Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Čehi

Viena no rietumslāvu tautam, Čehijas pamatiedzīvotāji.

Skaits. 
Čehoslovākijā - 9 500 000. (1974.g.), kas ir ap 64%.
Čehijā - 9 400 000, 94%,
ASV - ap 500 000.
Kanādā - 50 000.
Dienvidslāvijā - vairāk kā 30 000.
PSRS - 21 000.
Rumānijā, Austrijā, VFR.

Izcelsme. Čehu tautība izveidojās no rietumslāvu ciltīm X gs. Čehijas valstī. Čehu nācija konsolidējās  XIX gs. vidū.

Vēsture.
Čehu valsts nodibināšanās.
 X gs. ar dižciltīgo kņazu palīdzību tika apvienotas ap Prāgu dzīvojošās čehu ciltis un nodibināta Čehijas valsts. Čehiem ātri izveidojās feodālā iekārta. Karadraudzes locekļi no kņaza saņēma zemes, cēla tajās pilis un padarīja zemniekus par dzimtļaudīm.
Kari ar vāciešiem.
Čehija Svētās Romas impērijas sastāvā. Vācieši čehus mēģināja pakļaut un tiem izdevās tos iekļaut Svētajā Romas impērijā. Tomēr čehi savu neatkarību nosargāja, jo Čehijas kņazs patstāvīgi pārvaldīja Čehijas valsti. Vēlāk pieņēma karaļa titulu.
Plašās un vājās impērijas galvenā sastāvdaļa bija Vācija, bet arī tā bija vāja. Visspēcīgākā valsts impērijā bija Čehija. Čehu karalis bija viens no galvenajiem septiņiem firstiem, kas vēlēja impērijas karali.
XIV gs. beigās čehu karaļi bija arī Svētās Romas impērijas ķeizari. Šai laikā Čehija kļuva par vienu no visattīstītākajām valstīm Eiropā – cēla ūdens un vēja dzirnavas.
Kalni bija visai bagāti ar dzelzi un krāsainajiem metāliem. Čehija ieņēma pirmo vietu Eiropā sudraba ieguvē. Sekmīgi attīstījās vadmalas ražošana. Sāka ražot arī stiklu, kas tais laikos bija liels retums. Čehijas pilsētās bija vairāk kā 200 dažādu amatu.
Prāgā krustojās tirdzniecības ceļi un līdz ar to norisa aktīva tirdzniecība. Pilsētu pamatoti uzskatīja par vienu no skaistākajām Eiropā. Te XIV gs. nodibināja universitāti.
Vāciešu uzkundzēšanās. Tomēr čehu zemē valdīja neapmierinātība ar to, ka dižciltīgie vācieši stājās čehu karaļa dienestā, ieņēma tur augstus amatus un kļuva par lieliem zemes īpašniekiem. Rezultātā vācu feodāļi apspieda čehu zemniekus un pat čehu bruņiņiekus. Daudzi čehu pani saradojās ar vāciešiem un asimilējās tajos.
Vācu amatnieki un tirgotāji apmetās čehu pilsētās un saņēma savās rokās pilsētu pārvaldes. Prāgā līdz XIV gs. vidum pilsētas domē nebija neviena čeha.
Vācu rokās nonāca arī Čehijas kalnraktuves. Vācieši ar varu ieviesa Čehijā vācu valodu un parašas. Viņi bija pilnīgi noteicēji Prāgas universitātē un izspieda no turienes čehus.
Tāpat Čehijā ienāca arī daudz vācu garīdznieki. Gandrīz visi Čehijas bīskapi un mūki bija vācieši. Katoļu baznīca arī izlaupīja turīgo Čehiju.
Husa sludināšana. XV gs. sākumā kādā baznīcā populārs kļuva sludinātājs Jans Huss (1372.–1415.g.) – Prāgas universitātes profesors. Huss sludināja, ka „čehiem jābūt priekšgalā un nevis astē.” Huss prasīja, lai dievkalpojumi baznīcā titu noturēti čehu valodā (vēl pirms Lutera!). Viņš pats sarakstīja čehu valodas gramatiku. Huss nesaudzīgi uzstājās pret mantkārīgo katoļu baznīcu, aicināja atņemt tai īpašumus un nosodīja induligenču tirdzniecību. Pāvestu nosauca par galveno blēdi.
