Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Franku valsts (486.-843.g.)

Regnum Francorum.
Agrīna feodāla valsts, kas radās V gs. beigās Romas impērijas teritorijā ģermāņu izcelsmes franku ciltīm iekarojot Galliju, bet pēc tam izpletās pa lielāko dalu Rietumeiropas karaļa Kārļa Lielā iekarojumu rezultātā.

Vēsture. bet 486.gadā, desmit gadus pēc pēdējā Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšanas (476.gadu uzskata par Rietumromas impērijas bojāejas gadu), rietumģermāņu franku ciltis iebruka Gallijas ziemeļdaļā, liekot pamatus vēlākajai Franku valstij, kurai bija lemts spēlēt ievērojamu lomu turpmākajā Eiropas vēstures gaitā.
Franki iekaro Galliju (486.g.). Franki bija viena no ģermāņu ciltīm. Pirms ieiešanas Gallijā tie dzīvoja gar Reinas upes lejteci.V gs. beigās priekšgalā izvirzījās karavadonis Hlodvigs (481.-511.g.). Noslēdzis savienību ar citu cilšu vadoņiem, Hlodvigs savus karotājus veda uz Galliju, kuru tolaik vadīja no Romas atšķēlies un par neatkarīgu pasludinājies vietvaldis.
486.gadā franki sakāva vietvalža armiju un kļuva noteicēji pār lielāko daļu Gallijas.

Franku saimniekošana Gallijā. Iekarotajā zemē franki apmetās kaimiņu kopienās. Viņi sadalīja savā starpā daļu Romas vergturu zemju. Hlodvigs sagrāba milzīgas teritorijas, kas agrāk bija piederējušas Romas imperatoram. Dižciltīgie franki ieguva lielus īpašumus kā rezultātā tie kļuva par lieliem zemes īpašniekiem. Zemes gabaliņus dabūja arī vienkāršie franki.
Tie Romas vergturi, kas steidzīgi atzina Hlodviga varu, saglabāja savu stāvokli un mantu. Viņi pamazām saplūda ar franku aristokrātiju un asimilējās.

Franku valsts nodibināšana Gallijā. Lai nosargātu savas bagātības un zemes, jaunajiem franku bagātniekiem bija nepieciešama stipra un centralizēta valsts. Tamdēļ viņi izvirzīja Hlodvigu kā karali un nostiprināja tā varu. Hlodvigs ar viltību iznīcināja citus karavadoņus, savāca viņu karadraudzes un sāka viens pats pārvaldīt iekaroto galliju. Viņam bija pietiekami spēka, lai noturētu pakļautībā gallus, kolonus un vergus.
Pēc Gallijas iekarošanas Hlodvigs vairs nesasauca tautas sapulci. Visus svarīgos lēmumus viņš pieņēma pats šaurā dižciltīgo ļaužu lokā. Vienkāršajiem frankiem tikai paziņoja karaļa gribu karaspēka skatēs, kas notika katru gadu pavasarī.
Katrā valsts apgabalā Hlodvigs iecēla sev uzticamu pārvaldnieku – grāfu. Tie ievāca no iedzīvotājiem nodokļus un komandēja karavīru vienību.
Par augstāko tiesnesi kļuva pats karalis. Ciemos kopienas locekļus tiesāja grāfi un dižciltīgie franki.
Pēc Hlodviga pavēles tika pierakstītas franku senās paražas un karaļa jaunie rīkojumi. Tā frankiem radās pirmais likumu krājums.

Franku kristīšanās. Franki pieņēma kristīgo ticību pēc Gallijas iekarošanas. Hlodvigs un dižciltīgie nosprieda, ka tāda ticība būtu viņiem izdevīga. Iesākumā kristījās karalis ar karadraudzi, pēc tam spieda kristīties visus pārējos, arī gallus.
Kā vienmēr tādos gadījumos, arī baznīca visādi atbalstīja karaļa varu un apkaroja valsts ienaidniekus.

