Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Vilnis Strods. Čjapa - maiju dzimtene

Rakstīt par Meksiku ir reizē gan grūti, gan arī viegli. Grūti, jo traucē iespaidu pārbagātība. Viegli, jo iesācis nevari vairs apstāties. Tādēļ mēģināšu aprakstīt tikai nelielu šīs valsts daļu - pašu raibāko, krāšņāko un arī dumpīgāko. Čjapu (Chiapas) var uzskatīt par maiju indiāņu dzimteni. Mūsdienu meksikāņu sabiedrība, kura ir neiedomājami daudzveidīga, pārdzīvo sāpīgu un grūtu konsolidācijas procesu. Nabadzība, korupcija, indiāņu nelīdztiesība - tieši šeit tā izpaužas visasāk. 2003.g. pavasarī viena mēneša laikā es to vēroju neiesaistīta cilvēka - tūrista acīm. Ceru, ka atradīsies kāds, kuru ieinteresēs mans necilais vēstījums.

Esam klāt! 

Čjapā ierodamies agri no rīta, pametuši Oahakas (Oaxaca) pavalsti. Administratīvais centrs - Tukstlahutieresa (Tuxtla Gutierrez) - sagaida mūs ar dunu. Pilsēta mostas. Tai ir ko parādīt - viss centrs pieblīvēts ar modernām augstceltnēm, taču pilsēta mūs neinteresē. Ātri noorientējamies un mazā busiņā dodamies uz Sumidēras kanjonu (Canon del Sumidero) - apkaimes ievērojamāko objektu. Tas atrodas tikai dažus kilometrus uz ziemeļiem. Svelme pieņemas spēkā, lēnām nokāpjam kanjona krastā, kas aplipis ar krodziņiem. Tūdaļ klāt ir laivinieks un sākas neatņemama rituālā daļa - kaulēšanās. Tā norisinās visai enerģiski, vismaz no mūsu puses, taču rezultāta nav - biļetes cena paliek iepriekšējā. Toties mūsu bagāžu apņemas uzglabāt par brīvu, kas jau ir vērā ņemams panākums. 

Katram piešķir vesti un brauciens ar motorlaivu var sākties. Kanjons stiepjas aptuveni 25 km garumā, un ir izveidots mākslīgi, kad 1981.gadā uzceltā Čikoāzenas (Chicoasen) elektrostacija ar dambi aizsprostoja Grihalvas upi (Rio Grijalva). Dziļums 260 m, un ir vietas, kur piekrastes klintis slejas turpat vai kilometra augstumā. Gar krastiem daudz ūdenī slīkstošu koku, šur tur jau atvērušies ziedi. Ir agrs pavasaris. Nobildējam slinku aligatoru, kas, smejamies, piesiets pie vecas siekstas tieši tūristu vajadzībām. Brauciena beigās laivinieks neaizmirst palaist riņķī cepuri - rituāla beigas. 

Karstums jau kļūst nežēlīgs, ir puksten 11 no rīta. Dodamies peldēt tieši pie zīmes No nadar. Prasām večukam: vai patiesi nedrīkst!? Ko niekus, šis atmet ar roku, Meksikā visi noteikumi pastāv tikai tādēļ, lai tos neievērotu.

Piekrastes restorānu cenas nekādi nevar uzskatīt par “draudzīgām.” Šis kanjons ir īsta tūristu kāstuve. Tikai desmit minūšu gājiens pār kalnu un esam mazā meksikāņu miestā, kur ar apetīti notiesājam katrs pa pollo asado smaidīga onkuļa un niknas mērces pavadībā. Komplektā nāk visuresošās tortiļas - bezgaršīgi kukurūzas miltu plāceņi.

