Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Indija

Valsts Āzijā, Indostānas pussalā.

Galvaspilsēta - Deli.
Himna - vārdu un muzikas autors ir Rabindranats Tagore.

Iedzīvotāji.
      Dravīdu tautas, kuras uzskata par Indijas pirmiedzīvotāju (pirmsāriešu) pēcnācējiem. Tās dzīvo galvenokārt Dienvidindijā (andri, kannari, malajali, tamili, tuli), arī Indijas centrālajā daļā (oraoni, kandi, gondi), Indostānas pussalas kalnainajos mežu novados (todi, badagi, koti, kurundi, čenči, iruli, urali u.c.),
       Sentinelieši - Andamānu arhipelāga (Ziemeļ?)Sentinelas salā.

Administratīvais iedalījums. 29 pavalstis un 7 savienotās teritorijas.
      Andra. Andhra Pradesh.
      Arunačāla. Arunachal Pradesh.
      Asama. Assam.
      Bihara. Bihar.
      Čatisgara. Chhatisgarh.
      Džamma un Kašmira.
      Džarkanda.
      Goa.
Goa.
      Gudžarata.
      Harjana.
Haryan.
      Himačala.
      Karnataka.
Karnataka.
      Kerala.
      Madja.
Madhya Pradesh.
      Maharaštra.
      Manipūra.
Manipur.
      Megalaja. Meghalaya.
      Mizorama. Mizoram.
      Naga. Nagaland.
      Orisa.
      Pendžaba.
Punjab.
      Radžastāna.
      Rietumbengāle.
      Sikima.
22.
      Tamilnada. Tamilnadu.
      Telangana. Telangan.
      Tripūra. Tripura.
      Utara.
      Utarakanda. Uttarakhand.
      
      Andamānu un Nikobāru salas.
      Pondišēra.
      Damana un Diu.
      Dadra un Nagaravela.
      Deli. 

      Lakšadvipa.
      Čandigāra.
      

Indijas vēsture.
1. Britu ierašanās. 1612.gadā Britu Austrumindijas sabiedrība nodibina tirdzniecības priekšposteni Suratā un turpina valdīt 250 gadu. 1640.gadā to pašu paveic Madrasā, 1668.gadā – Bombejā un 1690.gadā – Kalkutā.
2. Indiešu sacelšanās 1857.g. Britiem izdodas apspiest 14 mēnešus ilgo dumpi un indija nonāk tiešā Lielbritānijas pārvaldībā.
3. Indijas Nacionālais kongress. Tas tiek dibināts 1885.gadā ar mērķi veicināt politiskās reformas. Tā ir pirmā indiešu politiskā organizācija.
4. Pirmie centieni pēc neatkarības. Tād sākās 1905.gadā.
5. Mahatma Gandija pilsoniskās pretošanās kustība. To sāka 1919.gadā ar nevardarbīgām pretošanās metodēm.
6. Neatkarības mērķa pasludināšana. Džavaharlala Neru vadītais Kongress 1929.gadā par savu mērķi pasludina pilnīgu Indijas neatkarību. Izraisījušies nemieri tomēr vājina sabiedrības vienotību.
7. Gandijs turpina pilsonisko nepakļaušanos. 1930.gadā tika apcietināts Gandijs un vēl 60 000 cilvēku.
8. Koloniālā laika noriets Indijā. Līdz ar Otrā Pasaules kara beigām tuvojas norietam arī koloniālisma laikmets. Vēlēšanas liecina, ka Indijas sabiedrība ir sašķelta starp kongresa partiju un Musulmaņu līgu.
9. Neatkarība un sadalīšanās. Indija iegūst neatkarību 1947.gada 15.augustā, bet tai paša gada 14.augustā atdalās un neatkarību svin arī Pakistāna. Džavaharlals neru kļūst par pirmo Indijas premjeru.
10. Turpmākā Indijas sadalīšanās. Sākot ar 1947.gadu Pendžabā jaunās robežas sašķeļ auglīgo zemi, kur dzīvo sikhi, musulmaņi un hinduisti. Sākas nemieri un masveida bēgšana. No Pendžabas uz Pakistānu dodas 6 miljoni bēgļu, no Pendžabas uz Indiju – 4.5 miljoni bēgļu. Notika asiņainas etniskās tīrīšanas, cilvēkus abās pusēs dzīvus meta ugunī un slepkavoja.
11. Pirmais indiešu – pakistāņu karš ( 1947.-1949.g. ).
12. Otrais indiešu – pakistāņu karš ( 1965.g. ).
13. Trešais indiešu – pakistāņu karš ( 1971.g. ).
14. Bangladešas atdalīšanās. 1971.gada 26.martā neatkarību iegūst arī no indijas atdalījusies Bengālija ( saukta arī par Austrumpakistānu ), kas tagad pazīstama ar nosaukumu Banglaeša. No Indijas uz Bengāliju dodas tūkstošiem bēgļu,bet otrā virzienā – 1.6 miljoni.
15. Kašmiras konflikts.
16. Atomieroču izstrāde. 1974.gada maijā Indija veic pirmo izmēģinājumu civilajā sektorā. Atomieročus izmēģina arī 1998.gadā.

Indijas nosaukums. Indijas nosaukums cēlies no persiešu valodas: Indas upe (indiešu nosaukums - Sindhu) persiešu valodā kļuva par Hindu. Grieķu valodā - par Indu. Tāda veidā radās Indostānas pussalas un Indijas nosaukums.

Ģeogrāfiskais raksturojums. Senā Indija aizņēma Indostānas pussalu, Indas un Gangas baseinus. Pussalu no pārējas pasaules norobežoja pasaules augstākie kalni - Himalaji, kas stiepās divarpus tūkstoš kilometru garumā. Pāri Himalajiem veda tikai dažas pārejas. Pateicoties tam, Indija bija pasargāta no klejotāju iebrukumiem. ZA simtiem kilometru pletās tropiskiem džungļiem klāta teritorija, kuru šķērsoja augstas kalnu grēdas. Ziemeļrietumos atradās sausais, kalnainais Beludžistānas novads. Tas, lai arī ne viegli, tomēr, bija šķērsojams. Caur to veda nozīmīgākie ceļi, pa kuriem senatnē Indijā ieradās pārceļotāji, iekarotāji un bēgļi un izveidojas Indijas sakari ar pārējo pasauli.
Neskatoties uz to, ka Indijai bija jūras robeža, citi apstākļi kavēja kuģniecības attīstību. Krasta līnija bija maz izrobota, Indas un Gangas deltas bija dūņainas, nepiemērotas ostu izveidošanai. Dažās vietās krasti bija vai nu pārāk stāvi vai zemi. Vienīgi dienvidos bija dažas vietas, kur varēja ierīkot ostas. Tādas piemērotas vietas ostām bija Malabaras krastā Indijas dienvidrietumos, no kurienes tika uzturēti sakari ar Rietumiem. Šo sakaru attīstību stipri veicināja grieķu jūrasbraucēja Hipala atklājums: 1. gs sākumā viņš atklāja, ka, izmantojot musona vējus, var šķērsot Indijas okeānu. Tas ievērojami saīsināja ceļu. No Ēģiptes Aleksandrijas izbraucis kuģis Malabaras krastu varēja sasniegt trīs mēnešu laikā.
Visauglīgākās bija Indas un Gangas baseinu sanesu zemes, ka arī daudzu citu upju ielejas. Savukārt Dekānas plakankalnē dabas apstākļu dēļ ne visur bija iespējams saimniekot. Indijas ziemeļrietumu daļā, ko sauc par Pendžabu (Piecupi, jo tur satek kopā piecas lielas upes), radās pirmiedzīvotāju senākā Indas kultūra. Sava ģeogrāfiskā novietojuma, kā arī vieglākas pieejamības dēļ ziemeļrietumu apgabali salīdzinājumā ar citiem Indijas senatnē vairāk cieta no kaimiņu iebrukumiem. Auglīga Gangas ieleja kļuva par otru nozīmīgāko un aktīvāko Indijas novadu. Ar laiku tas atvirzīja ziemeļrietumus otrajā plānā.

Senās Indijas vēsture.  

Arābu iebrukums.

Indija pēc Arābu kalifāta sabrukuma. Pēc Arābu kalifāta sabrukuma tagadējās Afganistānas teritorijā radās spēcīga musulmaņu valsts ar galvaspilsētu Gaznu. Tās valdnieks Mahmuds XI gs. sākumā devās 17 karagājienos uz Indiju, tā izpostīdams visu Indijas ZR daļu. Salaupītās vērtības izveda uz Gaznu un to izrotāja. Iedzīvotājus pārdeva verdzībā.
Indija vairākus gadsimtus tika postīta un musulmaņi pakāpeniski iekaroja visu tās ziemeļdaļu.

Deli sultanāts XIII gs. No musulmaņu feodāļu īpašumiem Indijas ziemeļos XIII gs. sākumā izveidojās liela islāma valsts ar Deli pilsētu centrā – Deli sultanāts. Tā sultāni sev pakļāva lielāko daļu Indijas.
Lielie feodāļi pakāpeniski nostiprināja savu varu sultāna iedalītajās zemēs un pārstāja tam pakļauties. XIV gs. no Deli sultanāta sāka atdalīties neatkarīgas valstiņas.

Lielo Mogolu impērija. Šī valsts izveidojās XVI gs. kā indiešu un musulmaņu kultūras sajaukums Indijas ziemeļos. 1526.gadā no Vidusāzijas Indijā ielauzās jauns iekarotājs – Babūrs („tīģeris”), kas sakāva Indijas radžu karaspēku un ieņēma Deli.
Teritorijā no Persijas līdz Afganistānai Indijas ziemeļos mogoli izveidoja impēriju (eiropieši to iesauca par Lielo Mogolu impēriju – no vārda mogols – „mongolis”) ar centralizētu pārvaldi, kas kļuva par pamatu vēlākai Lielbritānijas kolonijai un pēc tam arī mūsdienu Indijai.
Babura pēcteči iekaroja gandrīz visu Indiju, neatkarīgas indiešu radžu valstiņas (laikam tamilu?) saglabājās tikai Indostānas pussalas dienvidos.
Lielo Mogolu apvienotās valsts laikā beidzās savstarpējie feodālie kari. Taču apvienotā valsts nebija stipra. Daudzie kari un greznā būvniecība prasīja lielus līdzekļus.
Lielo Mogolu impērijas noriets sākās XVII gs.

Akbars.

Tamilu civilizācijas uzplaukums.
Čola dinastija (900.-1300.g.). Lielo Mogolu laikā Dienvidindija attīstījās patstāvīgi.

