Dārzu un parku arhitektūra
- Detaļas
- 2 skatījumi
Arhitektūras nozare, kas veido dārzu, parku u.c. apstādījumu plānu un telpisko kompozīciju.
Dārzu un parku arhitektūras kompozīciju elementi ir augi, vietas reljefs - mākslīgi veidots vai dabisks, ceļu tīkls un laukumi, ūdenstilpnes ar mierīgu vai plūstošu ūdeni - baseini, strūklakas, kaskādes, labiekārtojuma priekšmeti - soli, iežogojumi, apgaismes ķermeņi, skulpturāli darinājumi un dārza celtnes - paviljoni, lapenes, kioski. Tās attīstību ietekmējuši dažādu zemju atšķirīgie klimatiskie apstākļi, sabiedrisko iekārtu un estētisko uzskatu maina, tautu un sabuiedrības sadzīves paražas un tradīcijas, sekmējot daudzveidīgu dārzu un parku arhitektūras kompozīcijas paņēmienu rašanos.
Kompozīcijas izveidē dominē 2 pamatprincipi:
- regulārais - pēc tā veidotā kompozīcijā visi kompozīcijas elementi iekļauti noteiktās ģeometriskās formās un simetriski iezvietoti galvenokārt līmeniskā plaknē;
- ainaviskais - pēc šī principa veidotai kompozīcijai raksturīgs kompozīcijas elementu brīvs, glezniecisks izkārtojums.
Vēsture. Pēc regulārā principa veidoti dārzi pie sakrālām celtnēm, pilīm un bagātnieku dzīvojamām mājām bija izplatīti jau Senajā Ēģiptē un Divupes pilsētvalstīs. Piemēram, uz mākslīgajām terasēm bija iekārtoti t.s. Semiramīdas gaisa dārzi Bābelē ap VII gs.pmē.
Senajā Grieķijā bija ar skulptūrām rotāti dārzi - heroni un simetriski apstādījumi ap pilsētas centru.
Senajā romā bija kolonāžu ietverti, plaši sabiedriski dārzi ar lapenēm un pergolām, mākslīgām ūdenstilpnēm, skulptūrām, sarežģītas formas apcirptiem augiem, kā arī peristila dārzi dzīvojamo māju iekšpagalmos.
Viduslaikos Arābu kalifāta zemēs, Persijā un Vidusāzijā - augstu sienu ietverti dārzi ar ģeometrisku plānojumu, ko akcentēja šauru kanālu tīklojums, zālāju forma, ziedu kontrasti. Arābu iekarotajā Ibērijas pussalā VIII-XII gs. bija t.s. spāņu-mauru dārzi - nelielā pagalmiņā izveidoti krāsainām flīzēm izlikti baseini un kanāli, dzīvžogi no apcirptiem mūžzaļiem krūmveida augiem.
Ainaviskais princips, kam pamatā ir ideja par dabas mūžīgo atjaunošanos, bija galvenais Ķīnas dārzu un parku arhitektūrā, kas atstāja lielu ietekmi uz Indijas un Tālo Austrumu zemju dārzu un parku arhitektūrā. Īpašu nozīmi tas ieguva Japānā XIV-XVIII gs., kur tika veidoti plaši ainaviski dšrzi un parki pie klosteriem, ar tējas ceremoniju saistīti dārzi pie dzīvojamām mājām un miniatūri dāriņi iekštelpās - t.s. ainavas uz paplātes. Dārzu galveno elementu izvēlē un organizācijā (sūnu, smilšu, akmeņu, ūdens u.c. dārzi) tika ietverta sarežģīta simbolika, kas atspoguļoja reliģiskas, filozofiskas un ētiskas idejas.
Saites.
Arhitektūra un arhitekti.
