Gallija
Vēsturisks apgabals starp Po upi un Alpiem (Cizalpu Gallija) un starp Alpiem, Vidusjūru, Pirenejiem un Atlantijas okeānu (Transalpu Gallija).
Vēsture. Kopš VI gs.pmē. apdzīvojuši galli (ķeltu atzars), sajaukti ar ibēriem un ligūriem.
Romas Impērijas pakļautībā. II gs.pmē. 20.gados romieši sāka karu ar dienvidu Gallijas iedzīvotājiem. Rezultātā izveidojās Romas province ar centru Narbonā.
58.-51.g.pmē. Cēzars pakļāva atlikušo Gallijas daļu. 16.g.pmē. Augusts Oktaviāns sadalīja Galliju 4 provincēs - Narbonas Gallijā, Lugdunas Gallijā, Akvitānijā un Beldžikā. Par triju pēdējo provinču centru kļuva Lugdunuma (Liona), kas tika dibināts 43.g.pmē.
13.g.pmē. par romiešu armijas virspavēlnieku Gallijā tika nozīmēts Nērons Klaudijs Drūzs, kurš no šejienes sāka iekarošanas karagājienus pret ģermāņu ciltīm.
Romiešu nodokļu smagums un augļotāju nežēlība vairākkārt izraisīja vietējo cilšu sacelšanos - 52.-51.gg.pmē., 38.g.pmē., 12.g.pmē. un 21.g. Nozīmīgākā no tām bija Civiļa sacelšanās.
Neatkarīga Gallijas valsts (258.-273.g.). 258.gadā, izmantojot Romas impērijas smago iekšpolitisko un ārpolitisko stāvokli, Gallija kopā ar Britāniju un Spāniju atkrita no impērijas un nodibināja savu impēriju ar ķēniņu Postumu (258.-268.g.) priekšgalā. Ap 260.gadu Gallijā iebruka franki. Šī valsts eksistēja 15 gadu un tās pēdējais ķēniņš Tetriks (270.-273.g.), nespēdams tikt galā ar kareivju dumpjiem un bagaudu sacelšanos, padevās imperatoram Aurēlijam - tā Gallija atkal apvienojās ar impēriju.
Otreizējā Romas impērijas sastāvā (273.-?). IV gs. Gallija tika sadalīta 17 provincēs, kas veidoja Gallijas un Vjennas diacēzes.
Huņņu-romiešu karš Gallijā (451.-?). 451.gadā Atilla šķērsoja Reinu un iebruka Gallijā. Sākumā pilsētas krita viņa rokās viena pēc otras - Strasburga, Meca, Ķelne, Amjēna, Reimsa. Kad huņnu armija tuvojās Aureliānai (Orleānai), pilsētas iedzīvotāji slēdza vārtus, tā piespiežot Atillu pilsētu aplenkt. Tikmēr Ziemeļitālijā romiešu karavadonis Aēcijs sāka vākt karaspēku, lai apturētu Atillas virzīšanos. Aēcijs iegāja dienvidu Gallijā ar visai nelieliem spēkiem, kas pārsvarā sastāvēja no karaspēka palīgvienībām. Viņš lūdza palīdzīvu vestgotu karlim Teodoriham I, taču iesākumā saņēma atteikumu. Tad viņš vērsās pie vietējā magnāta Avitusa, tādejādi tomēr saņemot palīdzību. Sadarbojoties ar Avitusu, Aēcijs spēja pārliecināt Teodoriku I pievienoties šim militārajam pasākumam vestgotus kā arī vairākas citas vietējās ciltis. Aēcija karaspēks virzījās uz ziemeļiem, kur grasījās saķerties cīņā ar Atillas spēkiem pie aplenktās Aureliānas. Vēsts par Aēcija karaspēka tuvošanos nokļuva pie Atillas brīdī, kad viņa karavīri jau pārrāva Aureliānas aizsardzību (sagraujot mūrus?). Atilla gribēja izvairīties no kaujas vai arī no situācijas, kad viņš atrodas ieslēgts pilsētā kā lamatās, tādēļ sāka atkāpties uz ZA labvēligas stratēģiskas situācijas meklējumos, lai tur ieņemtu pozīcijas.
Tā Atilla nonāca Katalaunas laukos, kur apstājās un sāka gatavoties kaujai.451.gada 19.jūnijā, romiešiem tuvojoties, Atillas hepīdu grupa iesaistījās lielā sadursmē ar Aēcija frankiem. Neskatoties uz pareģu pesimistiskajām prognozēm, Atilla pavēl'ja kārtoties kaujai nākamajā dienā. Šeit huņņi cieta sakāvi un bija spiesti pamest Galliju.
Galliju iekaro franki. bet 486.gadā, desmit gadus pēc pēdējā Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšanas (476.gadu uzskata par Rietumromas impērijas bojāejas gadu), rietumģermāņu franku ciltis iebruka Gallijas ziemeļdaļā, liekot pamatus vēlākajai Franku valstij, kurai bija lemts spēlēt ievērojamu lomu turpmākajā Eiropas vēstures gaitā.
Galliju iekaroja Meovingu dinastijas saliču franku karalis Hlodvigs I (481./482.-511.g.). Noslēdzis savienību ar citu cilšu vadoņiem, Hlodvigs savus karotājus veda uz Galliju, kuru tolaik vadīja no Romas atšķēlies un par neatkarīgu pasludinājies vietvaldis Siagrijs. Sākumā Hlodviga franki sagrāba Sēnas apgabalu - 486.gadā franki sakāva romiešu vietvalža Siagrija armiju un kļuva noteicēji pār lielāko daļu Gallijas–Sēnas apgabalu.
Gallijas franku kolonizācija. Iekarotajā zemē franki apmetās kaimiņu kopienās. Viņi sadalīja savā starpā daļu Romas vergturu zemju. Lai nosargātu savas bagātības un zemes, jaunajiem franku bagātniekiem bija nepieciešama stipra un centralizēta valsts. Tamdēļ viņi izvirzīja Hlodvigu kā karali un nostiprināja tā varu. 496.(497. vai 498.?)g. viņu Reimsā kronēja Sv.Remigijs un viņš pieņēma kristīgo ticību. Hlodvigs pieņēma Salicas likumu (franku tautas tiesību likums), tā pārstāvēdams visu saliču franku tautu.
Hlodvigs tiecās viens pats valdīt karalistē. Ar viltību viņš iznīcināja citus karavadoņus, savāca viņu karadraudzes un sāka viens pats pārvaldīt iekaroto Galliju. Viņam bija pietiekami spēka, lai noturētu pakļautībā gallus, kolonus un vergus. Pēc Gallijas iekarošanas Hlodvigs vairs nesasauca tautas sapulci. Visus svarīgos lēmumus viņš pieņēma pats šaurā dižciltīgo ļaužu lokā. Vienkāršajiem frankiem tikai paziņoja karaļa gribu karaspēka skatēs, kas notika katru gadu pavasarī. Katrā valsts apgabalā Hlodvigs iecēla sev uzticamu pārvaldnieku – grāfu. Tie ievāca no iedzīvotājiem nodokļus un komandēja karavīru vienību.Pēcāk Gallijas teritoriju pārņēma franki.
Šodien pamatā šai teritorijā atrodas Francija.
Saites.
Galli.