Portugāļu ierašanās. Līdz ar to, ka Vasko da Gama atklāja jūras ceļu uz Indiju, valstī sāka ierasties pirmie eiropieši un uz kādu laiku tirdzniecības monopols ar Indiju bija portugāļu rokās.

Britu koloniālisma periods. Āzijā briti sāka izspiest portugāļus. Ar dāvanām un uzpirkšanu Ostindijas kompānija izdabūja no Lielajiem Mogoliem tiesības tirgoties ar Indiju, nemaksājot muitu. Kompānija izveda uz Eiropu indiešu audumus, garšvielas un citas preces. Lai nostiprinātos Indijā, briti pārvērta savas apmetnes par stipriem cietokšņiem.
Eiropieši kolonijas Indijā sāka iekarot XVIII gs. Bengālijā izcēlās karš starp angļu un franču kolonizatoriem.
Briti spēja pakļaut milzīgo Indiju tikai tamdēļ, ka to plosīja iekšējas pretrunas. Bez tam briti kontrolēja arī jūru. Tā Indija „kļuva par dārgakmeni Britānijas kronī.”
Indijas krastos briti izveidoja lielas ostas: Kalkutu, Madrasu un Bombeju (tagad Mumbaju).
Britu pārvaldes jautājumus Indijā kārtoja korumpētā un varaskārā Ostindijas kompānija, kuras rokās nonāca pasakainas bagātības. Tā tika likvidēta pēc lielās sacelšanās Indijas ziemeļos 1857.gadā pēc 258 gadu pastāvēšanas. Tad Britānijas valdība pārņēma Indiju savā tiešā kontrolē. Pirmais Indijas vicekaralis bija lords Kanings – 1858.gada 1.novembrī no Akbara cietokšņa Allahabadā nolasīja karalienes Viktorijas pavēli.
Pat impērijas ziedu laikos britiem bija vajadzīgi tikai 50 000 kareivji un 250 000 administratoru, lai pārvaldītu milzīgo valsti.
Indijas ekonomika tika pārvērsta par tipisku koloniālas valsts ekonomiku, tika izvestas izejvielas un ievestas gatavas preces. Dabas bagātības tika nesaudzīgi izlaupītas. Briti pret indiešiem izturējās kā pret nesaprātīgiem bērniem, ar izteiktu pārākuma un augstprātības sajūtu.
Britu devums Indijai bija valsts pārvaldes un pilsētu struktūra, komunikācijas, izglītība un likumdošana. Tas viss sekmēja Indijas modernizāciju un arī politisko vienotību. Pat hinduisma reformas un atdzimšana notika Eiropas ideju un kristietības ietekmē.

Neatkarīgā Indija. Pirmais neatkarīgās Indijas premjers bija Džavaharlals Neru. Viņš bija izglītojies Anglijā un uzskatīja, ka jāseko Eiropas paraugam, atmetot arhaiskās Indijas tradīcijas. Viņa draugs bija Mahatma Gandijs.
1950.gadā pieņemta Indijas konstitūcija. 

-----------------------------------------------

Bronzas laikmets. Bronzas laikmets Indijas subkontinentā sākas ap 3300.g.pmē. līdz ar Indas ielejas civilizācijas sākumu. Tas centrējās ap Indas upi un tās pietekām, kas paplašinājās Gagaras-Hakras (Ghaggar-Hakra)upes ieleja, Gangas-Jamunas smilšmālu zemēs, Gudžaratā un Afganistānas dienvidaustrumos. Civilizācija sākotnēji atradās mūsdienu Indijā (Gudžaratas, Harianas, Pendžabas un Radžastānas pavalstīs) un mūsdienu Pakistānā( Sind[h]as, Pendžabas un Beludžistānas provincēs). Vēsturiski senās Indijas daļa ir viena no senākajām pasaules pilsētu civilizācijām, līdztekus Mezopotāmijai un senajai Ēģiptei.
Senās Indas upes ielejas iedzīvotāji, harapieši attīstīja jaunas tehnoloģijas metalurģijā un amatprasmes un ieguva varu, bronzu, svinu un alvu.
Indas ielejas civilizācija, kas uzplauka laikā no 2600.g.pmē. līdz 1900.g.pmē., iezīmēja pilsētu civilizācijas sākumu subkontinentā. Civilizācija ietvēra tādus centrus kā Dolavira, Kalibangana, Rupara, Rakigarhi, Lotāla mūsdienu Indijā un Harapa, Ganerivala, Mohendžodaro mūsdienu Pakistānā. Civilizāciju raksturo tās pilsētas, kas būvētas no ķieģeļiem, ceļmalas kanalizācijas sistēmas un daudzstāvu mājās.
Pašreiz ir zināms vairāk nekā 1000 apmetņu, kas stiepjas no Afganistānas līdz Deli un no Himalajiem līdz Bombejai. Šī teritorija ir tikpat liela kā Rietumeiropa un daudz lielāka nekā senā Irāka vai Ēģipte. Visa šajā teritorijā ir pastāvējusi vienota kultūra, māksla, rakstība un tehnoloģijas (un pat vienota svaru un mēru sistēma).
Lielākajā pilsētā Mohendžodaro bija ap 80 tūkstošiem iedzīvotājiem. Bet Indas ielejā - ap 5 miljoniem iedzīvotāju. Līdzīgi kā senās Irākas un Ēģiptes iedzīvotāju dzīvi, arī Indas ielejas iedzīvotāju dzīvi ietekmēja upes plūdi. Indas upe pārplūda katru gadu, applūdinot ieleju. Plūdu sanesas padarīja augsni auglīgu un deva iespēju cilvēkiem audzēt kviešus, miežus, rīsu un kokvilnu. Kokvilnu pirmoreiz pasaulē sāka kultivēt Sindā (no turienes arī grieķu nosaukums sindon).
Indas ielejas civilizācijas ekonomikā svarīga nozīme bija ārējai tirdzniecībai. Šī civilizācija uzturēja tirdzniecības sakarus ar šumeru pilsētām. Uz turieni, piemēram, Ūru veda kokvilnu, kokmateriālus, ziloņkaulu un dārgakmeņus. Ūrā 3.g.tk.pmē. pastāvējusi pat Indas tirgotāju kolonija. Šumerā ir uzieti Indas zīmogi, uz kuriem ir noradīts preču daudzums tarā, kam šie zīmogi piestiprināti.
Indas ielejas civilizācija panīka ap 1700.g.pmē. Panīkuma cēloņi ir visai neskaidri un tiek saistīt ar tādiem faktoriem kā nokrišņu samazināšanās un ārējās tirdzniecības apsīkšana. Ak, jā viena no hipotēzēm par Mohendžodaro un Harapas pilsētu civilizācijas bojāeju ir tāda, ka tās iznīcinājis aizvēsturisks atomsprādziens, par to ir rakstīts esejā Dievu kari.

Agrīnais vēstures periods.
Vēdiskais periods. Vēdisko periodu raksturo indoāriešu kultūra, kas ir saistīta ar hinduistu svētajiem Vēdu tekstiem, kas mutiski sacerēti senajā sanskrita valodā. Vēdas ir vēcākie saglabājušies teksti pēc ēģiptiešu un mezopotāmiešu. Vēdiskais periods ilga no 1500. līdz 500.g.pmē., liekot pamatus hinduismam un citiem kultūras aspektiem senās Indijas sabiedrībā. Ārieši ieviesa Vēdisko civilizāciju visā Ziemeļindijā, sevišķi Gangas līdzenumā. Šis periods nomainīja aizvēstures vēlīno Harapas periodu, kad indoāriešu valodas runājošas ieceļotāju ciltis nomainīja pastāvošo vietējo tautu civilizāciju, kurus viņi sauca par dāsiem. Zinātnieki uzskata, ka pēc Indas ielejas civilizācijas panīkuma ap 1500.g.pmē. no Centrālāzijas un Irānas ziemeļiem viļņveidīgi Pendžabā ienāca gara auguma gaišādainās indoeiropiešu ciltis, kas sevi dēvēja par āriešiem. Zinātnieki viņus sauc par indoāriešiem. Ārieši ieradās nevis kā skaitliski neliels dižciltīgu karavīru slānis, bet kā ganu tauta ar saviem ganāmpulkiem, kaujas ratiem un zirgiem. Sindā un Pendžabā āriešu kultūra uz ilgu laiku kļuva dominējoša. Ienācēji runāja sanskrita valodā un ar laiku asimilēja dravīdu valodu(kaut arī „Rigvēdā” lietotie vārdi liecina par tās esamību). Laika periodā starp 1500. un 1000.g.pmē. indoārieši apmetās Jamunas un Gangas ielejās, dedzināja mežus, cēla apmetnes un nodarbojās ar zemkopību. Viņi bija Senās Indijas augstās civilizācijas radītāji, bet vajadzēja paiet vairākiem gadsimtiem, pirms viņi kļuva par augstas civilizācijas tautu.
Bet dravīdu kultūra un valoda atkāpās uz Indijas dienvidiem un lielo mežu rajoniem. No abu civilizāciju mijiedarbības dzima klasiskā Indijas civilizācija. Cits atšķirīgs viedoklis ir, ka indoārieši Indijā dzīvojuši pirms Indas ielejas civilizācijas.
Seno vēdisko sabiedrību galvenokārt veidoja lopkopju grupas, līdz vēlāk harapiešu urbanizācija, tika atmestas. Pēc Rigvedas perioda, āriešu sabiedrība kļuva aizvien vairāk agrikulturālāka un tika organizēta četrās varnās vai sociālās grupas. Papildus hindu pamata tekstiem - Vēdām, šajā periodā radās sanskrita eposu „Mahābhāratas” un „Rāmajanas” galvenās tēmas (Andris domā, ka eposos aprakstītie notikumi risinājušies daudz tālākā pagātnē). Seno Indoāriešu klātbūtne iespējams daļēji atbilst okera krāsas keramikas kultūrai arheoloģiskajā kontekstā.
Kuru ķēniņvalsts atbilst melno un sarkano izstrādājumu un pelēkās krāsas izstrādājumu kultūrai un dzelzs laikmeta sākumam ziemeļrietumu Indijā, ap 1000.g.pmē. Šajā laikā tika sastādīta Atarvavēda - pirmais teksts, kur pieminēta dzelzs (śyāma ayas): literāri „Melnais metāls.” Pelēkās krāsas kultūra aptvēra lielāko daļu no Ziemeļindijas un pastāvēja no 1100. līdz 600.g.pmē. Vēdiskajā periodā arī izveidojās „republikas” tādas kā Vaišali (Vaishali,), kuras pastāvēja 600.g.pmē. un dažos rajonos pastāvēja līdz pat 4.gs.pmē. Šā perioda vēlīnajā posmā dominējošo cilšu sistēmas nomainīja karaļvalstis sauktas par Mahadžanapadām.

