Damaska
Arābiski - Dimašk vai Eš Šam.
Sīrijas galvaspilsēta, bija otra lielākā valstī un viena no senākajām pilsētām pasaulē.
Atrašanās vieta. Sīrija, Antilibāna kalnu priekškalnēs 690 m vjl., Baradas krastos.
Iedzīvotāji - 1 200 000 (1980.g.), 303 000 (1950.g.).
Vēsture. Viena no vecākajām pilsētām pasaulē, daži zinātnieki uzskata, ka šai vietā cilvēki nepārtraukti dzīvo jau kopš X g.tk. pmē. Arābu leģendas apgalvo, ka Damasku dibinājis Ādams drīz pēc izraidīšanas no Paradīzes dārza, un tādējādi pilsēta pretendē uz vecākās nepārtraukti apdzīvotās pilsētas statusu, tā konkurējot ar Jēriku.
Damaskas pievārtē esot notikusi pirmā bībeliskā slepkavība - Kains nozūmējis savu brāli Ābelu.
Pirmās arheoloģiskās liecības par pilsētas apdzīvotību nāk no XVI gs.pmē., kad tā atradās zem Ēģiptes faraonu varas. Pilsēta minēta arī Vecajā derībā.
Pirmie pilsētas rakstiskie pieminējumi nāk no XV gs.pmē. - Damaskas vārds minēts senēģiptiešu faraona Tutmesa III pakļauto pilsētu sarakstā.
Damaska minēta arī Eblā uzietajās ķīļraksta plāksnītēs kopā ar citām pilsētām - Sodomu, Gomoru, Beirūtu, Biblu u.c.
No XI gs.beigām līdz 732.g.pmē. pilsēta bija Damaskas valsts centrs, līdz to likvidēja ķēniņa Tiglatpalasāra III karapulki un iekļāva Asīrijas valstī.
Vēlāk bija Jaunbabilonijas, Persijas un Maķedonijas Aleksandra valstu sastāvā.
No III - I gs.pmē. par Damasku gāja cīņas Aleksandra varas mantinieku starpā.
64.gadā pilsētu ieņēma romieši un iekļāva to savas impērijas Sīrijas provinces sastāvā.
No IV gs. beigām atradās Bizantijas impērijas sastāvā.
635.gadā to iekaroja arābi, un 661.gadā Damaska kļuva par omeijādu kalifu galvaspilsētu sākot ar 5.kalifu – Muaviju ibn Abu Sufiānu un palika par tādu līdz pat 750.gadam. Arābu valdīšanas laikā pilsēta spēji izauga un tajā tika uzceltās daudzas krāšņas celtnes, slavenākās no tām - VIII gs. kalifa Valīda I mošeja (saukta arī par "Omeijādu mošeju").
693.gadā Damaskā kalifs Abdelmaliks laida apgrozībā pirmo arābu musulmaņu naudu, kas nomainīja persiešu un bizantiešu naudu. Zelta un sudraba dirhēmi un dināri tika kalti Damaskā – uz tās bija frāzes no Korāna, bet nebija kalīfu attēlu.
Pēc tam, kad varu Arābu kalifātā 750.gadā pārņēma abasīdi, tie galvaspilsētu pārnesa uz Bagdādi, tikām Damaska palika par provinces galveno pilsētu.
Viduslaikos Damaska bija nozīmīgs tērauda ieroču gatavošanas centrs, kamdēļ šis tērauda veids tika saukts pilsētas vārdā - par Damaskas tēraudu. 'Mūsdienās šī tehnoloģijas zināšana zudusi līdz ar pēdējā zinošā kalēja nāvi ap 1700.gadu.
978.gadā Damasku ieņēma fatimīdi.
1076.gadā Damasku ieņēma Lielie seldžuki.
1145.gadā Damaskas valdījumā nonāca Bālbeka.
1148.gadā Otrā krusta kara laikā franču karaļa Ludviķa VII vadītā krustnešu armija aplenca Damasku. Tam pretojās templieši, aplenkums nevedās un bija nesekmīgs.
1187.gada 2.oktobrī pēc 90 gadu krustnešu valdīšanas Saladins ieņēma Jeruzālemi un kā tāds iekļuva vēsturē kā "Iekarotājs." Pēc šīs spožās uzvaras Saladins aši iekaroja gandrīz visas atlikušās kristiešu valstiņu teritorijas un nodibināja savu galvaspilsētu Damaskā.
