Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Spānija

Valsts Eiropā, Pireneju pussalā.

Galvaspilsēta - Madride.

Vēsture. Pēc tam, kad 410.gadā rietumgoti bija ieņemuši Romu, tie iekaroja arī tagadējās Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritorijas.
Arābu invāzija Eiropā (VIII gs. sākums). Nav zināmas detaļas, bet laikam jau 710.gadā arābi pirmoreiz pārcēlās no Magribas pāri Gibraltāra jūras šaurumam uz Andalūziju (Spāniju) un gatavojās nākamajiem iekarojumiem.
Pireneju pussalas iekarošana sākās ar to, ka 711.gadā Ziemeļāfrikas (Magribas un Ifrīķijas) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs nosūtīja berberu Tariku ibn Zijādu ar 7000 cilvēku lielu vienību (arābi, sīrieši un berberi) pret Vestgotu karalisti Spānijā. Vestgotu karalis Rodrigo un vairums viņa augstmaņu gāja bojā kaujā Gvadalkvivīras upes krastos. Daži avoti ziņo, ka arābus izsaukuši Rodrigo nedraugi, citi apgalvo, ka šī kampaņa bijusi parasts arābu iekarojumu turpinājums.
Pēc vestgotu sakāves Tariks devās uz Kordovu un vēl līdz tā paša gada beigām pilsētu arī ieņēma. Par godu viņa uzvarām klints Gibraltāra šauruma Spānijas pusē tika nosaukta par „Tarika kalnu” (Jebel Tarik).
No 711.-715.g. Spāniju līdz pat ZR apgabaliem bija iekarojuši omeijādi. 711.gadā musulmaņi šķērsoja Gibraltāru cauri Tarikai. Tie iznīcināja vestgotu karaspēku pie Roderihas. Arābus apstādināja tikai ar 732.gada kaujām pie Tūras un Puatjē, jau Francijā. Pašā Spānijā pēc asinspirts pie Zābas, Tigras pietekas, kad Mervana III musulmaņu karaspēks tika iznīcinoši sakauts, izbēgušais Abdarahmāns 756.gadā nodibināja Kordovas Omeijādu emirātu. Kordova un Tolēda kļuva par islāma centriem Spānijā. Abdarahmāns III kļuva par šī emirāta nozīmīgāko valdnieku.
Franku kari pret arābiem Spānijas teritorijā (VIII gs.). 778.gadā franku karalis Kārlis Lielais pirmo reizi veica iebrukumu Andalūzijā, taču šeit viņš sadūrās ar arābiem, kas bija ieradušies no Ziemeļāfrikas. Cīņa ar tiem nebija neko veiksmīga – Kārlis cieta sakāvi un viņa vadītie franki bija spiesti atkāpties. Atkāpšanos sedza maza vienība ar Kārļa radinieku Rolandu priekšgalā. Tā Pirenejos tika ielenkta un sīvā kaujā ar vietējiem iedzīvotājiem pie Ronsevāles pilnībā iznīcināta. Šis traģiskais notikums tēlots vecfranču XII gs. sākuma poēmā – „Dziesma par Rolandu.”
Pēc laika Kārlis atkal izmēģināja laimi cīņā ar arābiem un tomēr iekaroja nelielu apgabalu uz dienvidiem no Pirenejiem līdz Ebro upei.
801.gadā Kārļa Lielā karaspēks atbrīvoja no arābiem lielāko daļu Spānijas apgabalu.
Al Mansūrs 985.gadā sāka karu ar kristiešiem un ieņēma Barselonu, nogalēdams lielu daudzumu pilsētas iedzīvotāju. 997.gadā viņš iebruka Spānijas kristiešu ZR teritorijās (basku?) un izkāva Santjago de Kompostellas pilsētu.
Al Mansūrs nomira 1002.gadā, bet viņa vietā par diktatoru palika dēls Abdelmaliks, kurš savukārt turpināja agresīvo tēva politiku pret Pireneju kristiešu valstiņām – Kataloniju, Aragonu, Kastīliju un Leonu. Viņš pats nomira 1008.gadā un tad karadarbība pret kristiešiem izbeidzās vispār.

Rekonkista. Šis termins nozīmē „atkarošanu” spāņu valodā. Ar 1031.gadu sākās arābu izspiešana no Pireneju pussalas.

