Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Spāņi

Spānijas pamatiedzīvotāji.

Skaits. 25 500 000. (1975.g.)                
Spānijā - ap 73% no visiem iedzīvotājiem.
Dzīvo arī Baleāru, Kanāriju un Pitiusu salās.
Francijā - ap 700 000.
Latīņamerikā - ap 500 000.
Ziemeļāfrikā - vairāk kā 340 000, Marokā, Seutā, Meliļā, Alžīrijā u.c.
VFR - ap 170 000.

Etnoģenēze. Sarežģīta. Tajā piedalījušās senās ibēru ciltis, Pireneju pussalā I g.tk.pmē. 1.pusē un vidū ienākušie ķelti, VIII gs.pmē. ieradušies feniķiešu kolonisti, VII gs.pmē.beigās - VI gs.pmē. ienākušie grieķu kolonisti un no VI gs.pmē. kartāgiešu kolonisti, vēlāk no II gs.pmē. - V gs.mē. romieši, kas daļēji romanizēja vietējos iedzīvotājus un V-VI gs. svevi, vandāļi, alāni, vestgoti.
Tāpat lielu iespaidu atstāja VIII gs. sākumā iebrukušie arābi un berberi (mauri). Atbrīvošanās karš VIII-XV gs. beigām - Rekonkista beidzās ar spāņu apdzīvoto teoriju apvienošanu.
Pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem XV-XVI gs. daudz spāņu izceļoja, un tiem bija liela ietekme Latīņamerikas zemju jauno tautu un nāciju izveidošanā.
Tomēr līdz pat XX gs. dažu apgabalu iedzīvotāji - kastīlieši, aragonieši, andalūzieši u.c., saglabāja etnogrāfiskās atšķirības. Spāņu nācija izveidojās tikai XIX gs. beigās.

