Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Angļi

Englishmen, the English.
"Klusums - saruna ar angli." /Heinrihs Heine/

Viena no ģermāņu, tagad Lielbritānijas tautām, Anglijas pamatiedzīvotāji.

Skaits. Lielbritānijā - 46 000 000, 80% no karalistes iedzīvotājiem, galvenokārt Anglijā, Velsā, Skotijas dienvidos, Ziemeļīrijā. (1975.g.)
ASV - ap 2 000 000.
Dienvidāfrikas Republikā - 1 600 000.
Lielbritānijas bijušajās domīnijās, kolonijās u.c. zemēs.

Etnoģenēze. Vieni no senākajiem Britu salu iedzīvotājiem bija ķeltu ciltis - briti, ģēļi u.c., kas tur apmetās ap I g.tk.pmē. sākumu. V-VI gs. no kontinenta uz Britu salām pārcēlās ģermāņu ciltis - angļi, sakši, jiti, kas asimilēja daļu ķeltu, bet pārējos iznīcināja vai atspieda Skotijas, Velsas un Kornvolas kalnos. Tā VII-X gs. izveidojās anglosakšu tautība.
Anglosakšus ietekmēja arī skandināvi - dāņi un norvēģi, kas VIII-IX gs. iekaroja Anglijas austreņu daļu. Dziļu ietekmi atstāja arī normandieši (normaņi, runāja franciski), kas 1066.gadā iekaroja Angliju - tādēļ par oficiālo valodu kļuva franču valoda.
Pakāpeniski XIII-XIV gs. anglosakši un normaņi saplūda vienā - angļu nacionālajā kopībā. XVI gs. izveidojās kopīga angļu valoda. Angļu buržuāziskā revolūcija XVII gs. pamatos noslēdza angļu nācijas izveidošanās procesu.
XVII-XIX gs. daudz angļu izceļoja uz Lielbritānijas kolonijām un kolonizēja milzīgas teritorijas Ziemeļamerikā, Austrālijā un Jaunzēlandē, kur kļuva par pamatkodolu jaunajām nācijām - amerikāņiem, anglokanādiešiem, austrāliešiem, jaunzēlandiešiem. Lielas angļu izceļotāju grupas apmetās arī bijušajās kolonijās Āzijā un Āfrikā.

Britānijas ģeoloģija. Lielbritānija tikusi atšķelta no pārējās Eiropas katastrofālu plūdu laikā pirms apmēram 200 000 gadu. Lamanša dibenā izskalotās iedobes liecina, ka tur reiz lielā daudzumā ieplūdis ūdens. Zinātnieki pieļauj, ka plūdi nākuši no milzu ezera, kas tagad pārvērties par Ziemeļjūru. Iespējams, dabīgo dambi pārrāvusi zemestrīce.

Vēsture.
Pēdējais Ledus laikmets.
Tas Eiropā beidzās pirms 10 000 gadu. Ledus blāķi Britu salas bija atkal piespieduši tās tik tuvu Eiropai, ka tās savienoja zemesšaurums. Pēdējo reizi Britu salas no pārējās Eiropas ir atdalījušās pirms 8000.g.pmē., kad ūdens ieplūda pašreizējā Lamanšā. Par to liecina apmēram tāda vecuma cilvēku apmetne, kas atrasta Lamanša šauruma dibenā.
Pirmie iedzīvotāji Britu salās. Cilvēka senči Eiropā ienāca pirms 1,2 miljoniem gadu, un nav izslēgts, ka kāds no viņiem bija atklīdis arī līdz šodienas Britu salām, taču pierādījumi tam nav vēl atrasti. Cilvēki Britu salas sāka apdzīvot pirms 700 000 gadu, jo nesen izdevies atrast kādas būtnes Homo antecessor fosīlijas ar tādu vecumu.
2010.gadā pie Hapisburgas uzietie akmens darbarīki tikuši apstrādāti 740-950 tūkstoši gadu atpakaļ. Tad Britu salas ar Eiropu vēl saistīja zemes strēle un te valdīja silts klimats kā šodienas Ziemeļāfrikā. Zinātnieki domā, ka te varēja sastapt degunradžus, nīlzirgus un ziloņus. Esot konstatēti astoņi apdzīvošanas mēģinājumi, taču aukstais klimats vienmēr kolonistus atspieda atpakaļ uz siltākām zemēm vai iznīdēja. Kentas grāfistē ir atrasts 30 cm garš smails krama cirvis, kuru cilvēki darinājuši pirms 250 000 gadu. Beigu beigās tikai 12 000 gadu atpakaļ senajiem britiem izdevās nostiprināties šai zemē.