Cīņa ar Almoravīdiem. 1085.gadā Kastīlijas, Leonas un Galīsijas karalis Alfons VI atkaroja arābu musulmaņiem Tolēdas pilsētu, svarīgu Spānijas centru. Šīs spāņu uzvaras dzīti, Andalūzijas mazie valdnieciņi (taīfi) lūdza Magribas berberu almoravīdu palīdzību.
1089.gadā Kastīlijas bruņinieks Rodrigo Diass (pazīstams ar Sida vārdu), kas jau bija piedāvājies kā karotājs musulmaņu taīfiem, pats mēģināja dibināt valstiņu Valensijā (Spānijas austreņos).
1108.gadā almoravīdi sakāva Kastīlijas un Leonas karaļa Alfona VI karaspēku pie Ukleses, taču Tolēdu ieņemt tiem atkal neizdevās.
Ar Saragosas ieņemšanu 1110.gadā beidzās almoravīdu iekarojumi Andalūzijā. Almoravīdu emīrs atgriezās Marakešā (Marokā), bet Spānijā atstāja vietvalžus, kas turpmāk valdīja almoravīdu vārdā.
1121.gadā saasinājās attiecības starp almoravīdiem un Aragonas Alfonu I. Emīrs Ali ibn Jusufs padzina no Andalūzijas uz Magribu lielu skaitu kristiešu. Palikušie tika apspiesti.

Andalūzijā valdīja almoravīdi un almohādi.

1118.gadā Aragonas karalis Alfons I no pāvesta saņēma svētību Krusta karagājienam Saragosas un citu pilsētu atbrīvošanai. Tā paša gada decembrī Saragosa krita.
1171.gadā Leonas karalis Ferdinands II izveidoja Sv.Jēkaba ordeni, kam bija liela nozīme Rekonkistā.
1212.gadā kristiešu valstiņu koalīcija, kuru vadīja Kastīlijas karalis Alfons VIII, sakāva Andalūzijas almohādu kalifāta armiju pie Las Navasas de Tolosas. Šī uzvara ievada musulmaņu varas norietu Spānijā.
1229.gadā Aragonas karalis Haime (Žaume) I almohādiem atkaroja Baleāru salas.
1236.gada 26.jūnijā Leonas un Kastīlijas karalis Ferdinands III ieņēma Kordovu.
1938.gadā Aragonas karalis Haime I atkaroja almohādiem Valensiju.
1248.gadā Leonas un Kastīlijas karaļa Ferdinanda III spēka priekšā krita Sevilja pēc trīs gadu aplenkuma. Lai gan kristiešu un arābu cīņas Pireneju pussalā turpinājās vēl 10 gadu, Seviljas krišana bija zīme ne tikai almohādu, bet arī musulmaņu valdīšanas beigām Spānijā.
Almohādu varas norietā 1237.gadā Muhameds ibn Jusufs ibn Nasīrs nodibināja neatkarīgu emirātu Granādā. Spāņi to iekaroja tikai 1492.gadā, 280 gadu tas kalpoja par pēdējo arābu atbalsta punktu Eiropā.
Rekonkistas rezultātā Pireneju pussalā izveidojās vairākas neatkarīgas kristiešu valstis.

Cīņa ar marinīdiem. 1340.gadā kaujā pie Salado upes Alfons IX sakāva marinīdu karaspēku, tā likdams galu to mēģinājumam atkarot Spāniju. Sākot no šī laika vairs nebūs nopietnu musulmaņu mēģinājumu sagrābt kādas teritorijas Spānijā.

Musulmaņu izdzīšana. Spāņi ieņemtajā Granādā iedibināja inkvizīciju. Musulmaņus spieda lūgties kristiešu svētvietās, tādēļ tie sacēlās Alpuharasā un vēl citos anklāvos, taču spāņu vara nežēlīgi tos apspieda.
Galu galā Kastīlijas Izabella izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā.

Spānijas apvienošanās (XV gs.). 1479.gadā Ferdinands kļuva par Aragonas karali, no šī brīža sākās mūsdienu Spānijas vēsture. Lai gan Ferdinands nebija tik dedzīgs katolis kā Izabella, tomēr abi veidoja Spānijas politiku tā, lai valsts kļūtu par katolisma bastionu. Tamdēļ pieauga nedrošība Spānijas musulmaņu un žīdu iedzīvotāju vidū.
Inkvizīcijas vadītājs Torkvemada panāca žīdu izdzīšanu no Spānijas 1492.gadā.