VII–VIII gadsimtā turpinājās Franku valsts paplašināšanās un nostiprināšanās. Franku vadonis Kārlis Martels, patvaļīgi pārņēmis varu no politiski nespējīgajiem Merovingu dinastijas (Hlodviga pēctečiem) karaļiem, ar militāru spēku no jauna pakļāva senāk iekarotās, bet pēdējā laikā frankiem nepakļāvīgās Reinas upes labā krasta ģermāņu valstiņas – frīzus, bavāriešus, švābus. Balstīdamies uz franku karaspēku, anglosakšu izcelsmes garīdznieks Bonifācijs šajās zemēs izvērsa aktīvu kristianizācijas darbu, ar to liekot pamatus vēlākajai, ar Romu cieši saistītajai vācu katoļu Baznīcai (750.gadā bīskapu Bonifāciju un vēl 54 kristietības sludinātājus nogalināja saniknotie frīzi[1]). Kārļa Martela nopelniem var pieskaitīt Rietumeiropas izglābšanu no islamticīgo arābu ekspansijas: VIII gadsimta sākumā arābi bija iekarojuši Spānijas teritoriju un sāka apdraudēt Franku valsti, bet 732.gadā cieta smagu sakāvi. Kārlis Martels nostiprināja arī ciešāku franku sadarbību ar katoļu Baznīcu un 739.gadā palīdzēja pāvestam novērst langobardu iebrukumu Romā. Šī sadarbība turpmākajos gados kļuva vēl spēcīgāka. Kārļa Martela pēctecis Pipins Īsais (šo pievārdu dabūjis sava mazā auguma dēļ), atsaukdamies pāvesta Stefana II lūgumam, divas reizes devās karagājienā uz Itāliju un atbrīvoja to no langobardu iebrucējiem. Par šo palīdzību pāvests iesvētīja Pipinu par franku karali, savukārt valdnieks atdeva Baznīcai plašas teritorijas Romas un Ravennas apgabalos, līdz ar to 756.gadā radās Pāvesta valsts - laicīga teritoriāli politiska organizācija, kurā visa vara piederēja pāvestam. 

Pipina Īsā (751.-768.g.) laikā Franku valstij tika pievienota iepriekš atkritusī Akvitānija, Septimānija, bavāru apdzīvotās ziemeļu teritorijas daļa u.c.

Franku valsts Kārļa Lielā laikos. Franku valsts karaļa Kārļa Lielā laikos piedzīvoja uzplaukumu. Viņš bija visai enerģisks karavadonis un devās 50 karagājienos, paplašinot savas valsts robežas. Tika iekarota lielākā daļa Itālijas, 30 gadus viņš cīnījās pakļaudams sakšus, bet Spānijā piedzīvoja sakāvi cīņā ar arābiem. Franku atkāpšanos sedza neliela vienība ar Kārļa radinieku Rolandu vadībā, kas tika pilnīgi iznīcināta. Pēc atkārtota kara Kārlis Lielais iekaroja tikai nelielu rajonu uz dienvidiem no Pirenejiem.
Galu galā pakļauti tika arī sakši, pret kuriem tika izmantotas tādas metodes kā iedzīvotāju deportācija un piespiedu kristīšana.
Valdīšanas beigās Kārļa Lielā valstī atradās dikti daudz ciltis un tautas. Franku impērija pēc izmēriem sāka līdzināties Rietumromas impērijai. Tamdēļ 800.gadā Kārlis Lielais ieradās Romā un pāvests Leons III (795.–816.g.) viņu kronēja par imperatoru.
Kārļa laika armijā jau gandrīz vai nedienēja zemnieki, jo tie bija kļuvuši pārāk nabadzīgi, lai nopirktu sev ieročus. To vietā bija lielie zemes īpašnieki ar savām karadraudzēm.
Kārļa Lielā valdīšanas beigu periodā lielie zemes īpašnieki sāka izrādīt tam nepaklausību un bieži atteicās izpildīt tā pavēles. Valstī sāka attīstīties centrbēdzes tendences.
Franku pakļautās tautas joprojām dzīvoja atbilstoši savām paražām un runāja savās valodās. Tās uz laiku bija apvienotas tikai ar ieroču spēku.

Kari ar arābiem. 715.gadā saracēņi pārgāja Pirenejus un sāka uzbrukt frankiem. Arābi pakļāva Narbonu – vestgotu provinci Francijas DR.
Franku valsts nostiprināšanās karaļa Pipina Īsā valdīšanas laikā sekmēja arī kristiešu anklāvu valstiņu stiprināšanos Pireneju kalnos un saņēma militāru palīdzību no frankiem.
778.gadā franku karalis Kārlis Lielais veica iebrukumu Andalūzijā, bet viņa arjergardu sakāva kaujā pie Ronsevāles („Dziesma par Rolandu”).
Hašims I uz neilgu laiku 793.gadā atkal sagrāba Narbonnu Francijā.

Pēc Kārļa Lielā nāves. Franku impērija nebija stipra un pastāvēja neilgu laiku. Kārļa Lielā radītā Franku impērija nepastāvēja ilgi: pēc valdnieka nāves sākās strīdi starp viņa dēliem – valsts mantiniekiem, kā rezultātā vienotā valsts tika sašķelta trijās daļās, no kurām, sākot ar 888.gadu, sāka veidoties jaunas valstis – Itālija, Francija un Vācija, kas gan nebija vienotas, jo atradās pastāvīgā feodāļu savstarpējā cīniņā. 843.gadās Kārļa mazdēli noslēdza Verdenas līgumu par impērijas sadali.