Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Anglija

Angliski - England.
Viena no Lielbritāniju (Apvienoto karalisti) veidojošajām zemēm.

Vēsture. Anglijas austrumos zinātnieks Kriss Stringers pie upes atradis darbarīkus, kuru vecums ir ap 700 000 gadiem.
Pēc Romas impērijas valdīšanas beigām Britānijā varu pārņēma anglosakši. Zemes feodālā sadrumstalotība kavēja valsts nostiprināšanai un karaļa varai.
Anglijas kristianizēšana. Viens no pāvesta Gregora Lielā ievērojamākajiem pasākumiem bija Anglijas kristianizēšana. Jāatzīmē, ka senākie Anglijas iedzīvotāji – ķelti - kristīgo ticību sāka pieņemt jau ar II gadsimtu no romiešiem, bet IV gadsimtā jau visa Britānijas sala, izņemot tagadējās Skotijas teritoriju, kur valdīja pikti, bijusi kristianizēta, tomēr, kad V gadsimtā to sāka iekarot anglosakši, iedzīvotāji no jauna pievērsās pagānismam. Ievērojamāki panākumi katoļu Baznīcai bija Īrijā, uz kurieni pāvests Celestīns 43l.gadā nosūtīja misionāru Pallūdiju, kura darbu ar 432.gadu turpināja Patriks (vēlāk iecelts svēto kārtā). Svētā Patrika darbībai bija tādi panākumi, ka Īriju sāka uzskatīt par “svēto salu” un “misionāru māti” – turpmākajos gadsimtos no šīs salas nāca daudzi ievērojami katoļu Baznīcas darbinieki.
Anglosakšu karalistes. VII gs. mūdienu Anglijas teritorijā bija izveidojušās 7 nozīmīgas anglosakšu karalistes - Veseksa, Saseksa, Eseksa, Kenta, Mercija, Austrumanglija un Nortumbrija. Uz to pamata, Veseksas karaļa Etelreda vadībā X gs. sākumā tika izveidota Anglijas karaliste.
Pagānu armija 13 gadu laikā pakļāva Austrumangliju un dienvidu Nortumbriju, veica lielus postījumus. 877.gadā Veseksas karaliste bija vienīgā anglosakšu karaļvalsts, kas izrādīja organizētu pretošanos. Šo pagānu iebrukumu apturēja Alfrēds Lielais ar savu armiju kaujā pie Edingtonas. Kauja noveda pie Vedmoras miera noslēgšanas - saskaņā ar to viens no vīkingu karavadoņiem Hutrums piekrita kristīties, pieņemt anglosakšu vārdu un kļūt par Alfrēda krustdēlu. par apmaiņu oficiālo robežu novilka starp sakšu un vīkingu zemēm. Vīkingu klātbūtnes pazīmes vēl joprojām jaušamas normaņu vietvārdos Anglijas ZR.
Vikingu iebrukums. Savāktais internacionālais karaspēks Knuda vadībā nonāca līdz Londonai un to aplenca. Aplenkums turpinājās ilgi. Bija visai niknas kaujas, kurās abas puses cieta lielus zaudējumus, bet virsroku tā arī neviena neguva. Vēl pēc vairākām kaujām uzsāka sarunas,kuros Knudam tika teritorija uz ziemeļiem no Temzas. Dienvidu teritorija tika Edmundam. Zemes bija viņu uz mūžu, bet, ja kāds nomirs, tad otrs iegūs visu Angliju. Edmunds nomira pirmais visai dīvainos apstākļos un Knuds kļuva par Anglijas karali.
