Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Stounhendžas komplekss

Stonehenge.

Viena no slavenākajām megalītiskajām būvēm Eiropā un arī pasaulē.
Atrašanās vieta. Anglijā, Pie Solsberijas pilsētas.
Apraksts. Sastāv no 3 dažādām būvēm, kas celtas dažādos laikos, taču tai pašā vietā.
1.būvniecības stadija attiecas uz neolītu (1900.-1700.g.pmē.). Tad uzbūvēts apaļš zemes uzbērums - hendžs, 97, 5 m diametrā.
2.būvniecības stadija (1700.-1550.g.pmē.) - senā uzbēruma iekšienē uzbūvēti divi stāvakmeņu apļi (38 pāri). Domājams, tie kalpojuši reliģiskām ceremonijām. Pie tiem ved zemes ceļā apmēram 400 m garumā.
3.būvniecības stadija attiecas uz bronzas laikmetu (1500.-1400.g.pmē.). Šai periodā uzbūvēts akmens aplis no stāvakmeņiem līdz 8,5 m augstumā un līdz 28 t svarā. Stāvakmeņi pārsegti ar akmens plāksnēm, tā radot noslēgtu apli apmēram 30 m diametrā. Plāksnes ar stāvakmeņiem saistītas ar dzelkšņu savienojuma palīdzību. Šī apļa iekšienē atrodas 5 trilīti, kas ietver tā saucamo Altāra akmeni.
Hipotēzes. Zinātnieki atzinuši, ka tā ir seba observatorija, pie tam tāda, kas vēro arī Mēnesi.

Raksti.
Noteikta precīzāka Stounhendžas zilo akmeņu izcelsmes vieta.

--------------------------------------------------------------------------------------------------- 

Nosaukums. Stounhendža – stone un henge - „uzkārtie akmeņi." Iespējams, angļu varinantā otrā vārda daļa cēlusies no pundž - "buķete." Tādējādi kompleksa nosaukums būtu - "akmeņu buķete" vai "akmeņu sakopojums."
Senie briti kompleksu sauca par "Milžu danci."
Interesanti, ka Armēnijā ir stāvakmeņu komplekss pie Sisianas pilsētas, kuru vietējie sauc par Karaundžu. Kara - armēniski nozīmē "akmens," bet vārda hundž nozīme armēņiem nav zināma. Viņi izteikuši domu, ka tas ir tas pats, kas hendž vārds Stounhendžas nosaukumā. 

Stounhendžas komplekss ir pasaulē vispazīstamākā megalītiskā celtne. Veidota no vairāk kā 8 m augstiem un līdz pat 28 t smagiem tēstiem akmens blokiem.

Atrašanās vieta. Anglijas DA, Viltšīras grāfiste. 130 km uz dienvidrietumiem no Londonas, ziemeļos no Solsberijas - Solsberijas līdzenumā. Nokļūt var ar autobusu no Southemptonas.

Vēsture. Kompleksa autori nav zināmi, jo, pēc zinātnieku domām, ap 3000.g.pmē. šo apgabalu apdzīvoja nelielas pirmo ganu un zemnieku grupas. Cilvēki, kuri pazina metālu (varu un zeltu), šeit sāka ienākt tikai ap 2500.g.pmē. no kontinentālās Eiropas. Viņi lietoja māla traukus un glabāja mirušos apaļos uzbērumkalnos – „biķeros,” pēc to formas. Ap 2000.g.pmē. šeit parādījās bronza. Tas sakrita ar saseksiešu parādīšanos, viņi kausēja metālus, audzēja liellopus un tirgojās ar Eiropu un Vidusjūras baseina valstīm. Ap 1500.g.pmē. uzplaukumam sekoja kultūras pagrimums.
Atsaucoties uz Sicīlijas Diodora sacerējumu (tanī, savukārt, viņš atsaucas uz Hekateju), par kompleksa autoriem var uzskatīt hiperborejus.
Gadsimtu gaitā komplekss vairākkārt mainījis savus īpašniekus līdz beidzot 1915.gada 21.septembrī sievas iedvesmots, Stounhendžu izsolē par 6600 mārciņām nopirka baronets Sesils Čabs kā dāvanu sievai. Tomēr baronetei šāds akmeņu krāvums nav gājis pie sirds, tāpēc Čabs Stounhendžu pēc trim gadiem to uzdāvināja valstij.

Izpēte.

Viljams Metjū Flinders Pitrijs – sava laika slavens ēģiptologs. Iesāka savu pētnieka darbību ar Stounhendžas izpēti. Jau 1880.gadā visai precīzi noteica trilītu uzsliešanas laiku – 2000.g.pmē. Viņš arī izstrādāja akmeņu numerācijas sistēmu, kuru izmanto līdz pat mūsdienām.

Normens Lokjērs – 1901.gadā veica apjomīgu kompleksa izpēti no astronomiskā viedokļa, un pirmais secināja, ka komplekss bijis aizvēsturisks kalendārs, kas uzrādījis Saules gaitu un saulgriežu punktus. Taču savos skaidrojumos viņš nepievērsa uzmanību citiem marķējumiem, kam ar Saules gaitu nebija nekāda sakara.

Sesils A.Ņūmens (Ņūhems?!) – 1968.gadā šis astronoms amatieris uzgāja kopsakarības, kuras norādīja, ka kompleksā varēja noteikt un paredzēt arī Mēness kustību. Tādas hipotēzes bija izteiktas jau arī iepriekš, taču viņš pirmais to pierādīja savā grāmatā „Stounhendžas mīkla” (The Enigma of Stonehenge). Zinātnieku aprindas uz šo teoriju iesākumā reaģēja ar ironiskiem smiekliem, taču beigās bija spiestas piekrist, ka fakti zināmā mērā par to tomēr liecina. Abi „stēlu pauguri” Z-ZR un D-DA kopā ar saviem pretpoliem Obrija bedrīšu lokā tiešām veido četrstūri, ar kura palīdzību var noteikt četras „mēnesstāvju” pozīcijas 18,61 gadu ilgstošajā Mēness ciklā. Tātad komplicētie Mēness apriņķošanas likumi te bijuši zināmi cilvēkiem jau sirmā senatnē.