Homo sapiens Britu salās. Apbedījumos savāktie pierādījumi liecina, ka Homo sapiens jeb modernie cilvēki Britu salās ieradušies jau pirms 30 000 gadu.
Anglijas DA pie Linfordas pilsētas atrasti 2500 neandertāļu darbarīki, dzīvnieku kauli un zobi. Zinātnieki uzskata, ka viņi spējuši pielāgoties dzīvei aukstākā klimatā. 
Pirmie cilvēki pēc Plūdiem. Sasniedza Britāniju ap 3000.–2500.g.pmē. Drīz pēc tam Stounhendžas rajonā parādījās Biķeru kultūra, kas pazina podniecību.
Ap to pašu laiku celts slavenais Stounhendžas komplekss un liels daudzums citu megalītu – ne tik slavenu.
Kamelotas valsts. Tās mītiskais valdnieks karalis Arturs nāca pie varas pēc romiešu aiziešanas un juku laiku beigām. Kādu laiku spēja turēties pretim sakšu iebrucēju spiedienam.
Angļi kā ģermāņu tauta. Angļus minējuši Tacits un Ptolemajs. IV-V gs. sākumam angļi dzīvoja Jitlandes pussalas dienvidos. V gs. liela daļa angļu ņēma dalību anglosakšu iekarojumos Britu salās - tādejādi viņu vārdā iesauca jauno Anglijas karalisti. Palikušos Jitlandes angļus asimilēja dāņi. Tikmēr Britānijā angļi ieņēma salas centrālos, austreņu un ZA apgabalus, kur nodibināja Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karaļvalstis. Angļi sastādīja vienu no anglosakšu etnosa komponentiem VII-X gs.
Sakšu iebrukums. IV gs. sakši vadīja spēcīgu ģermāņu cilšu apvienību. Daļa pārcēlās pāri Lamanšam un sagrāba angļu zemi un nodibināja septiņas anglosakšu karaļvalstis.
Britu salas pēc anglosakšu iebrukuma. V gs. salas iekarojušie anglosakši tur izveidoja aparteīda sistēmu, kas tiem ļāva valdīt pār 2 miljoniem vietējo iedzīvotāju. Nelielā ieceļotāju saujiņa (ap 10–200 000 cilvēku) no tagadējo Nīderlandes, Vācijas un Dānijas teritorijām 15 paaudžu laikā ir tik ļoti sajaukusies ar vietējiem iedzīvotājiem, ka ienācēju gēni ir vairāk kā pusei tagadējās valsts iedzīvotāju.
Anglosakši te nodibināja vairākas savstarpēji naidīgas valstiņas, kas IX gs. apvienojās Anglijas karalistē. Valstī izveidojās feodālā iekārta, taču daudz zemnieku vēl joprojām palika brīvi. Karaļa vara bija visai vāja.
Vilhelma Iekarotāja iebrukums (1066.g.). Normandijas hercogs Vilhelms 1066.gadā ar karaspēku (hercoga vasaļi un daudzi bruņinieki no citiem Francijas apgabaliem) lielās buru laivās pārcēlās pāri Lamanšam un iebruka Britu salās. Izcelšanās notika Anglijas dienvidu piekrastē, kur arī notika galvenā kauja.
Anglosakšu armijas galvenais spēks bija brīvie zemnieki, bruņoti ar pīķiem un cirvjiem. Lielie zemes īpašnieki kopā ar karali necīnījās ar iebrucējiem. Anglosakši bija nostiprinājušies uz pakalna un visu dienu atsita normandiešu uzbrukumus. Tad Vilhelms izlikās, ka atkāpjas un izmānīja viņus līdzenumā. Dzelzs bruņās tērptie bruņinieki uz zirgiem ielenca viegli bruņotos zemniekus un tos sakapāja. Bojā gāja karalis ar savu nelielo jātnieku vienību.
Valsts liktenis bija izšķirts. Vilhelms ieņēma galvaspilsētu Londonu, pilnībā iekaroja sakšu Angliju un kļuva par Anglijas karali. Par to saņēma pievārdu „Iekarotājs.”