Protams, ka tas nepatika Čehijas vācu valdošajai kārtai un tie nolēma iznīcināt Janu Husu. Prāgas arhibīskaps izslēdza Husu no baznīcas, taču tas nelīdzēja un Husa piekritēju skaits turpināja augt.
Tad pāvests uzaicināja Husu uz augstākās garīdzniecības koncilu, kas notika Konstances pilsētā Vācijas dienvidos. Vācijas ķeizars Sigismunds atsūtīja Husam aizsardzības rakstu, tā garantējot Husa drošību. Taču Konstancē Husu arestēja un iemeta cietumā, iekala smagās važās.
Koncils pasludināja viņu par ķeceri un pieprasīja, lai tas atsakās no saviem uzskatiem. Tā kā Huss atteicās to darīt, tad koncils tam piesprieda nāvessodu sadedzinot uz sārta.
1415.gada 6.jūlijā Janu Husu sadedzināja uz sārta. Viņa sodīšana izsauca milzīgu sašutumu Čehijā.
Husītu kari (1419.-1434.g.). Zemnieku pūļi devās kalnos un klausījās tur musinošas runas. Tauta sāka bruņoties cīņai.
1419.gadā notika bruņota sacelšanās Prāgā. Tauta ielauzās rātsnamā un izmeta pa logu ienīstos pilsētas pārvaldītājus. Visā Čehijā sākās pret vāciešiem vērsta sacelšanās. Čehi postīja klosterus un baznīcas, padzina vācu garīdzniekus. Tos iesauca par husītiem – Jana Husa sekotājiem. Husīti iedalījās taborītos un mērenajos. Taborīti bija radikāli orientēti, bet mērenie – čehu turīgie iedzīvotāji, kas vēlējās tikai vāciešu padzīšanu.
Par dumpinieku iemīļotu pulcēšanās vietu kļuva Taboras kalns Čehijas dienvidos. Uz šejieni masveidā plūda bruņotā tauta. Te uzcēla jaunu pilsētu, tai apkārt ierīkoja nocietinājumus un nosauca kalna vārdā – par Taboru.
Cilvēkiem, kas ieradās Taborā, bija jāsamet visa sava nauda un dārglietas īpašās mucās, kas bija novietotas uz ielām. Par šiem līdzekļiem iegādājās bruņojumu sacelšanās dalībniekiem, sniedza palīdzību trūcīgajiem. Taborā visus uzskatīja par vienlīdzīgiem un tie cits citu sauca par brāļiem un māsām.
Taborītu galvenais spēks bija sacēlušies zemnieki. Kopā ar zemniekiem bija daudz amatnieku un pilsētu trūcīgo iedzīvotāju, kas cīnījās pret vācu kundzību., gribēja arī likvidēt pāvesta varu Čehijā. Taborītiem pievienojās arī daži izputējuši bruņinieki, kas arī vēlējās padzīt katoļu baznīcu un vācu feodāļus.
Atšķirībā no noteiktajiem cīnītājiem – taborītiem – otru daļu husītu dēvēja par „mērenajiem.” Pie tiem piederēja turīgi meistari un tirgotāji, kā arī lielākā daļa čehu feodāļu. Mērenie gribēja izdzīt no Čehijas vācu feodāļus un vājināt katoļu baznīcas varu. Taču čehu aristokrātija baidījās pati no savas tautas un tamdēļ „mērenie” rīkojās nenoteikti.
Vācu feodāļi un katoļu baznīca nevēlējās pazaudēt savus īpašumus un varu Čehijā, tādēļ organizēja pretčehu ofensīvu – krusta karu, ko izsludināja Romas pāvests. Krustnešu karaspēku vadīja pats Vācijas ķeizars (vai Sigismunds?). Krustnešu karaspēks sastāvēja galvenokārt no vācu feodāļiem, bet bija arī bruņinieki un algotņi no dažādām citām Eiropas zemēm.
1420.gadā Čehijā iebruka 100 000 vīru liels krustnešu karaspēks. Visā ceļā līdz Prāgai krustneši laupīja, dedzināja un slepkavoja. Prāga tika ielenkta ciešā lokā. Sīva cīņa norisa pie pilsētas Austrumu vārtiem, kur pakalnā bija nocietinājusies neliela taborītu vienība, kas bija ieradusies palīgā Prāgas aizstāvjiem. Taborīti atsita bruņinieku kavalērijas uzbrukumus. Izšķirošā brīdī pa pilsētas vārtiem iznāca karaspēka vienība un uzbruka bruņiniekiem no aizmugures. Krustneši tika sakauti un bēga prom no Prāgas. Kauju vadīja čehu ievēlēts karavadonis Jans Žižka.