Džeralds S.Hoskinss (1928.-2003.g.) – astronomijas profesors no Bostonas universitātes savos minējumos gāja vēl tālāk. Izmantojot Hārvarda universitātes un Smitsona institūta IBM datorus, izanalizēja simtiem kompleksā iespējamos novērošanas virzienus, salīdzināja tos ar Saules, Mēness un svarīgāko zvaigžņu atrašanās vietām senatnē. Tādējādi nonāca pie secinājuma, ka Stounhendžas struktūru orientācijai nevar būt gadījuma raksturs. Piedēvēja lielu nozīmi Bāzes akmeņu veidotajam četrstūrim, norādot, ka tas orientēts uz Mēness lēkta un rieta „mirušajiem punktiem,” bet diagonāles uz papildpunktiem. Tāpat viņš 19 skaita akmeņus saistīja ar Mēness cikla 19 gadiem. Ņūmens savā kopsavilkumā konstatēja, ka praktiski visi objekti, izņemot Piecu trilītu pakavu, saistīti ar Mēness novērošanu. Savus rezultātus publicēja žurnālā Nature, bet divus gadus vēlāk – 1965.gadā izdeva grāmatu „Stounhendža atšifrēta” (Stonehenge Decoded) un 1973.gadā "Neskaitot Stounhendžu."

Sers Freds Hoils – angļu astronoms un matemātiķis. Turpmākajos gados Hoskinsa atklājums tika plaši apspriests, viņa aprēķinus pārbaudīja. To pareizību apstiprināja Freds Hoils. Taču Hoils uzskatīja par pilnīgi neiespējamu, ka Britānijas iedzīvotāji varētu zināt Mēness ciklu. Viņš norādīja uz divām iespējām: vai nu neticama sakritība, vai arī kompleksa cēlājiem bijis kāds Skolotājs.

Aleksandrs Toms no Oksfordas universitātes. Viņš veica skrupulozu kompleksa uzmērījumu. Norādīja, ka Piecu trilītu pakavs īstenībā ir nepilns ovāls. Tāpat viņš piekrita Ņūmenam, ka komplekss pirmāmkārtām uzskatāms par Mēness observatoriju.

Džons Norts - uzrakstījis grāmatu "Stounhendža: neolīta cilvēks un kosmoss."

Maiks Pārkers Pīrsons - viņa vadībā pētnieki no Šefīldas universitātes pētīja apbedījumus Stounhendžas kompleksa teritorijā. Viņš uzskata, ka te apbedīti senie ķēniņi, par ko liecinot daži atradumi - piemēram akmens zizlis. Stounhendžas stāvakmeņi ir daļa no ceremoniālā kompleksa, kas izvietojās pie Aivonas upes. Senie iedzīvotāji to esot uzskatījuši par robežu starp dzīvo un mirušo valstībām.
Ar C14 metodi izpētītās kremētās senākās cilvēku atliekas tika datētas ar 3030.-2880.g.pmē., bet jaunākās - ar 2570.-2340.g.pmē. Zinātnieki uzskata, ka šajā 600 gadu periodā Stounhendžā apglabāti 150-240 vīrieši, sievietes un bērni.

Moderno tehnologiju pielietošana. 2010.gada jūlijā starptautiska arheologu grupa (zinātnieki no Birmingemas universitātes Lielbritānijā, Ludviga Bolcmaņa vārdā nosauktās Arheologiskas pētniecības un virtuālās arheologijas institūta Austrijā) pasaules sabiedrībai parādīja atklājumus, ko bija izdevies veikt ar moderno tehnologiju palīdzību: radaru un GPS. 9 dienu ilgā intensīvā darbā pētnieki zem Stounhendžas kompleksa atklajusi iepriekš nezināmas 25 m diametra būves pazīmes. Skeneri zem zemes fiksējuši vairākas 3 m (diametrā vai dziļumā?) bedres, kas atradās ap gredzenu, kas, savukārt, sastāvēja no 20 m (?) lielām bedrītēm. To nosauca par Vudhendžu(?). Tā varētu būt celta laikā 2500.-2200.g.pmē.
Atradumu izpētē piedalījās speciālisti no Vācijas, Norvēģijas un Zviedrijas. Šai gadījuma pētījuma aparatūra bija uzlabots radars (parasts radars sūta radioviļņu impuslsus un registrē to atstarotos signālus), kam bija palielinats istarotaju skaits. Izvietojums tika precizēts ar GPS palīdzību un dati apstrādāti ar jaudīgu datoru.
Pēc Volfganga Noibauera (L.Bolcmana Arheoloģiskās pētniecības institūts) vārdiem, tika iegūts kompleksa pazemes precīzs trijdimensiju attēls.

Magnetometriskie pētījumi. Komplekss pētīts arī ar magnetometrijas metodi. Ar tas palīdzību labi redzamas tranšejas.
2012.gadā ar 3D skanēšanas metodi izpētīja kompleksa akmens bluķus. Uz 5 no 83(?) bluķiem tika uzieti 72 dažādi zīmējumi, kas iegūti, nogriežot 1-3 mm akmens slāņa. Zīmējumos attēloti bronzas laikmeta cirvji un naži, kas agrāk bijuši labi saredzami, tagad izdēdējuši. Pēc šīs skenēšanas zinātnieki noskaidroja vēl vienu kompleksa īpatnību - tas bijis iekārtots, lai uz to lūkotos no ZA puses. Iespējams, tieši no turienes tuvojās reliģiskās procesijas.

Stīvena Vellera Akustiskā teorija. Neatkarīgās Klinšu mākslas akustikas laboratorijas (Lamesa, Kalifornijas pavalsts, ASV) pētnieks Stīvens Vellers (Steven Waller) ir  pētījis Stounhendžas kompleksu akustiskā plānā.
S.Vellers veicis pētījumus dažādās pasaules vietās, tostarp arī Stounhendžā, par kuras pētījuma rezultātiem viņš ziņoja 2012.gadā.  Vellers paziņoja, ka Stounhendžas apļa uzbūve atgādina skaņu viļņu rakstu, kas rodas diviem mūzikas instrumentiem vienā telpā vienlaikus spēlējot vienu un to pašu skaņkārtu. Īpašā eksperimentā Vellers brīvprātīgiem dalībniekiem ar aizsietām acīm lika staigāt pa lauku, kurā spēlēja divi dūdinieki. Eksperimenta dalībniekiem bija jāziņo pētījuma vadītājiem tiklīdz tie sajuta, ka starp viņiem un skaņas avotu atrodas kāds šķērslis. Laukā patiesībā nebija nekādu fizisku šķēršļu, taču skaņas viļņu interferences efekts dalībniekiem radīja iespaidu, ka tādi pastāv. Lūgti pēc tam uzzīmēt šos šķēršļus, cilvēki attēloja Stounhendžas elementiem līdzīgas struktūras - stabus un arkas.
Interpretējot šī eksperimenta rezultātus, pētnieks pieļauj, ka cilvēki, kas pirms apmēram 4600 gadiem uzcēla Stounhendžu, varēja šo skaņdzises parādību pamanīt kādās apvidū noturētās ceremonijās ar muzikālo pavadījumu un no šīs, viņiem neizskaidrojamās, šķietami pārdabiskās parādības tā iespaidoties, ka gaisā it kā sajustās, bet neredzamās struktūras nolemt uzbūvēt no akmens.
Sniedzot papildu argumentu savai hipotēzei par Stounhendžu kā skaņas efektu atveidojumu akmenī, Vellers norāda uz faktu, ka vairāki akmens apļi Lielbritānijā tiek saukti par Dūdinieku apļiem. Tautas teikas stāsta, ka dejotāji, kas šajos apļos dūdu stabuļu (citos variantos - vijoles) skaņu pavadībā dejojuši laikā, kad tas pēc vispārējiem valdošiem priekšstatiem nav bijis pieļaujams, piemēram, svētdienās, pārvērtušies akmeņos.
Britu arheologi Vellera hipotēzi tomēr neuzskata par ticamu, norādot, ka Stounhendžas akmens konstrukcija, kuras atlikusī, daļēji restaurētā daļa šodien redzama apmeklētājiem, ir nomainījusi iepriekš pastāvējušu, līdzīgu koka stabu veidojumu.