Harolda II cīņa pret vīkingiem. Vīkingi, izceļoties malā Anglijas ziemeļos šādā brīdī, neviļus nospēlēja visai lielu lomu Vilhelma Iekarotāja karagājiena atbalstīšanā. Harolds II sakāva vīkingus Norvēģijas karaļa Haralda III Skarbā vadībā kaujā pie Jorkas, pie kam norvēģu karalis šai kaujā gāja bojā. Šis vīkingu karagājiens tiek uzskatīts par vīkingu laikmeta beigām Eiropā.
Tikai tad Harolds II varēja pievērsties cīņai ar Vilhelmu Iekarotāju, bet dārgais laiks jau bija zaudēts.
Normaņu iebrukums. XI gs. vidū izcēlās angļu-normaņu karš, kā rezultātā Normandijas hercogs Vilhelms Hastingas kaujā 1066.gadā sakāva anglosakšu karali Haroldu II un nodibināja savu varu pār visu Britāniju. Viņš kronējās Londonā Vestminsteras abatijā (pirmais iedibināja šādu tradīciju), jo divi viņa sāncenši uz Anglijas troni bija miruši. Vēl 6 gadus Vilhelms cīnījās ar dumpīgajiem sakšu zemniekiem. 
Vilhelma Iekarotāja reformas Anglijā. Vilhelms Iekarotājs atnesa viduslaiku Anglijā feodālo sistēmu, atņēma zemi daļai vietējo feodāļu un sadalīja to saviem bruņiniekiem. Visi Anglijas feodāļi kļuva par viņa vasaļiem – piedalījās viņa rīkotos karagājienos un maksāja meslus. Izmantojot iekarotāja tiesības, Vilhelms paņēma sev 1/7 Anglijas zemju un kļuva par lielāko zemes īpašnieku valstī. Viņš guva lielus ieņēmumus no zemēm Anglijā un Francijā. Viņš ieviesa jaunu nodokļu sistēmu.
Pavēlēja veikt visu Anglijas zemju un iedzīvotāju skaitīšanu, lai padarītu tos par dzimtļaudīm.
Līdz ar Vilhelma Iekarotāja pārveidojumiem Anglijā nodibinājās centralizēta valsts ar stipru karaļa varu. kopā ar saviem atbalstītājiem sacēla Anglijā daudz piļu, lai nostiprinātu savu varu.
Edvarda I valdīšanas gados varmācīgi no 1282.-1284.gadam tika pievienota Velsa. 
Edvards I no 1286.gada neveiksmīgi mēģināja iekarot Skotiju.
Priekšdarbi Lielbritānijas izveidošanai (1603.-?). 1603.gadā pēc karalienes Elizabetes I nāves Skotija un Anglija vienojās, ka tajās valdīs viens un tas pats karalis vai karaliene. Taču citādi katra no valstīm dzīvoja savu dzīvi, katrai bija savs parlaments un valdība, kas lēma gan par nodokļiem, gan citiem svarīgiem jautājumiem, uz valstu robežām darbojās muitas punkti. Kopumā XVII gs. angļi vairākkārt mudināja skotus uz valstisku apvienošanos, taču vienmēr saņēma strupu noraidījumu. Kā atteikuma iemeslu skoti minēja savas 2000 gadu (tā skoti paši apgalvo) ilgās valstiskuma tradīcijas, kas nereti aizstāvētas ar ieročiem rokās.
Anglijas republika. Tika proklomēta 1649.gadā.
1674.gadā tika nodibināta Anglijas banka un Londona kļuva par jauntapušās Britu impērijas centru.
