Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Tēbas, Luksora

Liela senpilsēta Ēģiptē.

Nosaukums. Tēbas – grieķu nosaukums. 
Iesākumā pilsētu sauca - No-Ammon (arī vienkārši No).
Diospole ("Dievu pilsēta") – grieķu nosaukums.
"Simtvārtu Tēbas" - Homēra lietotais nosaukums. "Pilsēta, kurā ir simts vārtu, no katriem kaujas ratos ar straujiem zirgiem izbrauc pa divsimt vīru..." ("Iliāda")
Vaseta – seno ēģiptiešu nosaukums, Vasetas (Augšēģiptes IV noma) galvaspilsēta.
Al Uksura – arābu nosaukums. Sauktas arī par Karnaku vai Luksoru. Luksora – nesens nosaukums, atvasināts no arābu vārda L’Ouqsor – „pilis.”
Agrākā periodā šis rajons bija pazīstams ar nosaukumu Tebai. Eiropieši to izrunāja un pārveidoja par Tēbām. Slavena ar to, ka netālu atrodas Ķēniņu ieleja. Kreisajā Nīlas krastā ir „Mirušo pilsēta.”

Atrašanās vieta. Atrodas Nīlas augštecē, 650 km uz dienvidiem no Kairas (Augšēģiptē), Nīlas abos krastos: austreņu krasta daļa dzīvajiem, bet rieteņu krasta daļabijusi veltīta mirušajiem, netālu no apdzīvotas vietas Deilelbahras (Deil el Bahri). 

Apraksts. “Rietumu ieleja,” kas zināma kā “Pērtiķu ieleja” un “Austrumu ieleja,” kur atrodas daudzas slavenu faraonu kapenes.

Tūristam. Daži kapi tiekot apgaismoti ar elektrību.

Vēsture. Šis senais un plašais svētnīcu komplekss tika dēvēts par akmenī sastingušu valsts vēsturi. Pirmās ziņas par pilsētu atstātas III g.tk.pmē. tekstos.
Vecās valsts laikā Tēbas bija neliela provinces pilsētiņa - Vasetas (Augšēģiptes IV noma) galvaspilsēta.
XXI gs.pmē. pilsēta ātri kļuva par valsts galvaspilsētu Vidējās valsts XI dinastijas laikā, un palika tāda līdz pat lībiešu XXII un XXIII dinastiju nākšanas pie varas. Šai laikā arī sākās pilsētas monumentālās celtniecības laiks un turpinājās vairākus gadsimtus. Līdz ar Jauno valsti XVI gs.pmē. sākās pats lielākais pilsētas uzplaukums.
Ap 1500.g.pmē. pilsētā bijuši ap 75 000 iedzīvotāju.
Faraons Amenhoteps IV uskatīja, ka Tēbas aplami uzņēmušās valsts "nabas" lomu, un uz savu valdīšanas laiku pārnesa galvaspilsētu no Tēbām uz jaundibināto Ahetatonu, ar ko izraisīja lelu nepatiku Tēbu Amona kulta priesteros.
Tikai pēc Ehnatona nāves viņa dēls Tutanhamons, droši vien priesteru spiests, to atgrieza atpakaļ uz Tēbām. Vēlāk, lai gan galvaspilsēta tika pārvietota uz Aleksandriju, vēl simtiem gadu pilsēta saglabāja svarīga kultūras centra nozīmi.
Vislielākā mums zināmā Mirušo pilsētas paplašināšana norisinājusies Tutmesa I laikā. Tieši šis faraons nolēma savas kapenes būvēt atstatus no sava piemiņas tempļa. Viņš tās noslēpa iecirstas klintī kā kameru nevis iztālēm redzamas, kā būvēja agrāk. Vēlāk viņa piemēram sekoja arī parējie faraoni. Ar laiku, lai veiktu labāku kapeņu apsardzību no laupītājiem, kapus sāka cirst arvien tuvāk vienu otram.
Ptolemajs IX Soters II pēc ēģiptiešu sacelšanās Tēbas pilnībā iznīcināja.
Pēc masveidīgas kapu izlaupīšanas Mirusī pilsēta palika pamesta un tukša.
Ap I gs. pamestajās un izlaupītajās kamerās sāka apmesties kristiešu mūki vientuļnieki