Vēsture.
Arābu invāzija Eiropā (VIII gs. sākums).
Nav zināmas detaļas, bet laikam jau 710.gadā arābi pirmoreiz pārcēlās no Magribas pāri Gibraltāra jūras šaurumam uz Andalūziju (Spāniju) un gatavojās nākamajiem iekarojumiem.
Pireneju pussalas iekarošana sākās ar to, ka 711.gadā Ziemeļāfrikas (Magribas un Ifrīķijas) pārvaldnieks Musa ibn Nusairs nosūtīja berberu Tariku ibn Zijādu ar 7000 cilvēku lielu vienību (arābi, sīrieši un berberi) pret Vestgotu karalisti Spānijā. Vestgotu karalis Rodrigo un vairums viņa augstmaņu gāja bojā kaujā Gvadalkvivīras upes krastos. Daži avoti ziņo, ka arābus izsaukuši Rodrigo nedraugi, citi apgalvo, ka šī kampaņa bijusi parasts arābu iekarojumu turpinājums.
Pēc vestgotu sakāves Tariks devās uz Kordovu un vēl līdz tā paša gada beigām pilsētu arī ieņēma. Par godu viņa uzvarām klints Gibraltāra šauruma Spānijas pusē tika nosaukta par „Tarika kalnu” (Jebel Tarik).
No 711.-715.g. Spāniju līdz pat ZR apgabaliem bija iekarojuši omeijādi. 711.gadā musulmaņi šķērsoja Gibraltāru cauri Tarikai. Tie iznīcināja vestgotu karaspēku pie Roderihas. Arābus apstādināja tikai ar 732.gada kaujām pie Tūras un Puatjē, jau Francijā. Pašā Spānijā pēc asinspirts pie Zābas, Tigras pietekas, kad Mervana III musulmaņu karaspēks tika iznīcinoši sakauts, izbēgušais Abdarahmāns 756.gadā nodibināja Kordovas Omeijādu emirātu. Kordova un Tolēda kļuva par islāma centriem Spānijā. Abdarahmāns III kļuva par šī emirāta nozīmīgāko valdnieku.
Al Mansūrs 985.gadā sāka karu ar kristiešiem un ieņēma Barselonu, nogalēdams lielu daudzumu pilsētas iedzīvotāju. 997.gadā viņš iebruka Spānijas kristiešu ZR teritorijās (basku?) un izkāva Santjago de Kompostellas pilsētu.
Al Mansūrs nomira 1002.gadā, bet viņa vietā par diktatoru palika dēls Abdelmaliks, kurš savukārt turpināja agresīvo tēva politiku pret Pireneju kristiešu valstiņām – Kataloniju, Aragonu, Kastīliju un Leonu. Viņš pats nomira 1008.gadā un tad karadarbība pret kristiešiem izbeidzās vispār.
Rekonkista. Šis termins nozīmē „atkarošanu” spāņu valodā. Ar 1031.gadu sākās arābu izspiešana no Pireneju pussalas.
Cīņa ar Almoravīdiem. 1085.gadā Kastīlijas, Leonas un Galīsijas karalis Alfons VI atkaroja arābu musulmaņiem Tolēdas pilsētu, svarīgu Spānijas centru. Šīs spāņu uzvaras dzīti, Andalūzijas mazie valdnieciņi (taīfi) lūdza Magribas berberu almoravīdu palīdzību.
1089.gadā Kastīlijas bruņinieks Rodrigo Diass (pazīstams ar Sida vārdu), kas jau bija piedāvājies kā karotājs musulmaņu taīfiem, pats mēģināja dibināt valstiņu Valensijā (Spānijas austreņos).
1108.gadā almoravīdi sakāva Kastīlijas un Leonas karaļa Alfona VI karaspēku pie Ukleses, taču Tolēdu ieņemt tiem atkal neizdevās.
Ar Saragosas ieņemšanu 1110.gadā beidzās almoravīdu iekarojumi Andalūzijā. Almoravīdu emīrs atgriezās Marakešā (Marokā), bet Spānijā atstāja vietvalžus, kas turpmāk valdīja almoravīdu vārdā.
1121.gadā saasinājās attiecības starp almoravīdiem un Aragonas Alfonu I. Emīrs Ali ibn Jusufs padzina no Andalūzijas uz Magribu lielu skaitu kristiešu. Palikušie tika apspiesti.
Andalūzijā valdīja almoravīdi un almohādi.
1118.gadā Aragonas karalis Alfons I no pāvesta saņēma svētību Krusta karagājienam Saragosas un citu pilsētu atbrīvošanai. Tā paša gada decembrī Saragosa krita.
1171.gadā Leonas karalis Ferdinands II izveidoja Sv.Jēkaba ordeni, kam bija liela nozīme Rekonkistā.
1212.gadā kristiešu valstiņu koalīcija, kuru vadīja Kastīlijas karalis Alfons VIII, sakāva Andalūzijas almohādu kalifāta armiju pie Las Navasas de Tolosas. Šī uzvara ievada musulmaņu varas norietu Spānijā.
1229.gadā Aragonas karalis Haime (Žaume) I almohādiem atkaroja Baleāru salas.
1236.gada 26.jūnijā Leonas un Kastīlijas karalis Ferdinands III ieņēma Kordovu.
1938.gadā Aragonas karalis Haime I atkaroja almohādiem Valensiju.
1248.gadā Leonas un Kastīlijas karaļa Ferdinanda III spēka priekšā krita Sevilja pēc trīs gadu aplenkuma. Lai gan kristiešu un arābu cīņas Pireneju pussalā turpinājās vēl 10 gadu, Seviljas krišana bija zīme ne tikai almohādu, bet arī musulmaņu valdīšanas beigām Spānijā.
Almohādu varas norietā 1237.gadā Muhameds ibn Jusufs ibn Nasīrs nodibināja neatkarīgu emirātu Granādā. Spāņi to iekaroja tikai 1492.gadā, 280 gau tas kalpoja par pēdējo arābu atbalsta punktu Eiropā.
Rekonkistas rezultātā Pireneju pussalā izveidojās vairākas neatkarīgas kristiešu valstis.
Cīņa ar marinīdiem. 1340.gadā kaujā pie Salado upes Alfons IX sakāva marinīdu karaspēku, tā likdams galu to mēģinājumam atkarot Spāniju. Sākot no šī laika vairs nebūs nopietnu musulmaņu mēģinājumu sagrābt kādas teritorijas Spānijā.