1688.gadā Angliju un arī visas Britu salas pārņēma jukas, jo no troņa tika gāzts karalis Džeimss II (vienlaikus Skotjas, Angljas un Īrijas karalis). Gāšanas iemesls bija viņa pāriešana katoļticībā. Faktiskiar to tika pelikts punkts Stjuartu dinastijas valdīšanai Lielbritānijā. Katoļu atzara piekritēji, kurus dēvēja par jakobītiem, nerimās un vēl ilgāku laiku mēģināja atgriezt tronī savu karali. Vēlāk viņi mēģināja bremzēt Skotijas un Anglijas apvienošanas procesu, turklāt paradoksālā kārtā uz brīdi veidoja taktisku savienību ar Skotijas prezbiteriešu baznīcu, kas bija stingri protestanti.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Angija tik ļoti vēlējās izveidot ūniju, bija bažas par to, ka Skotija varētu kļūt par angļu ienaidnieci. jau bija sācies karš par Spānijas mantojumu un Londonai bija bažas, ka Skotija, kurā katoļu pozīcijas joprojām bija spēcēigas, varētu atjaunot savu seno aliansi ar Franciju - tobrīd angļu niknāko ienaidnieci. Šīs aizdomas vēl uzkurināja Skotijas parlaments, kas 1704.gadā pieņēma likumu par pastāvīgas ārpolitikas realizēšanu.
Taču situācija nebija labvēlīga, lai Skotija savam dienvidu kaimiņam varētu diktēt noteikumus. Valsts piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kas kulmināciju sasniedza 1706.gadā. Tādejādi nav nejaušība, ka sarunas par apvienošanos sākās tieši tad. Skotu apgrūtinātajam stāvoklim bija vairāki iemesli: jau pieminētā kara dēļ Angija bloķēja kuģu pārvietošanos Ziemeļjūrā, kas būtiski apgrūtināja Skotijas tirdzniecības darījumus - vairs nebija iespējams tirgoties ar vienu no galvenajām tirdzniecības partnerēm - Franciju. Savu iespaidu atstāja angļu pieņemtie likumi. bez tam krahu bija cietis arī skotu mēģinājums dibināt koloniju Panamā XVII gs. nogalē. Šai projektā naudu bija ieguldījuši daudzi skoti - visvairāk vidusšķiras pārstāvji, tā iztērējot savus ietaupījumus.
1706.gada sarunās angļi nāca klajā ar trim daudz dāsnākiem piedāvājumiem. Sasakaņā ar vienu no tiem apvienošanās gadījumā Skotijai tiktu piešķirtas tiesības tirgoties bez jebkādām muitas nodevām ar Anglijas kolonijām Ziemeļamerkā,kas līdz tam bija liegts. nemazāk svarīgs bija solījums atvērt eksportam no Skotijas visu Anglijas tirgu, kā arī nosacījums, ka ar nodokļiem netiks apliktas daudzaspreces, ko Skotija eksportē uz citām valstīm. No 25 līguma punktiem 15 bija veltīti tieši ekonomiskajiem jautājumiem.
Ekonomiskajā ziņā skoti noteikti būtu ieguvēji. Anglija sedza visus izdevumus, kas bija saistīti ar naudas kalšanas sistēmas standartizāciju, nomaksāja Skotijas karaļnama milzu parādus un ompensēja Panamas ieguldītāju zaudējumus, subsidēja arī uzņēmējdarbību Skotijā.