Atklāšana un izpēte.
Strabons rakstīja par 40 kapiem.
Pirmo mūsdienīgo Ķēniņu ielejas aprakstu sniedz angļu ceļoājs Ričards Pokoks 1743.gadā. Kāda šeiha vadībā viņam izdevās aplūkot 14 vaļējus kapus.
Džeimss Brūss, skotu brīvmūrnieks un dēkainis, kas apmeklēja šo vietu 1769.gadā, stāsta, ka vietējais vietvaldis Osmans bejs kapeņu laupītāju alas aizkrāvis ar sausiem žagariem un aizdedzinājis, tādējādi kādu lielu daļu laupītāju iznīcinot. Pats Brūss izteica vēlmi nokopēt barejefu Ramzesa III kapenēs un visi kalpi, izņemot vienu, šausmās no turienes aizbēguši. Atceļā viņš ir ticis apšaudīts un bijis spiests no ielejas bēgt.
Napoleona „Ēģiptes komsija” ieradās te 1799.gadā, lai visu aprakstītu un uzmērītu. Arī viņus apšaudīja kapeņu aplaupītāji.
Āfrikas apceļotājs Johans Ludvigs Burkhārds (1784.-1817.g.) ieteica itāļu spēkavīru un lielo ceļotāju Belconi britu ģenerālkonsulam Ēģiptē Henrijam Soltam, kurš tad viņu nolīga Luksorā atrastā milzīgā Memnona (Ramzesa II) krūšutēla pārvešanai. Itālis Memnona bisti nogādājis Aleksandrijā, no kurienes tā tika nosūtīta uz Londonu un pašlaik atrodas Britu muzejā.
Itāļu senlietu mednieks Belconi Ķēniņu ielejā 1817.gada oktobrī uzgāja pirmās kapenes – faraona Seta I kapu, pēc tam Ramzesa I, Eijes un Mentuhotepa (kāda?) kapus. Ar šiem atradumiem arī sākās Ķēniņu ielejas masīva izpēte, kas apogeju sasniegusi mūsu dienās. Pats Belconi gan uzskatīja, ka atradis visas ielejas kapenes.
1828.gadā izrakumus Karnakas svētnīcas drupās veica franču arheologs Žans Fransuā Šampoljons un bija satriekts par tā izmēriem.
Te veselus 7 mēnešus uzturējās Riharda Lepsiusa vadītā ekspedīcija 1843./44.gadā. Prūši pamatīgi uzmērīja ieleju un, prom dodoties, arī bija pārliecināti, ka viss ir atklāts.
1875.gadā Abdelrasuls no vietējās kapu aplaupītāju dinastijas uzgāja Deirelbaharas „ceļojošo mūmiju” kapu ar 13 faraonu mūmijām. Pēc dažādām peripetijām šeit 1881.gadā nonāca Kairas muzeja pārstāvis Emīls Brugšs.
Kaut kādus kapus atrada arī Senlietu pārvaldes toreizējais direktors Lorē īsi pirms gadsimtu mijas.
1902.gadā Ēģiptes valdības atļauju izrakumem saņēma amerikānis Teodors Deiviss. Viņš atklāja Tutmesa IV, Sipta, Horemheba un Amenhotepa IV kapenes.
1914.gadā izrakumu atļaujas ieguva lords Karnārvons un Hovards Kārters. Kārters lēnām nāca uz domām, ka kaut kur ielejā jābūt faraona Tutanhamona kapenei: starp Deivsa atradumiem bija uziets kāds fajansa kauss ar Tutanhamona vārdu un kādā kapa šahtā turpat netālu Kārters atrada kādu salauztu koka kasti. Tajā vēl atradās zelta plāksnītes ar tā paša faraona vārdu. Bez tam bija atrastas kāda māla lauska un ar audekla vīstokļiem piebāzti māla trauki. Pārbaudē Ņujorkas Metropolitēna muzejā secināja, ka tie ir pārpalikumi no Tutanhamona apbedīšanas ceremonijas, kas tikuši noglabāti. Bija uzieti arī vairāki Tutanhamona māla spiedogi, kurus uzgāja Deiviss Ehnatona slēptuvē. Tas viņam deva instinktīvu pārliecību par šādu kapeņu esamību.
Kārters ar bagātā sera Karnārvona atbalstu uzsāka izrakumus trijstūrī, ko iezīmēja Ramzesa II, Merneptaha un Ramzesa VI kapi. Vienas ziemas laikā viņi noraka lielu daļu virsējo slāņu un nonāca līdz Ramzesa VI kapa pamatnei. Tika uzietas strādnieku būdas, kas bija visai droša pazīme, ka tuvumā ir kapenes. Tālāk rakšana bija jāsašaurina, jo tā traucēja tūristiem apmeklēt iecienītās Ramzesa VI kapenes. Tādēļ 1919./20.gada ziemas sezonā izrakumi notika vienīgi pie Rmzesa VI kapa ieejas. Te ieguva pāris ļoti vērtīgus savrupatradumus kādā paslēptuvē. Kārters: „...nekad vēl nebijām tik tuvu īstam atklājumam.” Tā viņi nolobīja visu virskārtu iezīmētajā trijstūrī, atstājot zemi tikai pie atrastajām strādnieku būdām.
Turpmāk divas sezonas izrakumi norisinās līdzās Tutmesa III kapenēm, netiek atrasts nekas vērtīgs.
Sapulcē tiek nospriests, ka pēc tik ilgiem un nesekmīgiem izrakumiem tos vadīs vēl vienu ziemu, un tajā vietā, kur atrodas senās XX dinastijas strādnieku būdas. Tad arī zibenīgi tiek atklāta ieeja Tutanhamona kapenē - tas notiek 1922.gada 3.novembrī. Jau 5.novembra pēcpusdienā ir novākts tik daudz gruvešu, ka ir skaidrs – tā patiesi ir īsta ieeja kapenē. Tika attīrītas kāpnes un 12.pakāpiena pamata līmenī atklājās aizzīmogotu, aizslēgtu un ar javu noziestu durvju augšējā daļa. Uz tām bija Mirušo pilsētas zīmogi, kas liecināja, ka tur atdusas augsti stāvoša persona. Kārters izurba durvīs tik lielu caurumu, lai tur varētu iebāzt elektrisko spuldzīti, un atklāja, ka tālāk ir eja pilna ar akmeņiem. Kārters izlēma tālāk darbus neveikt un gaidīt lordu Karnārvonu, kas tobrīd atradās Eiropā.
6.novembra rītā viņam tika nosūtīta telegramma, un lords kopā ar meitu 23.novembrī ieradās Luksorā. 24.novembra pēcpusdienā strādnieki pilnīgi attīrīja visas kāpnes, tās izrādījās 16 pakāpienu garas. Nu bija redzami nospiedumi ar Tutanhamona vārdu. Taču nu tika redzams, ka durvis tikušas 2 reizes atvērtas un vēlāk aizmūrētas. Aizmūrētās vietas bija aizzīmogotas ar šakāļa un deviņu gūstekņu attēlu, bet Tutanhamona zīmogi bija pie durvīm kopumā. Tā ka nebija skaidrs, vai kapā bijuši laupītāji, un, ja bijuši, cik stipri tas ir ticis izlaupīts. Pie pašām durvīm tika uzietas: lauskas un kastes ar Ehnatona, Smenhkaras un Tutanhamona vārdiem, Tutmesa III skarabejs un daļa no sakarabeja ar Amenhotepa III vārdu. Tas viss vēl vairāk padarīja situāciju mīklainu. Rezultātā Kārters ar komandu uzgāja neskartas faraona Tutanhamona kapenes ar ārkārtīgi bagātu atradumu klāstu. 6 gadi tika pavadīti, lai kapeni iztukšotu.
Kārtera atklājumi izsauca mlzīgu rezonansi pasaulē: viņš tika apbērts ar vēstulēm. 1926.gada 3 mēnešos vien kapu apmeklēja 12 300 tūristi, bet laboratoriju – 270 grupas.
Izrakumi šeit mūsdienās rit nepārtraukti. Patlaban pētnieki glābj Amenhotepa III tempļa mākslas darbus.
Tēbu nekropoli lielā mērā skārusi modernā dzīve, taču pirms dažiem gadiem Ēģiptes varas iestādes veica iedzīvotāju pārvietošanu no Šeihabdelkurnas (Sheikh Abd el Qurna) un Kokas (el Khokha) apkaimēm, lai varētu nojaukt mājas un izpētīt zem tām esošas seno ēģiptiešu kapenes.
2014.gada 23.martā arheologi Luksorā, Ēģiptē svinīgi atklāja divas milzīgas, nesen restaurētas no sarkana kvarcīta izkaltas Amenhotepa III statujas, kas tagad piebiedrojas slavenajiem Memnona kolosiem Tēbu nekropolē. 
Ēģiptiešu arheologa Zahi Havasa komanda izrakumus Pērtiķu ielejā veic kopš 2017.gada decembra, atklātas liecības par “industriālu zonu,” kur dzīvojuši un strādājuši strādnieki, kuri izgatavoja kapeņu greznumlietas un mēbeles. Veicot izrakumus Valdnieku ielejā, Zahi Havasa komanda atklāja kapenes KV65, kurā iekšienē arheologi atrada kapeņu celtniecībā izmantotus darbarīkus. Saskaņā ar Zahi Havasa vēstīto, arheoloģiskā ekspedīcija, kas pašreiz veic izrakumus Austrumu ielejā, ir lielākā kopš leģendārā britu arheologa Hovarda Kārtera laikiem, kad tika atklātas slavenā Tutanhamona kapene. 

Arhitektūra. Senatnē Tēbas atradušās abos Nīlas krastos.
Labais austreņu (kreisais) krasts bija veltīts dzīvajiem - te atradās milzīgie Karnakas un Luksoras tempļi. Te bija dzīvo sfēra ar mājām, pilīm un tempļiem.
Tēbu rietumu (labais) krasts bija veltīts mirušajiem, respektīvi, Ozīrisa valstībai, kura ietvēra arī slaveno Ķēniņu ieleju ar Jaunās valsts faraonu kapenēm.Kreisais (rieteņu) krastā izvietojās faraonu rezidences un milzīga nekropole klinšu ielokā. Visaugstākā no klintīm – Deheneta jeb Rietumu smaile, tagad saukta par El Kurnu. Būtībā sadalījums bija šāds: labais krasts – dzīvajiem, bet kreisais – mirušajiem.
Ķēniņu ieleja jeb Bibanelmulukas ķēniņu kapi plešas Nīlas rietumu krastā iepretim Karnakai un Luksorai. Tā ir daļa no plaša tagad tuksnešaina klajuma, kur kādreiz bija izvietojusies Tēbu nekropole. Jaunās valsts laikos te bija ierīkotas kapenes dižciltīgajem, uzceltas svētnīcas ķēniņiem un dievam Amonam par godu.

Aplūkojamie objekti. Galvenie pilsētas objekti ir Karnakas un Luksoras tempļi, kas savstarpēji savienoti ar 2 km garu sfinksu aleju. Lielā skaitā te uzietas faraonu un citu augstmaņu kepenes - patlaban 62. Nu esot atrasta arī 63.kapene – KV63.

Luksoras tempļu komplekss. Atrodas Nīlas labajā krastā un savienots ar Karnakas templi ar 2 km garo Sfinksu aleju. Tempļa atklāto pagalmu rotā 72 grandiozas kolonnas 20 m augstumā un 3,5 m diametrā (tad jau sanāk lielākās pasaulē?). Kolonnu kapiteļi ir izplaukuša lotosa formā. Lokjērs atklāja, ka templis ir nopietni pārbūvēts 4 reizes.