Apjomīgu pētījumu ietvaros četru gadu garumā veicot Stounhendžas digitālo kartēšanu 12 km2 platībā, zinātniekiem izdevies atklāt vēl 17 līdz šim nezināmus aizvēstures pieminekļus, kuru vecums varētu sasniegt pat 6000 gadu.

Kompleksa būvniecības vēsturiskās fāzes. Stounhendža šodien uzskatāma par pašu apjomīgāko un nozīmīgāko senatnes pieminekli Lielbritānijā. Pētnieki uzskata, ka komplekss tapis trijos posmos, daļa pētnieku izdala vēl ceturto posmu.

Stounhendža I (~3100.g.pmē. (pēc Z.Sitčina – 2900.–2600.g.pmē., oficiāli pieņemtais laiks 2800.g.pmē.)) – vispirms nepilnu 100 m diametrā izrakts lokveida grāvis un uzbērts pret ZA vērsts valnis jau vairāk kā 100 m diametrā. Izveidots Obrija bedrīšu loks ar 56 bedrītēm, uzbērta ieeja kompleksā ar 2 vārtakmeņiem, uzstādīts Papēža akmens, 4 pamatakmeņi (tātad septiņi akmeņi – analoģija ar Šumeras ķēniņa Gudeja septiņām akmens kolonām Lagašā) un pāris kārtis mastu bedrītēs. Loka iekšienē atklāti kremētu cilvēku kauli kā arī citi datējamie atradumi, ļāva aptuveni noteikt pirmās celtniecības fāzes vecumu. Pēc tam vieta uz 1000 gadiem pamesta (pēc Z.Sitčina – 700 gadu). Celtniecības pirmā fāze.

Stounhendža II (~2150.g.pmē.) – īsi pirms vai arī vienlaikus ar saseksiešu tautas ierašanos sākās paši vērienīgākie darbi. No kalniem Velsas DR tika atgādāti 80 (pēc citiem datiem – 82) akmens bluķi un tika izvietoti dubultā lokā. Akmens bluķu svars bija līdz 4 t, un tos pārvietot nebija viegls uzdevums. Atvesti tie tika pa Aivonas upi un izcelti tur krastā. Tādēļ viens no Alejas atzariem tika pagarināts par divām jūdzēm līdz upei. Domājams, ka 76 no tiem bija domāti Zilajiam pakavam un Zilo akmeņu aplim, pa 38 katrā. Rietumu pusē, liekas, bija paredzētas ieejas. Vienlaikus tika uzsstādīts Altāra akmens, orientēts uz ZA, uz Papēža akmeņa pusi, kuru šai celtniecības fāzē mazliet pavirzījuši austrumu virzienā. Tad arī tika uzstādīti divi jauni akmens bloki, kuri iezīmēja dabā jauno kompleksa asi. Lai pielāgotos jaunajām izmaiņām, eja apļa iekšpusē tika paplašināta rietumu virzienā (pa labi, skatoties no centra), tādēļ tika aizbērta arī daļa Grāvja un paplašināta Aleja. Tātad galvenais šīs celtniecības rezultāts bija nevis zilo akmens bloku uzstādīšana, bet gan jaunas kompleksa ass iezīmēšana, kura nobīdīta uz austrumiem attiecībā pret iepriekšējo. Tā komplekss eksistēja 150 gadus (pēc Z.Sitčina – vairākus desmitus gadu).

Stounhendža III (~2000.g.pmē.) – kāds, ar varu un teikšanu tai laikā izlēmis piešķirt kompleksam monumentālu veidolu, un tādēļ te nogādāti milzīgi bluķi, svarā no 40 t, smagākais no tiem sver 50 t, no 40 km tālas vietas - no Malboro kaļķa pakalniem. Pieņemts uzskatīt, ka tādu akmens bluķu bijis kopskaitā 77. Nogādāt smagos bluķus celtniecības vietā ir bijis smags uzdevums, taču uzsliet stāvus un nosegt ar pārsegumiem – vēl grūtāks. Visi bluķi ir labi apstrādāti, pārsegumu plāksnēm izveidota apaļa ārmala, lai kopumā tās veidotu pareizu riņķa līniju, un to dzelkšņi precīzi ieguļ vertikālo bluķu iedobēs, tādējādi veidojot ciešu slēgumu (līdzīgi Mikēnu Lauvu vārtiem). Nav zināms kādā veidā celtnieki tikuši galā ar šo uzdevumu, ņemot vērā vēl arī būvlaukuma slīpumu.
Lai atbrīvotu vietu Sarsēnu aplim un Piecu trilītu pakavam, divi zilo akmeņu apļi tika novākti. 19 no šiem akmeņiem izveidoja Zilo pakavu kompleksa centrā (patlaban to uzskata par nepabeigtu ovālu), bet 59 akmeņiem bija jāveido divi jauni apļi Sarsēnu apļa ārpusē atbilstoši Y un Z bedrītēm (Y aplī – 30 akmeņi, bet Z aplī – 29 akmeņi). Taču šie jaunie apļi tā arī netika uzbūvēti un mūsdienās ir aplūkojami tikai Y un Z bedrīšu loki. Tā vietā no zilajiem akmeņiem izveidoja tikai vienu – Zilo akmeņu apli (bijušo akmeņu skaits tajā precīzi nav zināms, bet uzskata ap 60). Tāpat arī nav zināms šā apļa izveidošanas laiks – vai nu uzreiz, vai pēc 200 gadiem. Noslēgtajā lokā ar diametru 30 m, novietoti 5 trilīti.