Čjapas gleznainākajā pilsētā Sankristobalā (San Cristobal de las Casas) ierodamies pievakarē. Izkāpjot no autobusa un atgaiņājoties no neskaitāmajiem takšu piedāvājumiem, nesteidzīgi dodamies pastaigā ar mērķi atrast naktsmājas. Gaiss ir silts, smaržīgs un mazliet mitrs, visur jūtama džungļu elpa. Izmetam pāris cilpu pa centrālajām ielām un diezgan ātri tiekam pie divvietīga numura atslēgām par 80 peso viesnīciņā Mundo Maya. Mūsu kontaktpersona ir pavisam jauns puisis Ramiress, bezgala smaidīgs un priecīgs par it visu, ko pasakām. Izturam kārtējo mazo spāņu valodas pārbaudi un pēc pamatīgas diskusijas savā valdījumā iegūstam otru dvieli. Nākošais programmas punkts ir atrast alu, jo tikai ar to var remdēt slāpes - jālūko pēc glābējuzraksta cerveza. Vietējie, turpretī, lielos daudzumos lieto Pepsi un Coca, ar petpudelēm ir piemētāts viss, kas vien iespējams. Meksikāņu sētnieki nevis slauka, bet burtiski šķūrē atkritumus no ielām. Alu atrast nav viegli, jo tas ierindots alkoholos un tiek pārdots tiikai dažos veikalos. Uz ielas to dzert nedrīkst! Re, vēl viens noteikums ko latvietim pārkāpt.

Ar interesi izstaigājam naksnīgo pilsētu, ieklīstam tirgū. Ilgi cilāju dažādus pončo un jakas līdz izvēlos un nopērku vienu siltu un raibu - to savā drēbju skapī turu vēl pēc 10 gadiem! Pārdevējas mazā meitiņa visu laiku aktīvi asistē, kamdēļ beigās tiek nofotografēta. Blakus krāšņi saģērbta krunkaina večiņa mūs cienā ar kaut ko līdzīgu grokam. Izprašņāšana vainagojas ne ar ko, jo viņa runā tikai savā mēlē, kas nebūt nav spāņu.

Pie maiju indiāņiem

Otrā rītā deviņos esam galvenajā laukumā pie strūklakas. Te mūs sagaida brīnišķa būtne - Mersedesa un viņas krāsainais lietussargs. Jau astoņus gadus diendienā viņa vadot pārgājienus pa maiju indiāņu ciemiem. Pati uzaugusi vienā no tiem, runā vietējā valodā. Sankristobalas apkaimē dzīvo līdz 50 000 iezemiešu, kuru senči senatnē mūžamežos būvēja pasakainas pilsētas un lietoja pasaulē visprecīzāko kalendāru. Kopumā Čjapā dzīvo gandrīz 900 000 indiāņu, kas runā astoņās (reižumis minēts, ka deviņās!) atšķirīgās valodās. 

Pusstundas laikā savācamies kādi padsmit interesenti. Mersedesa brīvi runā angliski, kas šeit ir liels retums. Mūs apstājis bars indiāņu meiteņu ar prasību iegādāties sombrero šleipi. Tikai 10 peso! Brīnumainā kārtā tomēr nenopērku. Sasēdam divos mikroautobusos un pēc pusstundas brauciena esam Sanhuančamulas (San Juan Chamula) ciemā. Mūs ieved mazā koka mājiņā, kas ir vietējā svētnīca. Iekšā altāris ar degošām svecēm, klona grīda, noklāta ar salmiem. Sēžamies uz zemes un klausāmies Mersedesā. Viņa runā ilgi: par maiju paražām, sadzīvi, attiecībām ar valsts varu, kas nepavisam nav vienkāršas, par vēsturi un reliģiskajām tradīcijām. Klātesošiem ir daudz jautājumu.

Cauri ciemam dodamies uz baznīcu centrālajā laukumā. Mazi, nosmulējušies bērneļi tūdaļ ir klāt un diedelē naudu. Diezgan labprāt arī dodam. Vairums ciema iedzīvotāju neprot spāniski un, protams, nav tiem nekādas izglītības. Mazapmaksāts darbs lauksaimniecībā, naturālās saimniecības, amatniecība.

Nonākam pie baznīcas, Mersedesa iegādājas biļetes grupai un ejam iekšā. Pirms tam esam stingri nobrīdināti: nekādas fotografēšanas vai filmēšanas. Apkārt cirkulē šausmu stāstiņš par vāciešu grupu, kas neesot respektējusi šo indiāņu vēlmi un tikusi sakapāta ar mačetēm pēc labākajām senču tradīcijām. Jautājot tuvāk, visi gan kategoriski noliedz tādu gadījumu. Iekšā ir varen interesanti. Gar malām svētbildes, nekādu mēbeļu. Zeme noklāta ar salmiem un visur, kur vien skaties, simtiem aizdegtu sveču. Apsēžos uz salmiem, lai pēc indiāņu paražas būtu kontaktā ar Māti Zemi. Ar interesi vēroju indiāņu ģimeni man blakus. Viņi veic tādu kā rituālu ar zīdaini, laikam taču iesvētības. Mazulis guļ zemē, ģimenes galva rokās stingri tur gaili un ar to veic riņķveida kustības ap gulošo. Murmina kādus vārdus. Tad iežmiedz putnu padusē un abi ar kundzi ielej un ierauj tekilas šļuku. Bērni bijīgi tai visā noskatās. Tā tas atkārtojas vairākas reizes. 

