Monofizītisms, monofizīti
Kristiešu teoloģiska mācība, kuru V gs.izstrādāja Konstantinopoles patriarhs Eitīhijs kā pretsvaru nestoriešu baznīcai, un kas pauda, ka Kristum ir tikai dievišķa daba.
Aleksandrijas bīskapam Kirilam uzticīgais mūks Eitīhijs izstrādāja jaunu kristoloģiskās doktrīnas skaidrojumu, kas bija radikāli pretējs Nestora uzskatiem. Eitihija teorijas piekritējus nosauca grieķiski par monofizītiem – „vienas dabas piekritējiem.” 448.gadā jaunais Konstantinopoles bīskaps Flaviāns panāca, ka Eitihiju nosodīja vietējā sinode. Taču Kirila pēctecim Aleksandrijas Dioskoram 449.gadā Vispārējā Efesas koncila laikā varmācīgi un ar imperatora gvardes palīdzību izdevās reabilitēt Eitīhiju un atcelt no amata Flaviānu. Pēc Teodosija II nāves 450.gadā Eitīhijam labvēlīgā partija cieta sakāvi, jo jaunais Austrumromas imperators Marciāns un tā sieva Pulhērija piederēja pie viņa pretinieku partijas. 451.gada Vispasaules IV koncilā tika apstiprināts Eitīhija nosodījums dogmātiskajos jautājumos.
Imperators Leons I mēģināja panākt baznīcas izlīgumu ar monofizītiem, lai iegūtu Ēģiptes provinču labvēlību. Izvērsās nikna cīņa starp Konstantinopoles bīskapu Akakiju un Aleksandrijas monofizītu arhibīskapu Pēteri Mongu, kuru atbalstīja Roma.
Reliģiskais izlīgums starp Romu un Konstantinopoli tika panākts tikai Justīna I laikā pēc viņa brāļadēla Justiniāna un Romas bīskapa Ormizda iniciatīvas. Ēģiptes atdalīšanās no impērijas vairs nebija novēršama. Un tā, pēc vairāk kā 100 gadiem, kad Ēģipti okupēja arābi, monofizīti iebrucējus sagaidīja kā atbrīvotājus.
Uzskati. Jaunajā doktrīnā tika uzskatīts par nepieļaujamu Jēzus cilvēcīgo dabu novietot vienā plaknē ar parastajiem mirstīgajiem. Pēc dēla hipostātiskās apvienošanās ar tēvu Jēzū varēja pastāvēt vienīgi dievišķā daba.
Pēc Halcedonas IV koncila imperators Marciāns izdeva stingrus likumus pret monofizītiem - visiem bija jāpieņem Halcedonas IV koncila pieņemtā kristietības dogmātika. Monofizītus prasīja padzīt nometinājumā vai izsītījumā, viņu rakstus dedzināt, bet izplatītājus nonāvēt.
Tomēr šis koncils nedarīja galu kristiešu strīdiem. Koncila pieņemtās kristietības nostādnes gan kļuva par stingru pamatu visu laiku pareizticībai, tomēr tas ielika arī cēloņus 1054.gada Lielajai šizmai.
Koncila lēmumi neapmierināja arī vairākas Austrumu baznīcas, kuras atzina monofizītismu. Šo uzskatu paudēji bija vairākumā Ēģiptē un Sīrijā. Pēc koncila šīs baznīcas atšķēlās no pārējās baznīcas. VI gadsimtā Ēģiptes, sīriešu jakobītu un Etiopijas baznīcas, kas darbojās Aleksandrijas pakļautībā, apvienojās autonomās Monofizītu baznīcās. Šajā laikā monofizītismu pieņēma arī Armēnija.
Šodiena. Saglabājusies Ēģiptē īpašu etnisku un sociālu apstākļu dēļ: tās piekritēji bija nabadzīgie kopti. Kādu laiku ne tikai Aleksandrijas, bet arī Antiohijas un Jeruzālemes metropoliju troņus ieņēma monofizītu bīskapi. Monofizītu baznīca pastāv arī Sīrijā, Armēnijā, Mezopotāmijā un Etiopijā (tigrajieši). Ap 100 000 Ēģiptes koptu iekļaujas Romas savienībā, tomēr vairākums no atlikušā vairāk kā miljona (divas trešdaļas) ir monofizīti, bet pārējie – katoļi. Sīrijas un Mezopotāmijas monofizītus sauc arī par „jakobītiem,” pēc Edesas bīskapa Jēkaba, kas bija viens no visizcilākajiem monofizītu kustības organizētājiem VI gs.
Saites.
Kristīgās konfesijas.
