Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kārlis Lielais (768.-814.g.).

Karolingu dinastijas Franku valsts otrais un slavenākais ķēniņš no 768. līdz 800.gadam un Svētās Romas impērijas ķeizars no 800. līdz 814.gadam.

Radniecība. Tēvs - Pipins Īsais, iepriekšējais karalis.
Divi dēli - Ludviķis Dievbijīgais (nākamais imperators) un ???.

Dzīvesgājums. Franku valsts karalis no 768.–814.gadam. Enerģisks valdnieks un prasmīgs karavadonis.
Tā laika rakstnieki stāstīja, ka Kārlis ir bijis liela auguma, neparasti izturīgs un spēcīgs cilvēks.

Ārpolitika. Savas valdīšanas gados gandrīz katru gadu Kārlis devies vairāk kā 50 karagājienos uz kaimiņu zemēm un to rezultātā dikti paplašinājis savas valsts robežas.
Itālijas iekarošana. Vienlaikus ar cīņu pret sakšiem, Kārlis Lielais paplašināja Franku valsts ietekmi arī citos reģionos. Divas reizes viņš ar karaspēku šķērsoja Alpu kalnus un iebruka Itālijā un iekaroja tās lielāko daļu. 772.gadā viņš sakāva langobardus, kuru karalis Dezidērijs bija lauzis līgumu ar pāvestu, iebrucis Itālijā un apdraudēja Romu. Pievienojis langobardu zemes Franku valstij, Kārlis Lielais atdeva Baznīcai ne tikai tās teritorijas, kuras pāvestam bija dāvinājis viņa tēvs Pipins Īsais, bet arī jaunus apgabalus, tādejādi paplašinādams Pāvesta valsti, līdz ar to palielinot Baznīcas ietekmi.
Cīņa ar arābiem. 778.gadā franku karalis Kārlis Lielais pirmo reizi veica iebrukumu Andalūzijā, taču šeit viņš sadūrās ar arābiem, kas bija ieradušies no Ziemeļāfrikas. Cīņa ar tiem nebija neko veiksmīga – Kārlis cieta sakāvi un viņa vadītie franki bija spiesti atkāpties. Atkāpšanos sedza maza vienība ar Kārļa radinieku Rolandu priekšgalā. Tā Pirenejos tika ielenkta un sīvā kaujā ar vietējiem iedzīvotājiem pie Ronsevāles pilnībā iznīcināta. Šis traģiskais notikums tēlots vecfranču XII gs. sākuma poēmā – „Dziesma par Rolandu.”
Pēc laika Kārlis atkal izmēģināja laimi cīņā ar arābiem un tomēr iekaroja nelielu apgabalu uz dienvidiem no Pirenejiem līdz Ebro upei.
801.gadā Kārļa Lielā karaspēks atbrīvoja no arābiem lielāko daļu Spānijas apgabalu.
Cīņa ar sakšiem. Visilgāk ilga Kārļa Lielā kari ar sakšiem, kas dzīvoja uz ZA no frankiem starp Reinas un Elbas upju lejtecēm. Karš ilga vairāk kā 30 gadu – viņš devās veselos 8 karagājienos, kamēr guva noturīgas sekmes. Frankiem bija spēcīga kavalērija un labs apbruņojums. Turpretī sakši bija brīvi kopienu locekļi, kas augstu vērtēja savu neatkarību. Viņi cīnījās nekārtīgos pūļos un tos neaizsargāja bruņas. Tamdēļ sakši parasti tika sakauti. Tomēr, tiklīdz franki bija prom, tā sakši sacēlās, nodedzināja un nopostīja franku saceltos cietokšņus, klosterus, baznīcas, nogalēja misionārus.
Sakšu pakļaušanai Kārlis Lielais izmantoja arī kristīgo baznīcu un sāka sakšus kristīt - pievērsa varmācīgi, pat piedraudot ar nāvi atteikšanās gadījumā. Kārlis Lielais sakšu pakļaušanai izmantoja arī ļoti nežēlīgus paņēmienus. Tā, piemēram, 782.gadā viņš pavēlēja publiski nogalināt ap 4500 ķīlniekus. Tika izdoti likumi, kas paredzēja nāvessodu pat par vissīkāko pārkāpumu, vērstu pret Baznīcu un valdnieku, iedzīvotājiem uzliktas tā sauktās “desmitās tiesas” nodevas Baznīcas labā, tomēr arī šādi pasākumi nedeva rezultātus.
Sakšu pretošanos izdevās apslāpēt vienīgi tad, kad franku valdnieks ar bagātīgām dāvanām un dažādu privilēģiju piešķiršanu pārvilināja savā pusē ievērojamākos sakšu vadoņus un citus augstmaņus. Lai gūtu pilnīgu uzvaru, Kārlis Lielais noslēdza savienības līgumu ar sakšu austrumu kaimiņiem Pieelbas (Polabas) slāviem - obodrītiem, kas jau no seniem laikiem bija sakšu ienaidnieki. Pēc militārajām uzvarām, lai novērstu atkārtotas sacelšanās, varmācīgi nokristītie sakši masveidīgi tika pārvietoti uz Franku valsts iekšējiem apgabaliem, bet viņu zemes izdalīja frankiem un to sabiedrotajiem obodrītiem.
788.gadā Franku valstij tika pievienota arī Bavārija.
Avāru valsts iekarošana. Ciešot sakāvi 626.gada Konstantinopoles aplenkumā, avāri zaudēja savu varenību. Viņu valsti vēlāk iekaroja un iznīcināja Kārlis Lielais.
Kārļa Lielā valdīšanas beigās viņa valsts varā atradās daudz tautu un valsts pēc platības jau sāka līdzināties Rietumromas impērijai, pēc Bavārijas un Spānijas apgabalu pievienošanas Franku valsts aizņēma gandrīz visu senās Rietumromas impērijas teritoriju.
Viņa valdīšanas laikā notika dāvanu apmaiņa ar Abasīdu kalifa galmu Bagdādē.

