Esēņi
Hasaijā - "dievbijīgie" (aramiešu val.).
Reliģiska novirziena piekritēji Jūdejā II gs. 2.pusē pmē., pazīstamākā no žīdu sektām, kas darbojās Palestīnā Jēzus laikos.
Esēņi bija galvenokārt brīvie zemnieki, kas, neatraduši izeju no dzīves grūtībām, meklēja mierinājumu reliģijā. Viņi pauda pasivu protestu pret apspiedējiem, sludināja mesiānismu, askētismu un primitīvu sociālo vienlīdzību. Esēņi dzīvoja samērā nošķirtās reliģiskās kopienās, savstarpējā saskarsmē saucās par brāļiem un māsām, neatzina privātīpašumu, tādēļ visi viņu īpašumi un ienākumi bija apvienoti kopmantā.
Pamatos balstoties uz Mozus iedibināto judaismu, esēņi uzskatīja, ka Dievs sūtīs vai jau ir sūtījis savu vēstnesi – taisnības skolotāju, gaišo spēku, kura uzdevums ir cīnīties pret tumsas spēku, pret ļaunumu. Esēņu piekritējiem šis taisnības skolotājs vienādojās ar judaismā sastopamo mesijas – pestītāja tēlu: jau tad, kad Jēzus tikko bija uzsācis jaunās mācības sludināšanu, viņa piekritēji izvirzīja domu, ka tieši viņš arī ir tautas sengaidītais pestītājs - pirmais šādu domu esot izteicis esēņu sludinātājs Jānis Kristītājs, bet Jēzus dzīves laikā šāds uzskats neguva atsaucību.
Pēc Jūdejas kara (66.-73.g.) daļa esēņu iekļāvās jūdu kristiešu draudzēs, ar saviem uzskatiem ietekmējot agrīno kristietību.
Esēņu uzskatu pētniecībā svarīga nozīme ir pēc 1947.gada uzietie Kumranas draudzes rokraksti.
Saites.
Taisnības skolotājs.
Kumranas raksti.
Judaistu sektas.