Vairākus gadus vēl pēc tam angļi-sakši dumpojās pret normāņiem, īpaši Anglijas ziemeļos. Vilhelma bruņinieki iznīcināja turienes iedzīvotājus un nodedzināja ciemus. Ilgu laiku pēc tam valsts ziemeļos nebija iedzīvotāju.
Normāņu valsts organizācija. Vilhelms Iekarotājs atņēma zemi daļai vietējo feodāļu un sadalīja to saviem bruņiniekiem. Visi Anglijas feodāļi kļuva par viņa vasaļiem – piedalījās viņa rīkotos karagājienos un maksāja meslus. Izmantojot iekarotāja tiesības, Vilhelms paņēma sev 1/7 Anglijas zemju un kļuva par lielāko zemes īpašnieku valstī.
Līdz ar Vilhelma Iekarotāja pārveidojumiem Anglijā kā pirmajā (Francijā tāda vēl ne tuvu nebija) nodibinājās centralizēta valsts ar stipru karaļa varu. Anglijas zemnieki zaudēja brīvību un kļuva par dzimtļaudīm.
Tikām daļa zemnieku ar jauno brīvības ierobežošanu nesamierinājās un iegāja mežos, kļūdami par „brīvajiem strēlniekiem.” Tie apvienojās vienībās un uzbruka feodāļiem, bīskapiem un karaļa ierēdņiem. Par šo laiku sacerētas tautas balādes un slavenākais no to varoņiem ir Robins Huds
Karaļu cīņa ar lielajiem feodāļiem. Vilhelma Iekarotāja mazdēlu valdīšanas laikā lielie feodāļi ne vienu reizi vien valstī izraisīja postošus karus. Ar bruņinieku un pilsētnieku palīdzību karalis feodāļus uzvarēja lielos feodāļus. 
Saimnieciskās un politiskās izmaiņas. Vilhelma Iekarotāja laikā Anglijā bija ap 100 pilsētu, bet XIII gs. beigās – jau vairāk kā 200. Strauji attīstījās tirdzniecība un Londona kļuva par svarīgu Ziemeļeiropas tirdzniecības centru.
1265.gadā Anglijā pirmo reizi sanāca parlaments – (no franču parler – „runāt”). Tā bija lielo feodāļu, bruņinieku un bagāto pilsētnieku sapulce, kas tapa kā atbilde uz karaļu uzliktajiem pārmērīgajiem nodokļiem.
XIV gs. parlaments jau tika iedalīts divās daļās – lordu palātā (aristokrāti) un apakšnamā. Lordu palātā apspriedās bīskapi, abati un visdižciltīgākie feodāļi, kurus bija uzaicinājis karalis. Apakašnamā ievēlēja divus bruņiniekus no katras grāfistes un divus pilsētniekus no katras lielas pilsētas.
Parlaments ne vien lēma par nodokļiem, bet sāka arī piedalīties likumu izveidošanā. 
Skotijas iekarošana. To veica karalis Edvarts I 1296.gadā.|
Simtgadu kara (1337.–1453.g.) sākums. Šis ilgais karš, kas dažādā intensitātē turpinājās no 1337.–1453.gadam starp Angliju un Franciju, ieguvis Simtgadu kara nosaukumu. Par cēloni tam ir zemju pārdalīšana, jo Anglijas karaļi vēlējās saņemt atpakaļ savus iepriekšējos īpašumus Francijā. Senajam naidam starp Anglijas un Francijas karaļiem pievienojās arī sacensība Flandrijas grāfistes dēļ. Franču karaļi ne reizi vien centās to pievienot saviem īpašumiem, taču Flandrijas iedzīvotāji tam pretojās un tos atbalstīja Anglija.
Anglijas karalis bija Francijas karaļa radinieks. Izmantodams apstākli, ka Francijā pēc karaļa ??? nāves nepalika tieša mantinieka, viņš paziņoja savas tiesības uz Francijas troni. Šī iemesla dēļ tad arī sākās Simtgadu karš.
Mēra epidēmija Anglijā. XIV gs. vidū Eiropas valstis pārņēma briesmīga mēra epidēmija, kas skāra arī Angliju. Tā nodarīja milzīgu postu – izmira 1/3 daļa Anglijas iedzīvotāju. Pieauga produktu cenas.