Spānija apvienojās XV gs. un kļuva par centralizētu valsti ar stipru karaļa varu. 1492.gadā atguva Granādu, pēdējo arābu atbalsta punktu Eiropā.

Došanās uz Jauno pasauli. Līdz ar Amerikas atklāšanu 1492.gadā bez darba palikušajiem karotājiem muižniekiem (idalgo) radās jauns izaicinājums – doties pāri jūrai uz Ameriku, kur tie varēja piedalīties iekarošanas un laupīšanas karagājienos pret iezemiešiem.
Reizē ar iekarotājiem uz Jauno pasauli devās arī katoļu garīdznieki un mūki, kas vēlējās indiāņus pievērst kristīgajai ticībai. Katoļu baznīca ieguva lielu daļu no Amerikā sagrābtā laupījuma.
1494.gada 7.jūnijā Portugāle un Spānija noslēdz Tordesiljas līgumu, kas nosaka robežu starp abu valstu aizjūras kolonijām. Starpnieks šai līgumā bija pāvests ???
1500.gada 26.janvārī spāņu jūrasbraucējs Vinsents Pinsons, pateicoties vētrai, atklāja Brazīliju. Vēlāk viņš kļuva par pirmo eiropieti, kas pētīja Amazoni.
1536.gada 2.februārī Pedro de Mendoza nodibināja Buenosairesu (tagadējā Argentīnas galvaspilsēta).

1538.gadā osmaņu un berberu pirātu admirālis Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu un venēciešu apvienoto floti pie Prevezas līča Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā. 1538.gadā pie Prevezas līča notika izšķirošā cīņa starp "Svētās līgas" (Spānija, Pāvesta apgabals, Venēcijas un Dženovas republikas, Maltas Bruņinieku ordenis) floti un Sarkanbārdas eskadru. Darguta vienība no 20 galērām un 10 galiotiem bija novietota otrās līnijas centrā. Kopā ar diviem saviem galiotiem viņš sagrāba pāvesta galēras, kuras komandēja bruņinieks Džambatista Dovīzi. Todien tikai nolaidusies nakts paglāba kristiešus no pilnīgas iznīcināšanas.
Jaunais korsāru vadonis Draguts 1554.gadā atņēma spāņiem Mehediju – cietoksni Tunisijā.
1565.gadā osmaņu turki pielika lielus spēkus, lai iekarotu maltas salu.Salas aplenkums ilga no 20.maija līdz 11.septembrim. Valetas ostu aizsargāja joanītu bruņinieki, kas noturējās līdz spāņu papildspēku atnākšanai.
1566.gadā Spānijā sāka kalt četru eskudo zelta monētas, kas atbilda diviem pistoliem, un tās nosauca par dubloniem. 
1571.gadā osmaņi, karojot pret Svēto līgu, ieņēma Famagustu. Taču 7.oktobrī jūras kaujā Korintas līcī pie Lepantas (Līgas floti komandēja Austrijas dons Huans) cieta sakāvi un zaudēja ap 300 kuģu. Neskatoties uz tādu lielu kristiešu militāru veiksmi, osmaņiem 2 gadu laikā izdevās atjaunot savu floti. Līgas sastāvā esošā Venēcija, aizstāvot savas tirdzniecības intereses, ātri ir uz mieru divpusējai uguns pārtraukšanai.
1572.gada oktobrī Austrijas dons Huans ieņēma Tunisu un noturēja to ilgāk par gadu.
1580.gadā sagrāba Seutu Ziemeļāfrikā pie Gibraltāra, un paturēja to līdz 1688.gadam.

Cīņa par ietekmi jūrās ar Angliju. Galvenā Spānijas sāncense par ietekmi jūrās bija Anglija. Spānijas valdība aizliedza ārvalstu tirgotājiem tirgoties Spānijas kolonijās, taču angļi visādi šo aizliegumu pārkāpa.
Viens no cīņas paņēmieniem pret Spāniju bija britu pirātu atbalstīšana, kuru tais laikos saradās dikti daudz. Slavenākie no tiem – Frensiss Dreiks, Olonē, Morgans u.c. Pirāti ceļā uz Eiropu pārtvēra spāņu galeonus, aplaupīja tos, izlaupīja Amerikas piekrastes pilsētas. Anglijā pat radās īpašas tirgotāju kompānijas, kas rīkoja pirātu ekspedīcijas pret spāņiem.
Pirātu darbību slepus atbalstīja Anglijas karaļnams un guva no tās lielus ienākumus.
Kā Anglijas un Spānijas cīņas kulminācija bija Neuzvaramās armādas sagrāve 1588.gadā, pēc kuras Anglijas valdīšana jūrās kļuva nedalīta.