Svētās Romas impērijas dibināšana. Līdz ar to, ka Franku valsts bija izpletusies praktiski jau Rietumromas impērijas robežās,  800.gada Ziemassvētkos pāvests Leons III kronēja Kārli Lielo, iesvētot to par imperatoru, piešķirot Cēzara (ķeizara) titulu. Tādejādi tika nodibināta senās Romas mantiniece – Franku impērija, kuru, sākot ar XIII gadsimtu, sāka saukt par Svēto Romas impēriju (Sacrum imperium Romanum).

Iekšpolitika. Kārļa Lielā valdīšanas beigās viņa valsts varā atradās daudz tautu un valsts pēc platības jau sāka līdzināties Rietumromas impērijai. Tamdēļ 800.gadā viņš ieradās Romā un pasludināja sevi par imperatoru. Pāvests Leons III (795.-816.g.) uzlika tam galvā imperatora zelta kroni. Citu Eiropas valstu valdnieki centās nonākt viņa aizbildniecībā un noslēgt ar viņu savienību.
Iekaroto zemju zemes tika sadalītas dižciltīgajiem frankiem. Nežēlīgi apspieda zemnieku nemierus.
Divas reizes gadā Kārlis Lielais sasauca uz apspriedi lielos zemes īpašniekus un ar viņu piekrišanu izdeva likumus. Atsevišķus gabalus pārvaldīja imperatora iecelti grāfi. Lai viņus kontrolētu, Kārlis izsūtīja pa visu impēriju savus sūtņus, ko izraudzīja no tuvāko un uzticamo ļaužu vidus.
Impērijas laikā vairums zemnieku jau bija kļuvuši tik nabadzīgi, ka tos gandrīz vai nemaz neņēma armijā un karaspēks sastāvēja gandrīz tikai no lielajiem zemes īpašniekiem un viņu karadraudzēm.
Kārļa Lielā valdīšanas beigu periodā lielie zemes īpašnieki sāka izrādīt tam nepaklausību un bieži atteicās izpildīt tā pavēles. Valstī sāka attīstīties centrbēdzes tendences.

Reliģija. Ievērojams pavērsiens katoļu Baznīcas ietekmes nostiprināšanā, kā arī visas Eiropas politiskajā dzīvē, sākās VIII gadsimtā, kad par Franku valsts valdnieku kļuva Pipina Īsā dēls Kārlis, kurš vēlāk ieguva pievārdu “Lielais.” izprazdams vienotas reliģijas lielo spēku valsts vienotības stiprināšanā, vienlaikus ar Franku valsts paplašināšanu aktīvi darbojās arī katoliskās kristīgās ticības izplatīšanā, tādejādi vairodams ne tikai savu, bet arī Baznīcas varu.
Lielu vērību imperators pievērsa klosteriem.

Izglītība, kultūra, zinātne.  Būdams tālredzīgs valstsvīrs, Kārlis Lielais prata novērtēt izglītības, zinātnes un mākslas nozīmi, tādēļ ar viņa pavēli tika dibinātas skolas, kuru uzdevums bija sagatavot garīdzniekus un valsts ierēdņus. Īpaša skola tika dibināta arī pie valdnieka galma, kurā mācījās ne tikai augstmaņu bērni un valdnieka ģimenes locekļi, bet arī pats imperators. Šīs skolas varēja uzskatīt par sava laika akadēmijām, kurās bez kristīgās ticības pamatu mācības audzēkņi apguva arī gramatiku, matemātiku, mūziku un citus priekšmetus, mācību procesā iepazīstoties arī ar antīko autoru sacerējumiem. Reizē ar skolu veidošanos attīstījās un sāka uzplaukt arī māksla un arhitektūra. 

Nospiedums civilizācijā. Viņš spēcīgi ietekmēja laikabiedrus, viduslaikos par viņu tika sacerēts daudz leģendu un dziesmu, kas apdzied viņa varoņdarbus.
Leģenda vēsta, ka Kārlis Lielais esot izgudrojis sidru - viņš reiz esot uzsēdies uz pārgatavojušos ābolu maisa, tie esot saspiedušies, un tā rezultātā radies dzēriens.

Mistika. Saskaņā ar leģendām par Svēto šķēpu (Vīnes variantu), bijis viens no tā īpašniekiem. Nav šķīries no tā ne mirkli, tas ļāvis tam uzvarēt 47 kaujās (no arābiem tomēr dabūja pa biksēm!). Nejauši viņš to nometis zemē un miris nākamajā dienā.

Kārlis un NLO.

Avoti.
Kārļa Lielā biogrāfija. (Vita Caroli Magni) 789.gadā sarakstījis Kārļa Lielā historiogrāfs Einhards. Aistus min 12.nodaļā: “Austrumu krastu apdzīvo slāvi un aisti un citas tautas.”

Saites.
Karolingu dinastija (751.-X gs.).