Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Oktaviāns (29.g.pmē.-14.g.mē.)

Gajs Oktāvijs Augusts.
Pēc Cēzara adopcijas 44.g.pmē. viņa pilns vārds kļuva - Gajs Jūlijs Cēzars Oktaviāns.
Vārdu Augusts ("svētais") viņam piešķīra paklausīgais senāts.
Tātad viņa pilnais vārds - Gajs Jūlijs Cēzars Oktaviāns Augusts (Gaius Julius Caesar Octavianus Augustus).

Radniecība. Cēzara brāļadēls, ko viņš adoptēja kā dēlu. Iepriekš bija viņa brālēns Gajs Oktāvijs.
Sieva - Līvija(?).
Tuvākais draugs un līdzgaitnieks bija karavadonis Agripa, kas vajāja Cēzara slepkavas un panāca uzvaras pār Pompeju.
4.gadā adoptējs Nēronu Klaudiju Drūzu par dēlu.

Dzīvesgājums. Romas imperators no 29.g.pmē.-14.g.mē.
Dzimis 63.g.pmē.
Oktaviāns bija slimīgs un vārgs, viņam nebija ne karavadoņa dotību, ne pieredzes. Toties viņš bija viltīgs un izmanīgs, prata izvēlēties talantīgus palīgus.
44.g.pmē. viņu adoptēja imperators Cēzars.

Dalība 2.triumvirātā. Pēc Cēzara nogalināšanas sazvērestībā 44.g.pmē., balstoties uz Cēzara veterāniem un senāta aprindām Cicerona vadībā, sāka cīņu ar Marku Antoniju. Pēc Antonija sakāves Mutīnas kaujā 43.g.pmē. sarāva saites ar senātu, un armijas spiediena rezultātā 43.g.pmē. noslēdza savienību ar Antoniju un Marku Emīliju Lepīdu - tika izveidots 2.triumvirāts. Senāts noteica visus trīs par triumviriem-līdzvaldītājiem uz 5 gadiem. Tādējādi Oktaviāns kļuva par vienu no triumvirāta dalībniekiem, kas darbojās no 43.-31.g.pmē. Bez tam 43.g.pmē. oktaviāns bija arī konsula palīga (Suff.) amatā.
Tiumviri cīņai ar politiskajiem pretiniekiem (republikāņiem Kasiju un Brutu) un līdzekļu mobilizācijai veica masu proskripcijas (kas tās tādas?) armijas uzturēšanai, par kuru upuri krita arī pats Cicerons.
42.g.pmē. Maķedonijā pie Filipu pilsētas triumviru armija sakāva republikāņus - Brutu un Kasiju (Cēzara slepkavas un pēdējos senāta republikas aizstāvjus).
Pēc republikāņu sakāves Oktaviāns ieguva savā pārvaldē Romas rietumu provinces, kamēr Markam Antonijam tika austrumu provinces. Visai drīz Oktaviānam nācās apspiest itāļu pilsoņu pretestības kustību (41.-40.g.pmē.), kuru zemes bija konfiscētas veterānu vajadzībām.
Pēc tam Oktaviāns vairākus gadus karoja ar Sekstu Pompeju, kas bija nostiprinājies Sicīlijā un uzņēma pie sevis kritušus aristokrātus un bēguļojošus itāļu vergus. Pēc uzvaras pār Pompeju 36.g.pmē. Oktaviāns atņēma varu Lepīdam, līdz ar to saasinājās attiecības ar Marku Antoniju.

Cīņa par varu ar Marku Antoniju. Marks Antonijs Austreņos veda patvaldniecisku politiku, apprecējās ar Ēģiptes valdnieci Kleopatru VII. Viņa politika izsauca neapmierinātību Romā, un senāts pasludināja Kleopatras Ēģiptei karu. 31.g.pmē. romiešu flote Oktaviāna vadībā sakāva ēģiptiešu floti jūras kaujā pie Akciju raga Grieķijā. Antonijs pameta savu karaspēku un bēga uz Aleksandriju pie Kleopatras VII. Viņa armija padevās. 30.g.pmē. Oktaviāna armija tuvojās Aleksandrijai un Marks Antonijs nodūrās.
Oktaviāns ieradās Aleksandrijā. Pēdējā ēģiptiešu grieķu izcelsmes Ptolemaju ķēniņiene Kleopatra VII ļāva sev iekost indīgai čūskai un dinastija beidza pastāvēt. Oktaviāns padarīja Ēģipti par Romas impērijas provinci. Tā beidza pastāvēt pēdējā grieķu-maķedoniešu valsts.
Oktaviāns ar triumfu atgriezās Romā un kļuva par diktatoru. Viņš kļuva par tādas principiāta politiskās sistēmas iedibinātāju.