1260.gadā to ieņēma mongoļu Hulaghana karaspēks.
1260.gadā Damasku ieņēma mameluki.
1401.gadā Damasku aplenca un laikam taču arī ieņēma(?) Timura armija. Aplenkuma laikā ar Timuru tikās arābu vēsturnieks Ibn Haldūns un tikšanās rezultātā tapa Timura dzīves un darbu apraksts.
1516.-1918.gadam Damaska bija Osmaņu impērijā.
1918.gada oktobrī pēc kaujas pie Megidas pilsētu osmaņu turkiem atņēma britu un arābu sabiedrotais karaspēks.
1920.gada princis Feisals kronēts par Sīrijas karali 1920.gada martā arābu asamblejā Damaskā. Sīrijas tai laika ietvēra pašu mūsdienu Sīriju, Palestīnu, Libānu un teritoriju ar nosaukumu Transjordānija (tagad Jordānija).
1920.gada jūlijā Francija atteicās atzīt Feisala varu un tās karaspēks ieņēma Damasku.
1920.-1943.gados Damaska bija franču kolonijas Sīrijas administratīvais centrs.
Sīrijas galvaspilsēta kopš 1943.gada.
XX gs. otrās desmitgades Sīrijas pilsoņu karā Damaska ir aktīva karadarbības zona.
Aplūkojamie objekti.
Omeijādu mošeja. Būvēta 705.gadā, iespējams, senākā mošeja pasaulē. Šeit zem zaļiem sarkofāga stikliem paslēpta Jāņa Kristītāja galva. Saukta arī par Lielo mošeju (jebšu tā ir kāda cita?).
Taki Suleimānija mošeja. 1560.g. Arhitekts - Sinans.
Derviša mošeja. 1574.g.
Nūrija medrese. 1172.g.
Ādilija medrese. 1222.g.
Saladina mauzolejs. XII gs.
XII-XV gs. nocietinājumu torņi un vārti.
Kristiešu kvartāls. Te ir Sv.Ananija dievnams un Sv.Pāvila logs.
Valsts muzejs. Dibināts 1919.g.
Hamadiyeh tirgus.
Azema pils. Celta XVIII gs. kā Damaskas mēra Assad Pašā al – Azem rezidence. Te atrodas tautas mākslas muzejs.
XVIII-XIX gs. karavānserāli, segtie tirgi.
Vecais cietokšņa mūris. Damaskā atrodas senie romiešu laika mūra fragmenti un vārti, triumfa arkas drupas un Damaskas Jupitera svētnīcas fragmenti. Senajā mūrī bijuši 7 vārti. Tajā palikuši vairāki vārti, no kuriem daļa saistīta ar kristietības vēsturi. Cauri Kisana vārtiem (Bab Kisan), kas celti vēl Senās Romas laikos (toreiz tika dēvēti par Saturna vārtiem), saskaņā ar nostāstiem no Damaskas bēdzis pats Sv.Pāvils. Tajos atainots dīvains senā pusdienu saules simbola saskaņojums ar pseidoapustuļa latīņu vārda pirmo burtu.
Tuma vārti (Bab Tum) tiek saistīti ar Tomu, kurš gan ir nevis apustulis, bet gan bizantiešu karavadonis. Agrāk romiešu laikos tie bijuši Venēras vārti.
No visiem senā mūra vārtiem saglabājušies Saules, Merkura, daļēji Marsa vārti. Mūsdienās vairs nav Mēness un Jupitera vārtu vietā palicis tikai laukums. Arābi uzcēluši Miera vārtus (Bab al Salam) un Atvieglojuma vārtus (Bab al Farage). Uzskata, ka astronomiskajiem terminiem vārtos esot kāda sakrāla nozīme, kas nu zināma tikai apgaismotajiem.
Beit Nizam villa. Ļoti grezna XVIII gs. Osmaņu impērijas laika ēka. Vairāk kā 30 istabas, unikālas freskas, griestu rotājumi, mozaīkas un ārkārtīgi skaistiem pagalmu dārziem.
2 universitātes. Dibinātas 1923. un 1971.gados.
Austrumu mūzikas institūts. Dibināts 1950.g.
Augstākā industriālā skola. Dibināta 1964.g.
Damaskas akadēmija. Dibināta 1919.g.
Arābu akadēmija. Dibināta 1919.g.
Kara muzejs.
