Močiku kultūra
Viena no nozīmīgākajām pirmsinku kultūrām, kuru radījusi Peru ziemeļu piekrastē dzīvojusī močiku tauta, un tā dominējusi šajā Peru daļā mūsu ēras I-VII gadsimtā.
Amatniecība. Pazīstama ar brīnišķīgo keramiku un krāšņiem audumiem. Keramikas ornamentos bagātīgi pārstāvēti spārnoti dievi un draudīgi milži. Juveliermākslu pārvaldīja jau daudzus gadsimtus pirms čimu valsts.
Reliģija. Dievu panteonā galvenais ir Mēness Dievs Si vai Si-An, kura simbols ir pusmēness.
Arhitektūra. Būvēja pakāpju piramīdas no māla ķieģeļiem.
Vēsture. Močiku valstiņu savienību VIII gadsimtā pakļāva dienvidos esošā Vari impērija.
Spāņu garīdznieku pētījumi par močiku kultūru.
Migels Kabelja de Balvojs. Inteliģentais jezuīts Migels Kabelja de Balvojs savā darbā ar dīvaino nosaukumu Miscelanea Antarctica („Visādas Antarktiskas piezīmes” vai „Antarktiskais maisījums”) apkopojis saistošas ziņas par Peru ziemeļu krasta pirmskolumba iedzīvotājiem un kultūru. Jezuīts 10 gadus bija nodzīvojis Lambajekes ielejā.
Atonio de la Kalanča. Augustīniešu ordeņa mūks, kurš vēlāk kļuva par prioru augstīniešu klosterī, ko pēc Peru iekarošanas uzcēla bijušo močiku un čimiešu zemju sirdī - Truhiljo pilsētā. Kalanča uzrakstīja hroniku, kurai devis sarežģītu nosaukumu: Crónica Moralizada del orden de San Augustin en el Peru con sucesos egemplares en esta Monarquia („Moralizējoša hronika par svētā Augustīna ordeni Peru un tā priekšzīmīgajiem panākumiem šajā ķēniņvalstī”). Nosaukums ir sarežģīts, bet saturs ir vēl sarežģītāks. Ziņas par Peru vēsturi burtiski noslīkst līdzību plūdos, daudzajās atsaucēs uz antīko pasauli un seno Austrumu kultūrām.
Fernando de la Kārrera. Ilgu laiku darbojies močiku vidū Rekes kopienā. Šajā laika posmā pierakstījis jaunmočikas gramatiku. Tā ar nosaukumu Arie de la Lengua Yunga nāca klajā Peru vicekaralistes galvaspilsētā Limā 1633.gadā.
Karreras sastādīto „Jungu valodas mākslu” 19.gadsimtā rūpīgi izpētīja Peru indiāņu valodu zinātājs profesors Midendorfs.
Spānijas karaļa Kārļa III loma močiku kultūras atklāšanā un izpētē. Doktors Hāgens, vairāku populārzinātnisku grāmatu par pirmskolumba indiāņu kultūru autors, apgalvojis, ka pirmo reiz močiki tika atklāti 1771.gada 17.jūnijā. Atklājējs un reizē pirmais kolekcionārs, kurš Ziemeļperu indiāņu materiālās kultūras liecības sācis apkopot muzeju fondos, bija Spānijas karalis Kārlis III. Viņš lika pirmo akmeni jaunās zinātnes - amerikānistikas pamatos. Monarhs saprata, ka Amerikas pamatiedzīvotāji jau pirms eiropiešu ierašanās bija radījuši apbrīnas vērtas kultūras, kuras ir pelnījušas, lai tās atcerētos. Kārlim III bija pat iecere izveidot un izdot apjomīgu indiāņu Amerikas un tās senvalstu enciklopēdiju, kuras nosaukums būtu: „Jaunās Pasaules aizlaiku vēsture.”
Kārlis III nosūtīja uz Ameriku zinātniekus, kuriem vajadzēja meklēt zudušas pilsētas un citas seno indiāņu valstu materiālās liecības. Arhitektam Bernaskoni tika uzdots izpētīt greznās Palenkes drupas.
Pēc Kārļa III iniciatīvas un par karaļa naudu tika atrastas totonaku kultūras centra - Tahinas pilsētas drupas, acteku kalendāra akmens u.c. Tāpat pēc valdnieka iniciatīvas sāka vākt un piegādāt viņa personīgajam muzejam artefaktus no močiku un čimiešu zemēm. Truhiljas pilsētas korehidors Feihoo i Sosa šos artefaktus nosūtīja vairākās kastēs. Nosūtīto artefaktu vidū bija zelta rotaslietas, vēdeklis no dārgām putnu spalvām, griezumiem bagātīgi izgreznots koka zizlis, močiku vai čimiešu valdnieka mirstīgās atliekas. Indiāņu valdnieka mirstīgās atliekas bija labā stāvoklī: labi saglabājies skelets, to pat sedza āda. Labi saglabājušies bija arī zobi, nagi un mati. Nelaiķi pavadījuši kapenēs uzietie keramikas priekšmeti - močiku augstmaņu figūras. Sūtījums Kārļa III galmā pienāca 1771.gada 17.jūnijā un to doktors Hāgens uzskata par močiku kultūras atklāšanas dienu.
Močiku valdnieka mirstīgās atliekas karalis novietoja paša dibinātajā un vadītajā muzejā.