Stounhendža III b (periods 2000.–1550.g.pmē.). Papēža akmeni novietoja tagadējā vietā. Tas notika jau pēc zilo akmeņu pārgrupēšanas un Y un Z bedrīšu parādīšanās. Iespējamais Lokjēra izskaitļotais 1680.g.pmē. ir visai ticams pārbūves laiks.
Daži pētnieki uzskata, ka ap 1100.g.pmē. arī notikuši darbi, galvenokārt Alejas rajonā. Pielietojot Lokjēra astroarheoloģisko datēšanas metodi iznāk, ka Papēža akmens ticis novietots esošajā vietā ap 1680.g.pmē.

Kompleksa arhitektūra un uzbūve.

Kompleksa plāns mūsdienās.

Sastāvdaļas.
Zilais pakavs. Mazāki zilpelēki akmeņi, daži nokrituši, citi zuduši. Izvietoti pakava formā ar atvērumu tieši uz ZA. Patlaban saglabājušies 19. Šie akmeņi tika iegūti Prescelli kalnos Velsas DR. Pēc tam tie kādā veidā pa sauszemi un ūdeni veikuši ceļu vairāk kā 250 jūdžu garumā. Iesākumā 12 jūdžu uz ZR uzcelts senāks aplis, pēcāk tie nogādāti Stounhendžā.
Piecu trilītu pakavs. Neapšaubāmi, visiespaidīgākā akmens krāvuma daļa. 10 balsta akmeņi, šodien saglabājušies 8. Arī tie bija izvietoti pakava veidā. Tie atgādināja milzīgus akmens vārtus, un tos veidoja līdz pat 8 m augsti un 50 t smagi rupji apstrādāti bloki, no kuriem ik divi balsta šķērseniski novietotu ne mazāk masīvu akmeni.
Zilo akmeņu aplis. Tādi paši akmeņi kā „zilajā pakavā.” Šo apli veidoja 38 stāvus novietoti monolīti, katrs no tiem 4,5 m augsts, kas balstīja no savstarpēji savienotiem akmens blokiem veidotu gredzenu 29,5 m diametrā. Šodien daži monolīti krituši, citi zuduši. Patlaban saglabājušies 29 akmeņi, tātad 9 akmeņi ir zuduši. Laika gaitā šai aplī veiktas izmaiņas. Šodien zināms, ka „zilie akmeņi” iegūti akmeņlauztuvēs Priselli kalnājā Velsas DR, un tos no turienes nācies transportēt pa zemi un pa ūdeni vairāk kā 400 km.
Sarsēnu aplis. Masīvu vertikālu sarsēna (smilšakmens paveida) stabu aplis ar pārsegumiem ārpusē. Šie akmeņi, arī trilīti, rūpīgi apstrādāti tā, lai savienojot tos, veidotos precīzs aplis. Daži no tiem ir apgāzti, bet daži pazuduši. Zinātnieki noskaidrojuši, ka šis aplis sākotnēji sastāvējis no 30 balsta akmeņiem, no kuriem saglabājušies šodien ir 17.
Obrija bedrīšu aplis. Dažas pēdas no grāvja tā iekšpusē tika uziets aplis, kuru veido 56 padziļas bedrītes ar sadrupinātu krītu. Šīs bedrītes ieguvušas nosaukumu par godu to atklājējam Džonam Obrijam 17.gs. Bedrītes atrodas vienada attāluma viena no otras. Arheologi visas tās ir izpētījuši un noseguši ar baltiem cementa vāciņiem, tādējādi šis aplis ir labi aplūkojams vidē. Ļoti iespējams, ka šajās vietās sākotnēji atradušies „zilie akmeņi,” kas vēlāk pārvietoti uz iekšējo apli. Izpētot bedrītes ar radaru, secināts, ka šajās bedrītēs stavējuši koka stabi, kas ar laiku sapuvuši. Liekas, bedrītēs atrasti apdeguši cilveka kaulu fragmenti.
Koncentriskais grāvis. Vispāratzīts ir uzskats, ka ar to ir sākta kompleksa izveidošana. Te ņemta zeme kompleksa uzbēruma veidošanai. Grāvis veido riņķa līniju apkārt visam kompleksam ar diametru apmēram 100 m. Riņķa garums ir 1050 pēdas, platums ir 12 pēdas, bet dziļums – 6 pēdas. Tas nozīmēja lielu zemes masu pārvietošanu. Aptuveni puse šī grāvja tika izrakņāta 20.gs. sākumā, bet pēc tam aizbērta. Turpretī otra puse vēl joprojām nav pētīta un slēpj sevī visas varbūtējās erozijas un cilvēka darbības pēdas. ZA virzienā atstāta ieeja kompleksā, tai vietā uzietas vairākas bedrītes, kuras varēja kalpot norāžu uzstādīšanai (ieguvušas „mastu bedrīšu” nosaukumu).
Y un Z bedrīšu loki. Atrodas aiz grāvja, sastāv no rupjākām un neregulārākām bedrītēm.
Aleja – ieeja kompleksā, tā orientēta precīzi uz ziemeļaustrumiem. Būtībā tā ir milzīgs uzbērums, kuru ierobežo grāvji ar vaļņiem. Tādējādi izveidots ceļš 10 m platumā. Apmēram pēc trešdaļas jūdzes aleja sazarojas: viens atzars ved uz ziemeļiem līdz milzīgam iegarenam uzbērumam, kura ieguvusi "Cirka" nosaukumu, bet otrs pagriežas uz Aivonas upes pusi.