Vota Tailera sacelšanās (1381.g.). Kā viens no sacelšanās iemesliem ir minams produktu cenu pieaugums pēc mēra epidēmijas. Trūcīgie iedzīvotāji prasīja paaugstināt algas, bet parlaments bagātnieku interesēs pieņēma likumu, kas spieda tos strādāt par niecīgu samaksu.
Sarkanās un Baltās Rozes karš (~1461.g.). Pēc Simtgadu kara beigšanās Anglijā atgriezās bruņinieki ar karadraudzēm, kuras nesteidzās atlaist. Tā kā zemnieku nemieru rezultātā bija kritušies ienākumi no īpašumiem, tad nepietika naudas atbilstošam dzīvesveidam. Tamdēļ bruņinieki sāka savstarpējus karus, kas pazīstami kā Sarkanās un Baltās rozes karš (nosaukums nācis no rožu krāsām divu naidīgo dzimtu vapeņos).
Šai karā feodāļi bija sadalījušies divās naidīgās nometnēs: cīnījās Eduards IV ar Ričardu III. Kara laikā feodāļi staigāja starp nometnēm pēc vajadzības. Tautā runāja, ka dižcilši ejot gulēt kā Sarkanās rozes piekritēji, bet mostoties jau kā Baltās rozes piekritēji.
Karš turpinājās 30 gadus un bija nežēlīgs. Valdīja dzimtu atriebība – tika nogalināti pat bērni. Karš smagi skāra arī vienkāršos iedzīvotājus.
Karš rimās tikai tad, kad bija iznīcināti gandrīz visi augstmaņi un pēdējā kaujā piedalījās vairs tikai nožēlojami ļaužu pulciņi. Kā uzvarētājs iznāca vienas dzimtas attāls radinieks Indriķis VII Tjūdors, kas 1485.gadā aizsāka Tjūdoru dinastiju Anglijā.
Tjūdoru dinastijas valdīšana. Līdz ar postošā kara izbeigšanos tika izbeigta arī feodāļu plosīšanās. Nedaudzos atlikušos jaunais karalis Indriķis VII nolika pie vietas un lika izformēt karaspēka vienības. Nepaklausīgo pilis tika sagrautas. Tā Anglijā iedibinājās stipra karaļa vara.
Tjūdoru karaļi turpināja sasaukt parlamentu, lordu palātā karalis uzņēma sev uzticamus cilvēkus. Apakšnams bez iebildumiem pieņēma karaļa piedāvātos likumus. 
Kapitālisma sākums Anglijā. Pirmie kapitālistiskie uzņēmumi Anglijā kā pirmajā no Eiropas zemēm radās XVI gs. Vērtīgākā angļu rūpniecības nozare bija aitkopība un vadmalas ražošana. Vēl tagad Anglijas parlamentā Lordu palātā karaļa troņa priekšā stāv ar aitas vilnu piebāzts maiss. Uz tā svinīgi sēž lords kanclers – lordu palātas priekšsēdētājs.
Sākumā no Anglijas uz citām zemēm izveda neapstrādātu vilnu, bet no XVI gs sāka izvest vairāk vadmalas nekā vilnu. Angļi dēvēja vadmalu par „karalistes visvērtīgāko ražojumu.” Pieprasījums pēc vadmalas palielinājās iekšējā un ārējā tirgū un mazās amatnieku darbnīcas ar darbiem vairs netika galā. Ciemos sāka ierasties bagātie tirgotāji, kas iepirka daudz vilnas, bet pēc tam izdeva to apstrādāšanai lauku vērpējiem. Saņēmuši gatavu dziju, tirgotāji deva to audējiem vadmalas pagatavošanai, kuru nogādāja pilsētās un pārdeva uz ārzemēm. Nereti vienam tirgotājam strādāja simtiem vērpēju un audēju. Tā pamazām zemnieku amatnieki kļuva par algotiem strādniekiem. Tad visus vērpējus un audējus sāka pulcināt vienuviet un tā radās pirmie uzņēmumi. Pilsētās līdz uzņēmumam savas amatniecības darbnīcas paplašināja turīgie amatnieki. Uzņēmumus nosauca par manufaktūrām („ar rokām ražots”). Uzņēmumos ieviesa darba dalīšanu, kas palielināja ražību. 