Spānija Viduslaiku beigās. Spānija ap šo laiku palika feodāla un atpalikusi. Tās valdījumā XVI gs. vidū atradās strauji plaukstošā Nīderlande – visvērtīgākais Spānijas īpašums, kolonijas Dienvidamerikā un Dienviditālijā. Spānijas karalis reizē bija arī Svētās Romas impērijas ķeizars. Laikabiedri mēdza teikt, ka Spānijas īpašumos „saule nekad nenoriet.”
Spānijas karalim bija neierobežota vara, visspēcīgākā algotņu armija Eiropā un vislielākā kara flote.
1609.gadā Filips III Habsburgs izsūtīja no Spānijas 275 000 morisku (kristianizēti musulmaņu iedzīvotāji).

Spānijas kari Holandē. Tikai 1609.gadā Spānija parakstīja līgumu, ar kuru atzina Holandes neatkarību.

1826.gada 26.jūlijā Valensijā (Spānija) ar nāvi sodīts pēdējais inkvizīcijas upuris.

Spānija Napoleona karu laikos. Lai pretotos napoleona varai, spāņi franču iebrukuma laikā veidoja militāras apvienības jeb huntas. Centrālā hunta atradās Kadisā, tā pieņēma konstitūciju. Ar to hunta atzina Burbonu karaļa varu, tomēr ierobežoja to un izsludināja dažādas brīvības.

Burbonu varas atjaunošana. Atgriezies tronī, Spānijas karalis Ferdinands VII atcēla huntu pieņemto konstitūciju. 1820.gadā armijas virsnieki sāka nemierus un piespieda šo konstitūciju atzīt. Tikai ar "Svētās savienības" karaspēka palīdzību nemierus 1823.gadā apspieda.

Spānija Franko diktatūras laikā. 1969.gadā Spānijas diktators Franko pilnībā slēdza robežu ar Gibraltāru. Brīvu pārvietošanos pār robežu atjaunoja tikai 1995.gadā.

Aplūkojamie objekti.
Madride.
Valensija.
Basku zeme.
Granāda.
Kordova.

Malaga. Pablo Pikaso dzimtā pilsēta.

Eskorialas pils. (San Lorenzo de El Escorial) Filipa II pils atrodas Sjerras de Gvadaramas priekškalnē. Pils arhitektūras stilu sauc par "neizgreznoto" (desornamentado).

Kritušo ielejas svētais krusts. (Santa Cruz del Valle de los Caidos) 250 m klints dziļumā izkalta bazilika.

Segovija. 
      Vecpilsēta. Tā atrodas augstu uz kalna atradzes, to ieskauj divas upes - Eresma un Klamoresa. 
      Akvedukts. Būvējuši senie romieši I gs. beigās, bet izmantojuši līdz XIX gs. beigām.

Sv.Jēkaba ceļš. Garākais svētceļnieku ceļš pasaulē - ap 800 km. Sākas jau Francijā, un turpinas Spānijā (600 km), ejot tai visai cauri. Ved līdz pat Santjago de Kompastelai, kur apglabāts apustulis Sv.Jēkabs. viņš esot gājis visu šo ceļu, lai paziņotu par Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pieskaitot vēl 100 km un 3 dienas, var sasniegt Spānijas tālāko rieteņu punktu - Finisteri. Iekļauts UNESCO sarakstā.
Santjago ceļam Spānijā un Portugālē ir vismaz 7 maršruti: Franču ceļš (populārākais - 800 km), Aragonezes ceļš, Ziemeļu ceļš, Tuneļa ceļš, Angļu ceļš, Portugāļu ceļš, Mozarabe un Via de la Plata ceļi.
Lai iegūtu tā saucamo "svētceļnieka sertifikātu," nepieciešams noiet vien pēdējos 100 km pirms Santjago katedrāles.
Pa ceļam ir naktsmājas par 5-10 eirām - reffugio vai albergue. 22:00 tiek noslēgta gaisma un 8:00 no rīta jābūt prom.
Santjago de Kompastela. Pasaulē treša apmeklētākā svētvieta (pēc Romas un Jeruzālemes). Tā celta Sv.Jēkaba apbedījuma vietā, kad parādījusies zvaigzne - Campus Stellae.