Politiskā sistēma Romā Oktaviāna laikā. Kļuvis par vienpersonisku valdnieku, tomēr neizveidoja absolūtu tirāniju, bet gan principātu. Tādā sistēmāarmija un tauta deva uzticības zvērestu imperatoram un valdībai, kas sastāvēja no imperatora un valdošās šķiras pārstāvjiem. 
29.g.pmē. senāts un komīciji piešķīra viņam imperatora titulu. 28.g.pmē. viņam piešķīra Senāta princepsa posteni. 27.g.pmē. 13.janvārī Oktaviāns sasauca Senātu, paziņoja par miera nodibināšanu visā impērijā, un lūdza atbrīvot to no valdnieka pienākumiem sakarā ar sliktu veselības stāvokli. Senatori iebilda un uzstāja uz viņa palikšanu amatā.
Formāli republikāniskā iekārta tika saglabāta, Roma joprojām tika saukta par republiku. Taču vara koncentrējās Oktaviāna rokās, kurš ieguva klāt pie esošiem valsts amatiem – mūža tribūna (kopš 36.g.pmē.), konsula (19.g.pmē.), provinču prokonsula (23.g.pmē.), augstākā priestera (12.g.pmē.), cenzora (12.g.pmē.) maģistratūras. Ievērojot formalitātes, Oktaviāns regulāri izvirzīja savu kandidatūru konsula maģistratūras vēlēšanās.
Kaut arī joprojām darbojās republikāniskās institūcijas – notika senāta sēdes, tautas sapulces, pastāvēja komīciji, taču darbību kontrolēja Oktaviāns, balstoties uz militāru spēku. Tādējādi iepriekšējā valsts vara tika padarīta par Oktaviāna gribas pildītājiem. Tautas sapulce ievēlēja augstākajos amatos vai nu pašu Oktaviānu, vai arī tādus cilvēkus, kas viņam patika. Konsuli un tautas tribūni bez ierunām pildīja Oktaviāna pavēles. Ja kāds romietis tika izvirzīts par kandidātu konsula amatam pret imperatora gribu, tad viņu ieslodzīja cietumā, kur viņš arī nomira. No senāta Oktaviāns padzina sev naidīgus cilvēkus un to vietā iecēla savus piekritējus. Senātā viņš balsoja pirmais un senatori paklausīgi pieņēma imperatoram vēlamos lēmumus.
Viņš pārņēma savā kontrolē vairākas stratēģiski svarīgas provinces – Sīriju, Maķedoniju, Galliju, Ilīriju, kur tika koncentrēta lielākā daļa romiešu armijas, bet Ēģipte tika pasldināta par princepsa īpašumu. Paralēli valsts kasei tika izveidota imperatora kase – fisks. Oktaviānam tika piešķirts vārds Augusts ("svētais"), kurš agrāk tika lietots uzrunājot dievības.
Oktaviāns nostiprināja vergturu varu un pats ar lepnumu rakstīja, ka atdevis vergturiem sodīšanai 30 000 izbēgušu vergu.
Imperators centās savā pusē piesaistīt dzejniekus. Viņa drauga Mecenāta nams tiem vienmēr bija atvērts, šī nama saimnieks tiem vienmēr deva bagātīgas dāvanas. Ar vārdu „mecenāts” sāka apzīmēt bagātu mākslas aizgādni.
Imperators labprāt gādāja līdzpilsoņiem varenas izklaides gladiatoru cīņu veidā. Izpildot Oktaviāna Augusta pavēli, Romas apkaimē izraka ezeru. Tajā sarīkoja jūras kauju, kurā cīnījās 3000 cilvēku un 30 mazu un lielu kuģu.
8.g.mē. Augusta vārdā nosauca gada astoto mēnesi (pēc Jūlija kalendāra), kas iepriekš bija ar nosaukumu Sextilis.

Oktaviāna nāve. Visu mūžu Oktaviāns baidījās no sazvērestībām. Senātā viņu vienmēr ielenca uzticami ļaudis, un zem tunikas viņš nēsāja bruņas.
Bija Romas imperators līdz pat savai nāvei 14.g.

Aplūkojamie objekti.
Oktaviāna pils. Pavisam nesen, laikam 2008.g. sākumā, Romas varas iestādes atvērušas publiskai apskatei četras atjaunotas freskainas istabas, kurās imperators dzīvojis: guļamistaba, halle, ēdamistaba un neliels kabinets. Fresku galvenās krāsas ir oranža, sarkana un zila. Celtnes fragmentu apgleznotas sienas veidā zinātnieki atrada jau 50 gadus atpakaļ.

Augusta Miera altāris. Pēc Oktaviāna Augusta uzvarošās atgriešanās no Gallijas un Spānijas 13.g.pmē. Senāts pieņēma lēmumu par šāda altāra būvi Marsa laukumā Romā. 9.g.pmē. 30.janvārī notika tā iesvētīšana. Altāris tika atjaunots 1938.gadā pēc saglabājušamies oriģinālajiem fragmentiem un kopijām. To apjož siena, kuras ārpusē virs frīzes ir skaisti izveidoti ornamenti vijīgu augu un mītisku sižetu izskatā (Telūra reljefs), kā arī attēlota altāra pamatakmens ielikšanas procesija 13.g.pmē. 4.jūlijā. Sienas iekšējo pusi rotā bagātīgas girljandu frīzes.

Augusta mauzolejs. Te apglabāts arī viņa draugs un līdzgaitnieks Agripa.

Atradumi. Tā laika raksturīgās statujas attēloja vārgo Oktaviānu kā vareno Jupiteru ar uzvaras dievi Viktoriju rokās.

Oktaviāna statuja Vācijā. 2009.gadā vācu arheologi pie Hesenes pilsētas uzgāja Oktaviāna jātnieka bronzas statujas atliekas. Pēc romiešu sakaušanas ģermāņi statuju sasita un iegāza to upē. No statujas palikuši vien nelieli fragmenti, vislabāk saglabājusies zirga galva. Cita versija vēsta, ka atkāpjoties to sasituši paši leģionāri. atradums ir dikti vērtīgs kaut vai tāpēc vien, ka līdz mūsdienām saglābājusies tikai viena Romas imperatora jātnieka statuja - Marka Aurēlija (kura?).

Nospiedums civilizācijā.
Viņa vārdā pēc pievienošanas romieši pārsauca Kapadokijas valsts galvaspilsētu Mazaku - par Kapadokijas Cēzareju.

Tēlojums literatūrā.
Selmas Lāgerlēvas "Kristus leģendās."

Avoti.
Uzraksts -  Dievišķā Augusta darbi.  

Saites:
Senās Romas valdnieki (753.g.pmē.-476.g.).
Senā Roma (753.g.pmē.-476.g.).