Atsevišķie akmeņi.
Altāris - 16 pēdu garš apstrādāts zilpelēks smilšakmens bloks, 6 t svarā. Pa pusei ierakts zemē zem viena trilīta pamata. Atrodas pašā kompleksa centrā (ass vietā). Dziedinātavas hipotēzes piekritēji pieļauj uzskatu, ka uz Altāra veiktas dziedināšanas, izmantojot to veidojošā zaļā vizlas smilšakmens īpašības.
Pamatakmeņi - plānā apzīmēti kā SS 91-94. Šie divi akmeņi tika atrasti grāvja iekšpusē, pretējās pusēs. Bez tam aiz Obrija bedrīšu apļa tika atrasti divi pauguri ar bedrēm vidū. Zinātnieki uzskata, ka šais atverēs atradās divi citi akmeņi, līdzīgi atrastajiem grāvja iekšpusē, tātad kopumā 4 akmeņi. Ja savienot tos ar līnijām, tad tās veido regulāru četrstūri. Šie četri akmeņi orientēti uz četriem Mēness "mirušajiem punktiem" tam lēcot un rietot.
Upurakmens - guļ grāvī tai vietā, kur ir uzbērta eja nokļūšanai kompleksa centrā. Domājams, akmens atrodas ne savā vietā, agrāk bijis vārtu akmens. Tādi bijuši vairāki, par ko liecina nospiedumu vietas.
Papēža akmens - saglabājies kompleksa ģeometriskās ass malā, laikam ar mērķi to iezīmēt dabā. Tas ir masīvs neapstrādāts akmens, iesniedzas zemē 16 pēdu dziļumā, atrodas slīpi 24 grādos. Viņš ticis papildināts ar diviem nelieliem stēlu pauguriem ZR un DA. Viņa nozīme labi redzama 21.jūnija rītā. Katrs, kas nostājas pēc gada īsākās nakts akmens apļa centrā, redz, ka gandrīz precīzi virs monolīta lēnām aust Saule. Tas pierāda, ka komplekss tiešām ir Saules templis.
Vārtakmeņi - tie bijuši divi, iezīmējuši vārtu vietu, taču līdz mūsdienām nav saglabājušies.

Atradumi.

Apbedījumi apkaimē. To ir diezgan daudz, un tie, burtiski, izmētāti pa visu Solsberijas līdzenumu (kapkalniņu platību literatūrā min kā 14 km2. Tajos atrasti bronzas kinžali, cirvji un milnas, zelta rotaslietas, apgleznoti trauki un nopulēti akmeņi. Šais atradumos arheologi saskatījuši līdzību ar Mīnojas un Mikēnu kultūrām Grieķijā. Jaunākie dati vedina domāt, ka šie kapu kalniņi ar nodomu izvietoti ap Stounhendžu, lai tos varētu redzēt kompleksa apmeklētāji.
Patlaban arheologiskie pētījumi kompleksa apkaimē ir noliegti.
Pirmās kremētās cilvēku atliekas - kaulus un zobus, Stounhendžā uzgāja jau 20.gs. 50.gados. Tās izpētīja ar C14 metodi, senākās datēja ar 3030.-2880.g.pmē., bet jaunākās - ar 2570.-2340.g.pmē. Šetfīldas universitātes zinātnieki Maika Pārkera Pīrsona vadībā izpētījuši, ka šajā 600 gadu periodā Stounhendžā apglabāti 150-240 vīrieši, sievietes un bērni. Līdz šim tika uzskatīts, ka apglabāšana notikusi tikai 100 gadu periodā no 2700.-2600.g.pmē.
Dzelkšņveida savienojumi, kas izmantoti Stounhedžas kompleksā akmeņu savienošanai, ir identiski tādiem pašiem Lauvas vārtos Mikēnās Grieķijā.
Akmens zizlis.
Dzintara diski zelta rāmīšos un lūgšanu krelles. Tādus lietoja Ēģiptē. Domā, ka tos atveduši feniķiešu tirgotāji.
Vēl viens akmeņu krāvums – tā atliekas atrodas 3 km uz austrumiem un celts pirms 4000–4500 gadiem.
Cita 3 m augsta bluķu kaudze – tā atrasta 2 km uz ZA, blakus senākam koka baļķu aplim.
Dāringtonas Volsas apmetne. Arheologi to uzgāja 2007.gadā netālu no Stounhendžas. Pētnieki uzskata ka apmetne, iespējams, bijusi apdzīvota tikai ziemas un vasaras saulgriežu laikā.

Kompleksa vecums. Ap 5000 gadu. Tika atrasti vairāki organiski savienojumi pēc kuriem noteikt vecumu: piemēram ragi ar iegriezumiem. Datējums liecināja, ka šie priekšmeti izgatavoti periodā 2900.-2600.g.pmē. Ogles gabaliņš no vienas no Obrija bedrītēm – 2200.g.pmē., noasināts rags (atrasts pie viena no trilītiem) – 2280.–2260.g.pmē., bet Alejas atradumi datēti ar 2245.–2085.g.pmē. Tātad komplekss ir vismaz 1000 gadu vecāks par Mikēnu un feniķiešu kultūrām.

Kompleksa astronomiskie parametri.
1. Komplekss orientēts tieši ZA virzienā t.i. vasaras saulgriežu saullēkta punktā (21.jūnijā), kur tas bija pirms 4000 gadiem. Tādējādi to var uzskatīt pa Saules templi. Austošo sauli aizsedz viens no vertikālajiem akmens bluķiem, kas atrodas 78 m nostāk no loka, nosacītās ieejas avēnijas sākumā. Tad arī pulcējas druīdu ideju mantinieki.
2. Monumenta analīze dod norādījumu uz stāvzvaigzni (kā?) Jaunavas Betu 32 gg. attālumā.