Mahadžanapadas. Mahadžanapada bija 16 visspēcīgāko ķēniņvalstu un „republiku” laikmets, tās bija izvietojušās galvenokārt auglīgajos Indas-Gangas līdzenumos, lai kā, šajā paša laikā pastāvēja daudzas mazas ķēniņvalstis, kas bija izkaisītas senās Indijas milzīgajā teritorijā.
Vēlajā Vēdiskajā laikmetā Indostānas pussalā pastāvēja daudz mazu ķēniņvalstu vai pilsētvalstu, kas pieminētas vēdiskajā, agrīnajā budistu un džainistu literatūrā. Ap 500.g.pmē. 16 monarhijas un „republikas,” kas zināmas kā Mahadžanapadas - Kasi, Kosala, Anga, Magadha, Vajji (vai Vriji), Malla, Chedi, Vatsa (vai Vamsa), Kuru, Panchala, Matsya (vai Machcha), Surasena, Assaka, Avanti, Gandhara, and Kamboja - aizņēma Indas-Gangas līdzenumus no mūsdienu Afganistānas līdz Bengālijai un Maharastrai. Šis periods Indijas urbanizācijā ir aplūkojams kā otrs nozīmīgākais pēc Indas ielejas civilizācijas.
Pārēja subkontinentā bija mazi klani, kas minēti agrīnajā literatūrā. Daži no šiem valdniekiem savu varu pārmantoja: citās valstīs valdnieks tika ievēlēts. Izglītotu cilvēku valoda šajā laikmetā bija sanskrits, kamēr vairākums Ziemeļindijas iedzīvotāju runāja prakriti dialektos. Sidartha Gautamas (Budas) laikā daudzas no šīm sešpadsmit valstīm apvienojās četrās lielākās. Šīs cētras valstis bija: Vatsa, Avanti, Košala un Magada.
Hindu rituāli šajā periodā bija komplicēti un tos izpildija priesteri (brahmaņi). Tiek uzskatīts, ka Upanišādas, vēlīnie vēdiskie teksti, kur galvenokārt aplūkoti filozofijas jautājumi, tika sacerēti Vēdiskā perioda beigās un Mahadžanapadu perioda sākumā (600.-400.g.pmē.). Upanišādas būtiski ietekmēja Indijas filozofiju un attīstījās vienā laikā ar budismu un džainismu, iezīmējot šī laikmeta domāšanas zelta laikmetu.
Tiek pieņemts, ka 537.g.pmē. Sidartha Gautama ieguva apgaismību/apskaidrību un kļuva par Budu - "apgaismoto." Ap to pašu laiku Mahāvīra (24.tīrthankara) izplatīja līdzīgu mācību, kas vēlāk kļuva par džainismu. Lai kā, ortodoksālie džainisti uzskata, ka viņu reliģija ir daudz senāka. Vēdas ir ticami dokumentēti daži džainisma tīrthankaras un askētiski ordeņi, līdzīgi šramaņu kustībai.
Budisma mācībā un džainisma ir doktrīnas, kas tiecas uz askētismu un šīs mācības tika sludinātas prakritā, kas palīdzēja tām iegūt piekrišanu plašās masās. Tas dziļi ietekmēja prakses, ar kurām bija saistīti hinduisma un indiešu garīgie ordeņi - veģetārismu, dzīvnieku kaušanas aizliegumu un nevardarbību (ahimsu).
Tajā paša laikā džainisma mācība neizplatījās ārpus Indijas robežām, savukārt budistu mūķenes un mūki Budas mācību izplatīja Centrālāzijā, Austrumāzija, Tibetā, Šrilankā un Dienvidaustrumāzijā.

Persiešu un grieķu iebrukumi. Liela daļa subkontinenta ZR (mūsdienu Afganistānas austrumi un Pakistāna)520.g.pmē. nonāca Persijas Ahamenīdu impērijas valdījumā Dārija Lielā valdīšanas laikā un persiešu varā atradās 2 gadsimtus.
326.g.pmē. Aleksandrs Lielais iekarojis Mazāziju un Ahamenīdu impēriju, sasniedza Indijas kontinenta ZR robežas. Aleksandra karaspēks šķērsojis Hindukša kalnus, gar Kofenas upi (mūsdienas Kabula) nonāca pie Indas upes. Maķedonieši uzcēla tiltu pāri Indas upei un tuvojās Taksilas pilsētai. Tās valdnieks nosūtīja sūtņus pie Aleksandra ar miera piedāvājumu un bagātīgām dāvanām - sudrabu, vēršiem, aitām un 30 kaujas ziloņiem. Taču ne visi Indijas valdnieki bija noskaņoti tik miermīlīgi. Aleksandra karespēks pie Hidaspas upes(netālu no Dželumas, Pakistānā) sastapās ar valdnieka Pora milzīgo armiju, kurā bija 30 000 kājnieku, 4000 jātnieku, 300 kaujas ratu un 200 kaujas ziloņu. Ariāns ziņo, ka sākas „kauja, kas nelīdzinājās nevienai no iepriekšējām,” jo kaujas ziloņi pārrāva maķedoniešu falangu. Aleksandram Lielajam tikai ar milzīgām pūlēm izdevās uzvarēt Poru, kurš līdz pēdējām mirklim cīnījās savas armijas pirmajās rindās. Galu galā viņš iekaroja lielāko daļu Pendžabas. Aleksandra karagājiens uz austrumiem noveda viņu pie konfrontācijas ar Nandas Magadas impēriju un Bengālijas Gangaridaju impēriju. Viņa armija novārdzināta un nobijusies no gaidāmajām sadursmēm ar milzīgajām indiešu armijām pie Gangas upes, sadumpojās netālu no Hifāzas (mūsdienu Beašas upes) un atteicās doties tālāk uz austrumiem. Aleksandrs pēc sarunas ar savu virsnieku Koenu (Coenus)pieņēma lēmumu pārtraukt Indijas iekarošanu un doties mājup.
Persiešu un grieķu iebrukumi atstāja nozīmīgas atskaņas Indijas civilizācijā. Persiešu politiskā sistēma ietekmēja turpmākās subkontinenta valdīšanas formas, arī Maurju dinastijas pārvaldi. Turklāt Gandaras reģions vai Afganistānas austrumi un Pakistānas ziemeļrietumi kļuva par Indijas, Persijas, Centrālāzijas un Grieķijas kultūru kausējamo katlu un deva sākumu hibrīdu kultūrai - grieķu budismam, kas eksistēja līdz mūsu ēras 5.gs. un ietekmēja Mahajanas budisma mākslas attīstību.

Maurju impērija. Maurju dinastijas (322–185.g.pmē.) pārvaldītā Maurju impērija bija ģeogrāfiski plaša un politiski, militāri varena senās Indijas impērija. Impēriju nodibināja Čandragupta I Maurja (321.- 397.g.pmē.) un tā uzplauka Ašoka Lielā (271.-231.g.pmē.) valdīšanas laikā. Impērija savos ziedu laikos izstiepās uz ziemeļiem gar Himalaju dabīgajām robežām un uz austrumiem tagadējā Asamā. Uz rietumiem, tā izpletās aiz mūsdienu Pakistānas, pievienojot Beludžistānu un lielu Afganistānas teritorijas daļu, ietverot Heratas un Kandagaras provinces. Imperatori Čandragupta un Bindusara impēriju paplašināja Indijas centrālajos un dienvidu rajonos, bet neizpētītu cilšu apdzīvotie un mežiem apaugušie apvidi Kalingas tuvumā netika pievienoti impērijai, taču tos iekaroja Ašoka Lielais. Pēc uzvaras kaujā pie Orisas, kurā tika nogalināti 100 000 cilvēku, Ašoka paziņoja: Karš ir ļaunums. Ašoka teicis: „Turpmāk valdīšu tikai ar pareizu uzvedību.”
Ašoka veica lielas reformas, centralizēdams un konsolidēdams valsti, kā arī sakārtoja valsts pārvaldi. Ašoka absolūta valdnieka varu apvienoja ar augstas tikumības, miermīlības un cilvēkmīlestības iedejām. Šāds Ašokas ideālisms izskaidrojams ar viņa pievēršanos budismam. Ašoka budismu padarīja par valsts reliģiju un uzcēla daudzus budismam veltītus monumentus.
Maurju valdnieki rūpējas par zemniekiem, palīdzēja viņiem dabas katastrofu gadījumos, ierīkoja pārtikas glabātuves, ar kuru krājumiem nepieciešamības gadījumā glāba zemniekus no bada. Tāpat valdnieki rūpējas par slimnīcam, akām, koku stādījumiem, ceļiem, klosteriem, svētnīcām.
Čandraguptas ministrs Čanakja (Chanakya) uzrakstīja Arthashastra, vienu no izcilākajiem traktātiem par ekonomiku, politiku, ārpolitikas notikumiem, pārvaldi, kara mākslu, karu un reliģiju, kāds vien jebkad radīts Āzijā. Arheoloģiski Maurju valdīšanas periods Dienvidāzijā iestājas Ziemeļu Melno Pulēto Izstrādājumu laikmetā (Northern Black Polished Ware (NBPW)). Arthashastra un Ašoka edikti ir galvenie rakstītie dokumenti no Maurju laika. Ašokas Lauvu kapitelis Sarnate ir Indijas nacionālais simbols.
Maurju impērija sabruka 185.g.pmē.

Agro viduslaiku valstis - Zelta laikmets. Viduslaiku periods bija nozīmīgs kultūras attīstības laiks. Satavahana dinastija, pazīstam arī kā Andhras, valdīja centrālajā un dienvidu Indijā sākot ar 230.g.pmē. Satavahanas dinastijas sestais valdnieks Satakarni uzvarēja Sunga impēriju Indijas ziemeļos. Vēlāk kareivīgais Kalingas valdnieks Kharavela valdīja milzīgā impērijā un visādi veicināja džainisma izplatīšanos Indijas subkontinentā. Kolonisti no Kalingas apmetās Šrilanka, Birmā, kā arī Maldīvu salās un Malajas arhipelāgā.
Maza Himalaju ķēniņvalsts Kuninda izdzīvoja no 2.gs.pmē. līdz 3.gs.mē. No Cetrālāzijas Indijas ZR daļā 1.gs. vidū ienāca kušani un nodibināja savu impēriju, kas izpletās no Tadžikijas līdz Gangas vidustecei. Rietumu satrāpi (35.-405.g.) bija saku (indoskiti) valdnieki no Indijas rietumu un centrālas daļas. Viņi bija indoskitu pēcteči un kušanu, kuri valdīja Indijas subkontinenta ziemeļu apvidos un Satahanu (Andhra), kuri valdīja Indijas centrālajos un dienvidu apvidos, laikabiedri.
Atšķirīgas dinastijas tādas, kā Pandju, Čolas, Čeras, Kadambas, Rietumu Gangas, Palavu un Čalukju dinastijas dažādos laika periodos dominēja Indijas pussalas dienvidu daļā. Vairākas valstis izveidoja aizjūras impērijas, kas izpletās pa Dienvidaustrumāziju. Valstis karoja cita ar citu un Dekāna valstīm par dominanti dienvidos. Budistu dinastija Kalabhāra (Kalabras) uz īsu laiku pārtrauca ierasto Čolas, Čeras un Pandjas dinastiju dominēšanu dienvidos.