Musulmaņu izdzīšana. Spāņi ieņemtajā Granādā iedibināja inkvizīciju. Musulmaņus spieda lūgties kristiešu svētvietās, tādēļ tie sacēlās Alpuharasā un vēl citos anklāvos, taču spāņu vara nežēlīgi tos apspieda.
Galu galā Kastīlijas Izabella izdeva pavēli par visu to musulmaņu izdzīšanu no Spānijas, kas atteicās pieņemt kristietību. Pārgājušie mauri tomēr atradās inkvizīcijas pastiprinātas uzmanības lokā.
Spānijas apvienošanās (XV gs.). 1479.gadā Ferdinands kļuva par Aragonas karali, no šī brīža sākās mūsdienu Spānijas vēsture. Lai gan Ferdinands nebija tik dedzīgs katolis kā Izabella, tomēr abi veidoja Spānijas politiku tā, lai valsts kļūtu par katolisma bastionu. Tamdēļ pieauga nedrošība Spānijas musulmaņu un žīdu iedzīvotāju vidū.
Spānija apvienojās XV gs. un kļuva par centralizētu valsti ar stipru karaļa varu. 1492.gadā atguva Granādu, pēdējo arābu atbalsta punktu Eiropā.
Došanās uz Jauno pasauli. Līdz ar Amerikas atklāšanu 1492.gadā bez darba palikušajiem karotājiem muižniekiem (idalgo) radās jauns izaicinājums – doties pāri jūrai uz Ameriku, kur tie varēja piedalīties iekarošanas un laupīšanas karagājienos pret iezemiešiem.
Reizē ar iekarotājiem uz Jauno pasauli devās arī katoļu garīdznieki un mūki, kas vēlējās indiāņus pievērst kristīgajai ticībai. Katoļu baznīca ieguva lielu daļu no Amerikā sagrābtā laupījuma.
1494.gada 7.jūnijā Portugāle un Spānija noslēdz Tordesiljas līgumu, kas nosaka robežu starp abu valstu aizjūras kolonijām. Starpnieks šai līgumā bija pāvests ???
1500.gada 26.janvārī spāņu jūrasbraucējs Vinsents Pinsons, pateicoties vētrai, atklāja Brazīliju. Vēlāk viņš kļuva par pirmo eiropieti, kas pētīja Amazoni.
1536.gada 2.februārī Pedro de Mendoza nodibināja Buenosairesu (tagadējā Argentīnas galvaspilsēta).
1538.gadā osmaņu un berberu pirātu admirālis Haidaradīns Barbarosa sakāva spāņu un venēciešu apvienoto floti pie Prevezas Grieķijā. Šī uzvara nodrošināja osmaņu hegemoniju Vidusjūras baseinā.
Jaunais korsāru vadonis Draguts 1554.gadā atņēma spāņiem Mehediju – cietoksni Tunisijā.
1565.gadā osmaņu turki pielika lielus spēkus, lai iekarotu maltas salu.Salas aplenkums ilga no 20.maija līdz 11.septembrim. valetas ostu aizsargāja joanītu bruņinieki, kas noturējās līdz spāņu papildspēku atnākšanai.
1571.gadā osmaņi, karojot pret Svēto līgu, ieņēma Famagustu. Taču 7.oktobrī jūras kaujā Korintas līcī pie Lepantas (Līgas floti komandēja Austrijas dons Huans) cieta sakāvi un zaudēja ap 300 kuģu. Neskatoties uz tādu lielu kristiešu militāru veiksmi, osmaņiem 2 gadu laikā izdevās atjaunot savu floti. Līgas sastāvā esošā Venēcija, aizstāvot savas tirdzniecības intereses, ātri ir uz mieru divpusējai uguns pārtraukšanai.
1572.gada oktobrī Austrijas dons Huans ieņēma Tunisu un noturēja to ilgāk par gadu.
1580.gadā sagrāba Seutu Ziemeļāfrikā pie Gibraltāra, un paturēja to līdz 1688.gadam.
Cīņa par ietekmi jūrās ar Angliju. Galvenā Spānijas sāncense par ietekmi jūrās bija Anglija. Spānijas valdība aizliedza ārvalstu tirgotājiem tirgoties Spānijas kolonijās, taču angļi visādi šo aizliegumu pārkāpa.
Viens no cīņas paņēmieniem pret Spāniju bija britu pirātu atbalstīšana, kuru tais laikos saradās dikti daudz. Slavenākie no tiem – Frensiss Dreiks, Olonē, Morgans u.c. Pirāti ceļā uz Eiropu pārtvēra spāņu galeonus, aplaupīja tos, izlaupīja Amerikas piekrastes pilsētas. Anglijā pat radās īpašas tirgotāju kompānijas, kas rīkoja pirātu ekspedīcijas pret spāņiem.
Pirātu darbību slepus atbalstīja Anglijas karaļnams un guva no tās lielus ienākumus.
Kā Anglijas un Spānijas cīņas kulminācija bija Neuzvaramās armādas sagrāve 1588.gadā, pēc kuras Anglijas valdīšana jūrās kļuva nedalīta.
Spānija Viduslaiku beigās. Spānija ap šo laiku palika feodāla un atpalikusi. Tās valdījumā XVI gs. vidū atradās strauji plaukstošā Nīderlande – visvērtīgākais Spānijas īpašums, kolonijas Dienvidamerikā un Dienviditālijā. Spānijas karalis reizē bija arī Svētās Romas impērijas ķeizars. Laikabiedri mēdza teikt, ka Spānijas īpašumos „saule nekad nenoriet.”
Spānijas karalim bija neierobežota vara, visspēcīgākā algotņu armija Eiropā un vislielākā kara flote.
1609.gadā Filips III Habsburgs izsūtīja no Spānijas 275 000 morisku (kristianizēti musulmaņu iedzīvotāji).
Spānijas kari Holandē. Tikai 1609.gadā Spānija parakstīja līgumu, ar kuru atzina Holandes neatkarību.
1826.gada 26.jūlijā Valensijā (Spānija) ar nāvi sodīts pēdējais inkvizīcijas upuris.