Baltasars Haime Martines. Truhiljas bīskaps un kanonisko tiesību doktors, arī karaļa Kārļa III uzticības persona. Martines saņēma no valdnieka norādījumus vākt savā diecēzē visu, kas saglabājies bijušajās močiku zemēs no viņa draudzes „avju” senču darinātā. Bīskaps sakrāja vairāk nekā piecsimt eksemplāru skaistas čimiešu un močiku keramikas. Bīskaps pats personīgi atsedza indiāņu apbedījumus un pavēlēja māksliniekiem zīmēt visu, ko tur atrada. Martines sastādija arī Čimu valsts galvaspilsētas Čančanas plānu. Savācis diezgan iespaidīgu čimiešu un močiku artefaktu kolekciju, Martines to nosūtīja valdniekam uz Madridi. Sūtījumā bija māla trauki un 1400 krāsainu zīmējumu.
Efraims Skvairs. Amerikāņu diplomāts un arheologs.
Biogrāfija. Dzimis trūcīgā ģimenē Ņujorkas pavalstī, bijis izsūtāmais zēns, strādnieks, mērnieks, vēlāk strādājis par žurnālistu. Divdesmit piecu gadu vecumā Efraims Skvairs kļuva par kādas avīzes galveno redaktoru Ohaijo pavalstī.
Kopā ar savu draugu Edvīnu Deivisu redaktors Skvairs sāka pētīt moundus - Ziemeļamerikas seno indiāņu kapukalnus, kas ir lielā skaitā saglabājušies Ohaijo pavalstī. Uzbērumkalnu mīklu Skvairam neizdevās atminēt un to diez vai ir spējusi paveikt modernā zinātne. Šajos amatieriskajos pētījumos Skvairs atrada savu īsto dzīves aicinājumu. Skvairs un Deivis izrakumu rezultātus publicēja. Viņu grāmatu kā pirmo darbu arheoloģisko, etnogrāfisko un antropoloģisko rakstu sērijā publicēja visā pasaulē slavenais Smitsona institūts Vašingtonā.
Skvaira un Deivisa pētījums par indiāņu kapukalniem nonāca pie pusaklā vēsturnieka Viljama Hiklinga Preskota, populāro grāmatu „Meksikas iekarošanas vēsture” un „Peru iekarošanas vēsture” autora. Skvairs sadraudzējas ar Preskotu, kurš rekomendēja amatierarheolgu Skvairu ASV valdībai, lai tā talantīgo autodidaktu ieceļ par Vēstnieku Centrālamerikā.
1849.gadā, būdams tikai divdesmit astoņus gadus vecs, Efraims Skvairs devās augstā diplomātiskā amatā uz Panamu, kur ASV bija iecerējusi izrakt kanālu, kas savienotu Atlantijas okeānu ar Kluso okeānu. Jaunekļa uzdevums bija pārliecināt turienes valdību par šādas būves nepieciešamību. Skvaira diplomātiskās darbības laikā Panamas kanāls gan netika izrakts. Toties paralēli savam diplomāta darbam Skvairs paguva uzrakstīt apjomīgu darbu par pirmskolumba indiāņu kultūrām.
Skvaira darbība Peru. Nākamā zeme, uz kurieni ārlietu ministrija nosūtīja diplomāta frakā tērpto arheologu par ASV pārstāvi, bija Peru. Šeit viņš palika arī tad, kad akreditācijas laiks Limā bija beidzies.
Peru teritorijā par saviem personīgajiem līdzekļiem amerikānis organizēja izrakumus. Astoņpadsmit mēnešus Skvairs darbojās galvenokārt Močes ielejā Ziemeļperu un Čikamas ielejā. Mērnieka iemaņas viņam lieti noderēja, zīmējot seno būvju un pilsētu plānus. Skvairs bija pirmais, kas arheoloģiskajos pētījumos izmantoja fotografēšanu. Pēc viņa norādījumiem fotogrāfs Hārvijs izgatavoja dagerotipus, ko vēlāk pārnesa uz gravīras. Piemēram, piramīdas uzņēmumu močiku pilsētā Panjamarkā. Šis attēls grezno Skvaira teicamo darbu „Ceļojuma piedzīvojumi Peru.”
Bez daudzajiem senperuāņu vēstures pieminekļu fotouzņēmumiem grāmatā ir arī močiku valodas pieraksts. Šajā valodā 19.gadsimta otrajā pusē vēl runāja Peru ziemeļu piekrastes indiāņi Etenas ciemā.
Izrakumi Peru ziemeļos izsmēla visas Skvaira finanses. Turklāt nebeidzamie ģimenes strīdi laupīja pētniekam kā fiziskos, tā dvēseles spēkus. Savu mūžu izcilais arheologs beidza savā dzimtenē, ASV, psihiatriskajā slimnīcā. Skvaira grāmatu par ekspedīciju uz močiku zemi publicēšanai nācās gatavot autora brālim.
Makss Ūle. Peruānistikas tēvs Makss Ūle veica plašus izrakumus Močes ielejā. Un pamatojoties uz šiem izrakumiem Ūle 1899.gadā definēja močiku kultūru, kuru uzskatīja par vecāko Peru vēsturē. Īpaši Maksu Ūli interesēja močiku keramika, kuru viņš uzgāja Močes ielejas apbedījumos.
Rafaels Larko Oile ticēja, ka ir atklājis močiku lietotu pupiņu rakstu.
Raksti.
Peru arheologi atrok ceremoniāla mielasta zāli ar diviem troņiem.
Saites.
Močiki.