Amona–Ra templis Karnakā. Atrodas Nīlas labajā krastā un savienots ar Luksoras Amona-Ra templi ar 2 km garo Sfinksu aleju.
Iesākumā sirmā senatnē tika uzcelta neliela svētnīca par godu Vesetas aizbildnim Amonam. Pēc tam Amonu sāka identificēt ar Ra un jauno dievību sauca par Amonu-Ra. Līdz ar jaunās dievības nozīmības pieaugumu sāka arī izplesties tam veltītā svētnīca - pārvērtās par milzīgu sakrālo kompleksu. Uzcelto pilsētu-svētnīcu nosauca par "izredzēto vietu" (Ipetisutu), jo tobrīd tā kļuva par Ēģiptes galveno svētvietu.
Templi cēluši, pārbūvējuši un izrotājuši daudzi faraoni sākot jau ar Vidējās valsts laiku līdz pat hellēņu laikam, t.i. no 2000.-300.g.pmē. Faraoni sacentās greznībā, darbos ņēma dalību talantīgākie Ēģiptes arhitekti - Ineni, Hapusenebs, Jupa, Hatiajs, Perennefers. Faraons Tutmess I pavēlēja apjozt ar sienu, uzbūvēja pilonus, kuru priekšā atradās divi grandiozi obeliski. Vienu no tiem sava karagājiena laikā uz Franciju izveda Napoleons, un nu tas atrodas Saskaņas laukumā Parīzē. Amenhotepa III laikā te uzbūvēja jaunus pilonus, līdzās tika uzcelta Amona-Ra laulenes dieves Mutas un dēla dieva Montu svētnīca. šos tempļus apvienoja sarežģīta aleju un pāreju sistēma. Tika uzbūvēta arī milzīga 2 km gara Sfinksu aleja, kas veda uz Amona-Ra Luksoras svētnīcu.
Pētniecība. 1828.gadā te izrakumus veicis franču arheologs Žans Fransuā Šampoljons.
Izmantojot astroarheoloģijas datēšanas principus, noteikts, ka pašas vecākas svētnīcas daļas vecums ir ap 2100.g.pmē., bet pašas jaunākās – 1200.g.pmē. Pēdējā celtniecības fāze bija faraona Seti II laikā.
Templis orientēts tā, lai Saules stari vasaras saulgriežos rītausmā iet pa 500 pēdu garu koridoru un trāpa starp diviem obeliskiem, apgaismojot kaut ko, kas atradies svētnīcas vidū. Domājams, tas bijis omfāls - "Zemes naba." Normans Lokjērs ņemot vērā Zemes ass stāvokļa maiņu turpretī noteicis, ka pirmais templis, vai vismaz tā pamati, bijis celts ap 3700.g.pmē.
Atradumi:
Omfāls - šai svētnīca uzgājis pētnieks Raisners (iespējams, te ir kļūda, un šis pētnieks uzgājis omfālu Napatā).
Kaut kur šai templī gravējumi attēlo cīņas ar hiksiem. Precīzi ir bijis attēlots arī nupat atrastais Tjaru cietoksnis Sinaja pussalā.
Kaut kur šai celtnē uz sienām ir arī faraona Tutmesa III hronikas.
2006.gada beigās uziets uzraksts, sastāvošs no 17 hieroglifiem, iegrebtiem kvarca bluķī. Teksts stāsta par augstākā priestera Baks En Honso sasniegumiem, kā arī attēlots viņa dzimtas koks. Tai laikā viņš bija otrais ietekmīgākais cilvēks valstī. Uzraksta vecums – 1200.g.pmē.
Vienam no tempļiem Karnakā ir monolīti 80 t smagi akmens vārti, iespējams, ka šim.

Seta I kapene. To atrada itāļu senatnes lietu vācējs Belconi 1817.gada oktobrī Bibanelmulukas ielejā Tēbu tuvumā. Kapa garums bija 100 m. Šo kapeņu atrašana bija viņam paņēmusi veselu dzīves gadu. Itāļu kolekcionāru bez tīri savtīgas intereses bija pārņēmusi vēlēšanās izdarīt zinātniskus pētījumus. Belconi izgatavoja reljefu kopijas un zīmējumus. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: „Šis atklājums man atlīdzināja par visiem tiem pūliņiem, ko bija prasījuši pētījumi. Varbūt šī diena bija viena no skaistākajām manā dzīvē.”
Tika uziets lielisks alabastra sarkofāgs, kas tagad glabājas Londonā Džona Sona muzejā. Sarkofāgs bija tukšs jau 3000 gadu, kur palikusi mūmija, nav noskaidrots. Ar šī kapa atklāšanu sākās svarīgākie atradumi Ķēniņu ielejā.

Tutanhamona kapene. Tās atrada britu arheologs Hovards Kārters 1922.gada 4.novembrī. Strādnieki bija nonākuši līdz durvīm, kuras rotāja Tutanhamona zieģelis. Aiz tām izrādījās 7,6 m garš gaitenis, pilns ar akmens bluķiem, kuru tīrīja vairākas dienas. Tad tika uzietas otras durvis. Arī uz tām bija Tutanhamona un Mirušo pilsētas valdnieku zīmogi, bet tāpatbija vērojamas arī laupītāju klātbūtnes pēdas. Kreisajā augšējā stūrī durvīs tika izurbts mazs atvērums un Kārters sveces gaismā pirmais ieraudzīja apeņu iekšējo izkārtojumu. 17.novembrī tika atvērtas durvis un elektrības gaismā to nu jau ieraudzīja visi klātesošie. Tā izrādījās priekštelpa, un bija redzams, ka starp abām sargu figūrām labajā sienā bija aizīmogotas durvis. 27.novembrī pārbaudīja šīs durvis un konstatēja, ka aiz tām jau grīdas līmenī atrodas vēl viena telpa – arī aizzīmogta, taču vēlāk nekā ieejas durvis.
Sāntelpa. Gandrīz 12 kvm platībā. Tā bija piebāzta ar dažādiem sadzīves priekšmetiem un dārgumiem. Acīmredzot, šī telpa pēc laupītāju apciemojuma nav tikusi sakārtota.
Kārters, būams solīds pētnieks, visai aši apjauta nepeciešamību šeit veikt ļoti skrupulozu izpēti. Tādēļ 3.decembrī tika pieņemts lēmums kapeni atkal aizbērt, lai to paargātu un pa to laiku veiktu pienācīgu sagatavošanos izpētei. Bez tam Kārters Kairā pasūtīja pamatīgus metāla režģus. No visām pasaules malām pienāca nesavtīga palīdzība. Ņujorkas Metropolitēna muzeja Ēgiptes nodalas kurators Litgevs nodeva Kārtera rīcībā savu fotogrāfu Hariju Bērtonu. Komandai piebiedrojās vēl zīmētāji Holls un Hauzers, kā arī darbinieks A.K.Meiss. Ēģiptes valsts ķīmijas pārvaldes direktos A.Lūkass no Kairas atbrauca šeit strādāt sava atvaļinājuma laikā. Daudz speciālisti piedāvāja savu palīdzību.
Jau 16.decembrī kaps atka tika atvērts, 18.decembrī fotogrāfs Bērtos priekštelpā veica pirmos fotozņēmums. 27.decembrī dienasgaismā tika izcelts pirmais priekšmets. Priekštelpā vien atradās 6 – 7 simti priekšmetu. Februāra vidū priekštepa bija iztukšota, tādējādiradīta vieta turpmākam darbam. Pirmās 34 smagi sasaiņotās kastes pa saliekamo dzelzsceļu devās līdz 1.5 km attālajai Nīlai, kur tās gaidīja liellaiva. Pēc 7 dienām tie ieradās Kairā.
Uz Sarkofāga telpas atvēršanu piektdien, 17.februārī bija ieradušās apmēram 20 personas – zinātnieki un valdības locekļi. Kārters ar Meisa un Kalendera palīdzību pašrocīgi izņēma durvju mūrējuma akmeņus. Ievadot durju ailē elektrisko gaismu, skatam atklājās zelta siena, kas aizsedza visu redzes lauku. Tas bija milzīgs zelta zārks! Pēc smaga divu stundu darba tarpsiena bija tiktāl nojaukta, ka kamerā varēja jau ieiet. Uz sliekšņa tika atrastas izbārstītas pērles. Nu kļuva redzams, ka Sarkofāga telpa atradas apmēram metru dziļāk kā priekštelpa. Zārks aizņēma gandrīz visu 16.5 kvm lielo telpu. Starp sarkofāgu un telpas sienu bija tikai 65 cm plats brīvs gaitenis, kurā arī gulēja faraonam līdzi dotās mantas. Zelta sarkofāgā atradās nebojāta faraona Tutanhamona mūmija.
Šai telpā atradās vēl vienas visai zemas durvis, kas veda uz kapenes Dārgumu noliktavu, kur atradās visi lieākie kapenes dārgumi. Atklājumi bija fenomenāli!
Taču tālāk vairs tik gludi vis negāja. Nomira lords Karnārvons, tāpat radās arī nopietnas nesaprašanās a Ēģiptes valdību jautājumā par koncesijas pagarināšanu un atradumu sadali. To izdevās atrisināt tikai ar starptautisku iejaukšanos. 1926./27.gada ziemā tika atvērts šķirsts un pētīta mūmija. Darbus sāka, nojaucot starpsienu starp Priekštelpu un Sarkofāga kameru. Tad demontēja ārējo zārku, tad otru,kurā atradās vēl trešais. Kopumā bija veseli 5 zārki, la tos aiztransportētu no kapa, bija vajadzīgas 84 dienas fiziska darba. Četri ārējie sķirsti tika sadalīti apmēram 80 daļās – ikviena no tām bija visai smaga. Karters savos rakstos kritiz’senos šķirsta montierus, jo tā daļas bijušas sajauktas, elta rotājumivietām sasisti ar āmuriem, dažviet nodauzīti veseli gabali. 3.februārī pētnieki bedzot visā pilnībā var ieraudzīt iekšējo sarkofāgu.
6 gadi pagāja līdz no turienes tika izcelti visi atradumi. Tagad tie glabājas Kairas muzeja vienā no augšējiem stāviem. Ir atrasti dučiem koka šķirstu, apšūtu ar zelta loksnēm līdzīgi Derības Šķirstam. Četri tādi šķirsti izstādīti atsevišķi, lai gan bijuši viens iekš otra. Uz viņiem ir 2 dieviešu figūras no zelta ar spārniem.
1925.gada 11.novembrī Dr.Salehs bejs Hamdi un Ēģiptes universitātes anatomijas profesors Duglass E.Derijs uzsāka mūmijas pētīšanu. A.Lūkass uzrakstīja darbu „Ķīmija kapā”, kurā iztirzāja atrstos metālus, eļļas, taukus un tekstīlijas. P.E.Ņūberijs izpētīja kapā atrastos ziedu vainagus un noteica kādu sugu augi auguši pims 3 300 gadiem. Zinot dažādu auu ziedēšanas laikus, viņš noteica, ka Tutanhamons apglabāts laikā no mart vidus līdz aprīļa beigām. „Īpašus materiālus” vēl izmeklēja Aleksandrs Skots un H.Dž.Plenderleits.
Tagad arheologi izņēmuši mūmiju no akmens sarkofāga un ievietojuši to kapsulā ar ideāliem klimatiskiem apstākļiem. Kapsula novietota atpakaļ kapenē Ķēniņu ielejā.