Spāņu valoda. Pieder pie indoeiropiešu saimes romāņu grupas valodām.
Literatūra no XII gs. latīņu alfabētā.
Spāņu valodā runā gandrīz vai visās Latīņamerikas zemēs (izņemot Brazīliju, Gajānu, Surinamu, Franču Gviānu, Belīzu un Mazās Antiļu salas), daļēji Marokā, Filipīnās, ASV dienvidu daļā un citur - vairķ kā 130 miljoni cilvēku (1970.g.).

Etnogrāfija. Daudzveidīga ir spāņu tautas māksla - dejas, dziesmas, lietišķās mākslas izstrādājumi. Spāņi devuši lielu ieguldījumu pasaules mākslas un literatūras attīstībā.

Reliģija. Katoļi.

Tradīcijas.
Vēršu cīņas.
 Matadori. Pateicoties Bizē operai "Karmena," šīs profesijas pārstāvjus mēdz dēvēt arī par toreadoriem ("tas, kurš nogalina" - spāņu val.). Amata apgūšanas pirmajā posmā tos sauc par beserista, nākamais posms ir noviljero, bet par īstu matadoru var kļūt tikai pēc ceremonijas '" Alternatīvas pieņemšana" (Tomar la Alternativa).
Tie tērpušies no zīda šūtā un ar zeltu un sudrabu greznotā krāšņā kostīmā - Traje de Luces. Matadora cepuri sauc par monteru.
Par visu laiku izcilāko matadoru uzskata Huanu Belmonti, kura slavas gadi bija XX gs. otrā un trešā dekāde.

Saites.
Spānija.