Hipotēzes.
Džons Obrijs jau 1666.gadā izvirzīja domu, ka vietu saviem rituāliem radījuši druīdi. Taču līdz šim arheologi nav konstatējuši nekādu kompleksa saistību ar druīdiem.
Sena observatorija, kurā novērota gan Saules gan arī Mēness kustība. Šodien visatzītākā teorija. Šeit neviens nav dzīvojis un neviens nav apglabāts (kaut gan cilvēku atliekas, arī kremētas, šeit ir atrastas).
Milzīga kapsēta. Ir pētnieki, kas uzskata, kakomplekss ir Velsas valdoso dinastiju apbedījuma vieta.
Romieši kā autori – mazticams, lai gan šai apvidū krustojās viņu ceļi, un tādēļ netālajā Seremā nocietinātā apmetnē bija izvietojušies romiešu leģioni. Ir pilnīgi skaidrs, ka komplekss tika uzbūvēts jau ilgi pirms romiešu ierašanās. Tāpat nav nekādu ziņu, ka viņi būtu ņēmuši dalību tālākā kompleksa pārveidē.
Hiperborejieši kā autori – ir zināms pamats aplūkot šo teoriju. Hekatejs no Abdēras savā grāmatā (līdz mūsdienām nav saglabājusies un šis citāts zināms pateicoties tikai Sicīlijas Diodora pārstāstam) stāsta, ka apmēram 300.g.pmē. hiperboreju apdzīvotā salā atrodas svēta teritorija ar apaļu Apolona templi. Tāpat izrakumos kompleksa apkaimē konstatētas vairākas līdzība ar grieķu pirmshelēņu kultūrām.
Feniķieši kā autori - tāda versija ir vērā ņemama, jo feniķieši bija izcili jūrasbraucēji. Kā tādi viņi apmeklēja arī Britu salas un tirgojās ar tām (ņēma varu).
Dziedinātava. Šī hipotēze balstās uz to, ka šeit uzietajām cilvēku atliekām ir traumu pēdas. Iespējams, te nodarbojušies ar kaulu lūzumu dziedēšanu. Britu senajās leģendās aprakstīts zaļā vizlas smilšakmens dziedējošais spēks - tāda materiāla ir 6 t smagais monolīts kompleksa centrā - Altāris. Īpaši daudz šo leģendu ir Viltšīrā un Pembrukšīrā (tajās ir daudz vizlas smilšakmens iegulu). Iespējams, tādēļ daļa Stounhendžas akmeņu ir no šejienes aizvesti.
Sesils A.Ņūmens – 1964.gadā, savā grāmatā "Stounhendžas mīkla" izteica hipotēzi par kompleksu arī kā Mēness observatoriju vienlaicīgi ar Saules. Pie tāda secinājuma autors nonāca izpētot pamatakmeņus un viņu veidoto četrstūri. Tas izsauc izbrīnu, jo Mēness novērošana ir diezgan sarežģīta, bet tā laika Albionas iedzīvotāji atradušies akmens laikmeta līmenī.
Džeralds S.Hoskinss no Bostonas Universitātes izteica hipotēzi, ka Stounhedža ir gigantisks skaiļotājs ar mērķi paredzēt aptumsumus. Viņš apgalvoja, ka 56 Obrija bedrītes domātas Mēness mezglu punktu korekcijai ar treju pārvietojamu marķieru palīdzību pa Obrija bedrīšu loku, jo 18 2/3 X 3 = 56. Tātad kompleksa galvenā funkcija ir aptumsumu paredzēšana. Sasaucas ar observatorijas hipotēzi.
Rūperts Tills - šis profesors veicis akustiskos pētījumus kompleksā un uzskata, ka šī ir ideāla vieta transa mūzikas atskaņošanai.
G.Higinss - savā 1827.gada grāmatā norāda, ka kompleksa ārējā aplī ir tieši 60 stāvakmeņu (vai tad tā ir?), un tas simbolizējot Austrumos pazīstamo Brihaspati ciklu - divas Jupitera pilnas apriņķošanas.
Saistība ar Apļiem laukos. Atzīmē to, ka Stounhendžas megalīta klātbūtnes vietā Viltšīras grāfistē, ir visbiežākā Apļu veidošanās vieta Anglijā. Šo sakarību apjauta metereologs Torens Milejs, kurš uzskatīja, ka senos megalītus cilvēki būvēja tieši šādās aktīvās Apļu vietās (par to viņā 2002.gada izdotā grāmata "Dievi un akmeņi"). Pirmie Apļi laukos Stounhendžas tuvumā reģistrēti 1968.gadā.
Burvja Merlina dalība. Šī versija laikam ņemta no kādiem folkloras materiāliem. Saskaņā ar to, Merlins sarsēnu bluķus pārvietojis pa gaisu un tā sakrāvis vajadzīgajā veidā. Interesanti, ka smagu akmeņu pērvietošana pa gaisu figurē daudzu tautu folklorā, kas sastīta ar megalītu būvi, piemēram, Nanmadolas pilsētas celtniecība Mikronēzijā, kur akmeņus pa gaisu pārvietoja brāļi Olosopa un Olosipa.

Kompleksa zīmējumi.
Britu bibliotēkas zīmējums – glabājas Britu bibliotēkā.
Kembridžas universitātes Pārkera bibliotēkas zīmējums – tur arī glabājas.
Duē zīmējums – franču pilsētā Duē atrasts 2006.gadā. Šajā 15.gs. zīmējumā autors visai labi iztēlojās kā ir sasaistīti akmeņi. Viņš pareizi attēlojis piecus centrālos trilītus. Zīmīgi, ka 15.gs. divi no pieciem trilītiem jau bija nokrituši. Tāpat attēloti akmeņu dzelkšņu veida savienojumi. Franču atradumu plānots izstādīt apskatei 2007.gadā Karaliskās akadēmijas izstādē par godu Londonas Antikvāru biedrības 300 gadu jubilejai.

Avoti.
Hekatejs no Abderas – tās ir pirmās raksrtveida ziņas par kompleksu no 300.g.pmē. Viņš ziņo par „savādu apaļas formas templi,” kas „veltīts Saules dievam.” Tas atrodoties uz kādas salas „ne mazākas par Sicīliju, iepretim ķeltu zemei (Francijai) okeānā, kas apskalo tās krastus,” ar ko nepārprotami domāta Britānija. Viņš raksta, ka reizi 19 gados „kad Saule un Mēness atkal ieņēma tādu pašu stāvokli,” salu esot apmeklējis Apolons.
Sicīlijas Diodors – turpina iepriekšējo stāstu 1.gs. pmē. Arī viņš raksta par „apļveida Saules templi,” kas paceļas „zaļajā Hiperborejas salā Ziemeļjūrā.” Viņš piemin arī Abarīdu – „Apolona augstāko priesteri,” gudru burvi. Diodors apgalvo, ka kādu dienu burvis „uz savas zelta bultas” aizlidojis uz Dienviditāliju, lai personīgi tiktos ar Pitagoru (tātad 6.gs.pmē.).
Monmutas Halfrīda 12.gs. grāmatā „Britānijas karaļu vēsture” teikts, ka „milžu riņķus” nevar būt cēluši tā laika cilvēki, bet pirmo reizi tādi radīti Īrijā. Akmeņus tiem gādājuši milži no Āfrikas. Tad ķēniņš Vortigens pēc Merlina padoma atkal uzslējis stateniski šos akmeņus.

Stounhendža un druīdi. Lai gan hipotēzi, ka kompleksu saviem rituāliem varētu būt iekārtojuši druīdi, izteica jau 1666.gadā Džons Obrijs, līdz šai dienai tam nav nekādu arheoloģisku pierādījumu.
Tas gan nekādi nemulsina mūsdienu druīdisko tradīciju piekopējus, kas katru gadu saulgriežu laikā pulcējas kompleksā, un sagaida tur rītu dejojot bungu un dūdu pavadībā. Līdz 1984.gadam tika rīkots Stounhendžas Brīvais festivāls, kad to aizliedza. Tas izraisīja sadursmes ar policiju, kopš tā laika pieeja kompleksam ir ierobežota. Nu druīdu rituāli šeit ir atkal atļauti un tie pulcē tūkstošiem cilvēku saulgriežos. Festivālu atbalstījis arī kultūras mantojuma fonds English Heritage, kura uzraudzībā atrodas komplekss.