Atradumi:
1. Derības Šķirstam līdzīga kaste no koka visos sīkumos tika atrasta zem dārglietām. Tas klāts ar plānu ģipša kārtu no no visām pusēm apgleznots. Ārkārtīgi smalki zīmejumi ar medību un kauju ainām. Šķirsts bija pilns ar dažnedažādām lietām. Kārteram bijanepieciešamas 3 nedēļas laika, lai nnāktu līdz kastes dibenam.
2. 3 lielas zelta nestuves – līdz tam par tādām bija zināms pēc gleznojumiem kapos, bet atrastas tādas nebija. Tas bija dīvainas mēbeles ar paagstinājumu kājām. Viena bija rotāta ar lauvu galvām, otra ar govju galvām, bet trešā ar pa pusei nīlzirgu, pa pusei krokodilu galvām. Visas trīs bija iekrautas ar dārglietām, ieročiem un tērpiem.
3. Zelta troņa sēdeklis – tas atradās uzkrauts uz nestuvēm. Tam bijatik skaisti rotāta atzveltne, ka pats Kārters to nosauca par „skaistāko, kas līdz šim Ēģiptē atrasts”.
4. četri rati – to izmēri bijuši par lieliem, lai tos kapā ievietotu veselus, tādēļ tir ir tikuši sazāģēti. Laupītāji bija tos apgāzuši un izsvaidījuši. Visi četri bija no augšas līdz apakšai apzeltīti, katru cm rotāja vai nu kalti ornamenti un ainas, vai arī krāsainu stiklu un akmeņu inkrustācija.
5. Sarkofāgs – atradās Sarkofāga telpā. Izmēri 5,00 X 3,30 X 2,73 m. Zārks bija pilnībā apzeltīts un ar koši zila fajansa inkrustācjām sānos, kā arīklāts ar maģiskām zīmēm, kam bija jāaizsargā mirušais.Uzpirmā zārka bija attēlots jaunais faraons Ozīrisa izskatā. Šķirstam bija lielas divviru durvis austrumu pusē, slēgtas ar aizbīdņiem, bet neapzīmogotas. Atklāšanas brīdī Kārters tās atvēra un iešpusē ieraudzīja vēl vienu apzeltītu šķirstu – otro. U tā arī bija attēlots jaunais faraons Ozīrisa izskatā. Arī tā durvis bija slēgtas ar aizbīdņiem, bet jau aizzīmogotas. Vēlākās izpētes laikā atklājās, ka otrajā zārkā ir vēl arī trešais, trešajā – ceturtais, vēl greznāks nekā iepriekšējais. Trešais zārks bija 1,85 m garš, veidots no 2,5–3,5 mm biezas zelta plāksnes. Tā materiālā ērtība nebija nosakāma. Visa telpa starp otro un trešo zārku bija pilna ar kādu melu un blīvu masu, kas bija pārbagātīgi lietotās svaidāmās eļļas. No šīs mass izdevās izpreparēt divkāršu zelta un fajansa krelļu kaklarotu. Ceturtajā iekšā atradās pēdējais piektais – milzīgs dzeltena kvarcīta zārks. To atbrīvoja 3.februārī. Pagatavots no augstākā labuma dzeltenā kvarcīta bluķa. Izmēri 2,75 X 1,5 X 1,5 m. To sedza 1200 kg smaga granīta plāksne, kuru nocēla ar vinčām.
6. Mūmija – tā atradās kvarcīta zārkā neskarta un ievīstīta biezā autu kārtā. Lai piekļūtu pie tās, ar 500 grādu karsēšanu izdevās atdalīt koka zārku no zelta zārka. Paša valdnieka, kurš vēl fiziski bija pusaudzis, mūmija bija atveidota zeltā. Galva un rokas bija modelētas apjomīgi, bet ;kermenis izstrādāts plakanā reljefā. Sakrustotajās rokās mūmija turēja ķēniņa regālijas: zizli un ar zilu fajansu inkrustētu vēcekli. Seja bija no tīra zelta, acis no aragnīta un obsidiāna, uzacis un plakstiņi no lazurīta. Bija arī mazs sakaltis ziedu vainadziņš. Viss mūmjas augums bij klāts ar nskaitāmiem amuletiem, simboliem un burvju zīmēm. 11.novembrī pulksten 9.45 no rīta anatoms Dr.Derijs veica pirmo griezienu mūmijas virsējos linautos. Mūmija izrādījš briesmīgā stāvoklī: sveķu sastāvdaļu oksidēšanās bija izraisījuši spēcīgu pašsadegšanu, kuras rezultātā liela daļa linautu, mūmijas audi un at kauli bija pārogļojušies. Eļļu lānis vietumis bja tik ļoti sacietējis, ka zem locekliem un muguras to vajadzēja noņemt ar kalta palīdzību. Mūmias zelta maska visai precīzi atveidoja faraona sejas vaibstus tam dzīvam esot. Mūmijas auti bija burtiski pietīti pilni ar visāda veida neiedomājami daudz dārgumiem. Roku un kāju pikstiem bija zelta uzgaļi. Kārters mūmijuas izmeklēšanu aprakstīja 33 lapaspusēs, un vairāk par pusi aizņēma pie pašas mūmijas atrasto dārgumu aprakstīšana. Mūmijas anatomisko izmelēšanu vēlāk speciālā darbā aprakstīja profesors Derijs. Ar lielu varbūtību iņš pierāda, ka Tutahamons ir bijis Ehnatona dēls.
7. Dzelzs amulets – tika atrasts pie galvas zem kāda vainagveida polsterējuma. Parasti amuleti bija pagatavoti no hematīta bet šis no dzelzs. Tādējādi šis ir viens no senākajiem dzelzs atradumiem Ēģiptē.
8. Zelta piemineklis – tas atradās Dārgumu noliktavas vidū. Tajā attēlotas 4 dieves.
9. Alabastra vāzes.
10. Divas lielas melnas statujas.
11. Zelta nāves maska.
12. Liels daudzums citu zeltlietu.