Ziemeļrietumu hibrīdās kultūras. Par Indijas subkontinenta ziemeļrietumu hibrīdajām kultūrām uzskata indiešu-grieķu, indiešu-skitu, indiešu-partiešu un indiešu-sasanīdu. Pirmā no tām bija indiešu-grieķu valsts, kura tika nodibināta, kad grieķu-baktriešu valdnieks Demetrijs 180.g.pmē. iebruka šajā reģionā izplešot savu varu par dažiem mūsdienu Afganistās un Pakistānas apgabaliem. Gandrīz divu gadsimtu garumā šajā valstī valdīja vairāk nekā 30 grieķu karaļu pēcteči, kuri bieži karoja savā starpā. Indieši-skiti bija indoeiropiešu saku(skitu) atzarojums, kas migrēja no Sibīrijas dienvidiem vispirms uz Baktriju, pēc tam uz Sogdianu, Kašmiru, Arachosia, Gandaru un visbeidzot sasniedza Indiju. Viņu valsts pastāvēja no 2.gs.pmē. vidus līdz 1.gs.pmē. vidum. Indiešu-partiešu valsts sāka valdīt par lielu daļu mūsdienu Afganistānas un Pakistānas ziemeļiem, pēc daudziem kariem ar vietējiem valdniekiem, tādiem, kā, piemēram, Kušanas valdnieku Kudžulu Kadfisu Gangaras apgabalā. Persijas Sasanīdu impērija, kas pastāvēja vienlaikus ar Guptu impēriju, izpletās mūsdienu Afganistānas rajonos, kur indiešu un persiešu kultūras mijiedarbība radīja hibrīdu kultūru indiešu-sasanīdu kultūru.

Romiešu tirdzniecības sakari ar Indiju. Romiešu tirdzniecības sakari ar Indiju sākās ap 1.gs. Augusta valdīšanas laikā, kad viņš bija iekarojis Ēģipti, kas bija tā laika lielākais Indijas tirdzniecības partneris rietumos.
Tirdzniecība, ko uzsāka Eidokss no Kizikas 130.g.pmē. atklādams tiešo jūras ceļu uz Indiju, turpināja palielināties un saskaņā ar Strabonu (II.5.12.) Augusta laikā ap 120 kuģu ik gadu no Miosas Hormosas kuģoja līdz Indijai. Tik daudz zelta šajā tirdzniecībā tika izmantots un acīmredzot pārstrādāts kušanu naudā, ka Plinijs Vecākais sūdzējies par metāla naudas aizplūšanu uz Indiju: „Indija, Ķīna un Arābijas pussala pēc piesardzīga novērtējuma katru gadu paņem no mūsu impērijas simts miljonu sesterciju: tas ir mūsu izmaksas par greznību un sievietēm. Kāda daļā no šiem importiem domāta ziedojumiem dieviem vai mirušo gariem?”- tā Plinijs „Dabas vēsturē.”
Šie tirdzniecības maršruti un ostas detalizēti aprakstīti „Eritrejas jūras peripla” (grieķu valodā peripls -„ceļvedis”), kas sarakstīts ap 90.g.mē. Tajā diezgan pareizi aprakstīta Indostānas pussalas rietumu piekraste, norādīts, kādi vēji tur pūš un kādas tur jūras straumes, atzīmētas ērtākās ostas. „Peripla” autoram bija informācija arī par Indostānas austrumu piekrasti, „kur atrodas Gangas upe un tās tuvumā pašos austrumos Hrīsas zeme (Zelta zeme). Šī upe Ganga ir pati lielākā Indijā tajā tādi paši pali kā Nīlā. Tās krastā atrodas tirdzniecības centrs Ganga, no kuras izved... smaržvielas... zīdu... Saka, ka šajās vietās ir zelta atradnes...”

Guptu valdīšanas laiks. Klasiskais laikmets attiecināms uz periodu, kad lielu daļu Indijas subkontinenta bija apvienojusi Guptu impērija (320.–550.g.). Šis periods tiek saukts par „Indijas zelta laikmetu” un to raksturo plaši sasniegumi zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs, mākslā, dialektikā, literatūrā, loģikā, matemātikā, astronomijā, reliģijā un filozofijā, šajā periodā izkristalizējās zināmākie hindu kultūras elementi. Šā perioda laikā Indijā tika izgudrota decimālā sistēma, ietverot "nulles" jēdzienu. Guptu valdnieki nodrošināja mieru un labklājību, kas veicināja zinātniskas nodarbes un mākslinieciskus centienus Indijā.
Šās kultūras augstākās radošuma virsotnes reprezentē lieliskā arhitektūra, tēlniecība un glezniecība (budistu alu klosteris Adžantā). Guptu periodā darbojās izglītoti cilvēki, tādi kā Kalidasa („Šakuntulas,” „Raghuvanšas” un citu lielisku poēmu autors), Aryabhata, Varahamihira, Višnu Šarma (Vishnu Sharma), un Vatsjajana(Vatsyayana), kuri sasniedza ievērojamu progresu daudzās teorētiskās nozarēs. Guptu ēras laikā zinātne un politiskā pārvalde sasniedza jaunas virsotnes. Spēcīgi tirdzniecības sakari arī veidoja reģionu kā nozīmīgu kultūras centru un nostiprināja to kā pamatu, lai varētu ietekmēt tuvējās kaimiņu valstis un rajonus: Birmu, Šrilanku, Malajas arhipelāgu un Indoķīnu.
Guptu periods iezīmēja arī indiešu kultūras pavērsiena punktu: Guptas izpildīja vēdiskos upurēšanas rituālus padarot likumīgu savu varu, bet viņi atbalstīja arī budismu, kas nodrošināja alternatīvu brahmaņu ortodoksijai. Trīs pirmo valdnieku militārie varoņdarbi- Čandraguptas I (Chandragupta I (319.–335.g.)), Samudraguptas (335.–376.g.), un Čandraguptas II (Chandragupta II (376.–415.g.)) - radīja plašu impēriju Indijā. Viņi sekmīgi pretojās Ziemeļrietumu valstīm, līdz (balto) huņņu atnākšanai, kuri 5.gs. pirmajā pusē nostiprinājās Afganistānā, ar galvaspilsētu Bamjanā. 6.gs. sākumā Guptu valstij uzbruka klejotāji heflafīti jeb baltie huņņi. Pēc daudzām neveiksmēm Guptu valdniekiem izdevās atspiest baltos huņņus uz ziemeļiem. Cīņa ar huņņiem novājināja Guptu valsti un Ziemeļindija atkal sadalījās vairākās mazās valstīs.

Vēlo viduslaiku valstis - klasiskais laikmets. „Klasiskais laikmets” sākās ar Guptu impēriju un ziemeļu renesansi Haršas iekarojumu laikā ap 7.gs. un beidzās ar Vidžajanagaras impērijas sabrukumu dienvidos sakarā ar iebrucēju spiedienu no ziemeļiem. Šajā periodā tika radīti daži no Indijas lieliskākajiem mākslas darbiem, aplūkojami kā klasiskās attīstības un galveno garīgo un filozofisko sistēmu attīstības īss izklāsts, kas saglabājies hinduismā, budismā un džainismā.
7.gs. pēc Guptu dinastijas bojāejas Kanaudžas valdnieks Harša savas valdīšanas laikā sekmīgi atkal apvienoja Indijas ziemeļus. Viņa valsts sabruka pēc viņa nāves.
No 7. līdz 9.gs. trīs dinastijas strīdējās par kontroli Ziemeļindijā: Gurdžara Pratiharas no Malvas, Palas no Bengālijas, un Raštrakutas no Dekānas. Senas dinastija varēja vēlāk uzņemties Palas impērijas kontroli un Gurdžara Pratiharas sadalījās atsevišķās valstīs. Tās bija pirmās Radžaputu valstis - ķēniņvalstu virknē, kas spēja izdzīvot dažādās formās gandrīz tūkstoš gadu, līdz pat Indijas neatkarības iegūšanai no britiem. Pirmā rakstiski pieminētā Radžaputu valsts radās Radžastānā 6.gs. un vēlāk nelielas Radžaputu dinastijas valdīja lielākajā daļā Ziemeļindijas. Viens no Čauhanu klana Radžaputiem, Prithvi Radža Čauhans bija pazīstams dēļ asiņainajiem konfliktiem pret iebrūkošajiem islāma sultanātiem. No 7.gs. vidus - 11.gs. sākumam Afganistānas austrumos, Pakistānas ziemeļos un Kašmirā valdīja Šahi (Shahi) dinastija.
Čalukjas dinastija valdīja Indijas dienvidu un centrālajos apvidos no Badami Karnātakā starp 550. un 750.gadu un pēc tām atkal no Kaljani starp 970. un 1190.gadu. Kančipuramas Palavas (Pallavas) bija viņu laika biedri tālāk uz dienvidiem. Ar Čalukju impērijas pagrimumu ap 12.gs. vidu, tās vasaļi Hojsalas no Halebidu, Katakija no Varangalas (Warangal), Seuna Jadavas no Devagiri, un Kalačuri (Kalachuri) dienvidu atzarojums sadalīja Čalukju milzīgo impēriju savā starpā.
Čolas (Cholas) impērija savā augstākajā varenības punktā aptvēra lielu daļu Indijas subkontinenta un Dienvidaustrumāzijas. Radžaradža (Rajaraja) Čola I iekaroja Indijas pussalas dienvidu daļu un Šrilanku. Radžendra Čolas I jūras kara flote devās pat vēl tālāk, okupējot piekrasti no Birmas (tagadēja Mjanma) līdz Vjetnamai, Andamanu un Nikobaru salas, Lakshadweep (Laccadive/Lakadivu?) salas, Sumatru un Malajas pussalu Dienvidaustrumāzijā un Pegu salas. Vēlāk, viduslaiku perioda Tamilanadas pavalstī radās Pandju impērija, bet Keralā Čeras impērija. Visas šis impērijas beidza eksistēt 1343.gadā, izveidojoties Vidžajanagaras impērijai.
Dienvidindijas ostas bija saistītas Indijas okeāna tirdzniecības sakaros, galvenokārt iesaistot garšvielas, ar Romas impēriju rietumos un Dienvidaustrumāziju austrumos. Literatūra vietējo dzimtajās valodās un iespaidīgā arhitektūra plauka līdz apmēram 14.gs. sākumam, kad Deli sultanāta dienvidu ekspedīcijas uzlika savus nodokļus šim valstīm. Hinduistu Vidžanagāras dinastija nonāca konfliktā ar islāma Bahmani sultanātu un sadurās divas sistēmas, ko radīja vietējās un svešas kultūras sajaukšanās, kas atstājis paliekošas savstarpējas kulturālas pēdas. Vidžajanagāras impērija pagrima Deli sultanātu dēļ, kas tajā laikā bija nostiprinājusi savu stāvokli ziemeļos, centrējoties ap Deli pilsētu.