Kompleksa enerģētika. Tiek uzskatīts, ka šis komplekss atrodas uz tā saucamās "Lī līnijas" kopā ar Sv.Mihaēla kalnu Lendsendā un Solsberijas katedrāli. Ir lasītas arī ziņas par levitācijai līdzīgām parādībām kompleksa apļa iekšpusē.

Interesanti!
Stounhendžas kompleksam līdzīgs esot uziets Jaunās Īrijas salā (Šoutenas salas pie Jaungvinejas).
Par armēņu Stounhendžu sauc Zorackareras megalītu kompleksu pie Sisiānas pilsētas.
Tāpat Jemenā esošu megalītu kompleksu sauc par Jemenas Stounhendžu.
Nebraskas pavalstī kāds ameirikāņu fermeris iekārtojis Automobīļu Stounhendžu no veciem spēkratiem.
Uzskata, ka Stounhendžas komplekss ir ģeoaktīva vieta ar labvēlīgu, dziedinošu efektu.

Apdraudējums! Kompleksu varot apdraudēt kurmji, jo līdz ar siltākām ziemām var pieaugt to populācija, kas var destabiizēt akmeņu krāvumus.

Saites.
Akmens apļi pasaulē. 

Эта крупнейшая мегалитическая культовая постройка и/или древняя обсерватория 2-го тысячелетия до н.э. имеет несколько земляных валов, внутри которых огромные каменные плиты и столбы образуют концентрические круги. Даже в наше время транспортировка издалека загадочных голубых каменных гигантов, из которых сооружен древний храм в Стоунхендже, является весьма затруднительной.

Камни представляют композицию из вертикально стоящих камней-менгиров, образующих круг диаметром 29,6 метра, подобно девичьему хороводу. Камни этого круга сверху соединены горизонтально лежащими плоскими камнями. Этот хоровод камней назван "сарсеновым кольцом". Внутри этого кольца подковообразно установлены самые большие камни высотой до 7,2 метра и весом до 50 тонн. Один из них - "Алтарный камень" ушел глубоко в землю. С наружной стороны сарсенового кольца концентрически расположены 3 круга, образованные множеством глубоких земляных лунок. Вокруг всех этих сооружений возведен земляной вал диаметром 106 метра с наружным рвом. Комплекс Стоунхенджа в разные периоды времени перестраивался трижды, каждый раз имея новую планировку.

Для сооружения Стоунхенджа использовались особые голубые и иные камни, которые устанавливались в кольцевые структуры. Камни голубого цвета присутствуют во многих древних культовых центрах и сооружениях на всех континентах (в России - Синь-камень" у Плещеева озера Ярославской области, на Куликовом поле Тульской области). На дно каждой лунки укладывалось много кремневых осколков, однородной мелкой буры, осколки голубого камня-реалита, а порой и ритуальные керамические сосуды с останками кремированных людей и священных животных. Подобное наблюдается также над местами стоянок первобытного человека, где в неглубоких ямах видны следы кострищ, осколки кремня, изделия из него, осколки гончарной посуды. У таких кострищ также проводились культовые хороводы и обрядовые игры. Следы храмов, подобных Стоунхенджу, встречаются во многих странах северного полушария от Шотландии до Африки и от Франции до Сибири с Алтаем, где и сегодня имеются остатки удивительных мегалитических сооружений древности (например, на Соловецких островах, в Новгороде и других местах, что частично отражено на карте Антония BУДА 1555 года).

Откуда брались голубые камни (долерит, риолит, известняковый туф и песчаник) для строительства? Вариантов несколько:
1) Из Уэльса с горы Прессели (это 250 км по прямой);
2) Из района Марлборо-Даунс (30 км к северу от Стоунхенджа);
3) Можно было разорить находившиеся неподалеку, в радиусе 50 км от Стоунхенджа, более 350 других древних историко-археологических культовых памятников - святилища с кольцами из камней диаметром 49 м, круглые и длинные могильники, круги из камней в Уэст-Кеннете... Может был и иной, сейчас неизвестный вариант.
4) Согласно же преданиям, для сооружения Стоунхенджа какая-то часть огромных голубых камней-гигантов была доставлена с ирландской горы Килларос; в Ирландию эти камни "принесли великаны" с юга Марокко и поставили на горе, когда они обитали там. В этих камнях, называвшихся "камнями Пляски", скрыта тайна и целительная их сила против многих болезней.

Как осуществлялся подъем и транспортировка этих голубых камней? Легенды говорят, что в сооружении не было камня, не наделенного силой волшебства, и камни передвигались по волшебству, якобы, под руководством легендарного жреца-волшебника Мерлина. Который, как считается, захоронен на северо-западном побережье полуострова Корнуолл у некогда величественного храма, соединявшемся подземным тоннелем со Стоунхенджем. Этот волшебник якобы соорудил простые устройства, уложив камни с их помощью легко и быстро, чем удивил всех присутствующих, которые до этого не смогли их сдвинуть с места. В данном случае Мерлин мог использовать методы, которыми и сейчас пользуются монтажники для перемещения тяжелых грузов (рычаги из бревен, катки, канатно-лопастная система и тому подобное). Транспортировка по суше волоком больших кораблей и других тяжестей на санях по скользкой глине или по снегу тоже известна. Иногда камни обвивали деревом до образования цилиндрической формы и катили по земле. На удивление присутствующих Мерлин ответил, что если бы они увидели, какие чудеса умеют творить скифы, то удивились бы еще больше... Древние предания приписывают Мерлину скифское происхождение из района Днепровских порогов. В связи с этим английский поэт XVIII века Томас Уортор в своем посвящении Стоунхенджу писал: 

"О, древний памятник cо Скифских берегов,
Не Мерлином ли ты сюда перенесен ?" 

Возможно, назначение Стоунхенджа ничем не отличается от назначения других культовых сооружений планеты, которые ориентированы прежде всего на Священные центры Земли, а не на мигрирующие полюса планеты (12 тысяч лет тому назад северный географический полюс находился на севере Канады откуда он "пропутешествовал" за этот период к его нынешнему положению).