Ramzesa I kapene. Atrada, atraka un iztīrīja Belconi.

Ramzesa II kapene. Vēl ir arī Ramzesa II svētnīca (vai tas ir viens un tas pats?).

Ramzesa III svētnīca. Medinet Abu - gigantisks. Te tika iznīcināti sienu gleznojumi, pilnībā nodzēšot Izīdas seju un Mina pipeli. Te ir neliels svētais baseins, arī tagad pilns ar ūdeni. Šeit nāk musulmaņu un kristiešu bezbērnu sievietes, kas lūdzas senajiem dieviem.
Netālu no svētnīcas ir atrakts 19.gs. koptu ciems.Medinet Abu. 

Ramzesa VI kapene.

Tutmesa I kapene. Pirmā atsevišķā un klintī izcirstā kapene. Faraona un viņa meitas mūmiju šeit neatrada.

Tutmesa IV kapene. Atklāja amerikānis Teodors Deiviss. Izlaupītas, iebrucēji uz sienām atstāja ķeburus un uzrakstus. To tik pamatīgi izpostīja, ka 100 gadus vēlāk tika veikta tā atjaunošana.

Amenemheta III kapene (nav skaidrs, vai tā atrodas Tēbās). To atklāj Flinderss Pitrijs 1889.gadā, kas cirtās iekšā kādā no ķieģeļiem būvētā piramīdā. Viņš nekādi nevarēja atrast īsto ieeju, no sākuma meklēdams to tradicionāli ziemeļu pusē, pēc tam austrumu, bet nesekmīgi. Tad arī nosprieda cirsties iekšā pa taisno. Smagais darbs ilga vairākas nedēļas. Pa šauro atveri, kam Pitrijs bija par lielu, iekšā virvē ar sveci rokā nolaida ēģiptiešu zēnu, kas uzgāja divus sarkofāgus – uzlauztus un tukšus. Kapeņu aplaupītaji tur jau bija pastrādājuši. Bez tam kapenēs bija ieplūdis ūdens un Pitrijs brida pa to līdz ceļiem. Rūpīgi pārmeklējot telpas, viņš uzgāja alabastra trauku ar Amenemheta III vārdu. Kādā citā telpā uzgāja ļoti daudz ziedojumu, kas bija veltīti faraona meitai Ptanofru.
Šādu kapeņu uziešana Pitrijam darija lielu godu. Taču palika atklāts jautājums – kā laupītāji tajās bija iekļuvuši? Tādēļ Ptrijs sekoja kapeņu izlaupītāju pēdās, uz vēdera līda pa šaurajām ejām dubļos un tad arī uzgāja īsto ieeju dienvidu pusē, kas bija visai neparasti. Kapeņu senie izlaupītāji bija parādījuši milzu atjautību un sīkstumu, lai būvē iekļūtu un nonāktu līdz kārotajām bagātībām. Kapenē bija kāpnes, kas beidzās telpā bez izejas. Šīs telpas griesti īstenībā bija durvis, kam laupītāji bija izkalušies un izurbušies cauri. Ejas bija piegāztas ar masīviem bluķiem.

Amenofisa III kapene. Tās iekšienē kristietisma laikmetā tika uzcelta koptu baznīca.

Sipta kapene. Atklāja amerikānis Teodors Deiviss.

Horemheba kapene. Atklāja amerikānis Teodors Deiviss.

Amenhotepa IV kapene. Atklāja amerikānis Teodors Deiviss.

Hatšepsutas kapene. Bijusi domāta Hatšepsutai, bet nav tikusi izmantota. Tajā atrodas tikai nepabeigts kristāliskā smilšakmens sarkofāgs.

Senenmuta kapene. Senenmuts/Senmuts, galvenais Hatšepsutas padomnieks. Šai kapenē uz arkotajiem griestiem atrodas vissenākā zināmā debesu karte. Kapene ir nepabeigta un laikam nav tikusi izmantota pēc nozīmes, jo padomnieks kritis nežēlastībā. Griestu ziemeļu daļā atainoti astronomiskie simboli: lauva, vērsis, krokodils, dievs ar vanaga galvu un nīlzirgs (Reret zvaigznājs) ar krokodilu uz muguras. Vairumā uz dzīvniekiem atrodas zvaigznes, kas nozīmē dzīvnieku astronomisko personifikāciju. Gleznojums datēts ar laiku 1490.-1468.g.pmē.

Merneptaha kapene. 
Ramzesa III kapene.
Ramzesa VII kapene. 

Mentuhotepa kapene. Atrada, atraka un iztīrīja Belconi.

Eijes kapene. Atrada, atraka un iztīrīja Belconi.

KV-63. Kapene, pēdējā no atrastajām. Te atrasts mazs zelta šķirstiņš. Četri sarkofāgi, ceturtais pilns ar dārgumiem: kaklarotas, zelts, audumi. Zahi Havass domā, ka šais kapenēs bijusi apglabāta Tutanhamona māte Kija. Taču nevienā sarkofāgā mūmijas nav atrastas. 16 lielas krūkas.

Ķēniņu (Deirelbaharas) ielejas kopējais ķēniņu kaps. Šo kapu pavisam nemanāmā vietā atrada Abdelrasula dzimtas ciemata kapeņu aplaupītāji, kas tādi bija jau paaudžu paaudzēs. 1875.gadā Abdelrasuls klinšu masīvā starp Ķēniņu ieleju un Deirelbahari nejauši atklāja apslēptu ieeju. Izpētot tuvāk, izrādījās, ka tur ir plaša kapa kamera ar mūmijām. Par atradumu tika paziņots tikai vadošajiem dzimtas locekļiem, kas ar zvērestu apstiprināja nodomu par to ciest klusu. Tā noslēpumu izdevās saglabāt 6 gadus, pa to laiku ģimene iedzīvojās turībā. Bet 1881.gada 5.jūlijā pie kapa ieejas nonāca Kairas muzeja pilnvarotais Emīls Brugšs bejs, kuru atveda pats Abdelasuls.
Tas bija kļuvis iespējams tādēļ, ka muzejs bija veicis pats savu izmeklēšanu, palīdzēja arī Dauds pašā – ārkārtīgi nozīmīga autoritāte.
Ar virves palīdzību Brugšs nolaidās 11 m dziļajā šahtā, iededzināja lāpu, pēc pāris metriem pagriezās ap asu stūri – tā viņš uzgāja lielu sarkofāgu, kurā, spriežot pēc uzrakstiem, atradās Seta I mūmija. Jau tālāk atradās īstā kapa kamera, kurā atradās daudzi nekārtīgi izvietoti sarkofāgi, citi vaļā, citi vēl slēgti. Dažas mūmijas gulēja zemē neskaitāmu sadzīves priekšmetu un rotu vidū. Tur tika atrastas šādu faraonu mūmijas: Jahmess I, Amenhoteps I, Tutmess III, Ramzess II Lielais, kopā ap 40 augstdzimušas mūmijas.
Bugšs pienēma vienīgo ispējamo pareizo lēmumu – izvest no kapenes visu ko vien iespējams. Nākamajā dienā viņš te atgriezās ar 300 fellahiem un pavēlēja slēgt apvidu. Visuzticamāko strādnieku daļu nosūtīja iekspusē un cēla dienasgaismā visu, ko vien varēja uziet. Brugšs kopā ar palīgu ikvienu atradumu reģistrēja un sarindoja kalna pakājē. Brukšs pavēlēja iesaiņot un izcelt arī mūmijas un nogādāt tās Luksorā. Sarkofāgus nosedza. Darbs tika veikts tikai 48 stundu laikā.
Kuģis no Kairas nokavēja vairākas dienas un iekraušana notika tikai 14.jūlijā. Ziņa par kuģa kravu bija apskrējusi plašu apkārtni. Simtiem vietējo ar savām sievām abos Nīlas krastos pavadīja kuģi un izrādīja cieņu saviem senajiem ķēniņiem, šāva gaisā, sevietes zieda seju un augumu ar zemi, krūtis ar smiltīm, vaimanāja un raudāja. Tas viss dziļi iespaidoja Brukšu. Visa krava tika nogādāta Kairā, kur bagātināja muzeja ekpozīciju.
1898.gadā kapu vēlreiz atvēra toreizējais Senlietu pārvaldes ģenerāldirektors Lorē. Viņš te uzgāa tās pašas mūmijas,bet vairs ne dārgumus. Tad pēc Viljama Garstena priekšlikuma kapene tika aizmūrēta. Taču pēc gada vai diviem tajā iekļuva kapeņu aplaupītāji un sabojāja Amenhotepa II mūmiju. 