Islāma ienākšana un islāma sultanāti. Musulmaņu tirgotāji bija pirmie, kas atnesa islāmu uz Indiju un viņu kopienas Indas ielejā un Keralā bija jau no 7.gs. un tiek uzskatītas par senākajām Indijā. Musulmaņu tirgotāju kopienas uzplauka viscaur Indijas dienvidu piekrastē, it sevišķi Keralā, kur musulmaņu tirgotāji ieradās nelielā skaitā, galvenokārt no Arābijas pussalas.
Pēc Persijas iekarošanas, Arābu kalifāts ap 720.gadu inkorporēja daļu no tagadējās Pakistānas teritorijas. Musulmaņu valdnieki dedzīgi iebruka Indijā, kura bija bagāts reģions ar plaukstošu starptautisku tirdzniecību un vienīgajām zināmajām dimanta raktuvēm pasaulē. Pēc vairākiem kariem vairāk nekā 3 gs. garumā starp atsevišķām Ziemeļindijas valstīm un Kalifātu, Indijas ziemeļos dažu gadsimtu laikā bija izveidojušas īslaicīgas islāma impērijas - sultanāti. Vēlāk dienvidos uzplauka Bahmani un Dekānas sultanāti.

Gazneīdu valsts. 10.gs. vidū kāds no Buhāras Samanīdu karavadoņiem nodibināja pats savu neatkarīgu valsti. Par šīs valsts galvaspilsētu kļuva Gazna (Afganistānā), kuras valdošā dinastija ieguva nosaukumu Gazneīdi. Gaznas sultāns Mahmuds, kas valdīja no 998.-1030. gadam bija apdāvināts karavadonis un nežēlīgs un veikls politiķis.
Mahmuds devies vairāk nekā 15 karagājienos uz Indiju un nevienu reizi necieta sakāvi. Ieņēmis pilsētu Mahmuds salaupītas bagātības nosūtīja uz Gaznu, bet iedzīvotājus aizveda verdzībā. Mahmuds izlaupīja arī Šivas templi Sumnatā. Tā radās liela musulmaņu Gazneīdu valsts.
Indijas ZR kļuva par Gazneīdu valsts provinci. Indijas plaukstošās pilsētas ar tās lieliskajiem tempļiem bija izpostītas, bet Gazna no nelielas pilsētas pārtapa par greznu galvaspilsētu ar skaistām pilīm, mošejām un dārziem.
Mahmuds atbalstīja mākslu un literatūru.
Mahmuda pēcnācēju laikā Gazneīdu valsts sadalījās vairākās pastāvīgās valstiņās. Par Ziemeļindijas ievērojamāko musulmaņu galvaspilsētu kļuva Lahora, vēlāk Deli.

Deli sultanāts. 12. un 13.gs. turki un puštuni iekaroja Ziemeļindijas apgabalus un bijušajos Radžaputu īpašumos nodibināja Deli sultanātu. Sekojoša Deli mameluku dinastija spēja iekarot lielus Ziemeļindijas rajonus, apmēram senās Guptu valsts lielumā. Kaldži (Khilji) dinastija sekmīgi iekaroja lielāko Centrālās Indijas daļu, taču tās centieni iekarot un apvienot visu subkontinentu bija nesekmīgi. Sultanāts iesāka Indijas kultūras renesanses periodu. Rezultātā musulmaņu- indiešu kultūru sakausējums ir atstājis paliekošus sinkrētiskus pieminekļus arhitektūrā, mūzikā, literatūrā, reliģijā un apģērbā. Uzskata, ka urdu valoda (dažādos turku dialektos vārds urdu nozīmē „orda” vai „nometne”) radās Deli sultanāta perioda laikā, kā vietējo iedzīvotāju sanskrita, prakrita un ieceļotāju persiešu, turku un arābu valodu sajaukšanās rezultāts. Deli sultanāts bija vienīgā indiešu-musulmaņu impērija, kur tronī kāpa viena no nedaudzajām sievietēm valdniecēm Indijā - sultāne Razija (1236.–1240.g.).
Turku-mongoļu iekarotājs Centrālāzijā, Timūrs uzbruka sultāna Nasir u Din Mehmuda no Tuglaku dinastijas pārvaldītajai Ziemeļindijas pilsētai Deli. 1398.gada 17.decembrī sultāna armija tika sakauta. Timūrs ienāca Deli un viņa armija trīs dienas laupīja un slepkavoja, atstājot pilsētu drupas. Arī daudzas citas pilsētas piemeklēja tāds pats liktenis.

Mogolu laikmets. 1526.gadā Babūrs - Čingishana un Timūra pēcnācējs pārgāja pāri Haiberas (Khyber) pārejai un nodibināja Mogolu impēriju (vismaz Baburs svēti ticēja, ka ir Čingishana pēctecis). Lai kā, 1540.gadā afgāņu cīnītājs Šeršahs Suri sakāva Babūra dēlu Humajunu (Humayun) un viņš bija spiests atkāpties uz Kabulu. Pēc Šeršaha Suri nāves, viņa dēls Islamšahs Suri un indiešu valdnieks Samrats Hems Čandra Vikramaditja (Samrat Hem Chandra Vikramaditya), kurš bija uzvarējis 22 kaujās no Pendžabas līdz Bengālijai un nostiprinājis laicīgu hindu kundzību, pārvaldīja Ziemeļindiju no Deli pilsētas līdz 1556.gadam. 1556.gada 6.novembrī Abkara spēki Otrajā Panipatas kaujā sakāva Hema spēkus.
1600.gadā Mogolu dinastija valdīja lielākajā daļā Indijas subkontinenta: Mogulu dinastija lēnām panīka pēc 1707.gada un tika galīgi iznīcināta 1857.gadā indiešu nemieru laikā, kas saukts arī par 1857.gada neatkarības karu. Šo periodu iezīmē plašas sociālas pārmaiņas subkontinentā, jo par vairākumu indiešu valdīja Mogolu imperatori, daudzi no viņiem izrādīja toleranci reliģijas jautājumos, augstsirdīgi atbalstīja indiešu kultūru. Babūra mazdēls, ievērojamais imperators Abkars mēģināja izveidot labas attiecības ar indiešiem (hinduistiem). Lai kā, vēlākie imperatori tādi kā Araungazebs mēģināja nodibināt absolūtu musulmaņu kundzību un rezultātā sājā laikā tika iznīcināti vairāki vēsturiski tempļi (piemēram, Višnu un Šivas tempļi Varanasi) un visi nemusulmaņi tika aplikti ar nodokļiem. Mogolu impērijas pagrimuma laikā, kura savā augstākajā uzplaukuma laikā aizņēma tādu pašu teritoriju kā sena Maurju impērija, radās vairākas mazākas valstis, kas aizpildīja varas vakuumu vai arī tās pašas bija pagrimumu veicinošs faktors. 1739.gadā Irānas šahs Nadīrs sakāva Mogolu armiju lielajā Karnalas kaujā. Pēc uzvaras Nadīrs ieņēma un izlaupīja Deli, aizvedot projām milzīgas bagātības, tajā skaitā Pīckoka troni.
Mogoli bija iespējams bagātākā jebkad eksistējusī dinastija. Lai arī Mogoli visai bieži izmantoja brutālu taktiku savas impērijas pārvaldīšanā, viņiem bija integrācijas politika ar indiešu kultūru, kas ir tas, kas viņiem nodrošināja sekmes, tur, kur īslaicīgie Deli sultanāti piedzīvoja izgāšanos. Abkars Lielais bija sevišķi slavens ar šiem integrācijas mēģinājumiem. Abkars deklarēja Amari jeb dzīvnieku nenogalināšanu džainistu svētajās dienās. Viņš atcēla Džiza nodokli nemusulmaņiem. Viņš saprata, ka vienīgais veids, kā pārvaldīt Indiju, ir iecietība un plurālisms. Abkars bija arī mākslas un literatūras mecenāts, viņš atbalstīja „Mahābhāratas” un citu izcilu manuskriptu tulkošanu persiešu valodā.
Cits izcils Mogolu valdnieks Dara Šukohs, kurš bija radikālo sufistu māceklis, un, kuru bija ietekmējusi ne tikai visnoslēpumainākā islāma personība - Hallādžs, bet arī indiešu „Bhagavatgīta,” gāja vēl tālāk par Abkaru. Izstudējis hinduisma un islāma reliģiju, Dara balstījās uz Korāna tēzi, kurā teikts, ka Dievs ir sūtījis savus sūtņus pie visiem cilvēkiem un devis viņiem savu mācību. Bhagavatgīta Krišna saka to pašu. Viņš pauda pārliecību, ka musulmaņu morālais pienākums ir mācīties no citām reliģijām. Dara apgalvoja, ka Korāna 56.surras mācība pēc būtības ir tās pašās Upanišādas pirmavots. Viņš pārtulkoja Bhagavatgītu un Upanišādu fragmentus persiešu valodā. Dara tika nogalināts 1659.gadā, pēc tam, kad bija cietis sakāvi pilsoņu karā. Viņa jaunākais brālis Araugzebs (1659.-1707.g.) bija ortodoksāls musulmanis un gribēja pār katru cenu visus indiešus padarīt par musulmaņiem.
Mogolu imperatori precējās ar vietējo valdnieku ģimenes locekļiem, viņi noslēdza savienību ar vietējiem maharadžām un mēģināja savu tjurku- persiešu kultūru sakausēt ar seno indiešu stiliem, radot unikālo Indo- Saracenic arhitektūru. Ievērojamākais Mogolu laika arhitektūras piemineklis, protams, ir Tadžmahalas mauzolejs Fatehpuras Sikri cietokšņpilsētā pie Agras, kuru 1569.gadā dibinājis Abkars Lielais. Tā bija šo tradīciju erozija, saistot ar pieaugošo brutalitāti un centralizāciju, kas spēlēja lielu lomu dinastijas pagrimumā pēc Araungzeba, kurš atšķirībā no iepriekšējiem imperatoriem, pamatiedzīvotājiem uzspieda relatīvi neplurālistisku politiku, kas bieži nokaitināja indiešu vairākumu.
1738.gadā Persijas šahs Nazīršahs turpināja karu ar afgāņu gilzajiem - ieņēma Kandagāru, Gazni, Kabulu. Tad vēŗsa savu armiju pret Mogoliem un ieņēma Pešavaru (tagad province Pakistānā).
1739.gadā viņš turpināja iebrukumu Indijā, ieņēma Lahoru un devās Deli virzienā. Sagrāva Lielos Mogolus pie Karnalas, līz ar ti ieņemot arī Deli. No šīs sakāves Mogoli tā arī vairs neattapās. Deli izlaupīšanā guva milzīgas bagātības, tai skaitā arī Koh i Nor dimants un Pāvu tronis, kas kļuva par pašu Persiešu impērijas emblēmu. Nadīršahs neplānoja šīs zemes paturēt valdīšanā un atgriezās Persijā. Izmantojot jukas un Mogolu vājumu, savus īpašumus palielināja indieši un sikhi. Viss Indijas subkontinents iegrima haosā.
Attiecīgi materiāli:
Mogolu dinastija Indijā (1526.-1857.g.).