Tā sēžot kļūstu pavisam nemierīgs. Ļoti gribas fotografēt par spīti aizliegumam. Izeju ārā saules gaismā, lai veiktu Bonda cienīgus pasākumus. Iesākumā kamerai atslēdzu zibspuldzi, tad izbīdu zūmu un paslēpju kameru zem krekla uz vēdera, tā lai objektīvs spraucas ārā starp divām pogām. Fotoklikšķa brīdī nolemju klepot. Tam visam priekšā nostutēju savu salmu platmali un dodos atpakaļ, bet te tev nu bija! Manus grēcīgos  nodomus neļauj īstenot baznīcas uzraugs, kas aptur mani pie ieejas un prasa biļeti. Nelīdz mani iebildumi, jāiet uz informācijas centru pēc jaunas. Biļetei pakaļ neeju, jūtos atvieglots par iespēju tomēr nebildēt. Labi vien ir, jo tā var sakaitināt Kukulkanu. 

Pirms prombraukšanas apmetam loku pa ciemu. Tūdaļ klāt ir amigo (nejaukt ar tālruņa karti!), kas riktīgā ķirsī būdams, risina sarunas. Kādu brīdi ejam kopā, ātri tiekam ielūgti ciemos. Mēģinam atvadīties, taču puisis mazliet pat apvainojas. Nedomājiet, neesmu nekāds šāds vai tāds - viņš teic, man ir darbs un telefons. Brīdi pavandījies pa plato bikšu kabatu, izvelk un lepni demonstrē milzīga izmēra mobilo tālruni vai ko tamlīdzīgu. Nospriežam - nevar būt citādi, tas ir zapatistas partizānu sakarnieks. 

Laukuma malā atsēdusies uz mūra Mersedesa un labprāt tērzē ar visiem. Ierauga un uzmanīgi pēta manu Letton-Espanjol vārdnīcu. Par Latviju dzirdējusi nav, kā jau lielākais vairums Meksikā.  Bet ar šo vietējo baznīciņu saistītas jestras reliģiskas kaislības. Vietējie pilnā sparā tajā piekopj savus rituālus. Ir pilnīgi skaidrs un pašsaprotams, ka Jēzus ir Saules dievs un to tad arī pielūdz. Turpretī vietējie katoļu baznīcas konservatori aiz dusmām sper vai zemes gaisā: raksta vēstules prezidentam Mehikā un papucim Romā, taču rezultāta nekāda. Un paldies Saules dievam un Pērkonam, jo nav vairs 16.gadsimta konkistadoru laiki - ar uguni un zobenu vis nepaālēsies. Tā nu indiāņi dzīvo pēc saviem ieskatiem. 

Nākamajā ciemā - Zinakantānā (Zinacantan) mēs iepazīstamies ar maiju mājsaimniecību. Sēžam virtuvē pie akmens pavarda, kurā cepas tortiļas ar ķirbjiem. Tās turpat uz vietas vienkāršā koka spiestuvītē štancē viesmīlīgā saimniece. Sarodas bariņš smuku bērneļu ar acīm kā podziņām un labprāt pozē. Protams par tādu prieku senoram jāšķiras no peso. Bilde toties ka prieks! Klaiņādami pa pilsētu, atrodam segu tirgotavu un pēc garas un nesekmīgas kaulēšanās iegādājos vienu - spilgtās un jautrās krāsās. Divas nedēļas vēlāk, šai segā satinies, pārdzīvoju savu 40 grādu pēc Celsija temperatūru Gvadalahāras (Guadalajara) autoostā. Kā viens vecs, slims indiānis!

Prom no tūristu maršrutiem

Esam atpakaļ Sankristobalā, atvadāmies no Mersedesas. Mums viņa patīk, tādēļ process ieilgst. Skan vēl daudz jautājumu, pārrunu, tikai pamazām mūsu grupiņa izklīst. 