Vienam no tempļiem Karnakā ir monolīti 80 t smagi akmens vārti.

Karnakas tempļu komplekss. Atrodas Nīlas labajā krastā un savienots ar Luksoras templi ar 2 km garo Sfinksu aleju.
Kaut kur šai templī gravējumi attēlo cīņas ar hiksiem. Precīzi ir bijis attēlots arī nupat atrastais Tjaru cietoksnis Sinaja pussalā.
2006.gada beigās uziets uzraksts, sastāvošs no 17 hieroglifiem, iegrebtiem kvarca bluķī. Teksts stāsta par augstākā priestera Baks En Honso sasniegumiem, kā arī attēlots viņa dzimtas koks. Tai laikā viņš bija otrais ietekmīgākais cilvēks valstī. Uzraksta vecums – 1200.g.pmē.

Luksoras tempļu komplekss. Atrodas Nīlas labajā krastā un savienots ar Karnakas templi ar 2 km garo Sfinksu aleju. Tempļa atklāto pagalmu rotā 72 grandiozas kolonnas 20 m augstumā un 3.5 m diametrā. Kolonnu kapiteļi ir izplaukuša lotosa formā. Lokjērs atklāja, ka templis ir nopietni pārbūvēts 4 reizes.

Amona–Ra templis Karnakā. Templis orientēts tā, lai Saules stari vasaras saulgriežos rītausmā iet pa 500 pēdu garu koridoru un trāpa starp diviem obeliskiem, apgaismojot kaut ko, kas atradies svētnīcas vidū. Templi cēluši un pārbūvējuši daudzi faraoni sākot jau ar Vidējās valsts laiku līdz pat hellēņu laikam, t.i. no 2 000.-300.g.pmē. Izmantojot astroarheoloģijas datēšanas principus, noteikts, ka pašas vecākas svētnīcas daļas vecums ir ap 2 100.g.pmē., bet pašas jaunākās – 1 200.g.pmē. Pēdējā celtniecības fāze bija faraona Seti II laikā. Normans Lokjērs ņemot vērā Zemes ass stāvokļa maiņu turpretī noteicis, ka pirmais templis, vai vismaz tā pamati, bijis celts ap 3 700.g.pmē.

Tempļa atliekas zem lūgšanu namiem. 2007.gada vasarā strādnieki sāka atjaunot ugunsgrēkā cietušas mošejas daļu, tad arī atklājās seno celltņu daļas. Arheologi zem kādas mošejas atrada kolonnas, kapiteļus un ciļņus, kas saglabājušies no senēģiptieši tempļa pagalma. Lūgšanu nams esot būvēts ap 1250.g.pmē. faraona Ramzesa II valdīšanas laikā. Pēcāk tā vietā tika uzbūvēta kristiešu baznīca. 13.gs. te uzcēla mošeju par godu svētajam Abūlam Hagāgam.
Pateicoties mošejai, atrastie ciļņi un bareljefi ir visai labā stāvoklī. Musulmaņu garīdzniekiem gan tas nepatīk, jo te atrodami cilvēku un dzīvnieku attēli. Nepieciešamas pārrunas ar musulmaņu garīdzniekiem.

Mumificēšanas telpa. No sākuma tās tika izbazūnētas kā 63.kapene. Atrada tikai 5 m no Tutanhamona kapeņu ieejas. Tajā atrasti vairāki sarkofāgi, krūkas ar balzamēšanas līdzekļiem un linums.

Amenhotepa III templis. Uzcelts pēc Amonhotepa III pavēles Nīlas rietumu krastā Tēbu nekropolē. bija viens no lielākajiem senās Ēģiptes vēsturē jebkad uzceltajiem tempļiem: 100 m platā un 600 m garā būve aizņēma 35 ha. Diemžēl, no tempļa līdz mūsdienām saglabājies ļoti maz - zemestrīces, laika zobs un vēlākie celtnieki, kuri to izmantoja kā akmeņlauztuves, gandrīz pilnībā izdzēsa no ainavas tempļa pēdas.
Ilgu laiku vienīgais, kas ainavā liecināja par svētnīcas kādreizējo atrašanās vietu bija Memnona kolosi - milzīgas sēdoša Amenhotepa III statujas, kuras savulaik uzcēla pie tempļa austrumu vārtiem. Laika gaitā statujām zaudējot sejas vaibstus un cilvēkiem aizmirstot, kas tajās attēlots, pēdējās Ēģiptes faraonu dinastijas - Ptolemaju - valdīšanas laikā (323.g.pmē..-30.g.mē.) tās tika saistītas ar mītisko etiopiešu ķēniņu, sengrieķu rītausmas dievietes Eosas dēlu Memnonu, kuru, atbilstoši Homēra vēstījumam, Trojas karā nogalināja Ahilejs.
Tajā atrastas 17 melna granīta statujas 1,7–1,8 m augumā, tai skaitā dieves Sehmetas. Dieviete sēž tronī un tur rokā hieroglifa zīmi, kas simbolizē dzīvi. Statujas tika atrastas 3 x 8 m lielā bedrē.
Amonhotepa III aizlūgumu templī uzieto seno mākslas darbu klāstu papildina nesen vēl atrastas 8 no melnā granīta izkaltas kara dievietes Sehmetas statujas. Lielākā no tām ir 1,9 m augsta. Tuvāk šeit.
Patlaban arheologi glābj tās mākslas priekšmetus.
Šeit atradušās arī varenas Memnona kolosiem līdzīgas statujas, kuru uzdevums reiz bijis sargāt Nīlas krastu.
2014.gada 23.martā arheologi Luksorā, Ēģiptē svinīgi atklāja divas milzīgas, nesen restaurētas no sarkana kvarcīta izkaltas Amenhotepa III statujas, kas tagad piebiedrojas slavenajiem Memnona kolosiem Tēbu nekropolē. 

Tutmesa III templis. Celts ap 1500.g.pmē.

Mentuhotepa I templis. Cēlis faraons ap 2100.g.pmē.
Mentuhotepa II svētnīca. Deirelbaharā. Senusrets III izgreznoja to ar sešām dabiska lieluma statujām. Statujas kādreiz stāvēja uz tempļa zemākās terases.

Seta I templis. Kurnē.

Hatšepsutas templis. Atrodas Deirelbahrā, Nīlas rietumu krastā. Celts ap 1500.g.pmē. Ļoti grezns. Arhitekts Senmuts. Pandusu un terašu virkne noved pie gigantiskas kolonādes. Kreisajā pusē attēlota ķēniņienes ekspedīcija uz Punta zemi, bet labajā pusē – viņas dzimšana. Izkrāšļotais bareljefs attēlo dievu Amonu, kuru dievs Tots ved pie Hatšepsutas mātes Jahmosas.
1997.gda 17.novembrī grupējuma Hama islamija kaujinieki nogalināja 60 ārvalstu tūristus, kas aplūkoja Hatšepsutas svētnīcu Luksorā. Tā bija vislielākā varmācība, kas jebkad tikusi vērsta pret ārzemju tūristiem Ēģiptē.