Toreizējā Anglijas un Skotijas karaliene Anna bija ūnijas atbalstītāja. Tieši viņai skotu parlamentārieši, kuri paši nespēja vienoties, uzticēja izveleties Skotijas pārstāvjus apvienošanās sarunās. Tādejādi arī notika tā, ka no 31 delegāta 30 bija ūnijas piekritēji. Šās delegācijas sastāvs (to vadīja Kvīnsberijas hercogs) izraisīja apvienošanās poretinieku neizpratni un niknumu.
Pašas sarunas bija savdabīgas: vairākus mēnešus abas delegacijas sēdēja katra sava telpa Vestminsteras pilī un apmainījās ziņnešu iznēsātiem rakstiskiem paziņojumiem. Jūlijā līgums bija saskaņots, bet rudenī to saka apspriest Skotijas parlamenta. Debates noriteja uz diezgan niknu sabiedrības protestu fona. Apvienošanas pretinieki sūtīja uz parlamentu petīcijas, bet, kad tas nelīdzēja, sāka aktīvāku pretdarbību. Tika izplatīti pamfleti, kuru autori kritizēja ūniju, pilsētās kūra sārtus un dedzināja valdības nodrukatas brošūras ar līguma tekstu, notika nemieri, kas tikai ūnijas pretinieku neorganizētības un savstarpējo domstarpību dēļ neizvērtas par īstu sacelšanos. Līdzīgu iemeslu dēļ nesaskaņoti darbojās parlamenta opozīcija, palaižot garām brīdi, kad līgumu vēl bija iespējams noraidīt. Angļi savu pozīciju bīdija pavisam vienkārši - vairākus desmitus tūkstošu mārciņu viņi bija atvēlējuši skotu parlamentāriešu uzpirkšanai (uz to vēlāk norādījis skotu dzejnieks un rakstnieks Roberts Bērnss).
Tādā veidā pakāpeniski ar nebūtiskiem labojumiem skoti atbalstīja isus vienošanās punktus un 1707.gada 16.janvārī Skotjas parlamentā ar 110 balsīm par un 67 balsīm pret ratificēja visu līgumu. Pēc dažiem mēnešiem to ratificēja arī Anglijas parlaments un 28.aprīlī saskaņā ar šo vienošanos savu darbību pārtrauca Skotijas parlaments kā izrādījās vēlāk - līdz pat 1999.gadam. Deputāti no Skotijas ieguva pārstāvniecību Apvienotās karalistes parlamentā, taču tā bija niecīga - apakšpalātā skotiem pienācās 45 vietas, kas bija tikai mazliet vairāk nekā Kornvolas grāfistei. Rezultātā skotu intereses netika ņemtas vērā (par šo netaisnību joprojām atgādina Skotu nacionālā partija, kas vēlas sarīkot vēl vuenu referendumu par Skotijas neatkarību).
Pēc visa notikušāskotu nacionālisti vēl šobaltdien uzskata, ka 1707.gada apvienošanās notikusi uz nelīdztiesīgiem pamatiem un Anglija burtiski aprijusi savu teritorijas un iedzīvotāju ziņā mazāko kaimiņvalsti. Skotu vara un amatpersonas uzpirktas, bet tautas vairākums augstprātīgi ignorēts. Arī angļu vēsturnieki nenoliedz šādu notikumu traktējumu vienlīdz norādot, ka, lai gan apvienošanās vairāk tobrīd bijusi nepieciešama Anglijai, arī Skotija guvusi būtiskus labumus. 