Dienas plāns izpildīts, nolemjam jau šovakar doties uz Okosingu (Ocosingo) - partizānu pretestības centru Atrodam autobusiņu, nopērkam biļetes, taču nevaram uzzināt cikos brauksim. Melnīgsnējie šoferi tikai smej. Kas par dīvainu jautājumu, brauksim tad, kad salasīsies braucēji! Braucēji salasās ātri un pēc stundas jau esam galā. 

Nupat ir īstais brīdis pastāstīt par partizāniem. Konflikta pamatā kā allažiņ atrodas agrārais jautājums. Labākās lauksaimniecības zemes pieder lielajiem zemes īpašniekiem, bet indiāņiem jāapmierinās ar pārpalikumiem uz kalnu nogāzēm. Konflikts sabrieda tik tālu, ka 1995.gadā indiāņu nemiernieki ieņēma vairākas Čjapas pilsētas un administratīvos centrus. Okosingas pilsētā vairākas dienas tie cīnijās ar regulārās armijas vienībām, pilsēta dega, bijis daudz nogalināto. Viņu vadonis ir baltais - kāds Markoss (Subcomandante Marcos). Nav zināms kāds viņš izskatās, jo pat uz sarunām ar valdības pārstāvjiem ierodas sejas maskā. Markoss Čjapā ir kulta varonis, par 90 peso uz katra stūra var iegādāties krekliņu ar viņa attēlu. 

Patlaban Markosa vienības bāzējoties kaut kur Lakandonas džungļos (Lacandon jungle), kur ir daudz ciemu ar viņa atbalstītājiem. Nodarbojas ar narkotiku tranzītu, un ir labi bruņotas un organizētas. Nosaukums - "Zapatistu nacionālās atbrīvošanās armija" (Zapatista National Liberation Army). Aktīva militārā darbība turpinājās līdz pat 2000.gadam. 

Tagad par bijušajām traģēdijām nekas neliecina. Vakarā, tikko kā ieradušies, pacilātā noskaņojumā klejojam pa pilsētu, tajā esam vienīgie baltie. Katras, lielas vai mazas, meksikāņu pilsētas prieks un lepnums ir zokalo - centrālais laukums ar lapeni vidū, čuguna soliņiem visapkārt un labi koptiem košumaugiem. Pieraduši pie Rīgas demokrātijas, dienas nežēīgo svelmi neitralizējam ar litru cervēzas. Vietējos izraisam lielu interesi, un tādēļ runāties gribētāju netrūkst. Mūsu vājās spāņu valodas dēļ nekādi dziļie temati netiek apspriesti, izlīdzamies ar dažādām vispārīgām frāzēm. Neskatoties uz to, apkārt savācies krietns bariņš, jautā vai neesam amerikāņi, kā mums patīk Meksikā, vai zinot ko par partizāņiem. Stāsta kā artilērijas sašauta degusi lielā baznīca tepat mums aiz muguras. Sarunas kļūst arvien skaļākas, debatētāju vairāk un mēs pamanāmies nozust. 

No rīta ar vietējo minibusiņu dodamioes uz Toninu (Tonina) - pirmo maiju senpilsētu mūsu ceļā. Tur ierodamies stundu pirms teritorijas atvēršanas un esam spiesti gaidīt. Taču garlaicīgi nav. Atrodamies tropu meža vidū, varam vērot krāšņo veģetāciju, gar senpilsētas mūriem ganās kazas un lutausainas govis. Te pirmo reizi ieraugu banānu ziedu.

Senpilsēta veido vienotu kompleksu kalna izskatā, no kura izdalās atsevišķas celtnes. Līdz augstākajam punktam labs kāpiens, taču tas ir tā vērts. Ziedu laikos Toninas valdnieki esot regulāri iekaustījuši visus savus kaimiņus un pat ieņēmuši un nopostījuši Palenki (Palenque) - venu no tolaik varenākajām maiju pilsētām. Divas stundas pavadījuši tā arī neieraugām nevienu zinātkāru ceļotāju, šī apvidus tūristi vairās.