Вероятное время сооружения Стоунхенджа относят к ХV-ХIХ векам до н.э. О том, что этот храм был построен до прихода сюда римских завоевателей, можно судить по высказываниям Юлия Цезаря, верховного жреца Юпитера и богини Рима (начало I века н.э.). Он писал о Стоунхендже, что древнее и поразительное сооружение ему представляется остатком друидического храма (Британия и в древности славился великой друидской школой учености). Цезарь считал, что британцы и гиперборейцы в то время были одним и тем же народом.

Греческий историк Диодор Сицилийский писал о кельтах, что их храмы имеют сферическую форму. Аполлон посещает кельтов каждые 19 лет, играл на кифаре и танцевал ночь напролет до восхода Плеяд в весеннее равноденствие. Подобно Стоунхенджу, кельтско-гиперборейские храмы Аполлона были также во Франции у истока реки Дордон на Центральном горном массиве, куда в XVI веке до н.э. начали переселяться гипербореи из-за Урала. 

Некоторые экстрасенсы, посещавшие Стоунхендж, видят над камнями фантом древнего храма с полусферной купольной частью, которая была деревянной. Над куполом якобы находилось стреловидное навершие из большого кристалла (подобные навершия еще можно увидеть в Индии). Как правило, древние культовые сооружения имели также и подземные ходы. Были они и в Стоунхендже, чему есть подтверждения. В 1,5 км севернее Стоунхенджа видна шахта глубиной более 30 м, колодец которой диаметром 1,8 м пробит в сплошной меловой толще, где внизу были штольни, уходившие в разные стороны, в том числе и в сторону Стоунхенджа, где ранее был спуск в подземелья, впоследствии засыпанный. Рассказывают, что Алтарный камень ушел в землю именно на этом месте. Не исключено, что в неисследованных подземельях Стоунхенджа могут находиться древнеисторические материалы, которые позволят дать ответ на многие вопросы.

В 1953 году в Стоунхендже были замечены впервые следы резьбы по камню. Время настолько не пощадило древний памятник, что прочесть и зарисовать эти надписи (надписи ли?) было невозможно. Казалось бы, прочитать их не смогут никогда, но... помог научный прогресс.

В 2003 году пришло сообщение о том, что каменные глыбы в незапамятные времена, оказывается, все-таки были испещрены надписями. Лазерное сканирование помогло обнаружить старинную резьбу на столбах Стоунхенджа, совершенно незаметную невооруженным глазом. В ходе эксперимента была отсканирована только часть трех из 83 каменных глыб, образующих знаменитый доисторический монумент в Уилтшире. Археологи компаний Wessex Archaeology и Archaeoptics надеются, что полное исследование даст убедительное доказательства того, что Стоунхендж уже был мертвым памятником в то время, когда была сделана резьба. Эти рельефы глубиной не более 2 миллиметров изображают наконечники бронзовых топоров. Результаты сканирование показали, что резьба достаточно стремительно разрушается. 
формагентства сообщили, что вблизи сооружения была найдена древняя могила "каких-то 7 человек, которые, как показали анализы, являлись родственниками". [Новости на НТВ, 22.06.2004 в 15.15]. 
О назначении гигантского сооружения до сих пор идут споры, наиболее популярной выглядят следующие гипотезы:

1) "Дом великанов". Большие камни ворочали большие люди (уже вымершее племя), которые и построили дом "под себя". Точнее - стены. Деревянная крыша, естественно со временем исчезла.

2) Древний храм. По одной из версий, это был храм Солнца и Луны, построенный в те времена, когда люди переходили от охоты (и от почитания Луны-покровительницы охотников) к земледелию (и, соответственно, к почитанию Солнца-покровительнице земледелия). Со стороны главной дороги можно было в определенный день наблюдать, как Солнце и Луна сходились на одной вертикальной линии в просвете между камнями (при этом, Солнце - чуть выше).

3) Древний "астрономический календарь". Действительно, с его помощью можно было рассчитывать положение светил.

4) Древняя "обсерватория". Минусом этой версии служит то, что Стоунхендж стоит не на вершине холма, а на его очень пологом склоне, в связи с этим он вряд ли мог служить полноценной астрономической обсерваторией...

5) Древнее "сигнализационное устройство" для предупреждения глобальной литосферной катастрофы (автор - А.Вотяков, 1998). Бдительные жрецы, заметившие, что однажды Солнце встало в неположенном месте (с помощью точно выставленных камней это сделать несложно), должны были немедленно сделать вывод о том, что земная ось сместилась и грядет большая катастрофа (по Вотякову - литосферная катастрофа).

6) Древний "математический вычислительный центр". Некий каменный прототип деревянных счет или арифмометров "Железных Феликсов". Вычисления производились с помощью камней, перекладываемых от лунки к лунки.

7) Зашифрованные "математические константы и схема устройства летательного аппарата" (автор - А.Злобин, 1995). Каменный круг - это, якобы, макет "центрального магнита" в неком корабле инопланетян или працивилизаций.

8) "Энергоустройство или сигнализационное устройство связи" (версия выдвинута "Космопоиском" в 1999 году). Возможно, внутри системы каким-то образом (с помощью пьезоэффекта?) вырабатывается электростатический заряд сигнал, который, вполне вероятно, можно уловить в космосе на достаточном расстоянии. Если версия верна, то она может объяснить, почему множество Кругов на полях (сигналов из Космоса?) концентриуются возле самого Стоунхенджа (радиомаяка?) или вдоль веерных "линий Космопоиска", проходящих через него.

В настоящее время рядом со Стоунхенджем в Даркхилле расположена ракетно-испытательная база, говорят, что она частично использует древние подземелья. Сам древний храм сейчас - самое известное на юге Англии туристическая достопримечательность, особым успехом он пользуется среди эзотериков всех школ и направлений. Над этим местом часто наблюдают различные АЯ и НЛО (один из классических для россиян примеров - НЛО на снимке, сделанном российским исследователем Л.Целиной). Еще одна особенность Стоунхенджа - возле него довольно часто в летние ночи проявляются пиктограммы и Круги на полях.

* * * Проезд до Стоунхенджа (Стонхенжа): 1) Из Лондона на поезде (линия Лондон-Саутгемптон-Эксетер-Плимут) до Солсбери; далее - на автобусе до места. Сам Стоунхендж огорожен сеткой, не все его части удобны для осмотра, какие-либо раскопки запрещены.
2) От Лондона автотранспортом ехать на западо-юго-запад через Саутгемптон и Солбери, далее по указателям (всего около 180 км).