Aplūkojamie objekti. Anglijā pazīstamas ap 50 britu zemesszīmes, no kurām mākslinieciskākā ir Afingtonas Baltais zirgs, bet šokējošākā Sēnabesas milzis. Daudz piļu, no kurām varenākās drupas aiz sevis atstājusi Maidenkāstla. No megalītiskās kultūras paraugiem visslavenākā in Stounhendža.

Londona.
Kembridža. Te ir universitāte, Matemātiskais tilts.

Vindzoras pils. Senākā pastāvīgi apdzīvotā cietoksņpils Lielbritānijā.
Vorvika. Visdzīvākā no Anglijas pilīm.

Stratforda. Viljama Šekspīra pilsēta.

Anglijai raksturīgas krīta zemeszīmes, kopskaitā ap 50.

Administratīvais iedalījums.
      Devonšīras grāfiste.
      Dorsetas grāfiste.
      Hempšīras grāfiste.
      Oksfordšīras grāfiste.
      Somersetas grāfiste.

      Veseksas grāfiste.
      Viltšīras grāfiste.

Bāta. Angļu elegantākā pilsēta, kūrorts. UNESCO. Lielākoties veidojusies Četru Džordžu periodā no 1714.–1830.g. Tika izbūvētas ēkas un veselas ielas no brūni dzeltenīgā Bātas akmens.
      Royal Crescent. Milzīga pusloka formas būve ar 30 kopā saceltām mājām, celta XVIII gs. Pirmajā numurā ir muzejs ar autentisku tā laika bagātnieku iedzīvi.
      The Circus. Apļa veidā izvietotas trīs atsevišķas dzīvokļu ēkas.
      Bātas pirts. Nozīmīgākais pilsētas objekts. Tā ir vienīgā vieta Lielbritānijā, kur virszemē nonāk karstais avots. To izmantoja jau romieši, pa svina caurulēm zem grīdas novadīja karsto ūdeni uz tvaika istabām un baseiniem. Pēc viņu aiziešanas komplekss sagruva, tam virsū uzauga pilsēta. Tikai pirms 300 gadiem pirtis tika atkalatklātas, vēl tagad labi saglabājušās romiešu grīdas.
      Džeinas Ostinas muzejs. Slavenākā pilsētas iedzīvotāja. Uz Bātu Ostinu ģimene pārcēlās kad viņai bija jau 25 gadi. Pilsētu rakstniece neiemilēja un arī līgavaini neatrada, bet te tapa divas viņas grāmatas: Nortangeras abatija un Emma.
      Tērpu muzejs.
      Parade Garden.
Dienā te ieeja par maksu.
      Pulteney Brudge. Tilts pār Eivonas upi pašā pilsētas centrā. Vienīgais visā Lielbritānijā ir slēgts ar veikaliņu un kafejnīcu ielu iekšpusē.  

Liverpūle. No neliela zvejnieku ciema tā izauga par varenu pilsētu. Tai bija svarīga loma tā dēvētajā tirdzniecības trijstūrī, ko veidoja Eiropa, Amerika un Āfrika. Laikā starp 1700. un 1807.gadu caur Liverpūli tika pārvesti ap 1,5 miljonam Āfrikas vergu. XVIII portrets (pārstāv Holbeina mākslas skolu), „Nelsona nāve” (amerikānis Bendžamins Vests).

Birmingema. Birmingham. Liela pilsēta Anglijas centrā, transporta mezgla, lidosta. 2.lielākā Lielbritānijas pilsēta aiz Londonas. 1,06 miljoni iedzīvotāju (1976.g.). Viens no Lielbritānijas smagās rūpnieības centriem.
Pirmās ziņas par apmetni pilsētas vietā nāk no XI gs. No XVI gs. Birmingema ir ievērojams metālapstrādes centrs. Anglijas buržuāziskās revolūcijas laikā XVII gs. Birmingema atbalstīja parlamentu. 1839.gadā pilsētā sanāca čartistu konvents.
Aplūkojamie objekti.
      Sv.Mārtiņa baznīca. XIII gs., gotika. Pārbūvēta 1875.g.
      Sv.Filipa katedrāle. 1715.g., klasicisma. Arhitekts T.Ārčers, vitrāžas - E.K.Bērnss-Džonss.
      Rātsnams. 1852.g. Arhitekts Dž.Hensoms.
      Sv.Čeda katedrāle. 1841.g., neogotika. Arhitekts O.V.N.Pjūdžins.
      Tiesas ēka. 1891.g., eklektika. Arhitekti E.Vebs, I.Bells.
      XX gs 60.gados izveidots sabiedriskais un tirdzniecības centrs "Bull Ring."

Oksforda. Tajā ir Bodlija bibliotēka.

Čedaras aiza. 
Ironbridge Gorge tilts.
Glastonberijas abatija. Mītiskā karaļa Artura atdusas vieta.

Doveras baltās klintis. 100 m augstas, majestātiskas.
Duvras pils. Anglijas atslēga.
Kenterberijas katedrāle. Anglijas Vatikāns, UNESCO sarakstā. Vēsturiskais kenterberijas ciematiņš.
Griničas Karaliskā observatorija. 0.meridiāns, vieta, no kurienes pasaule sāk skaitīt laiku.

Karalienes Elenoras dārzs.
Septiņu māsu klints.

Braitona.
Britu rivjēra. Ekstravagants Karaliskais paviljons - viens no pārsteidzošākajiem un skaistākajiem Austrumu greznības paraugiem vecajā Eiropā.