Pāvests un Vācijas ķeizars organizēja vēl 4 karagājienus pret husītiem, taču tie visi beidzās ar čehu husītu uzvaru.
Taborītu karaspēku veidoja galvenokārt kājinieki. To ieroči bija ar dzelzi apkalti spriguļi, no izkaptīm pagatavoti pīķi, cirvji un nūjas ar dzelzs uzgaļiem. Ar to bija pietiekami, lai sagrautu organizētos vācu feodāļu karaspēkus. Ar īpašiem āķiem zemnieki no zirgiem norāva vācu jātniekus un „nokūla” ar spriguļiem.
Taborīti ļoti sekmīgi izmantoja kaujās artilēriju. Viņi pirmie sāka lietot lauku lielgabalus, kurus pārvadāja ratos. Ar tiem Taborīti šāva uz bruņiniekiem kaujās atklātā apvidū.
Lai varētu sekmīgāk cīnīties ar ienaidnieka kavalēriju, čehu Taborīti ierīkoja mobilus nocietinājumus no pajūgiem. Krustnešu armija tā arī nevienu reizi nespēja ieņemt šāda tipa nocietinājumus.
Husītu armijās bija stingra disciplīna, tajā nebija vietas zagļiem un laupītājiem. No čehu puses tas bija tautas karš pret cittautu apspiedējiem, taisnīgs un augsta bija taborītu morālā motivācija.
Viss augstākminētais noteica husītu militāros panākumus.
Jans Žižka. Tas bija izputējis bruņinieks, pieredzējis karotājs un militārs organizators. Viņa vadīti čehi uzvarēja kaujā pie aplenktās Prāgas.
Visai drīz Žižku ievainoja galvā un viņš kļuva akls. Taču tā arī turpināja komandēt armiju, viņam bija daudz jēdzīgu palīgu, kas paziņoja visu par karaspēku pārvietošanos un citas detaļas. Labi pazīdams savas zemes līdzenumus un pakalnus, aklais karavadonis nekļūdīgi izvēlējās čehu karaspēkam visizdevīgākās pozīcijas. Savas armijas priekšgalā J.Žižka bieži ieradās pavisam negaidītās vietās. Krustneši sauca viņu par „briesmīgo aklo,” dikti baidījās no tā un bieži bēga jau tikai dzirdot husītu dziesmas un ratu rīboņu.
Čehi ārkārtīgi mīlēja un godāja savu aklo karavadoni. Pēc viņa nāves sevi dēvēja par „bāreņiem.” Viņa vārdā mūsdienu Čehijā nosaukti daudzi laukumi un ielas, uzcelti pieminekļi.
Husīti pāriet uzbrukumā. Pēc J.Žižkas nāves husītu karaspēku vadīja citi jauni un talantīgi karavadoņi, kas veda husītu armijas karagājienos jau aiz Čehijas robežām.
Husīti devās karagājienos uz Poliju, Ungāriju, iebruka dziļi Vācijā un aizgāja pat līdz Baltijas jūrai. Visur postīja feodāļu pilis un klosterus, bet nedarīja pāri trūcīgajiem ļaudīm. Tie veica arī lielu propagandas darbu, jo visur izplatīja vēstules, kurās skaidroja savas cīņas mērķus. Feodāļi taborītu idejas dēvēja par „čehu indi.” „Inde” izplatījās pa visu Eiropu (kā savulaik kataru ideoloģija), daudzviet Vācijā un Polijā bija tautas nemieri.
Husītu sagrāve. Visu husītu kustību pievīla pašu „mēreno” nodevība. Čehu aristokrātija tomēr baidījās no tādām tautasvaras izpausmēm. Arī pāvests un vācieši sāka meklēt līdzekļus kā čehus apspiest ar pašu čehu palīdzību, jo visi militārie pasākumi bija cietuši neveiksmi.
Pāvests apsolīja čehu aristokrātiem atstāt sagrābtās baznīcas zemes un čehu pani organizēja karaspēku cīņai pret pašu taborītiem. Sākās pilsoņu karš.