Zemniecība kapitālisma pirmsākumos. Vilnas cenas nepārtraukti auga un audzēt aitas kļuva izdevīgāk nekā labību. Tamdēļ zemes īpašnieki sagrāba kopienu ganības un neapstrādāto zemi, aizliegdami zemniekiem tur ganīt lopus. Pēcāk sagrāba arī zemnieku zemes. Muižnieki ar varu padzina zemniekus no to zemēm, visādi apgrūtināja to darbu, nopostīja to mitekļus. Tika izjauktas gadsimtiem dibinātās paražas. Tā XVI gs. Anglijā radās teiciens: „Aitas apēd cilvēkus.” Muižniekus atbalstīja valsts vara, zemniekiem atņemtās zemes viņi ierobežoja ar sētām un grāvjiem, radās termins – „iežogošana.”
Jauna tipa muižnieki meta mieru karošanai, aizmeta bruņas un sāka audzēt milzīgus aitu ganāmpulkus. Nabadzīgos zemniekus pieņēma par kalpiem. Neskatoties uz tituliem „jaunie muižnieki” tirgojās, saradojās ar bagātiem tirgotājiem un turēja uzņēmumus. Tā radās nākamās buržuāzijas pamats.
Tai pat laikā bija vecie feodāļi, kas saimniekoja pa vecam – ņēma no zemniekiem gruntsnomu un reti pārdeva savus produktus tirgū.
Daudz izputināto cilvēku kā klaidoņi un ubagi klīda pa valsti. Vara izdeva ļoti nežēlīgus likumus,, lai ar tiem cīnītos. Klaidonis kļuva par tā cilvēka vergu, kas par viņu paziņoja varas iestādēm. Otro reizi klaidonim jau nogrieza ausis, sejā iededzināja zīmi ar nokaitētu dzelzi, ieslodzīja cietumā. Trešajā reizē viņus pakāra. XVI gs. pirmajā pusē Anglijā ar nāvi sodīja 72 000 cilvēku.
Jaunās izmaiņas zemes jautājumos izraisīja zemnieku sacelšanās Roberta Keta vadībā.
Rakstnieks Tomas Mors par iežogošanu: „Jūsu aitas, kas parasti ir rāmas un apmierinātas ar mazumiņu, tagad kļuvušas tik rijīgas un nevaldāmas, ka apēd pat cilvēkus. Tieši visos tajos karalistes apgabalos, kur iegūst vissmalkāko vilnu, dižciltīgie cilvēki vairs neapmierinās ar tiem ienākumiem, kādus parasti ieguva no muižām viņu senči. Savās muižās viņi neatstāj aramzemi, visur ierīko tikai ganības, nojauc mājas un izposta pilsētas. Šie laipnie ļaudis padara par tuksnesi visus ciematus un katru pēdu apstrādātās zemes.
Viens pats rīma – nepieēdināmais un nežēlīgais tēvzemes posts – iznīcina lauku robežas un padzen zemniekus. Viņš atņem apkrāptajiem vai varmācības nomāktajiem zemniekiem pat viņu pašu mantu vai arī, dažādā veidā viņus nomocījis, piespiež pašus to pārdot. Nelaimīgie cilvēki dodas projām: vīrieši, sievietes, bāreņi, atraitnes un vecāki ar maziem bērniem... Viņi aiziet no ierastajām dzīves vietām un nezina, uz kurieni doties. Starp citu, tad viņi par klaidonību nonāk cietumā, jo ir staigājuši bez darba, - un neviens pats viņus nepieņem darbā, kaut arī viņi ļoti dedzīgi lūdz, lai viņiem to dod.”
Anglija kļūst par „jūru karalieni.” Līdz ar manufaktūru rašanos Anglija sāka izvest vairāk preču uz citām zemēm, tādējādi strauji attīstījās kuģniecība. Tirgotāji pārvadāja kuģos vadmalu, ogles un zivis uz Eiropas valstīm un kolonijām.
Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem Anglija bija jauno jūras ceļu centrā. Londona kļuva par lielu ostu ar kuģu piestātnēm, dokiem un noliktavām. Londonas iedzīvotāju skaits sasniedza 200 000 cilvēku. Pilsētas centrā strādāja daudz tirgotāju kantoru.
Aizjūru tirdzniecība bija saistīta ar briesmām un risku, tamdēļ tirgotāji, kas tajā piedalījās, dibināja kompānijas. Viņi kopīgi iepirka preces, bet ienākumus dalīja atkarībā no tā, cik naudas katrs bija ieguldījis. Tirdzniecībai ar Krievu valsti dibināja „Maskavas kompāniju,” „Gvinejas kompānija” nodarbojās ar vergu tirdzniecību Āfrikā, „Austrumindijas kompānijai” vienīgajai bija tiesības tirgoties Indijas okeāna un Klusā okeāna zemēs – tā bija visbagātākā.