Clovelly. Zemnieku ciemats.
Tindželas pils. Karaļa Artura pils drupas.
St.Ives. Mākslinieku un vēju pilsēta.
Lendsenda - Pasaules mala. Tālākais Lielbritānijas punkts.
Sentmaikla kalns. Britu atbilde Senmišela klosterim Francijā.
Avalona. Leģendāra vieta. 
Cotswold reģions. Īstā Anglija, kur pastaigas pildrežģu namiņu mazpilsētās un vēsturiskos dārzos aizved 300 gadu senā pagātnē.
Malmesbury abatija. Brīnišķīgs dārzs.

Blekbērna. Blackburn. Pilsēta Liverpūles-Līdsas kanāla krastā. 142 000 iedz. (1976.g.). Tekstilrūpniecības centrs, te 1765.gadā konstruēta pirmā adāmmašīna. Tekstilrūpniecības muzejs.

Blekpūla. Blackpool. Pilsēta Anglijā, Īrijas jūras krastā. 147 000 iedzīvotāju (1977.g.). Piejūras kūrorts, tradicionāla politisko partiju un arodbiedrību sanāksmju un konferenču vieta.

Tradīcijas. Anglijā (arī Lodonā) izplatīti mazie logi, no kuru lieluma bija atkarīga arī nodokļu iekasēšana vēl XX gs.

Ēdieni.
Eils. Angliski - ale. Angļu tipa eils radies Anglijā XVII gs.
Eils tiek darīts ar augšējo raudzēšanas metodi - siltums, kas atkarībā no alus šķirnes ir 15-25oC, ļauj fermentācijai notikt ātri un efektīgi. Tai beidzoties, raugi paceļas līd raudzēšanas tvertnes alus virsmai, tāpēc tos sauc par virsraugiem. Tie darbojas ļoti aktīvi, tāpēc eils nofgatavojas ļoti ātri un baudāms uzreiz pēc fermentācijas. Šī darīšanas metode piešķir alum augļainību, spēcīgāku aromāta buķeti, riekstainas notis. Eils ir biezāks un intensīvāks nekā lāgeris.
Vēsturiski gaišais eils nāk no Anglijas ogļraktuvju teritorijām, kur tas zemās cenas dēļ vbija iecienīts darbaļaužu dzēriens.Gaišais eils ir biezs gaišs vai viegli sarkans dzēriens ar vidēju alkohola saturu. Garšā var sajust apiņus un augstākas fermentācijas temperatūras radītās augļu un garšaugu nianses. Gaišajam eilam ir mazāka rūgtenuma pakāpe, salīdzinot ar eilu, uz kura pudelēm rakstīts bitter.
Brūnais eils ir tāds eila tipa alus, kurā ir vairāk iesala, tāpēc tā garša ir saldāka, bet krāsa variē no sarkanīgi brūnas līdz tumši brūnai. Garšā dominē maizes iesals un brūnais cukurs. Ir šķirnes gan ar augļaināku, gan arī ar sausāku, riekstaināku garšu. Tomēr kopējo vadlīniju brūnā eila garšai dod samazinātais apiņu daudzums, kura dēļ alus ir mazāk rūgtens. Tā stiprums parasti ir 4-7%.
Indijas gaišais alus (Indian Pale Ale) uz pudelēm tiek apzīmēts ar trim burtiem IPA. Tam ir zeltaina vai sarkanīga nokrāsa, biezs iesala apiņu aromāts. Garša - apiņiem bagāta, vēlāk var sajust arī rabarberus un nedaudz greipfrūtus. Tā nosaukums radies laikā, kad Anglijā alus brūvētājiem bija jāgatavo tāds alus, kas izturētu garus jūras braucienus uz Indiju pie tur izvietotā koloniālā karaspēka. Šī iemesla dēļ tika brūvēts alus stiprāks par parasto. lai izvairītos no bojāšanās, tam tika pievienotslielāks apiņu daudzums nekā parasti. Vēstures ziņās var atrast liecības, ka Indijā virsnieki ierindnieku alu atšķaidīja ar ūdeni, bet paši dzēra stiprāko versiju.

Saites.
Lielbritānija.