Pēcmogolu periods. Pēcmogolu ērā dominēja Marathu sizerēna vara, kā arī radās citas mazas reģionālas valstis, pieauga arī Eiropas lielvalstu aktivitāte. Marathu valsti vai konfederāciju dibināja un apvienoja Šivadži. 18.gs. Pešvu varā tā transformējās par Marathu impēriju. 1760.gadā Marathu īpašumi praktiski aptvēra visu subkontinentu. Šo ekspansiju pārtrauca marathu sakāve Trešajā Panipatas kaujā 1761.gadā, kur marathi tikās ar Ahmad Shah Durrani vadīto afgāņu armiju. Pēdējo Pešvu Badži Rao II sakāva briti Trešajā angļu-marathu karā.
Maisuras valsti ap 1400.gadu nodibināja Vodejaru (Wodeyar) dinastija. Vodejaru valdīšanu pārtrauca Haiders Ali (Hyder Ali) un viņa dēls sultāns Tipu. Viņu vadībā Maisura bija iesaistīta virknē karu, dažreiz pret apvienotājiem britu un marathu spēkiem, bet visbiežāk pret britiem ar nelielu franču palīdzību vai palīdzības solījumiem.
Haiderabadu (Hyderabad) bija izveidojusi Kutubas Šahi dinastija (Qutb Shahi) no Golkondas 1591.gadā. Pēc neilgas Mogolu valdīšanas, Mogolu ierēdnis Asifs Džafs pārņēma Haiderabadas vadību un 1724.gadā pasludināja sevi par Haiderabadas Nizamu-al-Mulku. To pārvaldīja Nizamu mantinieki no 1724.-1949.g. Gan Maisura, gan Haiderabada kļuva par radžu valstīm Britu Indijā.
Pendžabas valsts, kur valdīja sikhu reliģijas piekritēji, bija politiska realitāte, kas pārvaldīja mūsdienu Pendžabas teritoriju. Tā bija starp pēdējiem subkontinenta apgabaliem, kurus iekaroja briti. Pirmais un otrais angļu-sikhu karš iezīmēja Sikhu impērijas krišanu. Ap 18.gs. Gurku valdnieki izveidoja mūsdienu Nepālas valsti.

Koloniālā ēra Indijā. Vasko de Gamas veiksmīgais jūras brauciens 1498.gadā atklāja eiropiešiem jūras ceļu uz Indiju un bruģēja ceļu tiešai indiešu-eiropiešu tirdzniecībai. Portugāļi ātri ierīkoja savus tirdzniecības punktus Goa, Damana, Diu un Bombejā. Nākamie ieradās holandieši un briti, kas 1617.gadā ierīkoja tirdzniecības punktus rietumkrasta ostā Surata, un visbeidzot franči. Indijas valstu savstarpējie konflikti eiropiešiem deva iespēju nostiprināt savu politisko ietekmi un piesavināties zemes. Lai gan šīs kontinentālās Eiropas valstis kontrolēja atsevišķus dienvidu un austrumu Indijas apgabalus, tās galu galā zaudēja savas teritorijas Indijā britiem, izņemot franču priekšposteņus Pondičerijā un Čandernagore, holandiešu Travankoras ostu, portugāļu kolonijas Goa, Damana un Diu.

Britu kundzībā Indijā. 1617.gadā Mogolu imperators Džahangirs deva atļauju Britu Austrumindijas kompānijai tirgoties Indijā. Pakāpeniski viņi palielināja savu ietekmi 1717.gadā liekot Mogolu imperatoram Farukam Sijaram de jure dot viņiem atļauju no nodokļiem brīvai tirdzniecībai Bengālijā. Bengālijas navabs (nawab) Siradžs Ud Daulahs (Siraj Ud Daulah), faktiskais Bengālijas valdnieks, pretojās britu mēģinājumiem izmantot šīs atļaujas. Tas noveda pie Plasijas kaujas 1757.gadā, kurā Austrumindijas kompānijas armija Roberta Klaiva (Robert Clive) vadībā pilnīgi sakāva navaba spēkus. Tas bija pirmais politiskais atbalsta punkts, ar teritoriālu iejaukšanos, ko briti ieguva Indijā. 1757.gadā kompānija Klaivu iecēla par Bengālijas pirmo gubernatoru. Tas bija kombinējies ar britu uzvaru par frančiem Madrasā, Vandivašā un Pondičerajā, kas līdztekus daudzpusīgajiem britu panākumiem septiņu gadu kara laikā, mazināja franču ietekmi Indijā. Pēc Buksaras kaujas 1764.gadā no Mogolu imperatora Šaha Alama II kompānija ieguva civilās pārvaldes tiesības Bengālijā; tas iezīmēja viņu oficiālās varas sākumu, kura gadsimta laika sagrāba lielāko daļu Indijas un likvidēja Mogolu varu un iznīcināja pašu dinastiju. Austrumindijas kompānija monopolizēja tirdzniecību Bengālijā. Viņi ieviesa zemes aplikšanu ar nodokļiem sistēmu, kuru sauca par ilgstošo nometināšanu, ieviešot feodāla veida struktūru Bengālijā. 1850.gadā Britu Austrumindijas kompānija kontrolēja lielāko daļu Indijas, ietverot mūsdienu Pakistānu un Bangladešu. Viņu politika dažreiz rezumējama kā „Skaldi un valdi,” kur izmantoja izdevīgumu naidīgu attiecību pūžņošanā starp atsevišķām prinču valstīm, sociālām un reliģiskām grupām.
Pirmā lielākā kustība pret britu patvaļīgo valdīšanu izvērtās 1857.gada indiešu nemieros, kas pazīstami arī kā „indiešu dumpis” vai „sipaju dumpis” vai arī „Pirmais neatkarības karš.” Pēc nemieru gada un Austrumindijas kompānijas karaspēka pastiprināšanas ar britu karavīriem, kompānijai izdevās uzvarēt nemierniekus. Sacelšanās nominālais vadonis, pēdējais Mogolu imperators šahs Bahadurs Zafars tika nosūtīts trimdā uz Birmu, viņa bērniem nocirta galvas un Mogolu dzimta bija likvidēta. Kā sekas tam bija Austrumindijas kompānijas varas nodošana britu karaļnamam, kas sāka lielāko daļu Indijas pārvaldīt kā koloniju; kompānijas zemes tika pārvaldītas tieši un pārējās pārvaldīja radžu valstu valdnieki. 1876.gadā Lielbritānijas parlaments nolēma, ka Indija ir daļa no Britu impērijas. Nākošajā gadā par Indijas imperatori kronēja karalieni Viktoriju. Kad 1947.gada augustā Indija ieguva neatkarību no Lielbritānijas, tajā bija 565 radžu valstis.
Paši musulmaņi par tālāko domās dalījās. Saīds Ahmadhans aicināja muslmaņus samierināties un pat mācīties no kolonizatoriem. No otras puses Kasims Nanavtavi 1867.gadā nodibināja jaunu medresi Deobandā, tā vēloties islāma vērtību atdzimšanu Indijas subkontinentā.
Briti Indijas ekonomiku pārvērta par tipiskas koloniālas valsts ekonomiku, kad izved izejvielas un ieved gatavas preces. Tāpat Indijas dabas bagātības tika nežēlīgi izlaupītas. Plaši tika izcirsti meži un izmedīti dzīvnieki. Briti pret indiešiem izturējās augstprātīgi, kā pret nesaprātīgiem bērniem.
Britu valdīšanas laikā bads Indijā bieži saistāms ar kļūdainu valdības politiku, jo tad tika reģistrēti daži lielākie, ietverot Lielo badu no 1876.-1878. gadam, kad nomira no 6,1 līdz 10,3 miljoni cilvēku un Indijas badu 1899.-1900.g., kad nomira no 1,25-10 miljoniem cilvēku. Trešā mēra pandēmija sākās Ķīna 19.gs. vidū, mēris izplatījās visos apdzīvotajos kontinentos un Indijā vien paņēma 10 miljonu cilvēku dzīvības. Taču neskatoties uz pastāvīgajām slimībām un bada gadiem, Indijas subkontinenta iedzīvotāju skaits, kas 1750.gadā bija 125 miljoni, 1941.gadā sasniedza 389 miljonus.
Kā pozitīvs britu devums Indijai ir angļu valoda, valsts pārvaldes un pilsētu struktūra, komunikācijas, izglītība un likumdošana. Tas nenoliedzami sekmēja Indijas attīstību, kas savukārt veicināja Indijas politisko vienotību.