Kompāniju dibināšana labprāt atbalstīja karaļi, jo tās labi maksāja valsts kasē.
Cīņa par ietekmi jūrās ar Spāniju. Galvenā Anglijas sāncense par ietekmi jūrās bija Spānija. Tolaik tai piederēja plašas kolonijas. Spānijas valdība aizliedza ārvalstu tirgotājiem tirgoties Spānijas kolonijās, taču angļi visādi šo aizliegumu pārkāpa.
Viens no cīņas paņēmieniem pret Spāniju bija britu pirātu atbalstīšana, kuru tais laikos saradās dikti daudz. Slavenākie no tiem – Frensiss Dreiks, Olonē, Morgans u.c. Pirāti ceļā uz Eiropu pārtvēra spāņu galeonus, aplaupīja tos, izlaupīja Amerikas piekrastes pilsētas. Anglijā pat radās īpašas tirgotāju kompānijas, kas rīkoja pirātu ekspedīcijas pret spāņiem.
Pirātu darbību slepus atbalstīja Anglijas karaļnams un guva no tās lielus ienākumus.
Kā Anglijas un Spānijas cīņas kulminācija bija „Neuzvaramās armādas” sagrāve 1588.gadā, pēc kuras pamazām Anglijas valdīšana jūrās pieauga un kļuva nedalīta.
Pirmās britu kolonijas. Pēc spāņu flotes sagrāves Anglija pati sāka sagrābt kolonijas. XVII gs. sākumā angļi nodibināja pirmo koloniju Ziemeļamerikas austrumu piekrastē – Virdžīniju. Iesākumā indiāņi britus uzņēma draudzīgi, deva tiem zemes un apgādāja ar pārtiku. Taču pēc tam kolonisti ar varu un krāpšanu sagrāba vēl indiāņu zemes un atspieda tos mežu biezokņos. Angļi dedzināja indiāņu ciematus un iznīcināja pat veselas ciltis.
Āzijā briti sāka izspiest portugāļus.
1600.gadā Londonā pēc karaļa hartas nodibināja Austrumindijas Kompāniju, kam bija jāaktivizē tirdzniecība ar austrumu zemēm. Ar dāvanām un uzpirkšanu Austrumindijas kompānija izdabūja no Lielajiem mogoliem tiesības tirgoties ar Indiju, nemaksājot muitu.
1606.gadā britu Austrumindijas kompānija noslēdza tirdzniecības līgumu ar Sefevīdu Persijas šahu Abāsu. Briti pārdeva persiešiem angļu audumus un pirka zīdu, dārglietas u.c. greznumpriekšmetus. Mogolu valdnieks Džahangīrs (1605.-1627.g.) 1608.gadā piešķīra angļiem tirdzniecības tiesības.
Kompānija izveda uz Eiropu indiešu audumus, garšvielas un citas preces. Lai nostiprinātos Indijā, briti pārvērta savas apmetnes par stipriem cietokšņiem.
1612.gadā angļu tirdzniecības tiesības Indijā paplašinājās sakarā ar Austrumindijas kompānijas flotes militāro uzvaru pār portugāļiem Arābijas jūrā. 1616.gadā angļi nodibināja tirdzniecības sakarus starp Suratu (angļu tirdzniecības centrs Indijā) un Persiju.
Pirmais pasaules karš. Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies. 
Kara beigas. Par spīti miera līgumam ar Krieviju, Vācijai karā klājās arvien smagāk. 9.novembrī sākās revolūcija, un 11.novembrī vācieši Kompjenā parakstīja miera līgumu.
Britu palīdzība Latvijas jaunajai valstij. 19??.gada 11.janvārī Latvijas jaunās valdības vadītājs Kārlis Ulmanis devās uz Kopenhāgenu, kur briti piešķīra jaunās valsts armijai 5000 šauteņu un 50 ložmetēju.
Pēc priekšdarbiem baroni Manteifels, Reke, Brimmers u.c., kontaktā ar Golcu un vācu misiju 1919.gada 16.aprīlī Liepājā veica valsts apvērsumu. Apvērsums izdevās tikai daļēji: Ulmanis ar dažiem ministriem aizbēga uz britu misiju un pēcāk pārcēlās uz latviešu kapteiņa komandēto kuģi Saratov, ko apsargāja britu kuģi. Britu valdība iesniedza Berlīnei protestu, bet saņēma atbildi, ka tā esot latviešu iekšēja darīšana.
