienes vecais novada nosaukums Bohēmija (Bohemia - latīņu val.).
Bretoņi.
Briti.
Galli.
Helvēti.
Īri.
Korņi.
Menas salas ķelti.
Skoti.
Velsieši.
Aplūkojamie objekti.
Stradonices pilskalns. Čehija.
Vērša klints ala. Ķeltu virsaiša kapene Morāvijā.
Saites.
Ķeltu valoda.
Indoeiropieši.