Palenkes ceļš

Ceļš Okosingo-Palenke vijas cilpu cilpām pa kalniem. Šoferītis ir sevi nerealizējis sacīkšu braucējs, riepām švīkstot izņemam līkumu pēc līkuma. Ceļš ir vienkārši burvīgs, taču paralēli tā vērošanai jāuztur dialogs ar diviem piedzērušiem indiāņiem, kuri par varītēm vēlas ar mani sadzert šņabi. Brīdi pastīvējušies, tie izkāpj un ārpusē nočurā gan busiņu, gan arī bikšu staras. Drīz pēc tam laiks izkāpt arī mums, uz šī ceļa atrodas trīs lieliskas paldvietas ar ūdenskritumiem. "Zilie ūdeņi" (Aqua Azul) ir brīnīšķīgs kaskāžu un dabisku baseiniņu komplekss, metamies iekšā ar prieku. Šeit ļaužu ir daudz, iznirstot savā priekšā ieraugu puiku ar banānu kurvi. No dinero, es saku savā "burvīgajā" spānenē, un ar īkšķiem nopliukšķinu slapjo peldbikšu gumijas - ko gan paņemsi no plika gruzīna! Aiz muguras sirsnīgi smejas resns meksikānis, viņam joks gājis pie sirds.

Tai pašā dienā aplūkojam vēl divus ar ūdeni saistītus objektus. Pirmais ir Akvaklāra (Aqua Clara), neaprakstāmas zilganas krāsas upe, pār kuru iekārts tilts. Arī šeit nolemjam nopeldēties, lai gan ir spēcīga straume un plūstoši smilšu sēkļi, kas pasākumu padara mazliet bīstamu. Pasākuma laikā nez no kurienes uzrodas gara auguma izkāmējis vīrs un plunčājas turpat. Esot īrs, dzīvojot Kanādā, kur pasniedzot teoloģiju, bet atpūšoties Meksikā - dikti patīkot. Vīrs izrāda apbrīnojamas zināšanas Latvijas ģeogrāfijā un politikā, pirmkārt pajautā, kā mēs satiekot ar krieviem. Atpakaļceļā mūs apdzen automobilis bez vienām priekšējām durvīm, uz jumta uzsieti kaut kādi lūžņi. Iekšā mūsu paziņa ar čomu. Čoms ir divi metri augumā, bārda līdz nabai, mati izpūruši, milzīgs vēders, mugurā tikai šorti. Laipni aicina aizvest, taču atsakāmies. Pa daļai tamdēļ ka jāiet netālu, pa daļai tādēļ, ka tā arī nekļūst skaidrs, kurā mašīnas daļā varētu atrasties vieta mums. Ka ne, tad ne, pamājam ar rociņām. “Brīnums” vibrēdams un kaukdams pret kalnu ar milzīgu piepūli pretēji jebkādiem fizikas likumiem uzvārē slīpumu un pazūd zaļajā biežņā. 

Pie Misolhas (Misol-Ha) ūdenskrituma mēs nonākam jau krēslā. Tamdēļ gandrīz izdodas izvairīties no biļetes pirkšanas. Raušoties ārā no nelielās aizas, mūs tomēr notver smaidīgs vīriņš ar biļešu buntīti. Kaulējamies, sūdzamies, ka jau tumšš, esam paši pēdējie. Tas iedarbojas daļēji, mums ir atlaide. Toties biļetes nedabūjam, laikam jau muchacho papildinājis savu privāto budžetu. 

Atceļš caur džungļiem ir interesants. Pēc dienas mokošās svelmes tie ir pamodušies - klaigā, svilpj, tarkšķ un ņaud. Varbūt palaimēsies ieraudzīt kādu jaguāru (ak šausmas!), kuri parādās tikai naktīs. Visi džungļi vienās ugunīs, līdo spīdošās vaboles - fantastisks skats. Mans ceļabiedrs mēģina uzņemt to ar kameru, taču aklās tumsas dēļ neizdodas. Pēc nepilnas stundas gājiena esam uz šosejas un šeit notiek negaidītais - ceļš kā izmiris, nedaudzās esošās mašīnas neaptur. Pavadām uz ceļa vairākas stundas, jau prātojam par nakšņošanu turpat, taču viena mašīna tomēr mūs paņem. Laikam nostrādā uz ceļa sakrautās mugursomas. Tikai vēlāk izlasām, ka autostrāde Okosinga-Palenke ir pirmajā vietā Meksikā laupīšanu skaita ziņā, protams naktīs.