Memnona kolosi – grieķu nosaukums. Tās bija gigantiskas faraona Amenhotepa III smilšamens statujas, kuras kādreiz atradās šī paša faraona kapeņu priekšā, kuras līdz mūsdienām nav saglabājušās. Uz tām ir uzraksti, bet grieķu valoā no jaunākiem laikiem.
Senatnē viņas kaut kādā veidā ir vaidējušas – par to ziņo Pausānijs un Strabons. Pēc leģendas, kad pie horizonta parādījās Ēosa tās dēls Memnons sāka vaidēt un žēloties. Balsī neesot bijis nekā cilvēcīga, tā aizkustinājusi visus, kam nācies to dzirdēt. 130.gadā vaimanas klasīties atbraucis pats Romas imperators Adriāns ar sievu Sabīni, un tie skaņas arī sadzirdēja. Septīmijs Sevērs lika atjaunot statuju augšdaļu ar smilšakmens blokiem. Remonta rezultātā skaņa pazuda. Zinātniska izskaidrojuma skaņai nav.
1672.gadā kolosus ieraudzija pirmais eiropietis zinātnieks Vanslebs, garīdznieks no Erfurtes. Viņam vēl izdevās redzēt vismaz vienas statujas apakšējo daļu. Kad ieradās Flinderss Pitrijs – viņš redzēja tikai drupas. Pēc atrastā dienvidu monumenta vidējā rokas pirksta ar garumu 1,38 m viņš noteica, ka statuju augstums bija vismaz 12 m.

Honsu templis. Šī Mēness dieva kulta centrs atradas Tēbās atradās arī viņa galvenais templis. Nav skaidrs, vai no tā kas saglabājies.

Amenhotepa III templis. Nīlas rietumu krastā. Tajā atrastas 17 melna granīta statujas 1,7–1,8 m augumā, tai skaitā dieves Sehmetas. Dieviete sēž tronī un tur rokā hieroglifa zīmi, kas simbolizē dzīvi. Statujas tika atrastas 3 x 8 m lielā bedrē.

Ramzesa II pils. Uz austrumiem no pils iet kolonāde ar XIV gs.pmē. iegrieztiem attēliem par „Apeta svēkiem.” Tos svētkus ik gadus atzīmēja Nīlas palu laikā. Kolonādes rietumu sienā var aplūkot attēlus, kuros daudzi šķirsti tiek nēsāti uz kārtīm. Te attēlota ceremonija, kas visai līdzīga etiopu Timkata svētkiem.

Abu al Hagāga mošeja. Te noris plašākie Luksoras svētki, kas veltīti šim musulmaņu svētajam. Mošeja atrodas vienā no lielākajiem seno ēģiptiešu tempļiem, kurā akmens grebumi un kolonnas saglabājušies no XIV gs.pmē. Svētkos piedalās arī kristieši-kopti, jo templī savulaik atradās arī viņu baznīca. Abū al Hagāgs nomira XI gs. Viņa sieva bija kristiete, tāpēc pēc tradīcijas raudu dziesmas šeit dzied kristietes.
Kopš svētā nāves mošeja kļuva par svētceļojuma objektu, jo te bija viņa kaps. Uz kāpnēm suvenīru tirgotāji piedāvā smaržvielas, lūgšanu krelles, svētās relikvijas un tīstokļus ar vēlējumiem. Uz sienām redzami asiņaini sieviešu plaukstu nospiedumi (šī paraža esot vēl no paleolīta). Šie svētki cēlušies no tiem, ko senatnē rīkoja par godu Ozīrisa atdzimšanai.
Svētku kulminācija iestājas otrajā dienā. Svētā pēcteči vada procesiju apkārt senajam templim un mošejai. Tie nes simboliskus Hagāga un viņa dēlu šķirstus. Aiz viņiem iet Luksoras pārcēlāju ģilde ar ceremoniāla laivām. Mūsdienās tās ved ar kravas automobīļiem, taču pārcēlāji joprojām veic ceremoniju kā pirms tūkstoš gadiem, kad pa Luksoras ielām viņu senči nesa Saules dieva Amona laivu. Svētki beidzas ar karnevālu, kurā valda iedzeršana, dejas un erotiskas vaļības. Tas nemaz nav islāmisks, bet gan senču garā ieturēts.

Ptaha svētnīca Karnakā. Atrodas pie Amona Ra tempļa kompleksa mūra, uz Z-ZR no galvenās svētnīcas
Ptaha templis celts senākas, Vidējās valsts laikā būvētas svētnīcas vietā XVIII dinastijas varenākā faraona, Tutmesa III, valdīšanas laikā (1479.- 1424.p.m.ē.). Vēlāk, Ptolemaju dinastijas laikā (323.-30.g.pmē.), to atjaunoja un paplašināja.
Templis sastāv no pašas svētnīcas, kurā atrodas altāris un sešiem, nelieliem, viens otram tuvu uzceltiem vārtiem. Vieni no tiem celti Ptolemaju periodā, bet pārējie pieci datējami ar XVIII dinastiju - vieni uzbūvēti valdnieces Hatšepsutas laikā, atlikušie četri - Tutmesa III laikā.
Kopš 2008.gada starpdisciplināras programmas ietvaros, sadarbībā ar Ēģiptes Senlietu pārvaldi, to pēta franču un ēģiptiešu Karnakas tempļu izpētes centra speciālisti. Franču un ēģiptiešu arheologu komanda 2014.gada decembra sākumā pabeigusi izpēti netālu no Ptaha tempļa atklātā apakšzemes kulta priekšmetu krātuvē. Izrakumos, kuri tika dokumentēti izmantojot ļoti augstas precizitātes tehnoloģijas, tika atrasti vairāki īpaši nozīmīgi reliģiski artefakti - 38 statujas, statuetes un dažādi citi vērtīgi priekšmeti.  