Indijas neatkarības kustība. 1885.gadā tika nodibināta politiskā partija „Indijas Nacionālais Kongress.” Sākumā tā bija viduvēja reformu partija, kuras mērķis bija indiešu ievēlēšana viņu pašu valdībā; vēlāk tā aicināja iegūt neatkarību no Liebritāniajas. Kamēr briti gatavojās Indijā ieviest ierobežotu demokrātiju, Indijas musulmaņi 1906.gadā nodibināja „Visindijas musulmaņu līgu,” kuras mērķis bija aizsargāt Indijas musulmaņu minoritātes politiskās tiesības.
1909.gadā Lielbritānijas parlaments kā atbildi uzlobēšanu no "Visindijas musulmaņu līgas" puses pieņēma "Aktu par indiešu padomniekiem," kas paredzēja atseviķu vēlēšanu apgabalu izveidošanu musulmaņiem, kas vēlētos ņemt dalību "indiešu" padomnieku korpusa vēlēšanās. bija indieši, kas uzskatīja, ka musulmaņi līdz ar to ieguvuši nepamatotu pārsvaru un organizēja neilgu terora kampaņu, pret britu koloniālo valdību, prasīdami tūlītēju visas valsts neatkarību.
Dažus gadus vēlāk Līga pievienojās Kongresa partijai cīņā par Indijas neatkarību.
Pirmajā Pasaules karā Indijas bruņotie spēki piedalījās Liebritānijas labā, bet pēc kara pieauga nacionālistu saviļņojums.
Pirmais solis uz Indijas Neatkarību un Rietumu stila demokrātiju tika izdarīts ar indiešu padomnieka iecelšanu Britu vicekaralim, un ar provinciālo padomju nodibināšanu ar indiešu biedriem; pēc tam padomnieku līdzdalība tika paplašināta likumdošanas padomes: 1919.gadā Lielbritānijas parlaments pieņēma reformu aktu, kas paredzēja katrai Indijas provincei savu padomi, kam bija neliela kontrole lauksaimniecībā, izglītībā un veselības aizsardzībā; ieceltās britu amatpersonas saglabāja kontroli pār pārējām jomām.
1919.gada 10.aprīlī Džaljanvalas parkā Armitsarā britu kareivji nogalināja ap 400 mierīgo demonstrantu, kas protestēja pret koloniālo valdīšanu. Šī masu slepkavība kļuva par vēl vienu argumentu Indijas neatkarības pieprasīšanai.
No 1920.gada tādi līderi kā Mohandass Karamčads Gandijs sāka masveida kustību, organizējot kampaņu pret britu kundzību, plaši izmantojot pacifiskas metodes. Daži citi revolucionāri akceptēja kareivīgu pieeju; revolucionāras aktivitātes pret britu varu notika visas vietās Indijas subkontinentā. Pamatīgu grūdienu Gandijs Indijai un tās spējai iegūt neatkarību deva ar nevardarbīgu kustību, kas padarīja viņu par izcilu līderi, viņš aicināja valkāt pašaustas drēbes, tā vājinot britu tekstila industriju, organizēja gājienu uz jūru, kur demonstrētāji ieguva paši savu sāli, protestējot pret britu monopolu. Indieši deva viņam vārdu mahatma - „Lielā dvēsele” un to pirmais ierosināja lielais bengāļu dzejnieks Rabindranats Tagore. Subaš Čandra Bose, liels brīvības cīnītājs, bija organizējis armiju cīņai pret britu varu. Bagats Sings bija cits ievērojams brīvības cīnītājs, kas uzskatāms par vienu no ietekmīgākajiem Indijas neatkarības kustībās revolucionāriem; viņš bieži tiek saukts par Šahīdu Bagatu Singu (vārds šahīds nozīmē „moceklis”). Šī kustība sekmīgi panāca subkontinenta neatkarību 1947.gadā. Gadu pēc tam Gandijs tika nogalināts. Tomēr, viņš nodzīvoja pietiekami ilgi, lai atbrīvotu savu dzimteni un tādā mērā uzskatāms par savas nācijas tēvu.

Neatkarība un sadalīšanās. 1930.gada decembrī Musulmaņu līgas prezidents Indijā Muhameds Ikbals pieprasīja izveidot musulmaņu autonomijas Pendžabas, Sindas, Beludžistānas un Ziemeļrietumu Pierobežas teritorijās (tās pēcak iegāja Pakistānas sastāvā).
1939.gadā sākoties Otrajam pasaules karam, Kongresa partija pieprasīja britiem, lai tā pēc kara dod Indijai brīvību kā samaksu par Indijas aktīvu dalību karā. Briti nevēlējas dot šādu solījumu, tāpēc Kongresa partija iebilda pret Indijas iesaistīšanos karā. 1942.gadā briti piedāvāja plānu, pēc kura Indijai pēc kara būtu domīnijas status, taču indiešu līderi šādu plānu noraidīja. No 1940.gada Musulmaņu līga pieprasīja nošķirt musulmaņu apdzīvotās provinces no Indijas un izveidot neatkarīgu valsti, kuru sauktu par Pakistānu. Bez tam vairāki prinči vēlējās izveidot paši savas valstis.
1940.gadā "Musulmaņu līga" sekmēja Austrumu Bengālijas pievienošanai teritorijam, kurām pēc neatkarības iegūšanas būtu jāveido Indijas valsti.

Indija II Pasaules karā. 1944.gadā pavasarī Indijas ZA Birmā (mūsdienās Mjanma), iebruka Japānas impērijas karaspēks. Tad arī Indija iesaistījās karā, izveidojot brīvprātīgo armiju, ko veidoja apmēram 2,5 miljoni karavīru. Šajā laikā strauji attīstījās rūpniecība, jo kara vajadzībām radās nepieciešamība pēc dažādām precēm.

Indijas sadalīšanās. 1946.gadā Indijā norisinājās sadursmes starp hinduistiem un musulmņiem. "Musulmaņu līga" deklarēja "tiešu akciju pakistānas nodibināšanai." Augustā Kalkutā gāja bojā ap 3000 cilvēku.
Britu Indijas teritorijas ieguva neatkarību 1947.gada 15.augustā, pēc tam, kad tika sadalītas Indijas Savienībā un Pakistānas Domīnijā, te liela nozīme bija 20.gs. sākumā radītajai "Musulmaņu līgai." Pendžābas un Bengālijas provinču sekojošā sadalīšana radīja nemierus starp sikhiem, indusiem un musulmaņiem atsevišķās Indijas daļās, ieskaitot Pendžābu, Bengāliju un Deli, kuros gāja bojā ap 500 000 cilvēku. Tāpat šajā periodā tika pieredzēta viena no lielākajām masveida migrācijām, kāda jebkad fiksēta mūsdienu vēsturē, ar kopējo skaitu apmēram 12 miljonu indusu, sikhu un musulmaņu, kas pārvietojās starp jaunizveidotajām Indijas un Pakistānas valstīm.

Indija pēc tam. Ņemot vērā grūto un traģisko sadalīšanās procesu, attiecības starp jaunajām valstīm palika ārkārtīgi saspringtas, kas izpaudās daudzkārtējos vēlākos robežkonfliktos.
Attiecības saspringa vēl vairāk tad, kad "lielais valdnieks" pār Džammu un Kašmiru - Hari Singhs nolēma pievienoties Indijai, lai gan vairums turienes iedzīvotāju bija musulmaņi. Tas notika pēc tam, kad 1947.gada oktobrī pakistāniešu ciltis sagrāba provinces galvaspilsētu Srinagāru.
Indija turpina pastāvēt uz savu varu pār Kašmiru, atsakās no referenduma. Šis konflikts abas valstis novedis burtiski uz kodolkara sliekšņa.

Republikas pasludināšana. Indija tika pasludināta par republiku 1950.gada 26.janvārī - 3 gadus pēc tam, kad atguva neatkarību no britu kolonizatoriem.

Kari ar Pakistānu. 1971.gadā starp Indiju un Pakistānu sākās bruņots konflikts pēc tam, kad Indija bija atbalstījusi Avami Līgas politiku Austrumpakistānā (tagad Bangladeša). Bangladeša atdalījās un kļuva par neatkarīgu valsti pēc spīdošas Indijas uzvaras konfliktā.
1998.gada maijā pieauga saspīlējums Kašmirā. Gan Pakistāna, gan arī Indija veica kodolieroču izmēģinājumus. ASV prezidentam Klintonam izdevās pierunāt abu valstu valdības atteikties no plaša mēroga kara.

Indija tagad. Trešdaļai Indijas parlamenta locekļu ir uzrādītas kriminālapsūdzības - ne tikai ekonomiskos noziegumos, bet arī par izspiešanām, nolaupīšanām un slepkavībām.

Aplūkojamie objekti.

Mandi. ieguvusi nosaukumu "Himalaju Varanasa," pateicoties lielajam svētnīcu skaitam.

Baijnath Shva. IX gs. hindu akmens svētnīca.

Varanasa. 
Mumbaja.

Goa (savienotā teritorija). Pirmais te no eiropiešiem ieradās Vasko da Gama.
Objekti.
Vasko da Gamas māja.
Vasko pludmale. Te portugāļu jūrasbraucējs spēra savu kāju. 

Akshardama templis. Jauns celts templis.

Amritsāra. Viena no senākajām pilsētām Indijā un sikhu galvenā svētvieta. Mūsdienās pasaulē pazīstama kā žāvētu augļu eksporta lielpilsēta.
Objekti.
Mandir Sehad zelta templis. Sikhu svētākā vieta, hindu un musulmaņu arhitektūras ietekme.
Mata Madir templis. Populārs svētceļnieku galamērķis, it sevišķi sievietēm, kas vēlas ieņemt bērnu.
Ram Tirath templis.

Čamba. 130 km no Daramsalas, jābrauc apmēram 6 stundas. Ceļš izteikti sliktā stāvoklī, taču ļoti skaists.
Kadžiāra. Indijas ziemeļu iedzīvotāju atpūtas vieta. Netālu no Čambas.
Daramsala.

Hampi.
Tūristam. UNESCO sarakstā. Iebraucējiem jāreģistrējas policijas iecirknī. Var atbraukt pa dzelzsceļu. Ciems atrodas 12 km no dzelzsceļa stacijas. Šeit neesot vietējo „gidu.”
Apraksts. Pilsēta 15.gs. bija viena no visbagātākajām un lepnākajām indiešu valstiņu galvaspilsētām. Vēsturisko daļu ieskauj augsta sēta. Uz drupām sabūvētas viesnīcas.
Objekti.
Šivas veidola Virūpākša tempļu komplekss. Celts 15.gs. Smalki akmens griezumi – dievišķie varoņi un sāgas, 50 m augstajā pīlārā. Te apkārt staigā tempļa ziloņmāte – Lakšmī vārdā. Tā ik rītus 7.30 mazgājas vietējā upē. Templī viņa piedalās rituālos, uzrauga kārtību.
Vidžajanagara templis.