Ierodamies Palenkē vēlu vakarā un ar pirmo piegājienu atrodam piemērotu hoteli Posada Bonampak, divvietīgs numurs par 6 āmurikāņu zaļajiem, duša, tualete, ventilators. Administrators mazliet boksterē angliski un saka, ka mēs look`s like rancheros. Tas dēļ mūsu salmu platmalēm, laikam taču kompliments? Apartamenti ir labākie kādi mums līdz šim bijuši. Tas arī labi, jo plānojam palikt šeit vairākas dienas.

Lakandonas selvā

Sekojot ceļveža rekomendācijai, sameklējam vietējo tūrisma kantorīti un nākamajā dienā no rīta sešos gaidām busiņu pie viesnīcas, lai dotos uz Lakandonas džungļiem. To gaidīdami, mēs apbrīnojam pretējo ēku, kurā zobārsta prakse jauki sadzīvo ar teikvando cīņas skolu. Nu ko, visai praktiski! 

Džungļi aptver Palenki no visām pusēm, jau pēc desmit minūtēm esam tajos līdz ausīm. Pirmā pieturvieta ir ceļmalas krodziņš, kurā ieturamies brokastīs. Paēdis tūrists ir lādzīgs tūrists. Ēdienkatre baltajiem cilvēkiem, bez trakajām mērcēm. Turpat netālu kokā sēd divi milzīgi krāšņi papagaiļi un mīlīgi bužinās. 

Tuvojoties Gvatemalas robežai, pastiprināti jaušama armijas klātbūtne. Uz ceļiem kontrolposteņi, dokumentu pārbaudes. Pret tūristiem izturas pavirši, bet vietējos pārmeklē ne pa jokam. Kareivji smaidīgi un labvēlīgi, ekipēti pa amīšu modei, tikai plintes tiem varen garas. Vēlāk atskārstam - ne jau plintes garas, bet gan kareivīši maziņi. 

Klāt Bonampaka (Bonampak) - maiju senpilsēta ar vislabāk saglabājušamies sienu gleznojumiem. Te arī ieraugām pirmos lakandoniešus - baltos paltrakos ar gariem ogļu melniem matiem. Turpat netālu otra senpilsēta - Jaksčilāna (Yaxchilan), kas atrodas Usumakintas (Rio Usumacinta) upes abos krastos. Pāri tai jau ir Gvatemala, turpu var doties tikai ES valstu pārstāvji ar pasēm. Letiņiem pašreiz nekā, vajadzīga vīza (slēpta ES reklāma!). Vairums braucēju palikuši Bonampakā, taču mūsu galamērķis ir lakandoniešu apdzīvotais ciems Lakaņjačansajaba (Lacanja Chansayab - lai man piedod visi pasaules lakandonieši, ja esmu neprecīzs izrunā). Ja runājam par skaitu, tad viņu ir tikai ap 700 cilvēkiem un tā ir vienīgā maiju cilts, kas saglabājusi savu tradicionālo dzīvesveidu. Ciems sastāv no pāris desmitiem koka un klūgu mājelēm ar lapu jumtiem, tam cauri tek kalnu upīte. Mājiņās ir tikai galds, krēsls un gamakos. Elektrības nav, un, ticiet vai neticiet, pēc tās arī nav nepieciešamības. Dažas mājiņas aizņemtas ar amerikāņiem vai eiropiešiem, pārsvarā jauniešiem. Daži ir studenti, kuri atbraukuši šai paradīzes stūrītī mierā un klusumā uzrakstīt savus kursa darbus.

Mūsu pavadone džungļos ir vienkārši Marija, tai līdzi dodamies mēs divi un šveiciete, kura gan labi zin spāniski, taču gandrīz nemaz angliski. Dodamies biezoknī tieši iekšā, cikādes sirsina kā negudras. Viss kā jau tam jābūt - staipekņi, resni un ļoti augsti koki, smaragdzaļas upes. Daudz dažādu kritušu augļu. Marija norāda ēdamos, sauc tos vārdos, es bāžu ķešā. Vēlāk mēģinām tos degustēt, taču nekas prātīgs tur nesanāk. Marija rāda arī visādas zālītes. Šis krūma lapas, piemēram, ir ļoti noderīgas labam miegam un nomierina nervus. Prasu, vai tā ir koka. Nē, nē, Marija vēcinās ar rokām, kokas mums te nav! 