Atona svētnīca. Atona templi Tēbās Ehnatona pēcteči nojauca un tā būvblokus izmantoja jaunu konstrukciju būvei Karnakā. Arheologi, tās izpētot, atrada ap 36 000 dekorētus blokus no sākotnējā Atona tempļa, kuros bija saglabājušies daudzi elementi ar reljefiem attēliem un uzrakstiem.
Par Atona tempļa eksistenci Karnakā ēģiptologi zināja jau no XIX gadsimta beigām. Taču tas bija kā zemē iegrimis - pat pamati un gruveši nebija pāri palikuši. Priekšlikumu no jauna atklāt Atona templi izteica franču ēģiptologs Anrī Šervjē, kurš 1926.gadā no Senlietu pārvaldes saņēma uzdevumu restaurēt otro pilonu pie ieejas lielajā kolonnu zālē Amona-Ra svētnīcā Karnakā. Haremheba celto otro pilonu I gs.pmē. bija sašūpojusi zemestrīce un XX gadsimta sākumā Senlietu pārvalde saprata, ka celtnei draud bojāeja, ja netiks veikti rekonstrukcijas darbi.
Šervjē pilonu nolēma nojaukt un uzcelt no jauna. Viņam ne sapņos nerādījās, ka pilonā atklās vēl senākas un nozīmīgākas celtnes paliekas. Izpētot pilonā izmantoto pildmateriālu franču arheologs secināja, ka Haremhebs savā būvē izmantojis leģendārā Atona tempļa daļas. Atklājis divdesmit septiņu dažādu Ehnatona statuju fragmentus, Šervjē vairs nešaubījās, ka kaut kur turpat slējies Atona templis.
1965.gadā Karnakā, lai tuvāk apskatītu akmeņus, kas XIV gs.pmē. veidoja gigantisko Atona svētnīcu, kopā ar Bostonas eģiptologu Viljamu Stīvensonu Smitu ieradās bijušais diplomāts no Pensilvānijas - amerikānis Rejs Vinfīlds Smits. Angārā rindās cits pie cita sakrauti gulēja aptuveni vienāda lieluma kaļķakmens bluķi. Gandrīz uz katra bija redzams reljefa zīmējums.
Rejs Vinfīlds Smits bija patiesi pārsteigts, ka līdz pat viņa vizītei nav veikti kaut cik vērā ņemami pētījumi. Tāpēc bijušais diplomāts pats nolēma veikt pētījumus un ar īpašas datorprogrammas palīdzību rekonstruēt Atona tempļa sākotnējo veidolu. Sadarbībā ar starptautisko datorkoncernu IBM, izmantojot Pensilvānijas universitātes finansiālo atbalstu, Reja Vinfīlda Smita vadītajai pētnieku komandai ar 1965.gadā ražota datora palīdzību veiksmīgi izdevās rekonstruēt aptuveni 1360.g.pmē. celto Atona templi Karnakā.
Atona templis bijis 1,6 km garš (pēc R.V.Smita). Tomēr pat ar IBM datora palīdzību līdz šim brīdim nav izdevies noteikt precīzus tempļa izmērus, jo senēģiptiešu arhitektūrā nepazina nekādus statistikas likumus vai pieturas punktus sakarībai starp augstumu un garumu. Sagrautās celtnes izmērus pētnieki noteica pēc apstrādāto un neapstrādāto bluķu attiecībām.
Reģistrējuši 40 000 apstrādātu akmeņu, pētnieki secināja, ka templis būvēts no 250 000 akmens bloku. Tomēr tās ir tikai spekulācijas, droši zināms ir tikai viens - tā bija viena no lielākajām jebkad uzceltajām celtnēm. Domājams, Atona tempļa komplekss sastāvējis no vairākām celtnēm.
Donalds B.Redfords divus no Atona tempļa monumentiem meklē „kaut kur Karnakas kompleksa ziemeļu-dienvidu ass dienvidu galā” un pārējos trīs - „austrumu-rietumu ass rietumu galā” (F.Vandenbergs „Nofretete”).
Atona svētnīcai bija simetrisks plānojums, par ko liecina sienu reljefi, kas kreisajā un labajā pusē atbilst cits citam. Turklāt Atona tempļa izpētē tika atklāts, ka Nofretetei Atona kā vienīgā dieva kulta izveidošanā un nostiprināšanā bija daudz lielāka loma nekā iepriekš uzskatīts. Kā Filips Vandenbergs raksta savā grāmatā, Atona tempļa arhitektūra atspoguļo cīņu par varu starp enerģisko Nofreteti un vājo Ehnatonu, kas galu galā zaudēja.
Kartušā ietverts Nofretetes vārds Atona templī attēlots 564 reizes, kamēr Ehnatons minēts tikai 320 reizes. No tā secināms, ka Nofretetes politiskā ietekme tempļa pabeigšanas laikā bijusi daudz lielāka nekā viņas vīram. Par lielo Nofretetes politisko (arī reliģisko) svaru liecina arī fakts, ka valdniece likusi sev iekārtot kolonnu zāli ar 28 milzīgam kolonām, kas no augšas līdz apakšai klāja tikai Nofretetes attēlojumi. Tādas zāles nebija pat Ehnatonam.

Atradumi.
Stēlas. Visas viņas bija pagatavotas un atgādātas no akmenslauztuvēm, kas atradās ap 200 km uz dienvidiem. Viens no monolītiem raktuvēs ir palicis pilnībā neatdalīts no klints, jo gatavošanas laikā ieplaisājis. Ja nebūtu šīs kļūmes, obelisks būtu 40 m garumā un ap 4 m biezumā pie pamatnes, bet tā svars 1168 t. Viņu pārvietošana un uzsliešana nav izskaidrota. Vienā no tempļa reljefiem attēlots kā faraons uzslej obelisku viens pats un tikai ar vienu virvi.
1. Tutmesa I stēla – monolīts no rozā granīta 21 m augstumā un 143 t svarā.
2. Hatšepsutas stēla – monolīts no rozā granīta. 30 m augstumā un 320 t svarā. Autors Senmuts.
3. Nogāztā stēla – dažas minūtes gājienā uz dienvidiem, virs svētezera. Obelisks ir nogāzts un sasities. Virsējā daļa ir 9 m gara, ar spicu piramidālu virsotni. Ja pie virsotnes pieliek ausi un ar plaukstu uzsit pa stēlu, tad tā visa sāk vibrēt ļoti zemā tonī.

Ramzesa II statuja – Āfrikas apceļotājs Johans Ludvigs Burkhārds (1784.-1817.g.) ieteica itāļu spēkavīru un lielo ceļotāju Belconi britu ģenerālkonsulam Ēģiptē Henrijam Soltam, kurš tad viņu nolīga Luksorā atrastā milzīgā Ramzesa II krūšutēla pārvešanai. Itālis Memnona bisti nogādājis Aleksandrijā, no kurienes tā tika nosūtīta uz Londonu un pašlaik atrodas Britu muzejā. Citur teikts, ka krūšutēlu atrada Belconi, bet tas laikam nav tiesa.

Userhata kapenes. Japāņu arheologi no Vasedas universitātes profesora Jiro Kondo vadībā Kokas nekropolē, attīrot XVIII dinastijas faraonam Amenhotepam III kalpojoša ierēdņa Uerhata (Userhat) kapeņu pagalmu no akmeņiem, pamanīja tās austrumu daļā caurumu. Izpētot tuvāk atklājušos pazemes telpu, arheologi tās iekšienē uzdūrās T- formas kapa kamerai, kura, kā izrādījās, piederēja faraona rakstvedim Konsam (Khonsu). Tuvāk par atklājumu šeit.

Maķedonijas Aleksandra zelta puisēna statuja. Tāda atrodas (atradusies?) vienā no Luksoras svētnīcām.

Senusrets III izgreznoja ar sešām dabiska lieluma statujām Mentuhotepa II templi Deirelbaharā. Statujas kādreiz stāvēja uz tempļa zemākās terases.

Kaut kur te uzieti mumificētu vanagu kapi.

Monta svētnīca. Nagelmedamudā (Nag-el-Medamoud), Tēbās, Senusrets III uzcēla kara dieva Monta svētnīcu.

TT28 kapenes. 2018.gadā tajās izrakumus veica Strasbūras universitātes eģiptoloģijas profesora Frederika Kolina (Frederik Colin) vadītā franču arheologu komanda. Kaut arī kapenes kopš XIX gadsimta līdz šim notikuši vairāki izrakumi, kuru laikā atklāti daudz artefaktu, liela daļa no tām vēl arvien nav izpētītas. Starp jaunajiem atradumiem ir XVIII dinastijas (1550.–1295.g.pmē.) laikā dzīvojošās sievietes Poujovas sarkofāgs. Sarkofāgu atvēra preses konferences laikā, kas notika 24.novembrī, atklājot labi saglabājušos sievietes mūmiju. Šajās pašās kapenēs francūži atrada vēl vienu sarkofāgu, taču tā īpašnieks nav noskaidrots. Tomēr gleznojumi uz sarkofāga un tā dizains norāda uz XVII dinastijas valdīšanas laiku (1580.–1550.g.pmē.), kad lielu daļu Ēģiptes teritorijas kontrolēja no Rietumāzijas nākušu iekarotāju grupa hiksi. Vēl kapenēs atrastas vairākas mūmijas bez sarkofāgiem. Arheologi pieļauj, ka šīs mūmijas piederēja vienai ģimenei, tikai pagaidām nav skaidrs, kad šī ģimene dzīvoja.
Te uzietas vairāk kā 1000 ušebtu figūriņas. Tuvāk par pētījumiem – šeit.

KV65 kapene. Veicot izrakumus Valdnieku ielejā, Zahi Havasa komanda atklāja kapenes KV65, kurā iekšienē arheologi atrada kapeņu celtniecībā izmantotus darbarīkus.

Raksti.
Tēbu nekropolē atklātas 3000 gadu vecas rakstveža kapenes.
Arheologi vienā no Luksoras kapenēm atrod vairākas mūmijas.
Vācu arheologi Luksorā atklāj divas milzīgas, nesen restaurētas Amenhotepa III statujas.
Izrakumos Luksorā atklāj kapeņu inventāra gatavošanas “industriālo zonu.”

Saites.
Senēģiptiešu kultūras centri.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).