Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Pikti

Līdz pat šai dienai nav zināms vai vārds pikti ir pašnosaukums, vai tas cēlies no latīņu vārda piktii – „izkrāsotie.” Īri viņus sauca par kruitni, bet romiešu Britānijas iedzīvotāji – par priteni.

Vēsture. Ziņas visai trūcīgas. Īru valodā zināmi divi piktu karaļu saraksti. Citi avoti: romiešu un citu tautu hronikas, arheoloģiskie atradumi.
Izcelšanās. Daudzi uzskata piktus par visnoslēpumaināko tautu, kas jel kad dzīvojusi Britu salās. Tie bijuši Britu salu pamatiedzīvotāji.
Vēl senie romieši uzskatīja tos par ķeltu vai Ibērijas pussalas iedzīvotaju pēctečiem, gan par skitu pēctečiem. Atšķirīgi ir arī piktu ārienes apraksti. Vieni tos tēlo kā gaišmatainus liela auguma cilvēkus, citi – par īsa auguma brunetiem.
Pavisam dīvainas ir senās ziņas par to, ka piktiem bijušas divas mēles.
Mūsdienu vēsturnieki šos aprakstus skaidro ar to, ka pikti bijuši diezgan sajauktu tautību: vienkāršie ļaudis cēlušies no neindoeiropiešu cilmes seniedzīvotājiem (līdzīgi Ibērijas baskiem), bet aristokrātija – no ķeltiem.
Kari ar romiešiem. Romieši piktus raksturo kā ārkārtēji kareivīgus, tam ka piemēru citējot piktu karavadoni Kalgaku: „Mēs esam paši tālīnākie zemes iedzīvotāji, pēdējie no brīvajiem, un biāam aizsargāti... no mūsu tālības un nezināmības, kas ieskāva mūsu vārdu... Aiz mums nav tautu, neka, izņemot viļņus un klintis.”
No savas tālīnās zemes pikti ne reizi vien uzbruka romiešiem. Lai aizsargātu savas alvas raktuves Britānijā, romieši uzbūvēja pat veselas divas aizsargsienas. Pikti tās sturmēja ne reizi vien, dažreiz pat sekmīgi, un tad romiešu Britānijas apgabali tika nežēlīgi izpostīti.
Ēru mijā romiešu hronikas min priteņiem kaledoniešu, vakomagu, tedzālu un venikonu ciltis. Ar laiku kaledonieši pakļāvuši sev parējās, un arī zeme ieguvusi Kaledonijas nosaukumu.
208.gada Britānijas valdnieks bija spiests vērsties pie romiesiem, lai tie palīdzētu cīnīties ar piktu barbariem. Pats imperators Septīmijs Sevērs devās uz Britāniju kopa ar dēliem. Viņš atveda romiešu floti ar 40 000 leģionāru Fertofortas līcī (Ziemeļjūras līcis pie Skotijas austreņu krasta) un izsēdās malā. Neskatoties uz to, ka Sevērs uzvarēja visus piktu karaspēkus, ko satika savā ceļā, un nocirta galvas visiem saķertajiem piktu vadoņiem, romieši tā arī neiespēja pakļaut zemi, kuru sauca par Kaledoniju. Pats Sevērs drīz vien nomira, pie vainas esot bijis Britānijas klimats.
Drīz pēc tam romiešu karavadonis Agrikola uzvarēja priteņu piktus ar Kalgaku vadībā. Kaujā gāja bojā 10 000 piktu un 340 romiešu.
Tomēr pagāja nedaudz laika, un, saskaņā ar viktoriāņu laika leģendu, slavenais romiešu IX Spanijas leģions (saukts arī par „triumfālo”) ticis gandrīz pilnība iznīcinats no piktiem kādā nezināmā kaujā. Šī teorija iegūlās Rozmarijas Satklifas vēsturisko romānu sērijas „Devītā leģiona ērglis” pamatā (1977.gadā pēc ta BBC uzņēma seriālu un 2011.gada arī mākslas filmu).
Pēc dažām ziņām pikti 4.gs. 60.gados vienā no karagājieniem aizgājuši līdz pašai Londonai.
4./5.gs. mijā imperators Flāvijs Stilihons vairākkārt smagi sakāva piktus un to sabiedrotos skotus, kas vairākos pārceļošanas viļņos bija ieradušies Britānijas ziemeļu daļā no Īrijas. Tomēr piktu zemju iekarošana atkal izpalika, jo Stilihonam karaspēks no Britānijas bija jaizved sakarā ar jaunu karu pret gotiem.
Pēcromiešu sajukuma laiks. 409.gadā imperators Honorijs, kas cēlies no slavenas vandāļu dzimtas, uzrakstīja britu vadoņiem, ka no šī brīža par sevi tiem jārūpējas pašiem. Līdzīgi romiešiem, kas karadienestā algoja barbarus, britu vadoņi sāka algot sakšus, angļus, jūtus un frīzus aizsardzībai pret piktiem. Kā tas vēsturē visai ierasts, galu galā aizsardzībai uzaicinātie sāka sagrābt uzaicinātāju zemes un īpašumus. Tādu notikumu rezultātā Britānijas dienvidu daļa visai drīz izrādījās sadrumstalota daudzskaitlīgās britu un anglosakšu karaļvalstiņās.
Toties ziemeļdaļā blakus piktiem parādījās Dalriādas skotu valsts.
Piktu kristianizācija. Pikti tolaik pārdzīvoja stipru kultūras ietekmi gan no Īrijas pārceļotājiem skotiem, gan arī no anglosakšu karaļvalstīm dienvidos, īpaši - spēcīgākās Nortumbrijas. Tieši šai ietekmē sākās piktu kristianizācija. Piktu karalis Nehtons 8.gs. sākumā pat nolēma beigt savas dienas kā mūks klosterī. Tieši karaļa Nehtona laikā piktu zemē parādījās pirmā kristiešu baznīca. Pats karalis ierādīja sevi kā veiklu diplomātu un spēja iegūt Nortumbrijas karaļvalsti kā savu sabiedroto cīņā ar Dalriadas skotu valsti un britu Stratklaidas karaļvalsti.
Piktu asimilācija skotos. Pēc Nehtona piktu valsts tronī kāpa Enguss. Viņš kaujas laukā sagrāva divus citus varas pretendentus un palika pavisam ambiciozs. Viņš pakļāva Dalriadas skotus un izplatīja piktu likumus viņu zemēs. Pēc tam pat izsēdās ar savu armiju Īrijas krastos. Tomēr pēc viņa nāves skotu-piktu zemēs iestājās tāds dīvains laiks, kad veselu gadsimtu piktu karaļi valdīja Dalriādā, bet skotu karaļi – piktu zemē. Nejēdzība beidzās ar to, ka Dalriādas karalis Kenets Makalpīns 9.gs. vidū galīgi pakļāva sev piktus (pats tad kas viņš tāds bija ja ne pikts?), pilnīgi iznīcinot to aristokrātiju. Spriežot pēc leģendām, vispirms liels piktu karaspēks, kas apvienoja gandrīz vai visus zemes karotājus, tika briesmīgi sakauts no vikingiem. Pēc tā Kenets Makalpīns izglābušos vadoņus uzaicinājis pie sevis uz dzīrēm (mēra laikā?), kur tos piedzirdījis un nokāvis.
Skotu pieplūde no Īrijas beidzās, tomēr pikti pilnībā to vidū asimilējās. Ar laiku piktu tēls skotu folklorā ieguva pigmeju vai pazemes rases slavu, kas reizēm robezojas bez maz vai ar ticību rūķiem/elfiem. Tomēr piktu burvju alus brūvēšanas maku skoti ta arī nepārņēma.