Pēkšņi paveras izcirtums un pa to pretī nāk tēvs un dēls. Mačetes pār plecu, smaids līdz ausīm, gari, izretojušies zobi. Labprāt fotografējas, pats lādzīguma iemiesojums. Nekādi nesaprotu kā viņu senči iemanījušies masveidā upurēt cilvēkus, raut sirdis no krūtīm un vilkt dzīviem nost ādu. 

Kādu gabalu gājuši, nonākam apauguša paugura priekšā, to apejot kļūst redzami vēl un vēl. Brīdi skatos, neticu savām acīm. Saku Marijai: 

“Piramīda!!!” 
“Nū, jā” - tā atvelk. 
“Bet tas taču ir magnificio!!!” - es kliedzu, droši vien acis izvalbījis. 
“Ēē, kas nu tur liels. Vai tad senjoram interesē, vai? Nāciet, te tādu ir daudz.” 

Viņa pamāj ar roku, aicinot sev līdz. Skatam paveras vesela pilsēta ar tempļiem un kapenēm. Uz zemes guļ milzīgs akmens disks ar iekaltām zīmēm, varbūt viņu slavenais kalendārs!? Jebkurš Vecās pasaules vēstures muzeja direktors tāda dēļ Dzimteni pārdotu. Viss aizaudzis un veģetācijas pārklāts. Ne pēdu no pētījumiem. Pavirši aplūkojot, saskaitu piecas lielas būves un daudz mazo. 

Dodoties atpakaļceļā izpeldamies vienā no zaļajām upēm. Prasām, vai nav aligatoru. Pašlaik neesot. Atgriezušies ciematā, tiekam pabaroti, līdz autobusam vēl divas stundas. Ceļabiedrs Māris nolemj paklaiņot ar kameru, bet es dodos nopirkt aliņu. To man pārdod pa durvju šķirbu, apkārt zaglīgi lūkojoties, gluži kā spirķiku Rīgas Centrāltirgū. Ak jā, un par nenormālu naudu! Saņēmis kāroto, dodos selvā uz upi un pilnīgā vientulībā sajūsmināts plunčājos un sauļojos krastā. Selva ir klusa un mūžīga, bet es sīks un līdz ausīm laimīgs.

Palenkes senpilsēta

Mūsu ceļojums pa Čjapu nedēļas garumā tuvojas ģeogrāfiskām beigām. Atlikusi senpilsētu pērle - Palenke. Tās īsto nosaukumu neviens nezin, tādēļ tai piedēvēts blakusesošās pilsētiņas vārds. Brauciens mazbusiņā ilgst kādas 15 minūtes un galapunktā notiek neticamais. Šoferis pieprasa 40 peso par abiem. Acīmredzamais apskaitīšanas mēģinājums sastop vētrainu reakciju no mana ceļabiedra Māra puses ar policijas pieminēšanu. Šoferis mirklī samazinās izmēros, stipri sakautrējies klusiņām iekasē likumīgos astoņus. Taisnības labad jāpiemin, ka visa mēneša laikā nenākas piedzīvot līdzīgas situācijas, jo meksikāņiem tā mānīties nav pieņemts.

Tūlīt aiz ieejas mūs sagaida piramīdu komplekss un mēs saprotam, ka esam nonākuši pilsētas sirdī. Pa labi atklājas Galvaskausu templis (Templo de la Calavera), Templis Nr.XIII (Templo XII) un pilsētas lepnums un mistērija - Uzrakstu templis (Templo de las Inscripciones). Tā iekšienē 1952.gadā arheologs Alberts Rūzs (Alberto Ruz Lhuillier) atklāja maiju valdnieka Pakala kapenes. Uz sarkofāga vāka bija attēlots cilvēks, kurš atrodas dīvainas ierīces iekšienē. Daži uzskata, ka tas ir maziņš lidaparāts, cita versija - kalnrūpniecības ierīce. Lai gan Pakals valdījis apmēram 80 gadu, skeleta kaulu uzbūve atbilstot 40 gadu veca cilvēka anatomijai. Zaļā sejas nāves maska klusi pazudusi no Valsts antropoloģijas muzeja Mehikā. Daži domā ka vainojami būs citplanētieši, bet ticamāk, ka tā rotā kādu privāto kolekciju. Kapeņu sienas rotā rakstu zīmes, kas vēstī par pilsētas vēsturi. Uzraksti nav ļoti seni, tie tapuši ap mūsu ēras 700. gadu. No tiem arī tempļa nosaukums.