1434.gadā pie Lipānu pilsētiņas austrumos no Prāgas mērenie uzbruka taborītiem. Izlikdamies, ka atkāpjas, mērenie izmānīja savus pretiniekus no vezumu aizsega un sakāva tos. Feodāļi nogalināja gūstekņus. Nedaudzos dzīvi palikušos sadzina šķūnī un naktī visus sadedzināja.
Pēc sakāves pie Lipāniem taborītu vienības turpināja cīņu līdz krita viņu pēdējais atbalsta punkts – Tabora.
Husītu karu nozīme. Čehi veselus 15 gadus spēja turēties pretī Eiropas tumsoņu un slepkavnieku varai. Taborītu organizētais zemnieku karš bija reti veiksmīgs tā laika vēsturē. Tas visdrīzāk pasargāja čehu tautu no pārvāciskošanas un kā etnosa saglabāšanas līdz pat mūsdienām. Bez husītiem visdrīzāk nebūtu vairs nekādas Čehijas.
Pēc husītu kariem sākās čehu nacionālās kultūras uzplaukums. Vācu valoda no valsts aparāta tika izspiesta, straujāk sāka izplatīties izglītība.
Neatkarības atgūšana (1918.g.). To čehi atguva 1918.gadā pēc I Pasaules kara, kas sagruva Austroungārijas impērija.
Čehu-poļu attiecības. 1919.gada sākumā, kad poļu armija bija aizņemta cīņās ar tolaik pastāvošās Ukrainas Tautas republikas armiju, pārņēma apgabalu Silēzijā, ko lielā mērā apdzīvoja poļi.
Faktiski tas lielā mērā bija iemesls kādēļ poļi 1938.gadā piedalījās Čehoslovākijas kā valsts iznīcināšanā – sūtīja iekšā diversantus utt.
Minhenes miers un nacistu Čehoslovākijas okupācija. 1938.gada 29.septembrī tika parakstīts tā saucamais Minhenes līgums starp Čemberlenu, Hitleru, Daladjē un Musolīni. Līgums deva iespēju vāciešiem ieņemt Čehijas vācu apdzīvoto apgabalu Sudetiju. Neviens čehu pārstāvis netika pat aicināts. Čemberlens uzskatīja, ka izdevies nosargāt „mūsdienu mieru.”
1939.gada 15.martā Hitlera armija iebruka Prāgā un piespieda čehu prezidentu Dr.Emīlu Hahu parakstīt tā saukto protektoriāta līgumu, kas čehu provinces Bohēmiju un Morāviju (Čehiju un Morāviju) pārvērta par vācu protektoriātu un Slovākiju par valsti, kas atrastos „vācu aizsardzībā.”
„Prāgas pavasaris.” Jaunais Čehijas KP līderis Aleksandrs Dubčeks bija sācis demokrātiskas reformas valstī. Iesākumā L.Brežņevs uz tām lūkojās ar interesi, taču tad nolēma apturēt.
1968.gada 21.augusta rītā Čehoslovākijas robežu šķērsoja okupācijas karaspēks – 2000 tanku un ap 200 000 kareivju no PSRS un citām sociālistiskā bloka valstīm. Represiju un militāro darbību rezultātā tika nogalināti vairāk kā 100, bet ievainoti vēl ap 500 cilvēkiem. Dubčeks no amata tika padzīts un valstī atjaunoja komunistu režīmu.
Viena no retajiem krievu cilvēkiem, kas protestēja pret Čehijas okupāciju, bija krievu disidente Natālija Gorbaņevska. Viņa ar dažiem biedriem 1968.gada augustā protestēja Sarkanajā laukumā.
Mums Latvijā pašdedzinājās žīds Iļja Ripss pie Brīvības pieminekļa.
Komunisma sistēmas sabrukums. Tas notika 1989.gadā kā pirmajā no Eiropas sociālisma zemēm.

Čehu etnogrāfiskās grupas. Hodi - Šumavas kalnos, lahi - Morāvijas ZR, horaki - Morāvijas R, hanaki - Hanas novadā. Morāvijas slovāki veido pārejas grupu starp čehiem un slovākiem.

Reliģija. Katoļi, neliela daļa protestantu - luterāņi.

Saites.
Čehija.
Čehijas karaļi.