Rakstība. Pēc sevis nav atstājuši rakstu pieminekļus, bet gan tikai nedaudz atsevišķus simbolus akmeņos, kas izmētāti daudzajās Skotijas ielejās. Pavisam nedaudzie rakstu pieminekļi ir daži uzraksti akmenī īru ogāmiskajā alfabētā. Ja pieņem, ka daļa piktu tiešām bijuši neindoeiropieši, tad viņu valodai nav bijusi rakstība. Zinātnieki uzskata, ka īru ogāma rakstību pikti pārņēmuši visai vēlu – tikai 8.gs.

Ogāmiskā rakstība. Savdabīga sistēma, kurā stēlas akmens malā tiek veikti iegriezumi. Katram burtam atbilda konkrēts iegriezumu skaits noteiktā slīpumā.

Piktu tradīcijas.
Ķermeņa tetovēšana.
Kaimiņu zemēs par to dikti brīnījās. Iespējams, ka no šīs tradīcijas cēlies piktu nosaukums. Tetovējumi sevī nesa informāciju par saimnieka stāvokli sabiedrībā. Zīmējumu motīvos bija dzīvnieki un fantastiski radījumi – tādi pat kā uz piktu stēlām. Attēlos manīta zināma līdzība ar skitu stilu.
Matrimonalās mantošanas tiesības. Anglosakšu hronists Beda Godājamais 8.gs. raksta: „Ja rodas šaubas, tad viņi [pikti] izvēl karali drīzāk no mātes līnijas pēctečiem, nekā no tēva, un šis paradums, kā zināms, pie piktiem darbojas līdz pat šai dienai.” Šāda veida pārmantošanas princips iesniedzas vēsturē līdz pat bronzas laikmetam vai vēl senāk.
Cittautiešos pārsteigumu radīja arī piktu sabiedrības seksuālā brīvība. Romiešu rakstnieks Dions Kasijs stāsta par gadījumu, ka imperatora Septīmija Sevēra sieva Jūlija Domna pārmetusi kādai piktu sievietei izlaidību. Ta pretī atbildējusi, ka romietes slepus top par nožēlojamu vīriešu mīļākajām, kamēr piktietes atklāti satiekas ar pašiem labākajiem savas tautas vīriešiem, kurus izvēlas pašas. Šis piktu paradums visai līdzinās skitiem.

Celtniecība. Savai dzīvošanai pikti cēla ta saucamos brohus – apaļus akmens torņus 15-18 m augstumā. Tie tika krāmēti no akmeņiem bez saistvielas. Ārēji visai līdzīgi saviem brāļiem Kaukāzā. Šāda tipa brohi vēl šodien sastopami Skotijā, Orkneju un Šetlandes salās, kas liecina par piktiem kā visai labiem jūrasbraucējiem.
Bez tam arheologi uziet arī plašas pazemes telpas, kurās senie iedzīvotāji turējuši savus barības krājumus. Savas apmetnes pikti aizsargāja ar zemes vaļņiem, iekšpusē nostiprinātiem ar akmeņiem un baļķiem.