Šeit arī mani sagaida liela vilšanās. Kapenēs iekļūt nevar, uz laiku tūristiem tās ir slēgtas. Slepus mēģinu piezagties no Galvaskausu tempļa puses, taču virsotnē pozīcijas ieņēmis administrācijas nolikts vīrs ar skaļu balsi. Tas taurē uz katru potenciālo robežpārkāpēju. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem no dazādām pusēm pietuvoties atmetam ar roku, vīrs izrādās patiešām veikls un vienmēr atrodas mums gājienu priekšā. 

Laukuma otrā pusē atrodas Pils (El Palacio), visai liela celtne ar trijstāvu observatorijas torni centrā. Interesanti, ka uz otro stāvu nav trepju. Vēl tālāk atrodas rituālais bumbas spēles laukums. Tam blakus maza jauka Grāfa piramīda (Templo del Conde). Tajā divus gadus nodzīvoja viens no Palenkes atracējiem - vācu barons Valdeks (Count de Waldec). Esot bijis mazliet traks. Turpat blakus šķērsojot upīti satieku savus paziņas no Akvaklāras. Arī viņi izskatās mazliet ķerti. 

Palenkē ir ap 500 atraktu celtņu, kas izvietojas 15 km2 platībā, te ir vērts pavadīt veselu dienu. Dzīvojamo māju rajonu apdzīvo nelielas ķirzakas, kuras pārvietojas un lec ar nenormālu ātrumu. Turpat blakus Otulumas upīte (Arroyo Otulum) veido tik kārdinošu līkumiņu, ka nevar atturēties no peldes par spīti aizliegumam. Atceļā apmeklējam Krusta tempļu grupu (Grupo de la Cruz), no tiem paveras brīnišķīga panorāma. Izrakumi turpinās, pie kāda aizauguša pakalna stāv rakstīts darbu plāns šim gadam. Par amerikāņu fonda naudu.

Nobeigums

Nu šim stāstiņam ir beigas. Sēžam Palenkes autoostā un gaidām reisu uz Kampeči - pirātu pilsētu, kas atrodas jau citā Meksikas pavalstī. Autobuss kavējas nieka 2 stundas. Mums priekšā vēl gandrīz 3 nedēļas šai viesmīlīgajā un saulainajā zemē. Aplūkosim milzīgos kalnu masīvus pie Unidos Estades robežas, vulkānus, olmeku akmens galvas, tolteku svēto pilsētu Tollanu, Čolulas milzu piramīdu, Teotivakānu - "vietu, kur kļūst par dievu" un milzīgo sāļo Kluso okeānu aiz kura vairs nekā nav, jo tā ir zemes mala. Mūs gaida daudz tikšanos ar lielāko Meksikas bagātību - dzīvespriecīgajiem un bezgala laipnajiem cilvēkiem.

Hasta la vista, Mexico!

Rīgā, 2003. gada 21. septembrī. 

Jautā par ceļojumu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Meksika:
galvaspilsēta - Mehika, pasaulē lielākā monocentriskā pilsēta ar apm. 23 miljoniem iedzīvotāju;
iedzīvotāji - 93,7 mlj.;
valodas - vairāk kā 80, dominējošā - spāņu;
nauda - pesetes. 1 ASV dolārs = 10,5 peso; 
31 pavalsts - tai skaitā Čjapa; 
uzturēšanās laiks - 2002.gada marts, aprīļa sākums.

Vārdnīca:
no nadar - aizliegts peldēt 
pollo asado - cepts cālis 
mundo Maya - maiju pasaule 
sombrero - cepure 
Kukulkans - maiju dievība, kas dāvājusi civilizāciju, analogs acteku Kecalkoatlam 
zapatistas - bruņota indiāņu pretošanās kustība Čjapā 
Letton-Espanjol - latviešu-spāņu 
senor - kungs 
cerveza - alus 
no dinero - nav naudas (nepareiza gramatiska forma)
muchacho - puisis 
look’s like rancheros - izskatāties pēc laukstrādniekiem 
gamakos - guļamtīkls 
magnificio - burvīgi 
el Palacio - pils (valdnieka) 
Unidos Estades - Savienotās valstis (domātas ASV). 
hasta la vista, Mexico - uz redzēšanos, Meksika

11.08.2007

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Etiķetes:{tortags,580,1}