Pamplona. Šai pilsētā katru gadu jūlijā notiek vīriešu skrējiens kopā ar vēršiem, līdz ieskrien vēršu arēnā. Šis laidiens no satrakotiem buļļiem kļuvis par tādu kā vīrišķības simbolu. Populārs tas palika pēc tam, kad savos darbos to bija aprakstījis amerikāņu rakstnieks Ernests Hemingvejs. Buļļi skrien katru dienu no 7.-14.jūlijam. Skrējiens sākas 8.00, bet skrējēji pulcējas jau 7.30. Kad skrējiens ir sācies, tā dalībnieki nedrīkst apstāties līdz finišam.

Sardona. Klosteris. XII gs., iekšā vīna darītava.

Penjaranda.
      Drupas kalnā. Kalna galā XI gs. pils mūru drupas.
      Hercoga laukums.
      Sv.Annas baznīca.
Hercoga laukuma vienā pusē. Celta XV gs.
      Hercoga pils. Hercoga laukuma otrā pusē. Celta XVI gs.  

Galīsija.
Elferrola. Diktatora Franko dzimtā pilsēta. Pirms dažiem gadiem varenais bronzas piemineklis ar Franko zirga mugurā tika klusītēm nogādāts uz kģniecības muzeju. 

Spānijas vīna reģioni.
Ilgu laiku par spicāko tika uzskatīts Larjohas reģions, bet tagad to sāk apsteigt Duero upes ieleja, kas atrodas pusotras stundas brauciena attālumā no Madrides.
Duero reģiona centrs, gan ne ģeogrāfiskais ir Penjafjelas pilsēta.
Penjafjelas pils. Celta XV gs. Tajā izvietots reģiona vīna muzejs. Nogāzē pie pils mūriem slejas ducis divmetrīgu akmens krāvumu. Tās ir ventilācijas šahtas vīna pagrabiem, kurus šeit sauc par bodegas. Parasti pazemē svešinieki aicināti netiek.
Pilsētas dievnami. Pieci. Grezni.
Convento las Claras. Bijušais klosteris no pulēta balta akmens, celts pirms 400 gadiem. 2006.gadā te iekārtoja viesnīcu.  

Burgosa. Kādreizējā Kastīlijas un Leonas karaļu rezidence.
      Vecpilsēta. Tās rota - katedrāle, viena no lielākajām Spānijā.

Leona.
      Leonas katedrāle. Te ir Eiropas lielākās un greznākās vitrāžas.

Lugo.
      Vecpilsēta. Vieni no pasaulē vislabāk saglabātaiem romiešu laiku mūriem ap to.

Astūrija.
      Oviedo. Astūrijas pagātne un tagadne lieliskā harmonijā.

Astorgas bīskapa pils. Gaudi.
Comilles. Vasaras pils - Gaudi.
Picos de Europa. Eiropas lielākais kaļķakmens kalnu masīvs.
Biskajas līcis. Gleznainas klinšu arkas un krāsaini zvejnieku ciemati.

Ronda. Dramatiska pilsēta aizas malā. Tiek uzskatīta par buļļu cīņu (corrida) dzimšanas vietu.
      Buļļu cīņas arēna. Vecākā Spānijā.
      Rondas hidraulika.
      Andalūzijas bandītu muzejs.

Spānijas Pireneji.
      Gavarnie cirks. Viens no Pireneju kalnu iespaidīgākajiem dabas fenomeniem. No 300 m augstās klints sienas lejup traucas ūdenskritumu mēles, kurām saplūstot, veidojas upe Gavarnie ielejā.
      Col du Tourmalet. 2115 m augsta pāreja.
      Pic du Midi de Bigorre. Viena no augstākajām virsotnēm, no kuras paveras pasakains skats uz apkārtējām kalnu virotnēm.

Costa del Sol. Vidusjūras piekraste ar labām pludmalēm.
Generalife dārzi. Nasrīdu ķēniņi tur patvērās no galma intrigām un baudīja mieru.
Nāves krasts.

Alikante. Costa Blanka piekrastes tūrisma centrs.
Hērakla grota. Leģendāra vieta.  
Drakona ala. (Draka ala) Leģendāra zināma vieta.
Sortes avots. Palto del Sorte. Leģendārs, ar dziedinošām īpašībām apveltīts avots.
Botina mākslas centrs (2010.-2017.g.) Santanderā.
Veska. NLO parādīšanas vieta.

Saites.
Spāņi.
Katalonija.