Dāvids Loids Džordžs - britu valstsvīrs, premjerministrs 1916.-1920.gadam.
Pirms Otrā pasaules kara. 1935.gadā Hitlers lauza Versaļas līgumu un izrādīja arvien agresīvāku ārpolitiku. Angļu un politiķi vēlējās saglabāt mieru Eiropā, izpildot Hitlera „saprotamās drošības prasības.” 1938.gada 12.martā vācu karaspēks iebruka Austrijā (anšluss). Lai glābtu mieru, britu premjers Nevils Čemberlens devās uz Hitlera vasaras mītni Berhtesgādenē. 1938.gada 29.septembrī tika parakstīts tā saucamais Minhenes līgums starp Čemberlenu, Hitleru, Daladjē un Musolīni. Līgums deva iespēju vāciešiem ieņemt Čehijas vācu apdzīvoto apgabalu Sudetiju. Neviens čehu pārstāvis netika pat aicināts. Čemberlens uzskatīja, ka izdevies nosargāt „mūsdienu mieru.”
Otrais pasaules karš. 1941.gada martā ASV bija pieņēmusi tā saukto aizdošanas un izīrēšanas līgumu (lend lease), saskaņā ar kuru ASV atļāva karamateriālu piegādi tām valstīm, ko uzskatīja par svarīgām ASV drošībai. To piemēroja Lielbritānijai, bet pēc Vācijas uzbrukuma PSRS, attiecināja arī uz pēdējo.
Lielā slepenībā 1941.gada 8.augustā uz karakuģa Atlantijas okeānā satikās Čērčils un Rūzvelts un parakstīja tā saukto Atlantijas hartu (Atlantic Charter) par ASV un Lielbritānijas kopīgajiem mērķiem pēc kara. Tajā tika noteikts ka:
1) neviena no valstīm, kas parakstījušas šo hartu, netīko kara rezultātā paplašināt savas teritorijas;
2) šīs valstis netiecas pēc citu valstu teritoriju paplašināšanas, ja to neatbalsta attiecīgā apgabala iedzīvotāji;
3) visas tautas demokrātiskā ceļā var ievēlēt savas valdības;
4-5) visām tautām jādod iespēja brīvi attīstīt savu ekonomiku un tirdzniecību;
6-8) pēc uzvaras pār nacionālsociālismu jāgarantē miers un savstarpējā drošība visām pasaules tautām, neatkarīgi no tā, vai tās pieder pie uzvarētājvalstīm vai pie zaudētājām.
Šī satikšanās beidzās ar dievkalpojumu, kurā dziedāja „Uz priekšu, kristiešu kareivji!” (Onward Christian Soldiers) un salūtu no karakuģa 14 collu lielgabaliem.
Potsdamas konference. Tā notika 1945.gada jūlijā Cecilienhofas pilī Potsdamā (ārpus Berlīnes). Tai vajadzēja sagatavot jauno pēckara kārtību Eiropā. Konferences laikā Čērčila konservatīvie zaudēja vispārējās vēlēšanās Lielbritānijā un Čērčilam nācās atdot savu vietu pie konferences galda leiboristam Klementam Etlijam. Tajā neizdevās novērst Eiropas sadalīšanu. Baltijas valstu nosaukumi pavīdēja konferences protokolos. Austrumprūsiju sadalīja poļu un lietuviešu daļā, tomēr pēdējo pievienoja Krievijas KPFSR (tagadējais Kaļiņingradas apgabals). 

Angļu valoda.

Etnogrāfija. Angļu vēsturiskās attīstības īpatnības atstājušas dziļas pēdas daudzās angļu  dzīves jomās, veicinājušas daudzu tradicionālu iezīmju saglabāšanos kultūrā un sadzīvē. Angļi devuši ievērojamu ieguldījumu pasaules literatūras, zinātnes un tehnikas attīstībā.

Reliģija. Lielākā daļa anglikāņu - vairāk kā 35 miljoni, ir arī katoļi - 3,5 miljoni un dažādu protestantu sektu piekritēji.

Saites.
Anglija.
Angļu valoda.
Lielbritānija.