Kangras ieleja.
Šai ielejā pāri ZR kalnu grēdām ieradās ārieši, izspieda un daļēji asimilēja seit dzīvojošās dravīdu ciltis. Apmetās ielejā uz vairākiem gadsimtiem. 
Vēlāk ieleju iemīļoja Mogolu valdnieki. Visai daudz to apmeklēja Akbars, kas pavēlēja te būvēt fortus un tempļus. Mogolu laikā te radās slavenā miiatūra, kas vēstīja pa krišnas dzīvi.
Angļi padarīja ieleju par pašu tālāko ziemeļu kūrortu. 60 un 70.gados tieši šeit apmetās dalailama.
Ieleja tiek uzskatīta par pašu skaistāko Himalajos. Augstā kalnu grāda ziemeōs aizsargā ieleju pret aukstajiem Himalaju vējiem. Šeit aug slavenās Kangras tējas plantācijas, Indijā pašas tālākās uz ziemeļiem esošās. 
Šerablinkas klosteris (Sherab Link – „Gudrības vieta”). Kagjū skolas tempļu komplekss ciedru meža ielokā. Šeit var aplūkot vienu no labākiem tibetiešu kultūras darbiem – nākamā Budas Maitreijas skulptūru. 
Sidhpūra (Sidhpur). Šeit atrodas Karma Pa Septiņpadsmitā rezidence – „Sacred Heart School.” Viņš ie viens no lielo lamu iemiesojumiem. Ja viņš atrodas uz vietas, pie viņa var nokļūt uz pieņemšanu. Viens no pēdējem bēdzis uz Indiju un ikai nesen ieguvis uzturēšanās atļauju. Atrodas Kagjū skolas priekšgalā, kas ir viena no slēptākajām un bagātākajām tibetiešu tradīcijas tendencēm. 
Biras klosteru komlekss. Kādreiz šo vietu apdzīvoja koloniālā varaun britiem kalpojosie indieši. Teritoijā līdz pat šai dienai saglabājušās II gs. sākuma muižas. Šeit atrodasdivi tibetiešu kosteri un nesen uzcelts butāniešu templis.
Norbulinka (Norbulingka). Dalailamas vasaras rezidence. Skaists nostūris, 40 minūšu bracienā no Makleod Gandžas. Komplekss būvēts japāņu- tibetiešu stilā. Te atrodas Budas templis, Tibetaskultūras institūts un Leļļu muzejs. Te var iepazīties ar Tibetas un katras tās provinces kultūru. 
Kangras forts. Tas ir arheoloģijas muzejs un apbrīnojams Mogolu valdnieku komplekss. Tieši šeit Mogoli deva pajumti visiem māksliniekiem, muzikantiem n arhitektie. Šeit radusies arī slavenā Kangras miniatūra. 

Revalsara ezers (Rewalsar). Svēts ezers kalnos netālu no Mandi pilsētas, kura krastos draudzīgi sadzīvo hinduistu, sikhu un budistu svētnīcas.
Viena no svētākajām vietām Indijā. Saistīta ar Mahabharātā minētjiem brāļiem Pandaviem un viņu sievu Draupadi. Tāpat šis ezers saistīts arī ar indiešu skolotāja Padma Simbhava vārdu, kas Budas mācību aiznesa uz Tibetu.
Šeit atrodas tibetiešu klosteri, hinduisu svētvietas, sikhu gurudvara, alas, kurās dzīvo un prakstiē tibetiešu mūki – vientuļnieki.
Te ir Tibetiešu Budas – Padma Sambhava ala
Atrodas kalnos netālu no Mandi pilsētas. Svētais ezers, kura krastos draudzīgi sadzīvo hinduistu, sikhu un budistu tempļi. Uzbraucot vēl augstāk kalnos, katram ir iespēja pabūt alā, kurā 20 gadus meditēja budisma skolotājs Padma Sambhva. Tiem, kuri tic, ka uz pasaules nav tikai materiālā pasaule, šai alā ir iespēja meditējot atbrīvoties no bailēm par savu dzīvību.

Šimla. Šī kalnu pilsētiņa kādreiz bija angļu kolonizatoru iecienīta atpūtas vieta. XIX un XX gs. tā kalpoja kā britu Indijas vasaras galvaspilsēta. Priežu smarža un dzidrais kalnu gaiss katram ceļiniekam dod spēkus un enerģju. Ārkārtīgi lēts vietējais tirdziņš. 
Vilciens uz Šimlu. Šī vilciena līnija iekļauta ginesa rekordu grāmatā kā mazākā Indijā. 95 km braucienā jāizbrauc 103 tuneļiem, pār 869 tiltiem un jāveic 919 līkumi. 

Rantambores (Ranthambore) Nacionālais parks. Agrākā maharadžu medību vieta, kas tagad pārvērsta tīģeru rezervātā. Tīģeru fotomedības. Izbraucieni ar īpašiem safari busiņiem pa savannu un gleznaino parka apkārtni. Iespēja aplūkot Rantabores fortu, no tā paveras lielisks skats uz parka apkārtni.

Amaravata. "Nemirstīgo mājoklis." Mistiska/okulta vieta.

Dienvidindija.

Čenaja. Bijusī britu koloniālā Madrasa.
Kančepurama. Viena no septiņām svētākajām hinduisma pilsētām Indijā.
Mahabalipurama. Neparastāko un senāko svētnīcu pilsēta Dienvidindijā, izvietojusies okeāna krastā.
Pondičerija. Franču gaisotne un kultūra.
Nataradžas svētnīca. Ar zelta jumtu Čidambaramā.
Tandžores karaliskā pils. 
Brihadishvara svētnīca.
Augstākais Čolas dinastijas (IX-XIII gs.) sasniegums arhitektūrā.
Trinči klinšu forts.
Ranganatha svētnīca.
60 ha liela.

Maduraja. Viena no senākajām Dienvidāzijas pilsētām. Dēvēta par "Austrumu Atēnām."
      Nayak Tirumalai pils.
      Madurajas tirgus.
      Menakši svētnīca.

Perijaras Nacionālais parks. Tajā var novērot ziloņu uzvedību dabiskā vidē, Malabaras milzu vāveri, Indijas staltbriedi, pasaules lielāko savvaļas vērsi gauru un vairāk kā 260 putnu veidu. 

Kočina. Arābu jūras karaliene. Eksotiski garšvielu tirdziņi, ķīniešu zvejnieku tīkli, sinagogas, portugāļu celts cietoksnis, Indijas pirmā eiropiešu baznīca, holandiešu koloniālā laika celtnes.

Kovalam kūrorts.

Rišikeša. Pasaules jogas galvaspilsēta Himalaju priekškalnēs.
Haridvāra. Svētā pilsēta, kur savu pēdas nospiedumu atstājis Višnu.

Ziemeļindija.

Orča. Senā Bundeles ķēniņu galvaspilsēta, saglabājusi savu viduslaiku auru.
Kadžurahas svētnīcas.
Jaivilas maharadžas pils. Grezna.
Gvaliora (Gwaluor Fort) forts. Kalna galā XV gs. celts cietoksnis, kā 10 m augstie mūri sargā svētnīcas un pilis.
Zelta virsotne. (Sonagiri) Džainistu svētvieta ar 77 džainistu svētnīcām.
Panna Nacionālais parks. Izbraucieni ar safari busiņiem, Tīģeru, briežu un antilopju vērošana.
Sanči. Indijas nozīmīgākais budisma komplekss ar Lielo stūpu, ko cēlis ķeniņš Ašoka. Te atrodas stūpas no III gs.pmē.
Bimbetka. (Bhimbetka) 12 000 gadu seni klinšu zīmējumi.
Bhopal. Islāma sakrālais centrs ar seniem bazāriem un iespaidīgo Kroņa mošeju (Taj-ul-Masjid).
Spoguļu svētnīca. (Kanch Mandir) Džainu svētnīca Indžorā.

Mandu. Iespējams, Indijas visromantiskākais un gleznainākais arhitektūras komplekss, kur afgāņu ķēniņi kalna galā izveidoja izklaižu pilsētu elitei. Tagad tā pārvērtusies par "spoku pilsētu."

Maheshwar un Omkareshwar. Divi nozīmīgi hinduistu svētceļojumu  centri ar gātiem un svētnīcām Narmadas upes krastos. Aarti reliģiskā ceremonija.

Adžantas alas. Viens no pasaules brīnumiem, kur II gs.pmē.-VI gs.mē. cilvēki izkaluši zirga pakava formas aizas klintīs 30 budistu svētnīcas un izklājuši tās ar krāšņām freskām.

Ellora alas. 34 klintīs kaltu alu svētnīcu komplekss. te hinduisti mēģinājuši pārspēt budistu Adžantas alas. Iespaidīgākā no tām ir Kailasa svētnīca, kas izkalta no viena klintsbluķa. Tas ir divas reizes lielāks un pusotru reizi augstāks par Atēnu Partenonu.

Daulatabada. Milzīga cietokšņa drupas kalna galā, kur norisinājušās lielas kaujas un vēsturiski notikumi.
Aurangabada. Pēdējā Lielo Mogolu ķēniņa Aurangzeba galvaspilsēta. Tās vērtīgākais objekts ir Mazā Tadžmahala (Bibi Ka Maqbara).

Fantasy Rock dārzs. Indijas versija par Antonio Gaudi slaveno Guell parku.
Pinjore dārzi. XVII gs. miera oāze un relaksācijas vieta Mogolu imperatoriem un viņu harēmam.

Austrumindija.

Dzelteno cepuru sektas klosteris. (Yiga Choling Gompa (Ghoom)) Te glabā vērtīgo Nākotnes Budas statuju.
Observatory Hill. Budistu un hinduistu svētais kalns.
Lloyd botāniskais dārzs.
Thongsa Gompa.
XVII gs. klosteris, kas ticis celts paša Butānas karaļa uzraudzībā.
Jaldaparas rezervāts. Bagāta putnu valsts, ziloņu bari, Bengālijas tīģeri un parka simbolu - ļoti apdraudēto Āzijas vienraga degunradzi.

Kalkuta. (Kolkata)
Bhitarkanika Nacionālais parks. Plaši mangrovju meži, bagāta putnu valsts, lielākā krokodilu populācija Indijā. Parka pludmales katru gadu kļūst par planētas lielāko Olive Ridley jūras bruņurupuču "dzemdību namu."

Ratnagiri. Antīkā budistu svētceļojumu vieta.
Austrumindijas Zelta trijstūris. Bhubaneswar, Puri un Konark.

Dhauli kalni. Tajos norisinājās nežēlīga kauja starp varenajām Kalingas un Ašokas impērijām.
Raghurajpur. Mākslinieku ciems, kas specializējas palmu lapu apgleznošanā.
Chilika ezers. Pasaulē otra lielākā piekrastes lagūna. Flamingu kolonijas un  Irivadi delfīni.

Puri. Viena no 4 svētākajām Indijas pilsētām. Tā jāapmeklē katram hinduistam.
      Jagannath hindu svētnīca. Orisas pavalsts "vatikāns." Celts XII gs.
      Puri pludmale. Bengālijas līča krastā.

Vrindavāna. Mistiska/okulta vieta.
Čidambarāma. Mistiska/okulta vieta.
Mandara. ("Milzīgs," "Ciets") Leģendāra, zināma vieta.

Saites.
Indieši.